Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Mammas tērpi, ēna un mīlestība. Baiba Puzinas meitas Jurates atmiņās (11)

 
17.marts 2016  06:50

Baiba Puzinas darinājusi tērpus daudzām izrādēm, taču kā spoža saules lauska cilvēku sirdīs palicis viņas personības starojums. Smējīgu, asu, dzīvi mīlošu viņu atceras meita Jurate Silakaktiņa, kura no mammas mantojusi amatu, darbnīcu, humora izjūtu. Izstāde "Baibas Puzinas teātris" Dailes teātra mākslas telpā skatāma līdz 10. aprīlim.

Nonākot Rīgas Modeļu namā, Baibai Puzinai viss šķita eksotisks. Par tādu putnu pārtapa arī viņa. "Zinu, nav labi, bet man nav bijis mammas noliegšanas perioda," par Baibu teic viņas meita, tērpu māksliniece Jurate Silakaktiņa.

Nonākot Rīgas Modeļu namā, Baibai Puzinai viss šķita eksotisks. Par tādu putnu pārtapa arī viņa. "Zinu, nav labi, bet man nav bijis mammas noliegšanas perioda," par Baibu teic viņas meita, tērpu māksliniece Jurate Silakaktiņa.

Baibu Puzinas stāvam pie veikala, kurā viņa strādāja, ieraudzīja divi draugi – fotogrāfs Gunārs Binde un mākslinieks Arnolds Plaudis. Pēc pāris stundām tapa pirmais mākslas foto – pusdienas pārtraukumā tuvējā vārtrūmē aiz melnām metāla mežģīnēm. Plaudis kļuva par Baibas pirmo vīru, Binde aizveda uz Modeļu namu. Vēlāk Baiba satika savu lielo mīlestību – teātri. Viņas tērpi no izrādēm Šerloks Holmss, Marija Stjuarte, Parīzes dievmātes katedrāle un citām ir kļuvuši par leģendām. Tagad Dailes teātris ir mājas viņas meitai Juratei Silakaktiņai.
 
Zeļļa gadi
– Kāda tev mamma ir palikusi atmiņā?
– Zinu, nav labi, bet man nav bijis mammas noliegšanas perioda. Pati savai meitai reizēm ļauju uzvarēt, piemēram, kad mums pirms izstādes atklāšanas ir cīņas, ko vilkt mugurā. Piekāpjos, jo viņai ir man jāpārkāpj pāri. Biju vienīgais bērns, augu teātrī, mamma visu laiku blakus, tāpēc nevaru viņu objektīvi analizēt. Viņa joprojām ir... elks. Viņa bija mana labākā draudzene. Mums bija savi joki un noslēpumi, attiecības bija ļoti ciešas.
– Tava mamma bija ļoti stipra personība. Kā ir augt blakus – ēna nekrīt pārāk tumša?
– Droši vien pusaudžu gados krīt. Taču man nekad tādu īpašu kompleksu nav bijis. Bet, protams, pašam ir jāatrod sava vieta, un, esot ar mammu vienā vidē, profesijā, tas nav viegli.
– Paguvāt kopā pastrādāt?
– Biju mammas asistente operā Parīzes dievmātes katedrāle, arī Liepājas teātrī un Dailes izrādēs Vējš vītolos, Vijas Artmanes pēdējā izrādē par Zentu Mauriņu.
– Var teikt, ka zeļļa gadus izgāji mammas darbnīcā.
– Jā, savukārt pēc Amerikas, kur mācījos Ziemeļkarolīnas universitātes mākslas skolā, strādāju ar Večellu Varslavāni – viņas ar manu mammu bija labas draudzenes.
– Tev bijusi pamatīga skola.
– Man patīk kopā strādāt, mācīties. Arī tagad labprāt sadarbotos ar kādu ārvalstu meistaru.

Kostīmu māksliniece Jurate un aktieris Gundars Silakaktiņš ar meitām Justīni un Madlēnu. Aiz viņiem – centrālā izstādes bilde – Baiba Puzina modeles laikos. Fotografējis fotogrāfs Gunārs Binde, kurš Baibas talantu atklāja.

Kostīmu māksliniece Jurate un aktieris Gundars Silakaktiņš ar meitām Justīni un Madlēnu. Aiz viņiem – centrālā izstādes bilde – Baiba Puzina modeles laikos. Fotografējis fotogrāfs Gunārs Binde, kurš Baibas talantu atklāja.

 
Vakara pasaku vietā – tērpu stāsti
– Vai tev mamma stāstīja arī par modeles gaitām, dalījās sievišķīgos noslēpumos?
– Protams, dzirdēju komiskus atgadījumus – kā viņas ārzemēs lavījušās ārā pa logu, mukušas no saviem čekistiem, grupas vadītājiem. Arī par to, cik mokoši ir visu nakti gulēt uz metāla ruļļiem, lai no rīta mostos skaista un lokaina (smejas).
– Kādā intervijā mamma ir atzinusies, ka esot mocījusies ar tievumu – dzērusi alu ar olu. Viņa ir vairākkārt atkārtojusi, ka sievietei sevi ļoti jākopj.
– Jā, lai gan par sevi viņa vienmēr teica, ka ļoti daudz strādājot un tāpēc esot kā kurpnieks bez kurpēm. Atceros, ka teicu – viss, mamma, tev jāuzšuj kas jauns! Bērnībā mani uzaudzināja mammas mamma Zenta Puzinas, bet, ja nu mamma bija mājās un lika mani gulēt, tad nestāstīja pasakas, bet gan par savām kleitām, pirmizrādes ballēm – uz Artūra Dimitera 60 gadu jubileju man bija sarkana kleita ar lielām puķēm, samta vestīte un milzīgs lakats, kuram bija garas bārkstis... Ja vajadzēja, viņa mācēja savu tēlu izdomāt, bet teikt, ka viņa ikdienā pucētos, – nē. Tas mums abām diezgan raksturīgi. Bija klasiskās lietas – bēšīgās, melnās, pelēkās, ar tām var kombinēt ilgi un dikti. Mamma visu ļoti labi nēsāja, mācēja rūpēties, man vēl tagad mājās ir viņas septiņdesmito gadu kurpes. Nebija jau tā, ka uz katra stūra visu ko varēja nopirkt.
– Vai viņa tevi dīdīja, ko drīksti ēst un ko nedrīksti?
– Mani audzināja vecāmamma ar visiem trim ēdieniem – kotletēm, kartupeļiem, kārtīgu latviešu virtuvi. Bet atceros mirkli, kad mamma viņai sāka teikt – necep sviestā! Viņa pati nesportoja, nevingroja. Viņa pīpēja un ballējās (smejas). Daudz. Tas galīgi nebija tas laiks. Tagad cilvēki dzīvo daudz veselīgāk.
– Toreiz bohēma sita augstu vilni.
– Tas bija diezgan normāli. No rītiem nekur nebija jāskrien, piecos darbos jāraujas. Kādu posmu pamatīgi nostrādāji un pēc pirmizrādes varēji nedēļu izrunāt visu, kas izdarīts, izballēties pie vieniem draugiem, tad braukt pie otriem. Atceros – pamostos mammas zilajā žigulī, esam pie Sēnītes, guļu tālāk, tad Klidziņa – slavenie restorāni. Jā, viņa mācēja priecāties. Atceros balles mājās. Tēvs bija Mārtiņš – vārdadiena 10. novembrī, mammai tad pat dzimšanas diena, 4. decembrī Baibas. Es zem galdauta bārkstīm sēdēju un skatījos uz Asnāti Smelteri, Ievu Lūkinu – kādas dāmas...

Viņa nezināja, ko nozīmē garlaicība. Viņai DZĪVE ļoti patika! Mani biedēja viņas egoisms un spēja, neraugoties uz pāridarījumiem, iet uz savu mērķi – par Baibu teikusi draudzene Asnate Smeltere.

Viņa nezināja, ko nozīmē garlaicība. Viņai DZĪVE ļoti patika! Mani biedēja viņas egoisms un spēja, neraugoties uz pāridarījumiem, iet uz savu mērķi – par Baibu teikusi draudzene Asnate Smeltere.

 
Traki un kaislīgi
– Teici, ka tētis bija tavas mammas lielā mīlestība.
– To man mamma pati teica... Es tiem laikiem biju vēlais bērns – kad piedzimu, viņai bija jau krietni pāri trīsdesmit. Mamma teica, ka esot sēdējusi pie manas gultiņas un domājusi – nu, nekas, lai nav bagātības, slavas, bet es tev novēlu tādu mīlestību kā man ar Mārtiņu. Viņiem bija ļoti kaislīgas un trakas attiecības.
– Bieži vien tādas ir postošas.
– Nu, kaut kādā ziņā droši vien jā, abi bija ļoti spēcīgas personības. Viens otru cienīja, apbrīnoja, bet tajā pašā laikā... Skatījos videomateriālu, kur tēvs saka – kad Baibai bija izrāde, mājās nekas neeksistēja. No vienas puses, viņš, protams, ļoti lepojās ar to, ko mamma darīja, bet, no otras, gribēja, lai ir tā sieva un māja...
– Tas ir normāli...
– It kā jā... Bet tēvam pašam bija raidījums Labvakar, nekad viņa nebija. Nopirka Ziemassvētku eglīti un aizmirsa dārzā, nebija laika izpušķot (smejas). Visi bija tādos darbos.
– Un sadzīvi viens otram piedeva – kaut ko nepieskrūvētu, neizceptu?
– Domāju, ka jā. Tēvs absolūti visu varēja izdarīt, viņam bija milzīgi grandiozas idejas, pats savām rokām mājās taisīja sarkankoka trepes, bet – bija tā lielā ideja... un tad viņam apnika. Izsit vienā sienā caurumu un, eh, aiziet sist otrā, un pirmais tā arī paliek (smejas). Viņi abi bija tādi kārtīgi mākslinieki.
– Mammu skaisti raksturoja Arturs Maskats. Ar tādu dvēseles vibrāciju Baiba dzīvoja, ka arī ikdienā vajadzēja dzirdēt kādu dziesmiņu ar Vācieša vārdiem.
– Ja es kaut ko esmu lasījusi, redzējusi, sapratusi, tad tikai pateicoties saviem vecākiem. Izglītība šeit, Latvijā, toreiz bija nulle! Viss ir, pateicoties grāmatām, gleznām, videi, kurā uzaugu.
– Tavas meitenes ir īstas dāmītes, viņās ir kaut kas no Baibas?
– Justīnē noteikti.
– Iznesība?
– Un egoisms. Bet ne sliktā nozīmē. Tas ir vajadzīgs. Es pati vairāk esmu kā Made – rūpējos. Draugi zina – ja vajadzēs, es viņu dēļ kaut rīkli pārgrauzīšu. Vienkārši man ir cita pasaules uztvere. Bet Justīnei tas ir no manas mammas – viņa zina, ka mācīsies tieši tur, brauks tur, tagad paprasīja, ka gribot apgūt franču valodu. Viņai ir tāds es, vienpate, ar savu mugurkaulu, un man tas ļoti patīk. Madlēna pagaidām vēl maza, un viņa ir citāda.
– Pastāsti, ko nozīmē būt ļoti skaistas mammas meitai.
– Atceros, kā viena no mammas kolēģēm mani, septiņgadīgu bērnu, paņēma aiz zoda un teica – nu jā, tu gan nebūsi tāda skaistule, dzīvē pašai viss būs jāizcīna. Ar domu, ka mammai paveicās tāpēc, ka viņa bija skaista. Tad pirmoreiz aizdomājos – pag, kas te notiek...
– Tev ir pieticis sirdsmiera un pašapziņas darīt savu darbu, nevis mesties citā jomā, kur tevi nesalīdzina?
– Es tiešām gūstu prieku no tā, ko daru. Mīliet savus bērnus, un arī viņi sevi mīlēs! (Smejas.)
– It kā jau visi vecāki mīl bērnus...
– Jā, bet tad sāk apšaubīt, mainīt, kaut kā pēc sevis piedzīt.

Mammas tērpi, ēna un mīlestība. Baiba Puzinas meitas Jurates atmiņās


Patēlo muļķi, dumjo blondīni...
– Asnate ir teikusi, ka Baiba tikpat labi būtu varējusi būt dramaturģe, aktrise, režisore. Vai tu mammā manīji arī šīs šķautnes?
– Kostīmu māksliniekam ir jābūt režisoram, viņš izdomā tēla biogrāfiju, kāpēc viņam ir tieši tāda cepurīte. Mamma noteikti būtu brīnišķīga vadītāja, nepazustu mūsdienu pasaulē. Jau tajā laikā viņa varēja dabūt visu, ko gribēja, – braukt uz bāzi, izsist audumus, čehu kristālus, ar ko izšūt kleitas. Tajā ārprātā, blatu sistēmā viņa ļoti labi orientējās. Tas droši vien bija no viņas tēva, lietuvieša, kurš pēckara laikā, kad mamma piedzima, esot darījis visu ko, vienu brīdi pat cietumā sēdējis – par spekulēšanu. Pēc tam viņš bija zāles pārzinis Latviešu biedrības nama restorānā. Mamma stāstīja – kad četrdesmito gadu beigās visi bija badā, man vienmēr bija zābaciņi, mufīte... Un arī viņa varēja visu nokārtot, sarunāt – pasmaidīt, pakoķetēt, teica – patēlo muļķi, dumjo blondīni, lai kaut ko dabūtu. Atceros, reiz braucām meklēt tapetes, un bija jāņem līdzi Antra Liedskalniņa, jo veikala direktoram viņa bija mīļākā aktrise. Pilnīgs ārprāts.
Domāju, daudzi no viņas paaudzes ir apvainojušies par to, kā viss pagriezies, bet mamma būtu stabila joprojām. Viņa gan teica, ka ietu prom no teātra. Padomju laikā tas bija inteliģences oāze, bet tagad primārais ir izdzīvot, taisīt maksimāli daudz izrāžu, lai skatītāji nāk, un pelnīt naudu. Bet kas lai zina, ko viņa darītu.
– Juris Dimiters vērtē, ka deviņdesmitie gadi bija laiks, kad draugi izšķīrās. Stagnāciju viņš atceras kā brīvību, kad visu nenoteica nauda. Kā mamma to pārdzīvoja?
– Tāpat nebija viegli – pēkšņi teātrim pazuda jēga. Nebija vajadzīga nopietnība, dzeja, visi tikai pelnīja naudu, centās kaut kā izdzīvot, un bija tādas, kā saku, apkalpojošās izrādes – atnāc, uzreiz zini, kas būs, pasmejies un laimīgs ej mājās. Kopš deviņdesmitajiem gadiem teātros nav štata kostīmu mākslinieku. Ja režisors uzaicina, tu strādā. Tas mammai bija grūti, jo viņa kā štata kostīmu māksliniece bija rūpējusies par vidi, kur top tērpi, zināja, kādas šuvējas pie viņas strādā, kāds ir tehniskais nodrošinājums, lai mašinērija aiz tās mākslas arī būtu perfekta. Un brīdī, kad teātra galvenais režisors viņai pateica – nu, piedod, Baibiņ, ej biznesā... –, viņa ļoti pārdzīvoja.
– Pajuka arī cilvēcīgās attiecības? Dimiters atzīst – esot juties, kā pamodies slapjos palagos.
– Protams, ka savā ziņā pajuka, tikai – tādai inteliģences elitei kā Džemma Skulme un Juris Dimiters Padomju Latvijā bija pilnīgi cita dzīve, privilēģijas. Un, iespējams, tāpēc arī pamošanās bija stindzinošāka.
– Radošiem cilvēkiem tika atņemts vieglums, kopābūšanas laiks, un tāpēc viņi attālinājās?
– Arī tagad ir tas pats. Banketi vairs nav tādi kā manā bērnībā. Visi ir tā nostrādājušies, ka ap vienpadsmitiem vienkārši aizmieg (smejas). Neesmu atradusi recepti, kā nobalansēt, ļoti labprāt padalītos. Bet jebkurā gadījumā tu kaut ko noņem – vai nu bērniem, vai mākslai. Un izrāde uzvar, diemžēl. Bērni zina – kurā datumā tev pirmizrāde? Okei, bet pēc tās mēs četras dienas brauksim tur un tur... Un es apsolu. Tagad ar Gundaru gatavojamies džeza operetei Balle Savojā, pirmizrāde būs 13. martā Ziemeļblāzmā. Operetes fonds cīnās vājprātā, naudas un telpu nav, bet man patīk tas adrenalīns, ka kaut kas jāizcīna. Protams, salīdzinājumā Dailes teātris ir kā Stradiņa slimnīca, bet tur – lauka hospitālis ar ceļmallapas magnētisko rezonansi. Bet ir spīts.
– Un mazliet romantisms?
– Jā, tu darbojies idejas vārdā. Visi ir ļoti pozitīvi. Vakar skatījos, kā Alberts Kivlenieks iestudē horeogrāfiju, operdziedātāju Marlēnu Keini četri dejotāji uz rokām pacēluši virs galvas, bet viņa dzied augsto noti – ārprāts!
– Operete un jo īpaši Balle Savojā pieprasa greznus tērpus. Ko dari – pa humpalām staigā?
– Nē. Operetes fonds rēķinās – ja esmu piekritusi, man ir savi noteikumi.
– Tev vajag normālus baķus auduma?
– Neko vājprātā dārgu, bet pirmām kārtām vajag teātra šuvējas. Pagājušogad veidojām Jautro atraitni, skatos, viens no aktieriem nenospēlē lomu, jo viņam nav uniformas.
– Tu ar pareizo tērpu palīdzi viņam nospēlēt?
– Jā, ja galvenais mīlētājs neizskatās pēc galvenā mīlētāja. Mūsu operetēs ir jaunieši. Fantastiski operdziedātāji, un visi dejo. Galvenajā lomā ir Anta Jankovska, kas Operas un baleta teātrī bija balerīna, bet tad aizbrauca uz Itāliju dziedāšanu mācīties. Un tagad dzied kā eņģelis. Ņem tādas notis, ko grūti aptvert, dejo un vēl itāliski runā.
– Tu sadalies reizinātājos – strādā Dailē, operetē, reklāmās. Nevari atteikt?
– Ja man ir darbs teātrī, tad citiem atsaku. Pagājušogad ar Vides filmu studiju uzņēmām klipu slavenai slovēņu avangarda mūzikas grupai Laibach, strādājām ar dāņu režisoru Mortenu Trāviku. Vides filmu studijā ir ļoti jauki jaunieši, no viņiem esmu šo to iemācījusies. Piemēram, saka – es nevaru filmēt, jo piecos jāizņem bērns no dārziņa. Gudri, forši, talantīgi, bet – nē, es nesēdēšu naktī, jo man ir bērni. Mēs esam pieraduši visu darīt pārgrieztām acīm – kādi bērni?! Māksla, māksla! Lielajiem pasaules orķestriem ir tā, ka divos arodbiedrības priekšnieks pieceļas un saka – tagad visi ejam ēst. Vienalga, ka diriģents palicis pustaktī. Bet izpildījuma kvalitāte no tā necieš. Mēs teātrī īsti nemākam to laiku sadalīt, viss aiziet mazliet par mokošu, haotiski. Tāpēc man kino patīk – tur viss ir konkrēti, neviens nestiepj gumiju. Teātrī ir jārunā, jāpārliecina, jāsēž, jāfilozofē.

Mammas tērpi, ēna un mīlestība. Baiba Puzinas meitas Jurates atmiņās

 
Lai nebūtu banāli
– Lai arī mamma negribēja, ka saej ar aktieri, teici, ka Gundaru viņa būtu mīlējusi.
– Jā, noteikti. Kad man 17 gados parādījās pirmais pastāvīgais pielūdzējs, tēvs bija mammai prasījis – un kad viņi precēsies? Mamma apsmējās un teica – nu, beidz, Mārtiņ! Viņa bija ļoti pieņēmīga, izrunājās ar to jaunekli, vai nav pilnīgs muļķis... Un domāju – jo vairāk tāpēc, ka Gundars ir ļoti labs tēvs, vīrs.
– Netipisks aktieris?
– Man apkārt ir tikai tādi – Aldis Siliņš brīnišķīgi rūpējas par savējiem, Subatnieks... Lauris varbūt ir depresīvāks un noslēgts, bet tāpat ģimenes cilvēks.
– Esat tādā ilgi kopā dzīvotāju klubiņā.
– Tā vienkārši ir sanācis. Kad man saka, ka Latvijā vīrieši ir slikti... nezinu – man apkārt visi ir forši.
– Tas ir stereotips par aktieriem kā mūžīgiem skrējējiem?
– Jā, tādi ir gan starp santehniķiem, gan bibliotekāriem, gan aktieriem – tā ir diagnoze.
– Tas, ko mamma pie tava šūpulīša ievēlējās, – re, kā uzklausīja...
– Ja es ko mēģinātu pateikt par mīlestību, tas skanētu šausmīgi banāli. Bet, jā... Tēvs mātei bija tā – no pirmā acu uzmetiena, viss un uz redzēšanos. Dzīvokli Artilērijas un Brīvības ielas stūrī pārdeva, atnāca uz Mežciemu, kur, kā viņa teica, visos stūros bija peļu kakas un sausā tualete.
– Toties – dārzs ar ābelēm.
– Jā, viņa mājā ļoti daudz ieguldīja un visu laiku mudināja tēvu, ka nevajag visu darīt pašam, varbūt tomēr paņemt meistarus, lai iet uz priekšu. Dārzniece gan viņa nebija, bet bija kā traka uz dzīvniekiem. Reiz pazuda viens no mūsu trim kaķiem, viņa gāja to meklēt un atgriezās ar pieciem kaķēniem. Tēvs paziņoja – tagad tev ir stunda laika, es iešu pastaigāties, un, kad pārnākšu, lai kaķēnu vairs nebūtu. Citādi nebūs manis. Mamma bija izstaigājusi un visiem kaķēniem atradusi mājas. Un arī mūsu kaķis atradās. Arī mums tagad ir kaķi un suns.
 
Svēta lieta
– Esi teikusi, ka tev Gundars ir bijusi stiprā aizmugure un varbūt devis vairāk radošas brīvības nekā kādreiz Mārtiņš Baibai.
– Domāju, jā. Reiz oktobrēniem bija jābrauc uz kinonamu multenes skatīties, un tēvam bija mani jāatved mājās. Es tur stāvu un stāvu – divas stundas, trīs, viņš no televīzijas sen ir pārbraucis mājās, mamma prasa – kur Jurate?... O, johaidī! Pēc tam viņš mani nevadāja, nekādi pulciņi. Gundars ar visu savu aizņemtību ir izrēķinājis, ka var vadāt Madi uz džiudžitsu – svēta lieta.
– Viņiem ir liela saskaņa.
– Tāda, ka pat nezinu, kas notiks, kad parādīsies kāds Jānis, Pēteris vai Jēkabs... (Smejas.) Justīne ir neatkarīga, bet Madītei tētis ir ļoti svarīgs, viņa ir tēta meitiņa.
– Jūs par Miķeļbāku stāstījāt – jums pieder bāka?
– Nē, mums tur vispār nekas nepieder! Kad Madlēna piedzima, sākām meklēt vietu pie jūras. Pāvilostā pilns ar paziņām, visi nāk ciemos – tā nevar. Mans vīratēvs tolaik bija pieminekļu inspektors Liepājā, palīdzēja atrast. Jau astoņus gadus īrējam mājiņu. Justīne saka, esot lomkas bez interneta, nav arī televizora, nu, pirmās divas dienas padīc. Visi brauc ciemos.
– Nekur tālu neaizbēgāt...
– Jā, bet tur tiešām ir tie, ar kuriem gribas būt kopā. Mēs visu laiku ko jaunu atklājam – Slīteres bāku, dabas takas, Kolku, garlaicīgi nav.
– Tavas meitas nav augušas teātrī.
– Nē. Izrādes gan nāk skatīties. Pēc Romeo un Džuljetas Justīne teica – mammu, es nozagu no Šekspīra... skolā mūzikas stundā uzrakstīju scenāriju par tauriņu un tārpiņu, kuriem vecāki neļauj mīlēt vienam otru. Man šķiet, ka šobrīd neviens bērns neaug teātrī, neredz skraidelējam. Toreiz, kad es augu, jau nedomāja – pīpē, nepīpē, veselīgi, neveselīgi.
– Tava mamma arī bija kā saule – viņas gaišums uzlādē joprojām.
– Viņa bija ļoti spilgta personība, redzama, pamanāma, īpaši tajā laikā, kad lielākā daļa cilvēku bija bailīgi un pelēcīgi. Protams, viņa bija ar saviem ērkšķiem – ja kāds nepatika, viņa to neslēpa. Bet savai paaudzei, kolēģiem, draugiem viņa daudz deva. To joprojām var just, kad par viņu runā – tā vieta ir tukša.
 
Mans ģeniālais bērns
Kā Baiba Puzinas audzināja savu meitu Jurati
 
Mamma vienmēr teica – tu esi gudrākā, smukākā. Sarmīte Sīle atceras, kā mamma mūžīgi atkārtoja – mans ģeniālais bērns!
 
Viņa mani pievilka pie spoguļa 13 gadu vecumā un teica – tagad es tev mācīšu, kā krāsot skropstas. Viņa to uztvēra pilnīgi normāli. Es arī savai četrpadsmitgadīgajai meitai pērku labu kosmētiku – lai krāsojas pareizi.
 
Viņa mani dresēja attiecībā uz to, kā jāsveicinās ar vecākiem cilvēkiem – pieceļoties kājās. Speciāli gājām uz kafejnīcu, viņa teica – tagad tevi mācīšu, kā pareizi ēst. Jo tas ir šausmīgi, ja cilvēks nezina, kādi galda piederumi jālieto.
 
Mamma mani loloja un ļoti mīlēja, un tad jau tu nesāc pārdzīvot un salīdzināt. Vecāsmammas, mammas mammas, teiktais man ir moto dzīvē – es nebiju skaistule, bet vīriešiem ļoti patiku. Man, to atceroties, smiekli nāk.
 
Vienmēr esmu jutusies ar sevi harmonijā, bet salīdzināšana ir neizbēgama, īpaši, sākot strādāt teātrī, labvēļi pienesa ziņas – viņa teica, ka tava mamma bija daudz talantīgāka... Nu droši vien. Bet es esmu es, pietiekami mīlēta un lolota, lai man nebūtu jāuztraucas par citu cilvēku viedokli. Man tas ir ieaudzināts.
 
Mēs ļoti daudz laika pavadījām ar mammu, runājām. Varbūt tāpēc es dzīvi vienmēr esmu mērījusi ar kādu lielāku lineālu, kā pieaugušais. Filharmonijas skvēru, tagadējo Līvu laukumu, manā jaunībā sauca par Veldzi, tur tusēja visi metālisti, un arī man vienu brīdi likās, ka tas man ir vajadzīgs – čalis gariem matiem, ādas jakā. Mammas draudzenes zvanīja – Baiba, ārprāts, viņa taču noies no ceļa! Bet viņa teica – nē, es uzticos. Viņa ir mana meita. Es taču viņu pazīstu. Un pati par saviem bērniem zinu – ja tu ar viņiem runā, var darīt jebko.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no Jurates Silakaktiņas arhīva, Ieva Čīka/LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS