Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Dzīvesstils

Trenere Linda - sieviete, kuru bokss dara laimīgu (12)

 
15.marts 2016  16:09

“Ja sieviete ir nervoza, trauksmaina un depresīva, lai sāk nodarboties ar boksu. Viņas dzīve strauji mainīsies uz labo pusi,” saka boksa un kikboksa skolas trenere Linda Ābele. Viņa uzskata, ka bokss spēj sievieti harmonizēt un darīt viņu laimīgāku.

Trenere Linda - sieviete, kuru bokss dara laimīgu

“Boksa treniņi gan nomierina, gan iepriecina. Nevajag lietot nekādus antidepresantus,” spriež Linda. Viņa ir divkārtējā pasaules čempione kikboksā un galvenā trenere boksa un kikboksa skolā Rīga. Jautāta, vai sievietēm jābūt īpašām, lai nodarbotos ar boksu, Linda atbild noraidoši. “Pie manis uz treniņiem nāk normālas sievietes ar normālu darbu, ģimeni un bērniem. Trenējas gan kikboksā, gan boksā. Ja arī viņām ir kāda agresija, to atstāj zālē. Pēc treniņa jūtas mierīgas un gandarītas. Mājās dodas labā garastāvoklī.”

Ar sportisku azartu
Linda atceras, kā pati pievērsusies boksam. “Jau kopš septiņu gadu vecuma trenējos basketbolā. Trenējos kopā ar vēlāk labi pazīstamajām basketbolistēm Aneti Jēkabsoni, Ditu Krūmbergu un citām. Katru dienu ar lielu somu gāju uz basketbola treniņiem, bet ar laiku sapratu, ka no manis nekāda izcilā basketboliste nesanāks. Biju viduvēja spēlētāja un tāda, kā spriedu, laikam arī palikšu. Man zuda motivācija, bet treniņos, kā zināms, galvenais ir motivācija. Kad kārtējo reizi pa Brīvības ielu devos uz treniņu, pamanīju kikboksa treniņu reklāmu. Tas mani ieinteresēja, es nolēmu pamēģināt. Tolaik man bija 13 vai 14 gadi. Sākumā paralēli apmeklēju gan basketbola, gan kikboksa treniņus. Gāju pa kluso, nevienam neko neteicu.”

Linda atceras, ka kikbokss viņu momentāni aizrāvis, viņa pamanījusi, cik daudzpusīgs tas ir. “Kad treniņos maksimāli sevi izliku, bija ļoti patīkama pēcgarša. Man paveicās ar treneriem, kas mācēja mani motivēt un tiekties pēc panākumiem. Nodarbojoties ar kikboksu, man mirdzēja acis.”

Uz jautājumu, vai tolaik neviens nekritizēja viņas sportisko izvēli, Linda atbild: “Kas attiecas uz manu draugu, paziņu un radu loku, nekādus negatīvus komentārus nedzirdēju. Ja arī tiktu kritizēta, es par to neuztrauktos. Tolaik biju tā pārņemta ar kikboksu, ka negatīvas piezīmes mani neietekmētu. Kikbokss man nebija pulciņš brīvā laika pavadīšanai, man bija konkrēti mērķi. Doma, ka eju trenēties, lai iemācītos sevi aizstāvēt, bija diezgan mazsvarīga. Uz priekšu dzina sportiskais azarts, nemitīgi plānoju – kad, kur un ko vinnēt. Atceros, opis no savas pensijas man nopirka pašus labākos cimdus, tas deva papildu stimulu trenēties.”

Linda norāda, ka viņa ir salīdzinoši gara auguma – 185 centimetri. “Man ir garas rokas, tas dod zināmas priekšrocības. Nodarbojoties ar kikboksu, ātri guvu panākumus un savā attīstībā sāku iet ar lieliem soļiem uz priekšu. Piemēram, večiem diezgan ilgi jātrenējas, lai vinnētu Latvijas čempionātā, man tas sanāca jau pēc gada. Ko tur slēpt, panākumi mani aizrāva, radās sportisks azarts. Mani bonusi – garās rokas un basketbolā iegūtā aerobā izturība. Es ļoti labi kustējos ar kājām. Treneris Vasilijs Čerņigovs, kas tagad trenē Mairi Briedi, bija starā par mani.”

Trenere Linda - sieviete, kuru bokss dara laimīgu


Cīņas ar večiem
 “Jau tīņa gados jutu, ka vairāk par komandas sportu man patīk individuālais. Ja tu uzvari, tad uzvari. Ja zaudē, tad zaudē. Viss atkarīgs no tevis. Savukārt komandas sportā tu esi cieši saistīts ar komandas biedriem. Tu vari izcili nospēlēt, bet visa komanda vienalga zaudē.” Linda atceras, ka viņas svara kategorijai bijis grūti atrast sparinga partneri sievieti, tāpēc nācies cīnīties ar večiem. “Protams, mani žēloja un dikti nedauzīja. Savos astoņpadsmit gados nokļuvu Latvijas izlasē, bet tur visi – puiši.”

Treniņi vainagojušies ar panākumiem, pasaules čempionātos kikboksā viņa visos finālos vinnējusi priekšlaicīgi. “Vēlāk no kikboksa pārgāju uz boksu, jo bija pamatotas cerības, ka sieviešu boksam piešķirs olimpiskā sporta veida statusu, un tādā gadījumā man bija reālas iespējas startēt olimpiskajās spēlēs. Sākās nopietni treniņi – divas reizes dienā. Treneris mani veda uz Krieviju un Poliju, kur piemeklēja partneres sievietes. Gadījās visādas. Piemēram, reiz ringā man pretī nostājās Krievijas boksere, bet es īsti nevarēju saprast, kas viņa ir – sieviete vai vīrietis. Pēc izskata nevarēja atšķirt.”

 “Kad aizgāju uz boksu, sapratu, ka tas ir daudz nežēlīgāks par kikboksu,” neslēpj Linda. “Tur ir riktīgs kontakts – korpuss, galva, korpuss, galva. Tiešām smags sporta veids. Ar savu pieredzi varu teikt: bokss ir daudz nežēlīgāks par kikboksu, savukārt sieviešu bokss ir nežēlīgāks par vīriešu. Tās sievietes, kuras jau startē starptautiskā līmenī, ir ļoti mērķtiecīgas. Viņām ir vairāk niknuma un agresijas nekā večiem. Viņas ir spītīgākas. Viņas nekad nepadosies, cīnīsies līdz galam. Iziet ringā – tas nav vienkārši. Un to zina tikai tie, kas tur ir bijuši. Vispirms jāpārvar savas bailes, un tikai tad var notikt boksēšanās. Vislielākā cīņa notiek nevis ar pretinieku, bet ar sevi un savām bailēm.”

Linda piebilst – toreiz sieviešu bokss diemžēl netika iekļauts olimpiskajās spēlēs, un viņa piebremzējusi savas aktivitātes lielajā sportā. “Pievērsos studijām augstskolā un palīdzēju tēvam biznesā. Apprecējos. Ar vīru Gati šogad nosvinējām kāzu divpadsmito gadadienu.”

Trenere Linda - sieviete, kuru bokss dara laimīgu


Bokss ar jogu un pilatēm
Tagad Linda ir izveidojusi savu boksa un kikboksa skolu, kur ir galvenā trenere. “Reizēm redzu, vecāki šaubās – sūtīt vai nesūtīt savus bērnus uz boksa nodarbībām. Tad vecākiem saku: lūdzu, atnāciet un paskatieties, kā notiek nodarbības. Nav sitienu pa seju un ķermeni, viss notiek ar ķepām. Kad mammas ierauga, ka nenotiek bērnu sišana un dauzīšana, viņas nomierinās. Tagad boksa skolā, kopā pa visām filiālēm, ir kādi 450 bērni.”

Trenere atceras: “Kad pati sāku trenēties, meiteņu kikboksā bija ļoti maz, bet ar laiku uzradās arvien vairāk un vairāk. Tagad dažās kikboksa grupās meiteņu ir puse vai pat vairāk nekā zēnu. Par garlaicību nevar sūdzēties – ir gan treniņi, gan nometnes, gan sacensības. Daudziem ir maldīgi uzskati par boksu un kikboksu, bet īstenībā tie ir gudri sporta veidi. Nemitīgi jākombinē un jāmeklē iespējas, kā apmānīt pretinieku. Un ja vēl gadās labs treneris, tad vispār ir super!”

Linda saka: “Šeit nevienam nekas nav jāpierāda. Te neviens nepievērš īpašu uzmanību, cik labi tu izskaties vai neizskaties. Protams, esmu saskārusies ar sieviešu mazvērtības kompleksiem, kad redzu – sievietes baidās ierasties sporta zālē, jo, kā pašas uzskata, neizskatās pietiekami labi. Tad man viņas ir jāiedrošina, kas ir ļoti svarīgi. Tas pats attiecas arī uz vīriešiem, kurus reizēm iekustināt ir vēl grūtāk nekā sievietes. Katram ir individuāla pieeja, savs temps un slodze. Nav vecuma ierobežojuma. Te nākuši un trenējušies cilvēki ap 60 gadiem. Galvenais ir nevis sportiskie sasniegumi, bet fiziskā veselība.”

Ko Linda saka par boksa ietekmi uz sievietes psihisko veselību? Linda atzīstas – viņa ne tik daudz ir pētījusi sievietes, cik bērnus. “Pēc treniņiem viņi kļūst mierīgāki, nav tik dauzonīgi un lecīgi. Nav agresīvi. Hiperaktīvie bērni nomierinās un labāk spēj koncentrēties mācībām. Bieži ir tā, ka ar bērniem vissliktāk tiek galā paši vecāki. Arī es netieku galā ar saviem bērniem, tāpēc dodu citiem treneriem. Tajā pašā laikā daudzi vecāki brīnās, cik labi tieku galā ar viņu bērniem. Kad bērni atgriežas mājās no sporta nometnēm, vecāki ir šokā. Bērni paši klāj gultu un tīra zobus.”

Trenere Linda - sieviete, kuru bokss dara laimīgu


Linda nav vienīgā trenere sieviete boksa skolā. “Vēl ir Alīna un Daša. Viņas ir pilnīgs pretstats man – mierīgas un savāktas. Savukārt es – visādu ideju pilna un ļoti aktīva. Vēl par treneriem strādā Andrejs, Deniss un mans vīrs Gatis.”

Patīkami, ka laika gaitā pamazām mainās attieksme pret boksu. “Daudzviet sporta klubos nodarbības tiek miksētas. Piemēram, aerobikas nodarbības tiek papildinātas ar sitieniem pa boksa maisu. Varianti ir dažādi. Vairs nav tik stingru nodalījumu kā agrāk. Arī es daudz ko lieku klāt, lai nodarbības būtu plašākas, modernākas un interesantākas. Kikboksa treniņos nākušas klāt pilates, joga un muskuļu nostiprināšanas vingrinājumi. Redzu, ka viss jaunais īpaši patīk bērniem.”
 

Psihiatrs un psihoterapeits Arturs Utināns par boksu


Ar konkrētiem pētījumiem ir zinātniski pierādīts, ka regulāras fiziskās aktivitātes samazina depresiju. Veselīga fiziskā slodze ir viena no depresijas ārstēšanas metodēm, reizēm tā ir pamatmetode. Protams, psihoterapeiti to izmanto – vajadzības gadījumos iesaka pacientiem nodarboties ar sportu. Veicot fiziskās aktivitātes, cilvēkam izdalās laimes hormoni, viņš jūtas apmierināts. Katrs pēc spējām un interesēm var piemeklēt vajadzīgo – skriešanu, nūjošanu, riteņbraukšanu, slēpošanu. Ieteicams arī bokss. Boksa treniņos tiek atbrīvota agresija, kas parasti tiek nospiesta zemapziņā. Bokss spēj paaugstināt sievietes pašvērtību, it sevišķi gadījumos, kad viņa cietusi no vīrieša vardarbības. Viņai rodas iespēja atbrīvoties no bailēm. Fiziskās aktivitātes – tas nav nekāds placebo efekts. Sports reāli palīdz.

    Iziešana no nevarības zonas
    “Treniņos mēs cits citu atbalstām un sakām – tu to vari! Aiziet! Es jau nesaku, ka visām sievietēm, kas jūtas depresīvi, jānodarbojas ar boksu. Lai viņas iet kaut vai uz aerobiku. Galvenais – lai kaut ko dara. Kad cilvēks ir nomākts, viņu vispār grūti dabūt uz jebkādu treniņu. Man bija divas pusaudzes, ļoti noslēgtas un kompleksainas. Pagāja kāds gads, līdz viņas atvērās. Svarīgākais – iziet ārā no savas nevarības zonas un kaut ko sākt darīt. Ja sieviete vakarā ir trenējusies, viņa naktī labāk guļ un dienā jūtas možāka. Un tad treniņus gribas vēl un vēl. Un sieviete sāk starot. Es iesaku jebkuru sporta veidu. Varbūt kādai vajag dejot pie stieņa, bet citai vajadzīga cīņa.”

    Stāstot par savu sporta skolu, Linda teic, ka sacensībās it sevišķi pārdzīvojot par saviem mazajiem audzēkņiem. “Es gan pārdzīvoju, gan ļoti lepojos. Reizēm tā pārdzīvoju, ka pat galva sāk sāpēt. Bet man patīk treneres darbs, tas dod lielu gandarījumu. Nevaru iedomāties, ka varētu sēdēt kabinetā pie rakstāmgalda. Man nepieciešama aktīva rīcība. Draugi ir teikuši, ka esmu īstajā vietā. Jā, es tiešām esmu īstajā vietā. Skolai ir filiāles. Ja man nebūtu pieaicinātu treneru, tad pašai vajadzētu vadīt sešus, septiņus treniņus dienā. Vienmēr esmu aktīvā darbībā, jo boksa skola un vēl pašas bērni prasa lielu menedžmentu. Man ir astoņus gadu vecs puika Eduards un trīs gadus vecā Emīlija. Puika ir ļoti aktīvs – nodarbojas ar basketbolu un kikboksu. Tad vēl peldēšana un slidošana. Arī meitu gatavojamies nodarbināt. Paredzēts, ka viņai būs dejošana un vēl nedaudz kikbokss – koordinācijai un lokanībai. Nav joks visu to saplānot, vadīt treniņus un rīkot nometnes. Turklāt vēl jākārto visādas papīru lietas. Labi, ka palīdz vīrs, abas omes un auklītes.”

    Linda rezumē: “Reizēm jūtu, ka jāpaņem kāda brīvdiena un jāatpūšas, bet vispār – nevaru bez trenēšanas. Es no tā visa uzlādējos. Kad reizēm skatos uz citiem treneriem, šķiet – vajag vēl aktīvāk un enerģiskāk. Un tad man gribas uzsaukt: “Davai! Aiziet, aiziet, aiziet!”

    Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, Lita Krone/LETA






      Komentāru noteikumi

      SVARĪGĀKAIS