Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Attiecības

Ko darīt, ja 30 un pat 40 gados vēl nav zaudēta nevainība? (52)

 
24.februāris 2016  07:12

Vai zināt, ka mūsdienās pieaug cilvēku skaits, kuri trīsdesmit un četrdesmit gadu vecumā vēl nav zaudējuši nevainību? Un ka to var efektīvi novērst ar seksa surogātpartnera terapiju? Iespējams, jūs nekad par to neesat dzirdējuši, jo šī terapija ir vien pāris desmitgades veca un ne visur pieejama.

No maigiem pieskārieniem, kas daudziem klientiem, kuri iestiguši jaunavībā, ir jaunums un liek pat apraudāties, surogātseksa partnere pāriet pie izglītošanas seksā, jo lielākajai daļai šo cilvēku zināšanas palikušas pusaudžu līmenī.

No maigiem pieskārieniem, kas daudziem klientiem, kuri iestiguši jaunavībā, ir jaunums un liek pat apraudāties, surogātseksa partnere pāriet pie izglītošanas seksā, jo lielākajai daļai šo cilvēku zināšanas palikušas pusaudžu līmenī.

Sensacionāla intervija
Seksuālās problēmas, kam biežāk ir psiholoģiski, nevis fiziski cēloņi, nav tēma, ko apspriež draugu lokā, kur nu vēl – publiski. Tomēr atrodas drosmīgie, kas ir gatavi šai neiespējamajai misijai – dalīties savā pieredzē, lai tādējādi palīdzētu un iedrošinātu sev līdzīgos bēdubrāļus vai māsas. Pateicoties 49 gadus vecā Floridas datorspeciālista Rodžera Endrjūsa (tas gan ir pseidonīms) atklātajai intervijai žurnālā Salon (2003),  milzīga sabiedrības daļa uzzināja par surogātseksa terapijas eksistenci un tās iespējām dažādu seksuālu traucējumu ārstēšanā.
Skatoties uz Rodžeru no malas, neviens nevarētu pateikt, ka viņam ir tik liela problēma – 49 gados viņam vēl ne reizi nebija bijušas intīmas attiecības ar kādu citu, izņemot sevi pašu. Par spīti tam, ka viņš bija izskatīgs vīrietis, sekmīgs datorspeciālists, gudrs, draudzīgs, aizrāvies ar ceļošanu, niršanu pie Karību salām un bungu sišanu džeza grupā.
Puiša problēma sākās 12 gadu vecumā, kad, būdams ļoti kautrīgs un baidoties no savas nemākulības, viņš krasi pārtrauca draudzēties ar savu pirmo draudzeni. Kopš tā laika viņam bija tik lielas bailes no sievietēm, ka Rodžers kļuva sociāli paralizēts un vairs nespēja izveidot romantiskas attiecības. Faktiski viņa dzīve ārpus darba arī noritēja izolēti, vakarus viņš pavadīja mājās pie televīzijas vai lasot grāmatas. Viņš nekad neizmantoja prostitūtu pakalpojumus. “Es zināju, ka mana problēma nav tikai seksa trūkums,” Rodžers stāstīja intervijā. “Sasodīts, es varēju masturbēt un bieži to darīju. Problēma bija – un ir – mana nespēja veidot intīmas cilvēciskās attiecības. To nevar iegūt no prostitūtas, tāpēc man nebija intereses.”

Katram jaunavībā iestigušajam cilvēkam ir sava vēsture, un cēloņu diapazons ir plašs – no briesmīga kautrīguma līdz seksuālai vardarbībai ģimenē.

Katram jaunavībā iestigušajam cilvēkam ir sava vēsture, un cēloņu diapazons ir plašs – no briesmīga kautrīguma līdz seksuālai vardarbībai ģimenē.


Galu galā 31 gada vecumā viņš saprata, ka jāvēršas pie psihoterapeita. Kādu dienu grupas terapijas laikā Rodžers pirmo reizi izdzirdēja par surogātseksa terapiju. Internetā starp tonnām pornogrāfijas viņš atrada Starptautiskās profesionālo surogātpartneru asociācijas (IPSA – International Professional Surrogates Association) mājaslapu un sazinājās ar tās prezidenti Vinu Blančardu, kura vairāk nekā divdesmit gadus darbojās šajā jomā. Tā kā psihoterapija nebija palīdzējusi Rodžeram zaudēt nevainību, 49 gadus vecais vīrietis nolēma izmēģināt surogātseksa terapiju. Tiesa, viņa psihoterapeite nebija sajūsmā un pat uzskatīja, ka tas nav likumīgi – tā esot prostitūcija – un ja viņa to atbalstīs, varot zaudēt ārstes licenci. Taču Rodžeram izdevās viņu pārliecināt, un, šķīrusies no saviem aizspriedumiem, šī psihoterapeite vēlāk kļuva par dedzīgu surogātpartneru terapijas atbalstītāju.

Ļoti īpaša seksterapija
Psihoterapeita dalība šajā unikālajā seksterapijā ir būtiska. “Terapeita un surogātpartnera lomas ir atšķirīgas, ar skaidri noteiktām robežām,” saka Vina Blančarda, kurai ir doktores grāds cilvēku seksualitātē. “Terapeiti runā ar klientiem. Surogātpartneri runā un pieskaras.”  Triāde – surogātpartneris, klients un terapeits – strādā ciešā līdzdalībā, lai palīdzētu klientam atrisināt savstarpēji saistītas sociālās, emocionālās, psiholoģiskās un seksuālās problēmas. Līdztekus sarunām surogātpartneris iesaista klientu uz pieredzi pamatotā izziņā – relaksācijas, komunikācijas, juteklīguma, seksualitātes un sociālo iemaņu apguvē. Tas veicina pašapziņas veidošanos, samazina bailes un trauksmi, atrisina ieilgušas intimitātes un seksualitātes problēmas.
“Nolemjot strādāt ar surogātpartneri, viņi ir jau atzinušies savā lielajā, tumšajā noslēpumā. Viņiem nav vairs jāslēpjas, un tas ļoti atbrīvo,” uzskata Blančarda. “Viņi ātri saprot, ka surogātseksa terapija ir lēns, maigs process, kura laikā apgūst attiecību māku.”
Sākotnēji Blančarda un Rodžers plaši apsprieda viņa dzīvi, pagātni un tagadni, un viņš veica vienkāršus relaksācijas un pieskaršanās vingrinājumus. “Vispirms viņa man lika aptaustīt ābolu, tad ķemmi, tad citus priekšmetus, lai sajustu, kas ir juteklisks pieskāriens,” stāstīja Rodžers. Tad viņi apsprieda viņa izjūtas. Pēc tam viņam vajadzēja aptaustīt paša rokas un seju, vēlāk – Blančardas rokas un seju. Attiecīgi viņa pieskārās arī viņa rokām, kājām, sejai. Katrs terapijas solis tika pārrunāts. Katru dienu Rodžers arī tikās ar savu psihoterapeiti, ar kuru arī visu apsprieda.
No maigiem pieskārieniem, kas daudziem klientiem, kuri iestiguši jaunavībā, ir jaunums un liek pat apraudāties, surogātseksa partnere pāriet pie izglītošanas seksā, jo lielākajai daļai šo cilvēku zināšanas palikušas pusaudžu līmenī. Vēlāk pakāpeniski tiek apgūti aizvien intīmāki pieskārieni, izģērbšanās, un, ja abi vienojas, notiek arī dzimumakts.

Ar ko surogātseksa terapija atšķiras no prostitūcijas? Šis ir viens no pretrunīgākajiem jautājumiem, kas skar surogātseksa terapiju.

Ar ko surogātseksa terapija atšķiras no prostitūcijas? Šis ir viens no pretrunīgākajiem jautājumiem, kas skar surogātseksa terapiju.

“Pats par sevi dzimumsakars nebija nekas liels,” Rodžers atcerējās. “Tas ir, biju priecīgs, ka tas notika. Priecājos, ka nebiju vairs nevainīgs, ka beidzot tas ir izdarīts. Bet man to nevajadzēja vairāk par vienu reizi. Man daudz svarīgāks bija viss mūsu process, kā kļuvām fiziski tuvi un runājām par to. Es sajutos brīvs no sava kauna par to, ka esmu tik naivs un nezinošs par seksu. Patiesībā man vairāk patika visa ķermeņa masāža, sevišķi pieskārieni Vinas sejai un krūtīm, nekā dzimumakts.”
Tomēr sekss ar Vinu bija svarīgs tādā ziņā, ka Rodžers saprata: “Kad biju to izdarījis, sajutu, ka nu varu virzīties uz priekšu un domāt par randiņiem un attiecību veidošanu.”
Saskaņā ar IPSA mājaslapu lielākajai daļai klientu nepieciešamas 30–40 stundas ar surogātpartneri, bet papildus vajadzīgs arī mēnešiem ilgs darbs ar psihoterapeitu pirms surogātseksa terapijas, tās laikā un pēc tam.

Cik daudz ir "padzīvojušo jaunavu"?
Dr. Vina Blančarda pēc savas ilggadējās pieredzes saka: apmēram puse no viņas prakses klientiem ir tieši vidējās paaudzes vīrieši, kas joprojām saglabājuši nevainību. Nav tādas statistikas, kas parādītu, cik izplatīta ir jaunavība pēc 30 gadu vecuma. Tomēr daudzi seksa terapeiti ziņojuši, ka viņu pacientu vidū šie klienti veido nelielu, bet noturīgu plūsmu. Piemēram, Kalifornijas psihologs Deivids Džonstons, kurš sadarbojas ar surogātseksa partneriem, savas divdesmit trīs gadu prakses laikā konsultējis ap piecdesmit padzīvojušo jaunavu. “Vienam bija 72 gadi. Dažas bija sievietes. Taču lielais vairums bija vīrieši trīsdesmit un četrdesmit gadu vecumā,” atzīst Džonstons.
Cita terapeite no Kalifornijas, Dr. Luanna Vestone, savukārt divdesmit gadu laikā ārstējusi ap četrdesmit šādu cilvēku, lielākoties vīriešu. “Padzīvojušo jaunavu ir daudz vairāk, nekā cilvēki domā. Daudzi no tiem ir tehniskie puiši. Viņi bieži vien ir apburoši, bet pamuļķi seksa jomā, tāpēc sievietes viņiem nepievērš uzmanību. Šie puiši nejūtas pietiekami lietpratīgi sabiedrībā, lai tiktu galā ar randiņu izaicinājumiem,” vērtē Vestone.
Nav pētījumu, kas apliecinātu, ka padzīvojušo jaunavu problēma skar galvenokārt vīriešus, tomēr tieši vīrieši ir tie, kuri meklē šo terapiju. “Iespējams, tikpat daudz ir vidēja vecuma sieviešu, kas joprojām palikušas jaunavas, bet vīriešiem parasti ir daudz prasīgāks libido. Tāpēc tieši vīrieši galu galā nolemj kaut ko darīt lietas labā,” komentē Vestone.
Pēdējos gados, pateicoties internetā viegli pieejamai informācijai un psihoterapeitu ieteikumiem, surogātseksa terapijas klientu skaits pieaug. Katram jaunavībā iestigušajam cilvēkam ir sava vēsture, un cēloņu diapazons ir plašs – no briesmīga kautrīguma līdz seksuālai vardarbībai ģimenē. Taču visiem kopīgs ir milzīgais kauns, viņi jūtas pazemoti un norūpējušies par savu attiecību pieredzes trūkumu. Trīsdesmit gadi, šķiet, ir robeža, kad, kā Blančarda saka, padzīvojušās jaunavas jūtas tik sociāli neveikli un tik lielā disharmonijā ar apkārtējo pasauli, ka izvēlas slēpties.”

Ko var surogātpartneris, nevar citi
Cilvēki nedabiski ieilgušā jaunavības stāvoklī nav vienīgie surogātseksa terapijas klienti. Blančarda apgalvo, ka, piemēram, 98–99% priekšlaicīgas ejakulācijas gadījumu viņa var palīdzēt atbrīvoties no šīs problēmas, kā arī ļoti rezultatīvi strādāt ar cilvēkiem, kuri pārcietuši fizisku vai emocionālu traumu.
Jau 70. gados surogātpartneru pirmie ieviesēji, seksa pētnieki Viljams Māsterss un Virdžīnija Džonsone atklāja, cik efektīva ir šī terapija erektilās disfunkcijas (kurai tie izdalīja desmit kategorijas) ārstēšanā. Kā viņi skaidroja, vīriešiem ar šo problēmu izmisīgi vajadzīgas “seksa donores” – sievietes, ar ko saistīt savu terapiju; sievietes, kurām nav problēmu ar savu seksualitāti un kas jūt līdzi šiem vīriešiem, kā arī vēlas palīdzēt.
Surogātpartneru lielo lomu veiksmīgā ārstēšanā apstiprināja vairāki Māstersa un Džonsones pētījumi. Vienā no tiem 41 neprecētam vīrietim tika piešķirts pa surogātpartnerei. Rezultāti dažādu erektilās disfunkcijas kaišu ārstēšanā neatpalika no tiem, kādus uzrādīja grupa, kas devās ārstēties uz klīniku ar saviem īstajiem partneriem. Proti, 32 no neprecētajiem vīriešiem atbrīvojās no saviem simptomiem un 24 no viņiem drīz apprecējās. Tikai viens no šiem 24 jaunlaulātajiem ziņoja, ka viņa impotences problēma bija atgriezusies.
Surogātseksa partneri bieži vien iesaistās arī pāru terapijā, jo daudziem ētiskie principi neļauj stāties dzimumsakaros ar precētu vīrieti vai tādu, kuram ir attiecības ar kādu sievieti. Šādos gadījumos surogātpartnere pieaicina savu aizstājēju, proti, klienta sievu vai draudzeni.

Surogātseksa terapija koncentrējas uz palīdzību klientam – ceļot tā sociālo un fizisko pašapziņu, veidojot fiziskās un emocionālās intimitātes apziņu un prasmes.

Surogātseksa terapija koncentrējas uz palīdzību klientam – ceļot tā sociālo un fizisko pašapziņu, veidojot fiziskās un emocionālās intimitātes apziņu un prasmes.

Taču diezgan savdabīga situācija atklājusies gadījumos, kad kliente ir sieviete, kas cieš no vagīnisma. Šai situācijai veltīts viens no retajiem mūsdienu zinātniskajiem pētījumiem, kas attiecas uz surogātseksa partneriem. Proti, 2007. gadā Izraēlas zinātnieki mēģināja noskaidrot, vai vagīnisma ārstēšanā efektīvāka ir pāru terapija vai surogātpartneris. Šim nolūkam viņi pētīja 16 vagīnisma pacientes, kuras ārstēja ar surogātpartneri, un 16 pacientes, kurām bija pāra terapija ar dzīvesbiedru.
Zinātnieku secinājums – vagīnisma ārstēšana ar surogātpartneri vīrieti ir vismaz tikpat efektīva kā pāra terapija. Taču tas bija ļoti piesardzīgi teikts, jo pēc pētījuma rezultātiem ar surogātpartnera palīdzību vagīnisms tika izārstēts (tas ir, dzimumakts notika bez sāpēm) 100% gadījumu, savukārt pāra terapija to nodrošināja tikai 75% gadījumu. Visas surogātpartnera pacientes sekmīgi beidza terapiju izārstējušās, bet pāra terapijas dalībnieces to pabeidza tikai 69% gadījumu. No tām, kuras nepabeidza pāra terapiju, 12% tā vienkārši nepalīdzēja, bet 19% pāru nolēma šķirties.

21. gadsimta aizspriedumi  
Surogātseksa terapija tiek vēl pretrunīgāk uztverta par citām alternatīvajām terapijām, kuru lielākais trūkums ir zinātnisku pierādījumu neesamība, kas apliecinātu efektivitāti. Unikālā seksa terapija cieš arī no vairākiem aizspriedumiem, kas mūslaikos pat nedaudz pārsteidz.
Viens no vispopulārākajiem aizspriedumiem par šīs terapijas seansiem – tas viss ir mehānisks vai iekalšanas process. Realitātē gan terapija ir jo efektīvāka, jo tiek pielāgota katra klienta specifiskajām vajadzībām. Klients, psihoterapeits un surogātpartneris kopīgi ik pa brīdim izvērtē, kas būtu pats noderīgākais un piemērotākais.
Pastāv arī pieņēmums, ka šī terapija ir labs laika kavēklis. Kā jau terapijai, tai ir jābūt rezultatīvai un jēgpilnai, nevis jāsniedz īslaicīga patikšana. Patiesībā daži darba uzdevumi klientam var pat būt īpaši grūti un izaicinoši, jo viņi cīnās ar sarežģītu un ieilgušu problēmu un attīsta jaunas iemaņas – tas sākotnēji liek justies neveikli un nekomfortabli. Turklāt klienti spiesti strādāt ar to savas dzīves jomu, kurā jūtas visnevērtīgākie, apveltīti ar vislielāko paškritiku un visvairāk nokaunējušies.
Vēl viens ļoti izplatīts nepareizs priekšstats par surogātseksa terapiju – tā ir tikai par seksu un jo īpaši par dzimumaktu. Patiesībā terapijas procesā skaidri izteiktai seksualitātei vajadzētu aizņemt pavisam mazu daļu un dzimumaktam nemaz nevajadzētu tajā ietilpt, ja vien tas nav klīniski piemērots un terapeitisks klientam.
Un tad vēl – surogātpartneri! Reti, kurš tos spēj jau sākumā uztvert kā profesionāļus, kā terapeitus. Gluži automātiski tiek pieņemts, ka šie cilvēki ir ļoti seksuāli un vienmēr seksīgi un ka tas ir ar šo terapiju saistīts vai pat nepieciešams. Patiesībā surogātpartnerim nav nepieciešams būt vairāk seksīgam kā, piemēram, ģimenes ārstam. Tomēr sabiedrība iedomājas surogātpartnerus kā seksbumbas. Realitātē tie ir normāla izskata cilvēki ar lielu iejūtību un vēlmi palīdzēt citiem risināt problēmas. Lielākā daļa surogātpartneru ir sievietes, tikai daži – vīrieši, bet tas ir atkarīgs no pieprasījuma.
Savdabīgi, ka surogātpartneru likumīgais statuss nav noteikts ne lielākajā daļā ASV štatu (tāpēc tie visvairāk bāzējas pielaidīgajā Kalifornijā), ne citās pasaules valstīs. Būtībā šo profesiju neregulē nekādi likumi vai noteikumi no valsts puses. Atbildību uzņēmusies IPSA, ko pirmie surogātpartneri nodibināja jau 1973. gadā un kas izveidojusies par profesionālu organizāciju. IPSA vada surogātpartneru apmācību pēc pašas noteiktajiem profesijas standartiem un ētikas kodeksa. Asociācijas biedri ir profesionāli kompetenti un stingri ievēro pieņemtos ētikas principus.
Pēdējos gados vairāki surogātpartneri ir publicējuši savus memuārus, kā arī uz ekrāniem parādījusies autobiogrāfiska filma “Seansi” (2012) ar Holivudas zvaigzni Helēnu Hantu profesionālas surogātpartneres lomā. Tas ir patiess stāsts par dzejnieku Marku O'Braienu, kuru slimība bija paralizējusi kopš sešu gadu vecuma un kurš bija nolēmis zaudēt nevainību 37 gados, pieaicinot surogātpartneri. Šī jaunā publicitāte ir ļoti veicinājusi surogātseksa terapijas popularitāti, kas bija uz viļņa 70.–80. gados. Kas zina, varbūt surogātpartneri, kas gan labprātāk sevi dēvē par intimitātes treneriem, drīzumā kļūs par tikpat cienījamu profesiju kā, piemēram, jogas skolotāji?

Surogātseksa terapija palīdz šādos gadījumos:
* dzimumsakaru problēmas;
* uzticēšanās trūkums;
* komunikācijas problēmas;
* bailes no randiņiem;
* seksuāla aizture;
* priekšlaicīga ejakulācija;
* erektilā disfunkcija (impotence);
* slimības, kas izraisa sāpīgu dzimumaktu (piemēram, vagīnisms);
* iegūta invaliditāte pēc traumas vai slimības (surogātpartneris palīdz izzināt, attīstīt seksuālo potenciālu);
* apjukums par savu seksuālo orientāciju.

Ar ko surogātseksa terapija atšķiras no prostitūcijas?
Šis ir viens no pretrunīgākajiem jautājumiem, kas skar surogātseksa terapiju. Tomēr atšķirība no prostitūcijas ir skaidri nosakāma – prostitūcija fokusējas uz seksuālo apmierinājumu, bet terapijā seksuālais kontakts pieskārienu, stimulācijas vai baudas radīšanas ziņā nav obligāti nepieciešams.
Surogātseksa terapija koncentrējas uz palīdzību klientam – ceļot tā sociālo un fizisko pašapziņu, veidojot fiziskās un emocionālās intimitātes apziņu un prasmes.
Izpētīts, ka vidēji tikai 13% no klienta laika surogātpartneris to iesaista fiziskā mijiedarbībā, piemēram, mācot seksa metodes. Reizēm šajās attiecībās vispār nepastāv seksuāla kontakta, ja klients to nevēlas vai to neprasa viņa problēma. Atšķirībā no prostitūtas surogātpartneris koncentrējas uz klienta sociālajām, intīmajām vai seksuālajām problēmām un disfunkcijām, bez vajadzības nemaz neizceļot klienta dzimumtieksmes apmierināšanu.
Svarīgs terapijas aspekts ir arī tas, ka tā norit licencēta garīgās veselības profesionāļa (psihoterapeita, psihiatra u. tml.) uzraudzībā vai sadarbībā ar to, kas, protams, nenotiek prostitūcijas jomā.

Inguna Mukāne, žurnāls "Ko Ārsti Tev Nestāsta" / Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS