Apmācies, smidzenis
Rīga
Apmācies, smidzenis
LV RU
Sabiedrībā

Māmiņa Vita: "Kaimiņiene bļāva, lamāja un raustīja manu bērnu!" Par to viņa samaksāja (187)

 
14.marts 2016  06:38

Kādai kundzei Rīgā bļaušana uz kaimiņu bērnu un viņa raušana aiz rokas beigusies ar 210 eiro lielu administratīvo sodu.

Rīdziniece, meitas mamma Vita stāsta, kā dusmīga, nīgra, krieviski runājoša kaimiņiene bija rupja un agresīva pret viņas meitu. Kundze tika sodīta naudassodu.

Rīdziniece, meitas mamma Vita stāsta, kā dusmīga, nīgra, krieviski runājoša kaimiņiene bija rupja un agresīva pret viņas meitu. Kundze tika sodīta naudassodu.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka drīkst regulēt cita bērnu, kā vien ienāk prātā – rāt, uz viņu kliegt vai pat fiziski aizskart. Vecākiem būtu jāzina, ka varmāku par to var sodīt, pat ja notikušajam nav liecinieku.

Rūpējoties par klaiņojošajiem kaķiem, mana tīņu vecuma meita, bija iedzīvojusies kaimiņienes dusmās. Patiesībā kaimiņienei – sievietei ap 60 – dusmu netrūka nekad, arī tad, kad blakus nebija dzīvnieku.

Nīgrās tantes sindroms
Viņa, dzīves neapmierināta, strostēja par visu un vienmēr. Te kāds bija atstājis vaļā ārdurvis, te – par stipru aizcirtis. Dusmas par to izgāza uz bērniem. Pat neiedziļinoties, vai tieši viņi nodarījumā vainojami, kaimiņiene allaž bērniem veltīja kādu moralizējošu frāzi. Līdz kādu dienu sieviete pauda neapmierinātību, ka meita no kastes uzmeistarojusi ko līdzīgu kaķu mājai un ieslēpusi to krūmos pretī kaimiņienes logiem.

Sprādziens kaķa dēļ
Zilgani pelēkais kaķis bija uzradies pēkšņi un nezin no kurienes. Acis pūžņoja, uz muguras – nogājušu spalvu plankums. Regulāri mazgājot ar kumelīšu tēju, meitai izdevās panākt neticamo – kaķis sāka atžirgt. Lai dzīvnieks nelīstu kāpņu telpā vai negulētu zem loga, krūmos meita ieslēpa speciāli viņam domātu kastīti.

Kādā septembra dienā, kad meita krūmos apkopa kaķi, kaimiņiene notiekošo pamanīja, nākdama mājās. Viņas kliedzieni bija dzirdami jau pa gabalu. “Es teicu – lai nekāda kaķa te nebūtu!” bļāva sieviete, pavēlot no krūmiem izvākt ne tikai kaķi, bet arī viņa māju. Cenzdamās izvairīties no atbildes, meita atteica, ka nesaprot krieviski, uz ko kaimiņiene iekliedzās: „Ah ti, bļ…, drjaņ, ne poņimaješ!?”

Meita raudot zvanīja man uz darbu, centos pa telefonu kaimiņienei iestāstīt, ka viņai nav nekādu tiesību pacelt balsi uz manu bērnu, taču viss velti – dabūju noklausīties agresīvi noskaņotās kaimiņienes lamās, mani pie vārda nelaida.

Nometusi telefonu, kaimiņiene dusmās sagrāba meitu aiz rokas augšdelma un purinot rāva viņu cauri pašas sanaglotu dēļu nožogojumam tā, ka bērna piere atsitās pret vienu no šķēršļiem. Kā vēlāk apstiprināja cita kaimiņiene, bērns raudāja pilnā balsī, kaķis, uzmetis kūkumu, šņāca, bet mājiņa, kaimiņienes mesta, lidoja pāri zālājam, izjūkot pa daļām.

Protokols un ekspertīze
Par notiekošo uzzināju pēc dažām minūtēm, kad meita, ieslēgusies dzīvoklī, zvanīja un histēriski raudāja. Paklausot kolēģu ieteikumam, izsaucu policiju un steidzos mājās.

Policisti pie bērna ieradās, sagaidot, kad mājās būšu es. Noformējot protokolu, pierakstīja meitas liecību. Gan jāpiebilst, ka atbraukušie policijas darbinieki bija cittautieši, kam izveidot stāstījumu pareizā latviešu valodā šķita visai problemātiski, tāpēc vecākiem šādās situācijās ieteiktu sekot līdzi pierakstītajam, lai tas pēc iespējas pilnīgāk atspoguļotu notikušo. Ļoti iespējams, ka šī būs no cietušā puses vienīgā liecība, uz kuras pamata pieņems lēmumu.

Kaimiņienei cieši saņemot bērna augšdelmu un raujot cauri žogam, uz rokas bija parādījušies zilumi un neliels nobrāzums. Policiste izrakstīja nosūtījumu uz tiesu medicīnas ekspertīzi, un uz pārbaudi gājām nākamajā dienā. Klīniskā tiesu medicīniskās ekspertīzes nodaļa Rīgā atrodas Maskavas ielā. Biju iedomājusies, ka būs jāsēž garā rindā un jāpavada tur puse dienas. Tāpēc liels bija pārsteigums, ka izrādījāmies vienīgās apmeklētājas un pusstundas laikā tikām cauri. Ārste aplūkoja nobrāzumus un zilumus uz meitas rokas, tos ar lineālu izmērīja, piereģistrēja un vēlreiz sīki iztaujāja par notikušo. Lai arī maznozīmīgi, miesas bojājumi tika konstatēti.

Pēc nedēļas – oktobra sākumā – ar meitu bijām uzaicinātas ierasties Valsts policijas iecirknī pie inspektores. Vēlreiz izrunāja un pierakstīja notikušo. Inspektore informēja, ka tiesu medicīnas eksperta slēdzienu policija saņems pēc pāris nedēļām. Ja tajā tiks atzīti miesas bojājumi, kaimiņieni varēs saukt pie administratīvās atbildības.

Uzzināt, kas nolemts, nav viegli
Jāatzīst, ka par savas lietas virzību nodaļas priekšniekam nācās atgādināt vairākkārt. Arī solījums, ka jebkurā gadījumā tikšu informēta par pieņemto lēmumu, pildīts netika.

Pieredze, ka policisti neinformē par pieņemto lēmumu, ja kā cietušais esi vērsies ar iesniegumu (informē tikai atbildētāju), apstiprinājās arī šoreiz. Tikai janvāra pirmajā nedēļā, atkal zvanot nodaļas priekšniekam, izdevās sadzīt pēdas informācijai, ka kaimiņiene decembrī saukta pie administratīvas atbildības.

Uz jautājumu, kad man tiks nosūtīts lēmums, inspektore neapmierināta atcirta – ja man tāda vēlēšanās esot, lēmumu nosūtīšot pa pastu. Tas nu beidzot ir saņemts. Savāds inspektorei šķita arī mans jautājums, cik lielu sodu kaimiņiene saņēmusi. Izrādījās – 210 eiro.

Jāpiebilst, ka administratīvais sods ir summa, ko kaimiņiene maksās valstij, ne man, jo vērsties pret viņu civiltiesiskā kārtībā nevēlējāmies. Svarīgākais visā šajā „epopejā” ir cerība, ka šī sieviete un viņai līdzīgas sapratīs – nedrīkst izgāzt dusmas par dzīvi uz apkārtējiem, vēl jo vairāk – uz neaizsargātiem bērniem. Ir jāspēj savaldīties!

Vita Zvaigznīte/Kasjauns.lv/Foto: Shutterstock/Lita Krone/LETA






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS