Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Aktieris un radiobalss Kaspars Breidaks: "Ēdu rīsus un izlikos, ka tā ir gaļa. Neko citu nevarēju atļauties" (29)

 
13.marts 2016  07:46

Jauns, aizrautīgs, ambiciozs, harizmātisks un neticami pozitīvs. Kaspars Breidaks ir improvizācijas šova “Spiediens” aktieris un līdzdibinātājs, arī “Radio SWH” darbdienu pusdienas laika balss. Viņš pārsteidz ar uzņēmību un piedzīvojumiem, kas gūti, paplašinot savu komforta zonu. Kāds varbūt teiks – pilnīgi traks, bet Kasparu tas nemulsina – viņš spēlējas un pavelk līdzi citus.

Aktieris un radiobalss Kaspars Breidaks: "Ēdu rīsus un izlikos, ka tā ir gaļa. Neko citu nevarēju atļauties"

Tev ir 28 gadi, bet jau tik daudz esi sasniedzis – spēlē improvizācijas teātrī, vadi improvizācijas teātra nodarbības, radio raidījumus, pasākumus un kāzas, fotografē... Visu nosaucu?
Liekas, jā.

Darbojoties tik nopietnās sfērās, neesi saskāries ar cilvēku neticību – ko gan tas jaunais čalis var?! Tevi uztver nopietni?
Sevi var pierādīt ar darbiem, un katrs pats izlemj, cik augstu mani vērtēt, vai piekrīt tam, ko saku. Ja, vadot komandas saliedēšanas meistarklases, nepilnas stundas laikā spēju 40 gadu vecam vīrietim, kurš ir pārliecināts par savu taisnību, parādīt, ka var būt citādi, saprotu, ka tajā, ko daru, ir kaut kas labs un pareizs. Cilvēki arvien vairāk novērtē improvizācijas nozīmi – spēju ātri reaģēt un risināt problēmas. Improvizācija kā obligāts priekšmets jau daudzviet lielajās universitātēs pasaulē tiek iekļauta maģistra studiju programmās.

Pirms astoņiem gadiem, kad pievērsies improvizācijai, par to nebija daudz informācijas. Kā zināji, ka tas ir tavs ceļš?
Improvizācijā nonācu nejauši. Mācoties vidusskolas pēdējās klasēs, klasesbiedrene izstāstīja, ka Vecrīgā ir forša vieta – teātris “Hamlets”, kur cilvēki uz skatuves dauzās – spēlē improvizāciju. Aizgāju, pamēģināju, un man iepatikās. Pirmajā reizē sanāca, pēc tam gadu nesanāca nekas, bet es jau biju ar to saslimis – gāju un vienkārši darīju, jo improvizācija deva sava veida brīvību. Sajūta, ka trīs minūšu etīdes laikā varu būt jebkas, mani fascinē.

Kā nonāci Čikāgas improvizācijas teātrī “The Second City”?
Ar improvizāciju saaugu arvien vairāk, un gribējās rakt dziļāk. Iztaustīju, ko šajā lauciņā var smelties Latvijā, un man nebija gana. Zināju, ka improvizācijas teātra dzimtene ir Čikāga, un, fotografējot kāzas, krāju naudu, lai varētu uz turieni aizbraukt. Tiklīdz radās iespēja, apturēju iesākto un sekoju aicinājumam. Pusgadu mācījos Čikāgā, un tā bija labākā pieredze, ko esmu guvis, – būt tur un katru dienu vērot slavenus pasaules improvizatorus un pie viņiem mācīties. Mājās atgriezos ar diviem dolāriem. Iztērēju visu, kas bija, taču šī pieredze pilnībā mainīja manu dzīvi, un es sapratu, ka nākotni vēlos saistīt ar improvizāciju. Pēc atgriešanās šovs “Spiediens” un improvizācija pārauga nopietnā līmenī. Kad redzi, ka arī citiem patīk tas, ko dari, rodas papildu spēks un pamazām parādās iespēja nopelnīt. Ja tavs pirmais jautājums ir, cik es par to saņemšu, varbūt nemaz nedari, tas nav tavs. Protams, ne vienmēr ar to, kas tev patīk, var pabarot ģimeni, bet, ja tava sirds par to deg, varbūt ir vērts mēģināt. Un varbūt ir vērts dzīvot 40 kvadrātmetru dzīvoklī, bet darīt to, ko mīli.

Aktieris un radiobalss Kaspars Breidaks: "Ēdu rīsus un izlikos, ka tā ir gaļa. Neko citu nevarēju atļauties"


Spilgtākā atziņa, ko guvi Čikāgā?
Viss ir iespējams. Ne tikai lielajā Čikāgā, kur, atbraucot no otras pasaules malas, ir grūti izsisties un iegūt pareizos kontaktus, bet arī Latvijā. Mēs neaptveram, ka šeit varam paveikt vairāk, jo jebkurā brīdī ir iespēja uzrunāt cilvēkus, kas mūs iedvesmo. Tā nav problēma arī Čikāgā. Improvizācijas zvaigznes, kuru uzstāšanās biju skatījies Youtube, pēc izrādes sēž kafejnīcā un ir atvērtas komunikācijai. Draudzība, atvērtība, cieņa un iecietība pret tiem, kas sasnieguši mazāk vai ir ceļā uz panākumiem, man bieži sāp šeit. Daudzi aizmirst, ka arī viņiem kādreiz jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Iespējams, tas saistīts ar latviešu mentalitāti – negribam dalīties ar idejām un padomiem, maz sakām labus vārdus, taču pamazām tas mainās un kļūst arvien labāk.

Uz Čikāgu aizbrauci uzreiz pēc vidusskolas?
Nē, man bija 23 gadi. Pirms tam mācījos reklāmas menedžmentu RISEBA un ceturtajā kursā ERASMUS programmā pusgadu studēju Stambulā. Nepabeidzu, jo atgriežoties trūka motivācijas – sešu mēnešu laikā Turcijā ieguvu vairāk nekā trīs gados Latvijā. Ne tāpēc, ka slikta programma vai pasniedzēji, drīzāk citāda pieeja mācību procesam.

Lai gan nemēdzu neko nožēlot, mazliet žēl, ka nepabeidzu. Taču – viss, kas noticis, man palīdzējis nonākt tur, kur esmu šobrīd. Daudzi aizrāda, ka tas bija arī rakstura jautājums, jo reizēm, pat ja nav motivācijas kaut ko paveikt līdz galam, jāsaņemas un jāizdara. Toreiz tā nedomāju, biju kā apmulsis kumeļš, kurš tikko sajutis pasaules garšu.

Radio dīdžeja ampluā.

Radio dīdžeja ampluā.


Citādā vide un prombūtne no ģimenes nelika pieaugt, kļūt nobriedušākam?
Protams, tas dod grūdienu un liek apzināties – viss, vecīt, tālāk pats. Bija brīži, kad kavējās stipendija un uzplīties ģimenei ar to, ka man tur, saulainajā Turcijā, nav naudas, negribējās. Nedēļu vai divas ēdu rīsus un izlikos, ka tā ir gaļa, jo tobrīd neko citu atļauties nevarēju. Šāds posms ir ļoti vērtīgs, jo iemāca citādi izturēties pret to, kas tev ir.

Nebija vilinājuma palikt Amerikā vai izmēģināt laimi citur pasaulē?
Iespējas bija, taču vispirms gribējās ielaist savas saknes dziļāk Latvijā. Lai kur būts, šeit mana sirds pukst dzīvāk un īstāk, te ir mana zeme un mājas.

Pagājušā gada maijā pirmo reizi uz improvizācijas festivālu Strasbūrā braucu kā pasniedzējs, nevis mācīties, un daudz domāju, kā būtu, ja es visus pūliņus koncentrētu uz starptautisku karjeru, kaut vai tikai kā pasniedzējs. Vilinājums ir ļoti liels un skaists, tomēr pagaidām vairāk gribas kārtīgi izdauzīties šeit. Var jau būt kādreiz uzstāšos Losandželosā, Londonā vai citur pasaulē un radio raidījumu vadīšu no turienes, taču šobrīd par to domāt ir pāragri.

Aktieris un radiobalss Kaspars Breidaks: "Ēdu rīsus un izlikos, ka tā ir gaļa. Neko citu nevarēju atļauties"


Lai kāptu uz skatuves un vadītu pasākumus vai kāzas, nepieciešama zināma deva pašpārliecinātības. Kā dzima pārliecība, ka tev tas ir pa spēkam?
Vidusskolā biju ļoti kautrīgs un, lai gan skola, kurā mācījos – Ādažu Brīvā Valdorfa skola, ar tradīcijām un pasākumiem centās padarīt mani tuvāku cilvēkiem, komunicēt iemācījos, pateicoties fotografēšanai. Sapratu, ja fotografēšanas laikā ar cilvēkiem parunājos un padauzos, bildes izdodas dzīvākas. Protams, vecākiem un skolai ir liela loma, tomēr uzskatu, ka par savu izaugsmi katrs ir atbildīgs pats. Ar laiku aptvēru, ka varu komunicēt, neslēpjoties aiz fotoaparāta, un sāku vadīt pasākumus kā palīgs tiem, kas to dara gadiem. Lūzuma brīdis bija, kad partneris saslima un pasākumu nācās vadīt vienam. Sev par pārsteigumu jutos labāk nekā kopā ar partneri.

Nebija stress?
Protams, zeme atveras, un kājas ir aukstas, bet varbūt bez šīs pieredzes es nekad nebūtu saņēmies to darīt viens. Vienmēr būtu palicis ēnā, jo tur taču ir drošāk. Ir arī grūtie brīži, bet emocijas, ko gūstu, ir daudz lielākas. Ir vērts būt drosmīgam, uzņemties atbildību un riskēt.

Pirmie panākumi ir būtiski, taču tikpat svarīgi nekļūt pašapmierinātam. Vēl svarīgāk ir nenonākt stadijā, kad tev liekas, ka visu zini labāk. Ja kādreiz tā jūties, tinies prom – vienkārši sāc darīt kaut ko citu – darboties jomā, kurā neesi tik drošs un labs. Piemēram, improvizācijā tu esi interesants, kamēr atrodies ārpus savas komforta zonas. Ar laiku ikviens aktieris iepazīst savas stiprās puses – kā, sakot pie galda tostu, likt vecmammām raudāt un jaunām meitenēm spiegt un sist plaukstas, bet, ja neattīstīsi sevī neko jaunu, kļūsi neinteresants.

Breidaks atzīst, ka pirmie panākumi ir būtiski, taču tikpat svarīgi nekļūt pašapmierinātam.

Breidaks atzīst, ka pirmie panākumi ir būtiski, taču tikpat svarīgi nekļūt pašapmierinātam.


Sanāk, ka uz improvizācijas teātra skatuves esi ārpus savas komforta zonas?
Tā tam jābūt – tu nedrīksti justies ērti.

Bet tas ir pret cilvēka dabu!
Tur jau tā burvība! Ikvienam aktierim un improvizatoram uz skatuves ir savs drošais tēls vai situācijas, un viņš var nelīst no tām ārā – šovs izdosies, cilvēki aplaudēs, un viss būs kārtībā, bet, izvēloties palikt drošībā, apstājas izaugsme. It sevišķi improvizācijā, kur izaugsme ir ārpus zināmā, sevi jāmet situācijās, kas līdz galam nepatīk. Ja man no tā bail, man to vajag. Nemūku, bet roku dziļāk un saprotu, kāpēc baidos, kas tajā valdzinošs un ko no tā varu izmantot, paplašinu savu komforta zonu.

Ar šova Spiediens komandu.

Ar šova Spiediens komandu.


Pērn pavasarī izveidoji “Dzīvesprieka skolu”, kurā, izmantojot improvizācijas tehnikas, māci cilvēkiem būt priecīgākiem. To tiešām iespējams iemācīties, un – vai ir daudz gribētāju?
Dzīvesprieka skola ir mans pēdējā laika lielākais prieks. Tuvākā iespēja pieteikties ir maijs, tas nozīmē, ka interese ir un cilvēku vecums un personības ir ļoti dažādas. Tu mani nepārsteidzi, uzdodot šo jautājumu, jo daudzi brīnās, kā gan var iemācīties dzīvesprieku. Var iemācīties! Katru rītu, atverot acis, viss ir tavās rokās. Tu pats sevi veido, un tas nav šitā. (Uzsit knipi.)
Daudzi mēdz teikt, ka nespēj publiski uzstāties, jo tas nav viņu dabā. Populārākā atruna – es tāds neesmu. Nepiekrītu – tu vari tāds būt, ja gribi. Ar sevi jāstrādā.

Daudz ko uzskatām par pašsaprotamu – mīlestību, prieku, laimi, arī radošumu un atvērtību, spēju klausīties un pievērst otram uzmanību, taču tā nav. Dzīvesprieka skolas mērķis ir parādīt, kāda ir atšķirība, ja tu esi atvērts, patiešām ieklausies un pievērs otram uzmanību. Atklājas pilnīgi cita pasaule – citas enerģijas un impulsi.

Pats tiešām esi tik saulains un pozitīvs, nekad neuznāk besis, grūtsirdība?
Nav tā, ka esmu dzīvespriecīgākais cilvēks pasaulē, taču strādāju ar sevi. Ir rakstura īpašības, ko palīdzēja mainīt improvizācijas teātris, un tiem, kas mani pazīst kopš skolas laikiem, ir praktiski neiespējami mani atpazīt šodien – divi dažādi cilvēki.
Tuvākie draugi un ģimenes locekļi zina, ka diezgan bieži ir dienas, kad vēlos klusumu un nopietnas sarunas par dziļām tēmām, ko ne vienmēr var iznest ar smaidu. Daudzpusība un dažādība cilvēkā ir ļoti svarīga. Ja gribēsi, lai viss rada prieku, agri vai vēlu jautāsi sev, kāpēc pret dažiem tematiem vai notikumiem pasaulē es izvēlos būt akls. Tāpat kā citi redzu, kas notiek pasaulē, un ir skumji.
Uz skatuves improvizācijas šovā Spiediens.

Uz skatuves improvizācijas šovā Spiediens.


Ko improvizācijas teātris tevī mainījis?
Vārds jā vienmēr ir spēcīgāks par nē. Jā vienmēr kaut kur aizvedīs, kamēr nē atstāj sākuma punktā. Respektīvi, ja tu cilvēkiem un idejām saki jā vai vismaz mēģini uz to skatīties caur jā prizmu, apkārtējie ar tādu pašu attieksmi sāks izturēties pret tevi.

Arī doma, ka visi cilvēki ir burvīgi savā esamībā un man nav iemesla pret atsevišķiem indivīdiem izturēties citādi. Un vēl – dienai, nedēļai un mūžam nevajag stingri izstrādātu plānu, vadies pēc sajūtām. Protams, apsver, izdomā, saproti. Tā sauktā ātrā domāšana, lēnā domāšana, ko Daniels Kānemans savā grāmatā “Domā ātri, domā lēnām” aprakstīja 500 lappusēs. Bieži nedzirdam savu iekšējo balsi, kas pasaka priekšā, kā rīkoties, savukārt improvizācijas teātrī šiem impulsiem ir ļoti liela nozīme – vai tos redzi un dzirdi, un spēj tiem sekot. Lecot etīdē un radot stāstus, man nav ne jausmas, kur tie aizvedīs, bet nav arī bail, jo uzticos sev un saviem partneriem. Tāpat arī dzīvē – ja uzticies sev, visu darīt ir vieglāk, jo zini, ka spēsi tikt galā jebkurā situācijā.

Esi teicis, ka dusmas uzskati par bezjēdzīgām emocijām. Tevi tiešām nekas nevar nokaitināt, izsist no sliedēm?
Protams, ir brīži, kad savelkas piere un pasprūk kāds skarbāks vārds. Man patīk, ja visu dara pēc labākās sirdsapziņas, bet, ja redzu, ka kāds halturē un tas ietekmē citu darbu, varu sadusmoties. Tiklīdz sāku sevī just šo mutuļojošo, verdošo katlu, atceros, ka dusmošanās situāciju nemainīs. Jādomā, kā to risināt, sev nekaitējot, jo dusmās var izdarīt to, ko citos apstākļos nekad nedarītu. Laimīgs tas, kurš nespēj iedomāties, uz ko ir spējīgs dusmu iespaidā.

Tātad, ja tevi kāds nokaitina, centies turēt sevi grožos, dusmas neizrādi?
Nē, neslāpēju. Dusmas norīt un izlikties, ka nekas nav noticis, nav risinājums, jo ar laiku tās nāks ārā pret citiem cilvēkiem citos apstākļos. Sajūsminos par tiem, kas uzvelkas par satiksmi. Lamājas un taurē, izrāda dusmas un agresiju. Fantastiski! Vai uztaurējot un uzbļaujot čalim, kurš otro reizi sēž pie stūres, tu kļūsti par labāku vīru un tēvu?

Ņujorka, Bruklinas tilta pakājē.

Ņujorka, Bruklinas tilta pakājē.


Iespējams, tas ir savdabīgs izlādēšanās veids.
Jā, bet tev nav ne jausmas, ko tas var izdarīt ar otra cilvēka dzīvi. Vienreiz uztaurē un izlādējies, bet viņš par to vēl, iespējams, pārdzīvo divas dienas. Padauzi spilvenu, bet neaiztiec citus tikai tāpēc, ka netiec ar sevi galā. Veidu, kā izlādēties, neskarot apkārtējos, ir daudz – kaut vai sports. Varbūt neesam raduši uz to tā skatīties, bet savā ziņā esam cits par citu atbildīgi. Protams, negatīvās emocijas nevajag turēt pie sevis, bet jāsaprot, ka tava rīcība ietekmē citu cilvēku dzīves.

Kas tev pašam sevī nepatīk?
Ļoti labs jautājums – diez vai kāds uz to var atbildēt, nepadomājot. Es nespēju līdz galam piedot kādam cilvēkam, un man šī sajūta ļoti nepatīk. Apzinos, ka ar pāridarījumu un pāridarītāju tam nav sakara, viss ir manī. Mamma mēdz teikt, ka nav tikai balts un melns, ir arī pelēks un citas krāsas, bet es bieži nonāku situācijās, kurās, manuprāt, ir tikai balts vai melns. Apzināti jau otram pāri nedara, bet reizēm nespēju attaisnot citu rīcību, un – sit mani nost – es neredzu tajā baltu. Tā ir mana problēma, prasme, kas jāapgūst.

Par kādām situācijām ir runa?
Tas nav saistīts ar to, kāpēc cilvēki pie kases krāmē ārā produktus, kurus pārdomājuši pirkt. (Smejas.) Tie ir emocionāli dziļi jautājumi, un es tos gribētu paturēt pie sevis.

Vadot kāzas pagājušajā vasarā.

Vadot kāzas pagājušajā vasarā.


Mulsinošākā pēdējā laika pieredze?
Improvizācijas aktieri bieži ar dažādiem tēliem rotaļājas dzīvē. Man patīk mazliet provocēt un vērot cilvēku reakciju, taču tas vienmēr ir pozitīvi, jo negribu nevienam darīt pāri. Pēdējā laika mulsinošākais stāsts ir saistīts ar lomu spēlēm. Kādā nelielā pasākumā, uz kuru biju ielūgts kā viesis, sāku tēlot lāci, pārņemot lāča īpašības – lēnas kustības un runasveidu. Drīz vien, izvēloties citu dzīvnieku, spēlei pievienojās kāda dāma, un es redzēju, cik ļoti tas pārsteidza viņas dzīvesbiedru. Tā aizdauzījāmies, ka tēlos pavadījām visu nakti. Tas bija mulsinoši, jo nepazīstams cilvēks pieņēma manas spēles noteikumus un riskēja, jo kompānijā bija arī cilvēki, kas padomāja – tas čalis ir riktīgi dīvains! Kāpēc viņš tik lēni runā un ik pa laikam ar roku noglāsta sev seju? Priecājos, ja cilvēki spēlē līdzi, lai gan reiz mani izmeta no kluba par to, ka biju dinozaurs. (Smejas.) Iesēdināja policijas busiņā un lika veikt dažādus testus – vai neesmu dzēris un lietojis narkotiskās vielas. Tovakar biju ar mašīnu un dzēru ūdeni, bet viņiem tas likās vēl aizdomīgāk.

Saprotu, ka šādi spēlējies bieži.
Šad tad.

Kurš ir tavs mīļākais tēls?
Detektīva tipa čalis, kurš lien, kur nevajadzētu. Iejūtoties šajā tēlā, pievēršu pastiprinātu uzmanību detaļām un uzdodu jautājumus, kurus parasti uzdod pēc vismaz divu gadu pazīšanās, kopīga pirts apmeklējuma un piedzīvojuma ārpus Rīgas. Piemēram, kāds ir tavs lielākais piedzīvojums vai slepenais prieciņš. Ir bauda vērot, kā cilvēki reaģē un atbild, kaut arī, ļoti iespējams, atbildes ir izdomātas. Tā ir spēle, kas ļauj patrakot un vienlaikus iegūt, vērojot cilvēku reakciju.

Breidaks atzīst, ka vienmēr svarīgi just cilvēku un situāciju.

Breidaks atzīst, ka vienmēr svarīgi just cilvēku un situāciju.


Šādi dauzoties, nav gadījies iekulties nepatikšanās, jo cilvēki pārprot?
Vienmēr svarīgi just cilvēku un situāciju. Ar to labs pasākuma vadītājs atšķiras no ne īpaši laba – nekad nevienam nenodarīs pāri. Mans mērķis nav izķēmot vai apsmiet, vai, nedod Dievs, iegūt informāciju, ko pēc tam izmantot pret cilvēku. Tas ir mirklis starp mums, un, ja esmu godīgs, viss ir kārtībā.

Tavā mājaslapā rakstīts, ka esi iemūžinājis 54 kāzas. Ko, raugoties uz šiem pāriem, esi sapratis par mīlestību?
Mīlestība ir ļoti dažāda. Vienam tā ir nemitīgi pieskārieni, citam – brīvības sajūta. Tas, ka tu ļauj otram būt un vari palaist uz ballīti, neuzrakstot nevienu īsziņu. Svarīgi saprast, kādu mīlestību spēj dot un kāda mīlestība vajadzīga tev. Kas dzīvē dod uzrāvienu, iedvesmo un rada sajūtu – bāc, ja mani tā mīl, es varu visu – būšu labākais vīrs, tēvs un draugs. Ja blakus ir cilvēks, kura dēļ tu būtu gatavs darīt visu, bet mīlestība, ko spēj dot, nav tāda, kas otram vajadzīga, nemet plinti krūmos, neskrien pie nākamā, nešķiries. Pamēģini iemācīties dot to, kas otrai pusei vajadzīgs.

Vadot kāzas, ātri sapratu, ka jaunlaulātos var iedalīt divās grupās – vieniem liekas, ka apprecēšanās nav nekas pārāk nopietns, kamēr otri kāzu nozīmi pārspīlē – tagad gan viss būs pa īstam, beidzot varam sākt dzīvot! Manuprāt, ne viens, ne otrs. Iemesls, kāpēc precēties, katram jānoformulē pašam, tad pirmajās grūtībās nebūs jāskatās apkārt. Esmu pārliecināts – mīlestību vajag iepazīt. Daudzi pieaugušie, sevišķi vīrieši, kas dzīvē jau šo to sasnieguši, baidās no mīlestības. Varbūt vilcinās. Ir kopā ar sievieti piecus, astoņus gadus, bet nebildina. Varbūt ir vērts ikdienas skrējienā apstāties un izvērtēt, vai pret viņu kaut ko jūti. Daudzi pierod viens pie otra un tā arī skaisti nodzīvo, taču, skatoties romantisku filmu vai redzot foršu pārīti, acīs ir asaras. Ak, Dievs, es tā arī visu mūžu neesmu pa īstam mīlējis! Kāpēc? Pats vainīgs.

Tev pašam ir draudzene?
Jā, ir. Mūsu attiecības ir riktīgs atrakciju parks – te esmu uz zirdziņa, kurš brauc pa apli ar kilometru stundā, bet jau pēc mirkļa amerikāņu kalniņos, kad liekas, ka neizdzīvošu, jo nākamo līkumu izņemt nav iespējams un tūlīt viss mainīsies.

Ar motociklu Rumānijā.

Ar motociklu Rumānijā.


Tā nav visās attiecībās?
Var jau būt. Jautājums, kā rīkoties. Attiecības ir kopdarbs, un, ja tās salīdzina ar tandēma velosipēda vadīšanu, baigi labi ar to stūrēšanu neiet. (Smejas.) Vai nu viens ne tā sēž, vai otrs pārāk ātri min pedāļus.

Tici monogāmām attiecībām mūža garumā?
Neticu, ka katram mūžā ir tikai viena īstā un vienīgā otrā pusīte. Izklausīsies drausmīgi, bet īsto ir pilna pasaule, jo katrs pats otru cilvēku padarām īpašu. Attiecību pamatā ir lēmuma stingrība, un, lai citi gribētu par tām rakstīt grāmatas un uzņemt filmas, prasīt padomus un apbrīnot, sev nemitīgi jāatgādina lēmums, ko pieņēmi sākumā, – ka kopā ar šo cilvēku gribi pavadīt visu dzīvi. Ja būsi vājš un alksi sajust, kā ir citādi, savu lēmumu nodosi, bet tam nav nekāda sakara ar otru cilvēku.

Kas tev ir svarīgi sadzīvē, ikdienā?
Dzīvas emocijas. Novērtēt, ka dzīves kaifs ir netveramībā, ka viss ir gaistošs, un tas, kā izturies pret apkārtējiem, veido sajūtas un pieredzi. Mēģinu tikt vaļā no ieraduma sarunas laikā domāt par ko citu un pievērst nedalītu uzmanību sarunas biedram. Kāpēc mēs tā kaifojam par ceļojumiem? Jo pievēršam uzmanību pilnīgi visam – pētām arhitektūru, pasmaržojam un izgaršojam kafiju, kamēr šeit dzeram kafiju, rakstām īsziņu un dragājam pa savu ierasto ielu, neiedomājoties pa īstam atvērt acis.

Protams, vecākiem un skolai ir liela loma, tomēr uzskatu, ka par savu izaugsmi katrs ir atbildīgs pats.

Protams, vecākiem un skolai ir liela loma, tomēr uzskatu, ka par savu izaugsmi katrs ir atbildīgs pats.


Tev patīk braukt ar motociklu un spēlēt skvošu. Kas vēl sagādā prieku?
Motocikls un skvošs ir šā brīža lielās aizraušanās, taču dzīvē bijuši dažādi posmi. Deviņus gadus esmu spēlējis grupā bungas, sešus gadus – florbolu, pat cīnījāmies par medaļām. Man patīk viss, kas rada emocijas un piešķir dzīvei garšu. Pastaigas un jebkura situācija, kurā pats esmu iekšā un darbojos, – spēlēt futbolu, hokeju un volejbolu, arī galda spēles. Ļoti patīk iepazīt cilvēkus. Tiklīdz jūtu, ka man ir iespēja parunāties ar kādas profesijas pārstāvi, kuru līdz galam neesmu izpētījis, metos virsū, jo gribu iegūt maksimāli daudz informācijas, tas bagātina skatu uz dzīvi.

No kurienes tevī šī daudzpusība? Ko dara tavi vecāki?
Mamma ir pedagoģe – bērnudārza vadītāja, tētis – misters universāls. Viņš ir darījis visu, sākot no celtniecības, beidzot ar pagasta vadīšanu mēra postenī. Vecāki man vienmēr devuši brīvību un atbalstījuši lēmumus. Lai kā arī viņiem negribētos redzēt manu augstskolas diplomu, viņi mani ir sapratuši un vienmēr teikuši: “Dari to, kas tev patīk, un viss būs kārtībā.”

Ko uzskati par savu līdz šim lielāko sasniegumu?
Māsa Ziemassvētkos pateica, ka esmu viņas autoritāte. Ir forši apzināties, ka daudz nozīmēju tik tuvam cilvēkam, ka viņa tver un novērtē katru vārdu. Viņas mīlestība un atzinība ir mans lielākais sasniegums.

Nodarbības Dzīvesprieka skolā.

Nodarbības Dzīvesprieka skolā.


Kas katram vīrietim jāizdara vismaz reizi dzīvē?
Es pārfrāzētu jautājumu – kāds ir vīrieša dzīves pamatuzdevums. Manuprāt, kādu pasargāt un, to darot, mazāk domāt par sevi. Reizēm šķiet, ka dažs labs ir vīrišķīgs tikai tāpēc, ka visi uzzina, ko viņš izdarījis. Tā nedrīkst būt prioritāte. Man gribētos, lai tas ir tāpēc, ka gribas darīt labu. Un, runājot par dzīves scenārijiem, pieņemts uzskatīt, ka ap trīsdesmit ir pēdējais laiks domāt par ģimeni. Man šķiet, ka laimīgs cilvēks var būt arī viens. Kāpēc ne, ja viņš tā jūtas?

Kur redzi sevi pēc desmit gadiem?
Nezinu, kur būšu, bet nojaušu, ka viss būs kārtībā.

Kas ir tavā darāmo darbu sarakstā tuvākajā laikā?
Gribu Latvijā attīstīt garās formas improvizācijas žanru. Pasaulē tas ir ļoti populārs, pie mums – sākuma stadijā. Esam izveidojuši izrādi Lifts Kalnciema kvartālā, par to deg sirds un gribās, lai cilvēki iepazīst improvizācijas daudzpusību. Un vēl, nesen ar kādu improvizatoru no Francijas izveidojām duetu un izvirzījām mērķi šogad uzstāties trīs dažādās Eiropas valstīs. Darīšu visu, lai tas notiktu, jo vēlos bagātināt savu pieredzi – gan kā improvizators, gan kā cilvēks. Un vēl man gribētos apņemties apsolīt mazāk, lai iesāktajiem darbiem varētu veltīt pēc iespējas vairāk laika.

Māsa Ziemassvētkos pateica, ka esmu viņas autoritāte.

Māsa Ziemassvētkos pateica, ka esmu viņas autoritāte.


Laila Pastare, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs, no Kaspara Breidaka arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS