Apmācies, dūmaka
Rīga
Apmācies, dūmaka
LV RU
Intervijas

"Kurš gan rakstīs vēstuli nopietnai meitenei žaketē?" Laura Vonda par atpazīstamību, ģimeni un ieroču smaržu (35)

 
28.marts 2016  09:28

LTV Panorāmas vadītāja Laura Vonda (30) Dāvidam atklāj, ka bērnībā nav sapratusi krievu valodu, bet nu ir precējusies ar krievvalodīgo, un stāsta, kāpēc cilvēki viņu mēdz salīdzināt ar Mortīciju no “Adamsu ģimenes”.

"Kādreiz sūtīja vēstules no cietuma, ar glītiem zīmējumiem uz rūtiņu lapas, izkrāsotiem ar flomāsteriem. Bet tagad raksta sociālajos tīklos," stāsta TV "Panorāmas" vadītāja.

"Kādreiz sūtīja vēstules no cietuma, ar glītiem zīmējumiem uz rūtiņu lapas, izkrāsotiem ar flomāsteriem. Bet tagad raksta sociālajos tīklos," stāsta TV "Panorāmas" vadītāja.

Ļoti daudzus cilvēkus no Latvijas Televīzijas pazīstu pēc LTV 45 gadu jubilejas svinībām Operā. Toreiz viņiem veidoju stilu. Tu tai laikā biji skolniece.
Atceros, kā skolas laikā vakaros vēlu bija Dāvidšovs, ko vecāki man neļāva skatīties, jo no rīta bija iet uz skolu.

Tici man, neļāva ne jau tāpēc, ka šovs bija vēlu.
Varbūt, varbūt. Bet pulkstenis bija arguments. (Smejas.)

Esi bijušā Kriminālpolicijas priekšnieka Jāņa Vondas meita. Kā bija? Viņš neņēma darbu uz mājām? Varbūt kādu noziedznieku glabāja skapī līdz rīta pratināšanai?
Man bija ļoti interesanti. Kad vēl dzīvojām Talsos un tētis vēl nebija priekšnieka amatā, mani viņa profesija ļoti intriģēja. Tētis atnāk mājās no darba, mamma gatavo vakariņas, tētis noņem ieroča maksti, uzliek uz ledusskapja. Vienmēr gaidīju to brīdi, kad tētis aizies prom un tikšu klāt pie ieroča. Man dikti patika ieroča specifiskā metāliskā smarža. Bija gadījumi, kad piestūmu ķeblīti un līdu skatīties un pasmaržot to šaujamo. Tētim bija arī personīgais ierocis, tas netika glabāts mājās, taču aptvere gan bija. Kad vecāki brīvdienās brauca uz tirgu, šad tad ar brāli izmantojām šo laiku, lai paspēlētos ar to. Īstenībā es ļoti ilgu laiku domāju, ka gribētu strādāt policijā.

Latvijas Televīzijas ēkā esmu vazājies padsmit gadu, bet sākumā briesmīgi maldījos. Agrāk tur pa koridoriem pretī nāca tādi veči ar tējas krūzēm un izspiestiem bikšu ceļgaliem, kas noteikti joprojām nemaz nezina, ka Latvijā ir bijusi Atmoda.
Manuprāt, tu pārspīlē.

Vai tu sākumā neapmaldījies?
Apmaldījos gan. Kad sāku strādāt LTV, Ziņu dienests bija trešajā stāvā. Man iedod uzdevumu: „Brauc izbraukumos filmēt.” Kur jāiet? Man skaidro – dodies uz pagrabstāvu, tur jāiziet cauri visai ēkai, un būsi pagalmā. Pirmajā reizē kāds no kolēģiem mani pavadīja, bet, atgriezusies no filmēšanas, jau tā uztraukusies, ko vispār esmu atvedusi un ko ar to visu darīšu, atskārtu, ka nemaz vairs nezinu, kā tikt atpakaļ uz Ziņu dienestu. Gāju pa pagrabiem, jutu, ka vienā vietā smaržo pēc bulciņām – ahā, tur cep bulciņas...

Kaut kur pagrabā, atceros, bija resnas, ar foliju aptītas trubas.
Jā, arī tās redzēju. Aizgāju pa kaut kādu gaiteni, kur skatos – stāv kaut kādas vecas dekorācijas, ko atceros no raidījumiem, kurus skatījos bērnībā. Pat nezinu, kā beigās nonācu uz pareizā ceļa un tiku galā.

Tev vīrs ir televīzijas operators Ivans Milovs. Pastāsti, vai tas bija dienesta romāns?
Tieši tā. Precīzi.

Tik īsu atbildi negaidīju.
Kad tikko sāku strādāt un paskatījos, cik mums Televīzijā ir daudz pāru, ilgstošu, kas ir izveidojuši ģimeni, man tas šķita dīvaini. Domāju – kas te notiek? Bet rezultātā pašai tā iznāca.

"Kurš gan rakstīs vēstuli nopietnai meitenei žaketē?" Laura Vonda par atpazīstamību, ģimeni un ieroču smaržu


Logu Latvijas Televīzijā ir maz. Varbūt pa to tumsu, čammājoties pa garajiem koridoriem, kur garām nekādi nevar tikt, vienkārši nav citu variantu?
Manuprāt, tas ir tāpat kā visos kolektīvos, kas tomēr ir noslēgts loks. Cilvēki darbā pavada daudz laika, un tā tās attiecības veidojas. Manuprāt, daudz normālāk ir iepazīties darbā, nevis tumsā, naktsklubā, reibumā.

Ivans nav latvisks vārds. Vai viņš ir krievs?
Mans vīrs nāk no krieviski runājošas ģimenes, un bieži vien cilvēki jautā, kā var gadīties, ka viņa vārds ir Ivans, jo viņš ir gājis latviešu skolā un ļoti labi runā latviski. Kādreiz teicu viņam, ka precēšos tikai tad, kad viņš nokārtos Latvijas pilsonību, taču piekāpos, un viņš joprojām to nav izdarījis. Bet vīram ir savi argumenti – ja vairums krievu sūkstās, cik gan grūti viņiem klājas Latvijā un kā visus nepilsoņus abižo, viņš saka: „Esmu nepilsonis un ļoti laimīgs!” Man nav aizspriedumu pret krieviem. Piemēram, priecājos, ka mana meita Helēna četru gadu vecumā jau runā krieviski. Tas ir liels bonuss.

Pati bērnībā neprati krievu valodu?
Nu ja! Tā ir gandrīz vai bērnības trauma. Augu Talsos, kas ir ļoti latviska pilsēta. Bija viena kaimiņiene, krieviete, ko uztvēru kā ārzemnieci. Kad sestajā vai septītajā klasē pārvācos dzīvot uz Rīgu, sanāca tā, ka tikko biju sākusi mācīties krievu valodu no nulles un zināju tādus vārdus kā kot, sobaka... Kāpņutelpā viena meitene reiz mani dusmīgi nolamāja, sakot: „Karova!”. Atnācu mājās un raudāju. Mamma prasīja: „Kāpēc raudi?” Pastāstīju, ka tikko viena meitene man kaut ko ļoti sliktu pateica, bet nezinu, ko.

Vēl bija gadījums, kad mamma sūtīja uz veikalu nopirkt kniepadatas. Pārdevēja pēkšņi jautā: „Pa ruski možna?” Man liekas, ka pat vairums cilvēku, kas mācījušies krievu valodu, šo vārdu varētu nezināt. Griezos riņķī un gāju mājās bez kniepadatām.

Mūsdienās ikviens kārtīgs latviešu vecis nepieļautu, ka meita apprecas ar melnādaino vai, nedod Dievs, arābu imigrantu. Tavam tēvam nebija iebildumu, kad meitiņa paziņoja: „Precēšos ar ukraini”?
Šādā aspektā nekad vispār nebiju aizdomājusies.

Varbūt tēvs mīl meitu, tāpēc neko neteica tev? Bet rūgtums ta palika...
Ceru, ka tā nav. Ceru, ka nebūs tā, ka viņš šo mūsu sarunu izlasīs un iznāks no skapja ar paziņojumu: „Dāvids uzminēja!” (Smejas.)

Jau pārdesmit minūšu skatos uz tevi – tu baigi labi izskaties. Esi ļoti skaista!
Es neuztveru sevi kā skaistu.

"Kurš gan rakstīs vēstuli nopietnai meitenei žaketē?" Laura Vonda par atpazīstamību, ģimeni un ieroču smaržu

Līkas kājas?
Nav svarīgi. Sēžu aiz galda, un manas kājas tāpat neviens neredz.

Tās varētu arī nebūt!
Vajag, vajag, lai varētu aizsniegt špikermašīnas pedāli. Ai, nu tas bija nežēlīgs joks.
Samulsu, kad reiz, sēžot rindā pie daktera, viena sieviete izsaucās: „Vai, cik jūs gara!” Esmu jau arī. Mans augums ir 1,80 metru.

O, jā! Viegli aizsniegties pēc āboliem.
Saprotu, ka cilvēkiem, kas TV ekrānā redz mani sēžam, ir grūti apjaust, kāds varētu būt mans garums.

Kādreiz baigi pārdzīvoju, kā izskatos fotogrāfijās. Daudzās bildēs nepatika, kā esmu uzņemts – te deguns ne tā, te vēl kas. Bet nu jau sen vairs par to necepos, jo cilvēki dzīvē taču arī redz mani dažādos rakursos, un dzīvs esmu palicis. Kā tu sadzīvo ar savu izskatu ekrānā un bildēs?
Ļoti normāli. To, man liekas, agri vai vēlu ir spiests secināt katrs cilvēks. Tas ir normāls evolūcijas process, jo pienāk brīdis, kad pieņem sevi, kāds esi.

Pati proti tik perfekti uzkrāsoties?
Nezinu. Šoreiz par to jāpateicas manai kolēģei. Ikdienā vispār negrimējos. Man ir jautāts – vai jūtos tik skaista, ka varu atļauties nekrāsoties? Tad atbildu: „Nē, jūtos tik parasta, ka negribu grimēties.” Kad strādāju, grimējos septiņas dienas nedēļā, grimā pavadu no pusdienlaika līdz nakts ziņu beigām, tāpēc ikdienā labāk jūtos, iztiekot bez tām krāsām uz sejas.

Tad nav tā, ka uz darbu ej tikai pusdeviņos vakarā?
Jā, es tur pavadu visu dienu, sākot jau no pusdienlaika. Palasu ziņas, padaru visādus sīkus darbiņus, piemēram, sagatavoju slīdošo ziņu lenti; ja ir kādi sevišķi aizkustinoši sižeti, piemēram, Zolitūdes traģēdijas gadadiena, tos jau iepriekš noskatos, lai pēc tam ēterā nebūtu jāraud.

Cikos parasti atgriezies no darba? Laikam briesmīgi vēlu.
Ap vieniem naktī. Starp citu, vienā no iepriekšējām dzīvesvietām kaimiņi bija nelatvieši, kas Panorāmu neskatās. Viena kaimiņiene mani vēroja ar ļoti lielām aizdomām. Ko gan varēja padomāt kaimiņu tante, ja blakus dzīvojoša sieviete pieceļas neilgi pirms pusdienlaika, izskatās pilnīgi nekāda, aizved bērnu uz dārziņu, atnāk atpakaļ, nereti aizvien nedaudz izspūrusi, pusdienlaikā aiziet prom un naktī vienos sakrāsojusies atgriežas mājās? Un viņa man katru reizi naktī nāca pretī ar suni... Ar kolēģiem jau smējāmies, ka viņa droši vien domāja, ka nodarbojos ar ko citu, nevis strādāju televīzijas ziņās.

"Kurš gan rakstīs vēstuli nopietnai meitenei žaketē?" Laura Vonda par atpazīstamību, ģimeni un ieroču smaržu


Nu jau televīzijā esi krietnu laiku. Kā sadzīvo ar atpazīstamību?
Apzinos, ka uz ielas cilvēki mani var atpazīt, un ar to ir jārēķinās. Man tas īpašas problēmas nesagādā, jo, kā pati smejos, mūsu grimētājs ir brīnumdaris – ja neesmu uzkrāsojusies un nesāku runāt, mani reti kad atpazīst. Dažkārt, braucot trolejbusā un redzot, ka kāds uz mani skatās, speciāli neatbildu uz telefona zvanu, jo zinu, ka runāt nevaru, jo tad mīkla būs atminēta. Ļauju vien cilvēkam mierīgi pētīt sevi tālāk.

Bet reiz bija situācija. Rudens, līst, un es vedu meitu no bērnudārza. Skrienam uz pieturu, abas slapjas, ielienam būdiņā, kur jau stāv cilvēki saspiedušies. Viens kundziņš turpat velk dūmu. Lielākoties neaizrādu cilvēkiem, mīļā miera labad parasti paklusēju. Bet šoreiz apņēmos neciest klusu un sava bērna klātbūtnē, turklāt lietus laikā, kad apģērbs pievelkas ar dūmu smaku, pīpētājam laipnā balsī saku: „Atvainojiet, vai jūs nevarētu smēķēt ārpusē, jo es šeit stāvu ar bērnu?” Un kā tu domā, ko viņš man atbildēja? Iedomājies, viņš man bravūrīgā tonī atjautāja: „Kas ir, baigā zvaigzne esi, ja?”

Tu esi kārtīga, laba mamma.
Atceroties savu bērnību, man likās, ka nav iespējams augt mīlošākā ģimenē, kāda bija man ar brāli. Bet, kad pašai piedzima meita, bija sajūta, it kā ar mietu būtu dabūjusi pa galvu – tā mīlestība dubultojās un trīskāršojās.

Bērna piedzimšana ir lielākā laime. Ja tev mājās ir viens četrgadnieks, tad saproti, ka labākais, kas var būt, ir runāties ar viņu, veltīt viņam laiku un sekot līdzi viņa domu gaitai.

Gribi vēl bērnus?
Man liekas, jo vairāk bērnu, jo labāk.

Tagad skatos, kā mans tētis, kādreiz varonīgais policists, izkūst vienā sekundē, kad aizvedu pie viņa savu Helēnu. Mana meita viņam pagaidām ir pirmais un vienīgais mazbērns. Viņš dara visu, ko ikviens ideāls opis dara ar saviem mazbērniem, – vizina mazmeitu ķerrā, rāda sliekas, tēlo, ka ir suns vai zirgs, kad pieprasa.

Tviterī redzēju ierakstu, ka tava meita grib būt karavīrene. Viņai ir talants uz vārdu radīšanu, varbūt būs valodniece?!
Jā, nu jau viņa grib būt ne tikai karavīrene, bet arī aktrise. Mana meita ir liela pļāpa, un es zinu, no kā viņai, visticamāk, tas ir. Viņai vēl nebija divi gadi, kad jau runāja pilnos teikumos. Kolēģi smējās: „Ko brīnies, ja tu jau kopš viņas pirmās dienas viņai stāsti pilnā versijā katru ēdiena recepti, ko gatavo?!”

Protams, bērni šad un tad mēdz aizmirst dažus vārdus, un tad tos darina paši. Reizēm tie sanāk tik smieklīgi, bet tai pašā laikā tik trāpīgi, ka atliek vien pabrīnīties. Piemēram, viņa mani sauc: „Mammu, mammu! Atnāc un aiztaisi man mazgu!” Brīnos, kas par mazgu... Kad aizeju, ieraugu, ka viņa nevar aizgriezt ūdens krānu. Ja mazgā rokas, tātad mazga. Vēl viņa man ir teikusi, lai neiekāpju spļaudās. Vai vēl viens variants: „Mamm, es skatos aipadu, izslēdz savu žāvu.”

Kas ir žāva?
Žāva – tas ir fēns, ar ko žāvē matus.

Ziņas tomēr lielākoties skatās vecāki ļautiņi. Tas nozīmē, ka tev nav kā aktrisēm, kam fani sūta vēstules ar bildinājumiem? Biežāk saņem pīrāgus un adītas zeķes no tantēm?
Tu dzīvo stereotipu varā. Protams, tā ir realitāte, ka televīzijas auditorijas vairākums ir gados vecāki cilvēki, jo tā tas Latvijā vienkārši ir. Bet varu pateikt godīgi – tu kļūdies. Piemēram, dažādās sadzīviskās situācijās, kad apjaušu, ka cilvēki mani pazīst, man patīk tas, ko redzu. Tie ir forši dažādu paaudžu, arī gados jauni, cilvēki.

Naktsklubā neesi mēģinājusi notestēt savu atpazīstamību?
Neeju, bet tas varētu būt interesanti.
Kādreiz sūtīja vēstules no cietuma, ar glītiem zīmējumiem uz rūtiņu lapas, izkrāsotiem ar flomāsteriem. Bet tagad vairums raksta sociālajos tīklos.

Tad bildina tomēr?!
Raksta visu, kas ienāk prātā, sākot ar to, ka mēs visi esam muļķi un neprotam lasīt ziņas, un beidzot ar tincināšanu, kurā veikalā var iegādāties blūzīti kā man, vai arī jautā, kad iesim uz kino. Pēc tā spriežu, ka auditorija ir ļoti dažāda. Joprojām ir uzticīgi skatītāji, kas sūta uz svētkiem ar roku rakstītas apsveikuma kartītes. Tas ir ļoti mīļi.
Bet domāju, ka ikvienam Talantu fabrikas dalībniekam ir vairāk fanu nekā TV ziņu vadītājiem. Kurš gan rakstīs vēstuli nopietnai meitenei žaketē?

"Kurš gan rakstīs vēstuli nopietnai meitenei žaketē?" Laura Vonda par atpazīstamību, ģimeni un ieroču smaržu


Bet tu esi dikti forša! Ne tikai skaista, bet arī interesanta, pozitīva, smaidīga, Kādreiz, atceros, ļaudis pārmeta, ka par maz smaidi.
Starp citu, šis darbs man ir mācījis uztvert kritiku. Sākumā pārdzīvoju, kad kāds komentāros internetā mani nodēvēja par melno Mortīciju no Adamsu ģimenes un brīnījās, kā mani vispār laiž TV ekrānā. Bet ziņās taču varu pasmaidīt sasveicinoties un atvadoties. Nevaru smaidīt visu pusstundu kā jocīga.

Kā jocīga! Tu esi tik jautra. Tev vajadzēja kādu šovu vadīt.
Nē, nē, man bail no tāda formāta. Es arī negribētu būt tik redzama. Izklaides šovu vadītājiem tā atpazīstamība ir pārlieku liela, tas nav man. Ziņas ir ziņas, tas ir citādi.

Atceros, kā tad, kad strādāju radio un kopā ar Egilu Zariņu vadīju rīta programmu, ēterā mēdzām apsmieties līdz baltām pelītēm. To ir nenormāli grūti kontrolēt. Tev ēterā kādreiz ir tā bijis?
Jā, un tas patiešām ir briesmīgi. Trakākais ir, kad, būdams smieklu varā, esi viens, nav blakus kolēģa, kurš varētu turpināt manā vietā.

Esi kādreiz nošāvusi greizi, nepareizi izrunājot kādu ļoti svarīgu uzvārdu?
Ja ir grūti izrunājami uzvārdi, pirms tam trenējos tos izteikt. Labākais veids ir sadalīt zilbēs, bet, protams, tāpat gadās pārteikties. Nakts ziņās lasu arī sporta ziņas, un, manuprāt, puse ārzemju sportistu apģībtu no smiekliem, dzirdot, kā izrunāju viņu vārdus un uzvārdus. Ir reizes, kad ļoti pārdzīvoju par kaut kādiem misēkļiem, pat tā, ka nespēju nomierināties un naktī aizmigt. Man ir milzīgs pārdzīvojums. Ja ir trīs naktī un man kādas kļūdas vai neveiklības dēļ nenāk miegs, atgādinu sev, ka neesmu sirds ķirurgs, kura kļūdaini izdarītais var beigties letāli.

Protams, vadīt Panorāmu man ir milzīgs gods un atbildība. Man seja un ausis ir degušas no tā, ka nezinu, kas tālāk jāsaka, jo pēkšņi nav aizgājis kāds sižets, kaut ko nav pagūts samontēt... Tev ausī viens saka, lai lasi lēni. Tas vienmēr ir liels stress.

Simt gramu vajag iešaut pirms ētera!
Tad jau drīzāk pēc. Lai atlaiž.

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS