Mazmākoņains
Rīga
-3°
Mazmākoņains
LV RU
Attiecības

Neprecēts vīrietis: "Kāzas ir oficiāls pasākums vāverītes nodošanai lietošanā" (146)

 
07.marts 2016  05:13

Laulība man absolūti nav svarīga, tāpēc joprojām neesmu apprecējies un arī negrasos. Sievietes to parasti noraksta uz bailēm no brīvības zaudēšanas un bailēm no atbildības, bet tā nav. Lūk, mans stāsts.

Daudzi precas, jo tā esot stilīgi. Man liekas, ka daudz stilīgāk ir būt kopā bez jebkādiem solījumiem un visādām citādām padarīšanām, kuras īstās attiecībās nav vajadzīgas.

Daudzi precas, jo tā esot stilīgi. Man liekas, ka daudz stilīgāk ir būt kopā bez jebkādiem solījumiem un visādām citādām padarīšanām, kuras īstās attiecībās nav vajadzīgas.

Vaina nav sievietēs
Esmu 39 gadus jauns. Savā vēl neilgajā mūžā neesmu bijis pārāk daudzu attiecību lutināts un tās, kuras bijušas, nekādi nevarētu nodēvēt par ilgstošām. Viss notika ātri, vairāk vai mazāk atmiņā paliekoši un pēc tam izplēnēja. Kā putekļi vējā, kaut gan tolaik likās, ka viss ir uz mūžu (un tā katru reizi…). Nemeklēšu vainu sievietēs, jo zinu, ka pats neesmu dāvaniņa; pieļauju, kaut ko līdz galam neizdarīju vai izdarīju nepareizi. Viena no manām kļūdām bija pārlieku ātra pieķeršanās un iemīlēšanās. Varbūt tieši tas lika viņām distancēties? Citreiz pats ieturēju distanci, vērtēdams, cik ļoti man tas viss vispār vajadzīgs, vai arī attiecības balstījās tikai uz seksu.

No bijušajām draudzenēm apprecēt gribēju tikai vienu. To pieķeršanos atceros visspilgtāk, man ļoti negribējās viņu zaudēt. Es pat nezinu, kāpēc man tas viss bija vajadzīgs, vienkārši vairs nebiju spējīgs domāt. To atceroties liekas – kur bija prāts? Tā laikam rodas tās jaunības kļūdas... Par laimi, viņa mani tik ļoti nemīlēja, ja mīlēja vispār. Un, ja nu viņa būtu piekritusi? Tad es laikam nebūtu saticis to cilvēku, ar kuru esmu kopā jau vairāk nekā desmit gadus, bez kuras es šobrīd nespēju iedomāties savu dzīvi.

Precēties negribu un neplānoju
Esmu kopā ar mīļoto cilvēku jau desmit gadus - par kādu bezatbildību vai bezrūpīgu brīvību var būt runa? Mēs esam kā ģimene, vienīgā atšķirība - mums nav gredzenu pirkstos un parakstītu papīru skapī. Nedomāju, ka tiem, kuri precas, ir vairāk mīlestības vai kaut kas daudz savādāk. Citādāk jau ir – galvās. Jo, kā gan citādi viņi pie tāda lēmuma nonākuši? Negribu nevienu apvainot vai nievājoši izteikties, bet man liekas, ka visi, kas precas, vairak vai mazāk to dara sekojošu iemeslu dēļ: pirmkārt, drošība (esam kopā, viņš/viņa nekur vairs nespruks); otrkārt, mietpilsoniska izdabāšana sabiedrībai (jo tā ir pieņemts!); treškārt, mirkļa emocijas (karsta iemīlēšanās un laulības – tas taču ir tik romantiski!); ceturtkārt, kaut kādu citu apsvērumu dēļ. Neviens man neiestāstīs, ka laulājas tāpat vien un tāpēc, ka tas ir forši un stilīgi. Man liekas, ka daudz stilīgāk ir būt kopā bez jebkādiem solījumiem un visādām citādām padarīšanām, kuras īstās attiecībās nav vajadzīgas. Es jūtos daudz spēcīgāks tajā, kas man ir, un negrasos neko mainīt.

Un nav tā, ka tas ir tikai mans lēmums – mana mīļotā sieviete vairs nav pusaudze, kura, pirmās mīlestības vadīta, grib ātrāk apprecēties, viņa respektē manus uzskatus. Esam vairākkārt runājuši, ka laulības mums nav vajadzīgas, turklāt viņa jau reiz bija precējusies. Esmu piedāvājis - ja viņa ļoti vēlas, esmu gatavs šim solim, bet viņa atjautāja: „Vai tad mums tāpat nav labi kopā?” Un man liekas, ka te citi komentāri ir lieki.
Neviena no manām iepriekšējām draudzenēm nekad nav izrādījusi vēlmi precēties. Es domāju, tajā vainojama mana uzvedība, viņas manī, iespējams, nesaskatīja potenciālu ģimenes cilvēku, jo savus uzskatus par laulībām nekad neesmu slēpis. Tas vienreizīgais mirkļa vājums bija jaunībā, tāpēc neuztveru to kā apdomātu un apzinīgu rīcību.

Kāzas ir uzpūsts balagāns
Man nepatīk apmeklēt divus pasākumus – kāzas un bēres. Bēres tāpēc, ka tās ir pārāk patiesas un emocionālas, pēc tam ir ļoti grūti atgriezties normālā dzīves ritējumā. Kāzas tāpēc, ka, manuprāt, tas ir tāds uzpūsts balagāns, kurā visi atnāk piedzerties un pieēsties, un izliekas, ka viņiem svarīgs tajās notiekošais. Kāds mans draugs visai skarbi izteicās par kāzām. Mīkstinot viņa sacīto, kāzas ir „oficiāls pasākums vāverītes nodošanai lietošanā”. Daļēji es tam piekrītu.

Lai arī neesmu ne reliģiozs, nedz akli ievēroju sabiedrības normas, man vienmēr bijušas lielas pretenzijas pret tiem, kas kaut ko dara vienkārši tāpat – kristī bērnus un paši kristās, laulājas utt. Jaunais pāris jau n-tos mēnešus kniebies uz nebēdu, varbūt pat gaida bērnu, bet kāzās visi liekulīgi runā par dieviņu, kurš viņus savedis kopā, par to, cik viņi laimīgi, kā divas sirsniņas satikušās… Tā vien gribas pēc tam uzēst citronu. Ja vēl klāt nāk latviešu kāzu spēles, paceļu cepuri un pa angļu modei pametu pasākumu. Reiz piedalījos drauga kāzu organizēšanā – palīdzēju zīmēt visādas salkanas lietas – sirsniņas, plakātus ar kaut kādiem saukļiem, rakstīt senajā rakstā zvērestu... Jau tad sapratu, ka uz kāzām neiešu.

Radi par laulībām netincina
Vecmāmiņa tā arī aizgāja mūžībā, nesagaidījusi manas laulības, kaut gan, no otras puses, viņa vienmēr teica, kas tas nav galvenais, ka tikai ir labi kopā. Zelta vārdi! Mamma, kura bijusi precējusies trīs reizes, man to nejautā. Varbūt man ir kāds bērnu dienu komplekss uz precēšanos, redzot, ka tās dzīvē neko nemaina? Kolēģi zina, ko varu atbildēt, tāpēc ik pa brīdim vienīgi pavelk mani uz zoba, bet drīzāk vienkārši joka pēc. Vai es varētu apprecēties pret paša gribu? Kā jau minēju - ja mana mīļotā to ļoti vēlētos. Par laimi, viņai tas nav galvenais.

Pārāk lieli egoisti bērnam
Vai es gribu bērnu? Nezinu. Kamēr tāda situācija nav bijusi vai nenotiek, grūti atbildēt. Neteiktu, ka bērni man ļoti patīk. Man ir labs kontakts ar viņiem, un draugu sīči vienmēr priecājās par manu atnākšanu, bet pašam mājās… Laikam esam pārāk lieli egoisti, kuri grib veltīt pēc iespējas vairāk laika viens otram. Nevaru iedomāties, ka mājās būtu klaigājošs sīcis, kuram visu laiku kaut ko pastāvīgi vajadzētu. Domāju, ka bērnu būšanu pietaupīšu nākamajai dzīvei. Vai tad visiem pāriem obligāti jābūt bērniem? Mums tāpat ir labi. Kad man sāk klārēt par ūdens glāzi, kuru nebūs, kas padod, prātā vienmēr nāk anekdote par mirstošo vīru, kurš sūkstās, ka dzert nemaz negribas. Mēs ar mīļoto sievieti ūdeni padosim viens otram – vai tad nu tā būs, ka abi gulēsim uz gultas?
Svešus bērnus neesmu auklējis vai pieskatījis, tikai rotaļājies svinībās vai tml. Draugi parasti mums atstāj pieskatīt tikai savus dzīvniekus – suņus vai kaķus. Dodam priekšroku šādai sabiedrībai. Tādi, lūk, dīvaiņi esam!

Rakstu iesūtījis neprecēts vīrietis labākajos gados

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS