Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Sabiedrībā

Viena bezpajumtnieka atgriešanās dzīvē izmaksā ap 3200 eiro. FOTO (53)

 
12.marts 2016  06:18

Kordiriģents Juris vēl pērn bija nodzēries un gulēja uz ielas. Tagad viņš ir viens no 30 bezpajumtniekiem, kurš ar Rīgas domes atbalstu cenšas atgriezties dzīvē.

Diriģents Juris, cietumnieks Arnis un vairāki citi – viņus visus vieno noiešana no ceļa. Nodzeršanās, noziegumi... Latvijā ir vieta, kur iespēja atgriezties normālā dzīvē tiek dota arī bezpajumtniekiem jeb „bomžiem”.

Diriģents Juris, cietumnieks Arnis un vairāki citi – viņus visus vieno noiešana no ceļa. Nodzeršanās, noziegumi... Latvijā ir vieta, kur iespēja atgriezties normālā dzīvē tiek dota arī bezpajumtniekiem jeb „bomžiem”.

Pašvaldība piešķīrusi 96 300 eiro, lai šogad sniegtu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus 30 bezpajumtniekiem – 3210 eiro uz katru. Pērn šāda domes palīdzība piešķirta 109 personām, no kurām 35 atjaunoja savas prasmes dzīvot patstāvīgi. Rehabilitācijas pasākumus nodrošina biedrības „Labā cerība” un „Integrācija sabiedrībai”.Kādi ir panākumi?

Raiba un skarba publika
Pierīgā, Salas pagasta Silmalas Ratniekos, biedrība „Integrācija sabiedrībai” izveidojusi rehabilitācijas centru bezpajumtniekiem un bijušajiem ieslodzītajiem.

Pašlaik šeit mīt 23 likteņa pabērni, visnotaļ raiba un skarba publika. Vieni iznākuši no cietuma, kur izcietuši bargus sodus – par slepkavībām, laupīšanām un citiem noziegumiem. Otri galīgi nošņurkuši šurp atvesti no pažobelēm, kur lietū un vējā mituši kartona kastēs. Trešie atbraukuši paši, vairs nevarēdami tikt galā ar atkarību no alkohola, narkotikām vai azartspēlēm, jo radinieki, nespēdami viņus izturēt, padzinuši no mājām.

Šādu cilvēku Latvijā ir tūkstošiem, bet Ratniekos palīdzību var saņemt tikai pāris desmitu. Viņi paši vēlas mainīties? „Integrācija sabiedrībai” vadītājs Jurijs Kapustins teic, ka nauda nav izkaisīta vējā. Statistika liecina, ka vismaz 70% bijušo ieslodzīto atkal atgriežas cietumā, taču no Ratniekiem – tikai ap 10 procentu.

Ietaupās arī valsts nauda, jo rehabilitācijas centrā uzturēšana izmaksā daudz mazāk nekā cietumā. Un galvenais – cilvēks atkal atgriežas pilnvērtīgā dzīvē, atrod darbu un maksā nodokļus, spēj uzturēt sevi un dot labumu sabiedrībai. Protams, viņam pašam jāgrib. Ratniekos kategoriski aizliegts lietot alkoholu un narkotikas, par šādu pārkāpumu draud izlikšana un atgriešanās uz ielas.

No recidīvista līdz „Latvijas lepnumam”
Ratniekos nonākušie vīri tik tiešām vēlas izkļūt no elles. Viņu vidū ir ne tikai bijušās kriminālās pasaules autoritātes, bet arī agrāk pazīstami mūziķi un sportisti. Par to, ka cilvēks spēj mainīties, liecina vairāki dzīvesstāsti.

Arī Arņa Irbes liktenis, kurš tagad Ratniekos strādā par sociālo darbinieku un kapelānu, mācot netikumos iegrimušajiem kristīgās dzīves pamatprincipus. Irbe savā agrākajā dzīvē bijis recidīvists – daudzus gadus par laupīšanām un zādzībām pavadījis aiz restēm, lietojis narkotikas.

Pirms 16 gadiem viņu apžēloja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Un nekļūdījās. Pirms desmit gadiem Irbe par savu darbu rehabilitācijas jomā saņēma „Latvijas lepnuma” titulu, beidza augstskolu un tagad pašaizliedzīgi palīdz citiem sākt jaunu dzīvi.

Kapelāns Irbe no recidīvista tika līdz „Latvijas lepnumam”.

Kapelāns Irbe no recidīvista tika līdz „Latvijas lepnumam”.


Kā bijušajam ieslodzītajam viņam ir vieglāk sarunāties un izprast no ceļa nogājušo vīru likteni. Tas nemaz nav tik viegli, ir nepieciešama īpaša pieeja un komunikācijas spēja.  Savās pārdomās piekrita dalīties divi Ratniekos nokļuvušie.

Treneris Ilmārs: “Vīri te ir skarbi”
Ilmārs Ratniekos drīz būs pavadījis mēnesi. Agrāk viņš bija pazīstams sportists un treneris, tāpēc nevēlas ne fotografēties, ne atklāt savu uzvārdu – lai, izejot no centra, atkal spētu sākt normālu dzīvi un citi uz viņu neskatītos šķībi un greizi.

“Bija problēmas ar alkoholu, domāju, ka pats tikšu galā. Izveidojās konflikts ar ģimeni, ar bērniem – viņi gribēja, lai es kaut ko daru lietas labā. No pazīstamiem cilvēkiem uzzināju, ka šeit ir diezgan brīvs režīms. Viss atkarīgs no tevis, neviens tevi nevaktē. Ja pats ko gribi, tad var pamēģināt. Sāku ar Dieva palīdzību! Tie nav tukši vārdi, tas palīdzēja. Ļoti svarīgi, ka tevi vada un atbalsta profesionāļu komanda. Dzīve bija tā bišķi uz leju aizgājusi, gribējās atkal pacelties,” stāsta Ilmārs.

Vai tas izdosies, atkarīgs no paša. Alkoholu viņš vairs nelieto, bibliotēkā lasa grāmatas, sācis garīgi mainīties. “Citi apgūst kādu profesiju, bet man visa dzīve saistīta ar sportu. Manos gados citu arodu apgūt ir grūti. Kamēr citi mācās par galdniekiem, es lasu grāmatas, braucu ar riteni. Man patīk daba, varu aiziet līdz Lielupei. Grūti pateikt, kā man viss izdosies. Līdz nokļūšanai šeit dzīvoju uz ielas, bet tagad attiecības ir uzlabojušās gan ar bērniem, gan mazbērniem.”

Par šejienes sabiedrību Ilmārs neslēpj: “Vīri te ir skarbi, no cietuma. Bet viņi ir normāli veči, viņi arī ir cilvēki. Ja tu viņus pieņem tādus, kādi viņi ir, viss ir normāli.”

Mūziķis Juris gulēja uz ielas
Juris Ratniekos dzīvo pusgadu. Agrāk bijis pazīstams kordiriģents, vadījis mūzikas studiju, bet vēlāk nodzēries un vārda tiešā nozīmē vārtījies dubļos.

Tagad viņš vēlas atkal nostāties uz savām kājām un nodarboties ar mūziku, varbūt ne kādā no lepnajām galvaspilsētas kultūras pilīm, bet, iespējams, mazā provinces tautas namā. Arī Ratniekos viņš nav aizmirsis mākslu un kopā ar vīriem muzicē gan rehabilitācijas centrā, gan labdarības koncertos Tukumā. Te jāteic, ka Tukumā ir ziedotāji, kas palīdz Ratnieku komūnai, ziedojot pašu izaudzētos augļus un dārzeņus.

Kordiriģents Juris agrāk dzērumā vāļājās dubļos. Tagad viņš ir „izrāpojis” no melnākā perioda dzīvē.

Kordiriģents Juris agrāk dzērumā vāļājās dubļos. Tagad viņš ir „izrāpojis” no melnākā perioda dzīvē.


“Jūtos normāli. Te ir viss, kas nepieciešams sevis atjaunošanai. Pēc iziešanas no šejienes pirmais būs atrast darbu un jumtu virs galvas un atkal nodoties mūzikai. Esmu beidzis konservatoriju, ieguvis kordiriģenta diplomu, tā ir mana Dieva dāvana. Biju galīgi nolaidies, tā turpināt vairs negribēju. Nevienam nenovēlu ziemas laikā gulēt uz ielas. Man nav ko nožēlot, ka esmu šeit, esmu ļoti daudz ieguvis,” atzīst Juris.
Viņš ir atjaunojis sakarus ar radiem un draugiem, ciemos atbrauc gan dēls, gan māsīca. “Grēks sūdzēties,” saka mūziķis.

Lētāk nekā cietumnieki
Pašvaldības finansējums vienam klientam bezpajumtniekam rehabilitācijas centrā paredz 15 eiro dienā. Par to jāsarūpē dzīvesvieta, ēdināšana trīs reizes dienā, sociālais darbinieks, psihologs un citi speciālisti. Salīdzinājumam – cietumnieka uzturēšana izmaksā 25 eiro dienā.

Šādu finansējumu „Integrācija sabiedrībai” no Rīgas domes saņem tikai no pagājušā gada. Līdz šim Ratnieki atbalstu ieguva, piedaloties Eiropas Savienības projektu konkursos, un no ziedojumiem.

“Mēs, trīs cilvēki, savas valsts patrioti, kuriem rūpēja mūsu sabiedrības stāvoklis, 1996.gadā nodibinājām biedrību „Integrācija sabiedrībai”. 1999.gadā atvērām rehabilitācijas centru desmit cilvēkiem, 2003. gadā varējām uzņemt jau 22 cilvēkus,” atceras biedrības vadītājs Kapustins.

Bomžus dzīvē atgriezt esot daudz grūtāk nekā cietumniekus, saka Jurijs Kapustins.

Bomžus dzīvē atgriezt esot daudz grūtāk nekā cietumniekus, saka Jurijs Kapustins.


Pirms četriem gadiem ar Norvēģijas atbalstu tapa angārs, kurā var apgūt galdnieka profesiju. Šī nav vieta, kur cilvēks tikai guļ un ēd. Ar pašu darbu top atpūtas parks pie Babītes ezera, uz kurieni varēs nākt arī vietējie.

“Mums ir programmas, lai cilvēku atkal atgrieztu sabiedrībā. Pārsvarā pie mums dzīvo bijušie cietumnieki, ir arī bezpajumtnieki. Šeit var apgūt galdnieka specialitāti, var mācīties arī citu profesiju kādā no Rīgas arodskolām, kur var saņemt arī stipendiju, dzīvošanai nepietiks, bet ceļam turp atpakaļ gan,” skaidro Kapustins.

Kristīgi principi bez draudzes sprediķiem
Sešpadsmit gadu laikā caur Ratniekiem izgājuši 600 cilvēku. Pārsvarā viņi iekārtojas dzīvē, atrod gan pajumti, gan darbu. Ratniekos var uzturēties ne ilgāk par gadu. Kapustins atzīst: “Ar bezpajumtniekiem strādāt ir grūtāk. Bijušajiem ieslodzītajiem ir kaut kādas vēlmes, labas vai sliktas – tas jau cits jautājums, bet bezpajumtniekiem tādu nav.”

Daudzi no cietuma iznākušie brīvībā ir apjukuši – viss mainījies, viņi neprot ne tramvaja biļeti nopirkt, ne lietot bankas karti, daudziem nav mājvietas.

“Neviens arī nevēlas tikko atbrīvotu cietumnieku pieņemt darbā. Tāpēc vajadzīgs šāds rehabilitācijas centrs. Jo ir svarīgi, lai cilvēks izmainītu savu veco domāšanu, pārvērtētu dzīves vērtības, atteiktos no nevajadzīgiem, kaitīgiem ieradumiem.

Par kārtību istabās vīri gādā paši.

Par kārtību istabās vīri gādā paši.


Pēc aiziešanas no mums ir vairāki varianti, kā cilvēks atrod dzīvesvietu. Vieni stāv sociālo dzīvokļu rindā Rīgā, otri atjauno saites ar radiniekiem, trešie atrod draudzeni, apprecas un pārceļas dzīvot pie viņas, ceturtie atrod darbu un īrē dzīvokli. Bet tam ir vajadzīgs laiks. Būtiski, ka, uzturoties centrā, cilvēks nepļēguro, bet aktīvi risina savas problēmas,” uzsver Kapustins. “Motivējam sākt jaunu dzīvi, balstoties uz kristīgiem principiem, bet nevienu draudzi šeit nelaižam sprediķot. Mēs balstāmies uz kristīgām vērtībām, bet Ratnieki nav baznīcas teritorija. Katrs no mums var iet uz savu baznīcu.”

Ražojam cilvēkus dzīvei
“Mēs varbūt neražojam materiālas vērtības, bet gan ražojam cilvēkus dzīvei,” Ratnieku misiju raksturo Kapustins un teikto pierāda ar skaitļiem.

Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju ir 210 ieslodzīto, turpretī Rietumeiropā daudzkārt mazāk, piemēram, Norvēģijā, Somijā un Nīderlandē – sešdesmit. Mūsu cietumos vidējais ieslodzījuma laiks ir pieci gadi, Rietumeiropā – divi.

Ik gadu Latvijā atbrīvo 2500 notiesāto, no kuriem ne vairāk kā 800 nonāk probācijas dienesta aprūpē. Pārējie 1700 ir atstāti savā vaļā. Ja kaut tikai tūkstoti atbrīvotu divus gadus ātrāk ar obligātu noteikumu iziet rehabilitācijas kursu Ratniekiem līdzīgā centrā, valsts ik gadu ietaupītu 14 miljonus eiro, ko piešķirt medicīnai un izglītībai.

“Mums būtu jādomā nevis, kā par 200 miljoniem celt jaunu cietumu, bet gan rūpēties, kā no ceļa nogājušajiem piedāvāt normālu alternatīvu,” piebilst Kapustins.

Pašlaik Ratniekos mīt 23 likteņa biedri.

Pašlaik Ratniekos mīt 23 likteņa biedri.


Elmārs Barkāns/Foto: Rojs Maizītis






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS