Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Lieldienas

Kā radusies leģenda par Lieldienu zaķi – olu dējēju? Senāk svētkos ēda zaķa cepešus (2)

 
21.marts 2016  13:20

Lieldienu zaķis kā pavasara saulgriežu Ziemassvētku vecītis, kurš bērnus apdāvina ar krāsainām olām, ir salīdzinoši jauna tradīcija. Mūsdienu rituālos svētku zaķi ieviesa luterāņi, protestējot pret katoļu mistēriju – baznīcā svētīt olas. Senākās tradīcijās zaķis bijis senģermāņu pavasara dievietes Osteres svētais dzīvnieks.

Zaķi pavasara dievības tornī iesēdināja tādēļ, ka viņš ir viens no tiem dzīvniekiem, kas savus mazuļus pasaulē laiž jau agrā pavasarī, turklāt lielā metienā.

Zaķi pavasara dievības tornī iesēdināja tādēļ, ka viņš ir viens no tiem dzīvniekiem, kas savus mazuļus pasaulē laiž jau agrā pavasarī, turklāt lielā metienā.

Katrā ziņā Lieldienu zaķa dzimtene meklējama tagadējās Vācijas teritorijā, kur radās gan protestantisms, gan valdīja senģermāņu dieviete Ostere.

Zaķis – pavasara dievietes Osteres svētais dzīvnieks
Par Lieldienu zaķiem svētku agrā rītā parasti pārvēršas bērnu vecāki un vecvecāki, kuri mazajiem par prieku visnotaļ neparastās vietās noslēpj raibas olas – gan dārzā zem ābeles, gan skapī starp jakām. Bieži vien pieaugušie pat neapjauš, kādēļ viņi pavasara saulgriežos kļūst par zaķiem. Bet tam ir savs izskaidrojums, un tas jāmeklē senajās Vāczemē.

Pirms 500 gadiem gan diez vai kāds būtu vēlējies kļūt par Lieldienu zaķi. Vēstures avotos Lieldienu zaķis pirmo reizi minēts 1555. gadā. Toreiz gan ne kā dāvanu nesējs, bet gan kā svētku mielasta cepetis. Tikai pēc kādiem 130 gadiem viņš pārvērtās par pozitīvo pasaku tēlu un sāka cilpot apkārt dēdams krāsainas olas.

1680. gada Vācijā pirmo reizi tika publicēta pasaka par zaķi, kurš savā dārzā slēpj olas.
Te gan jāteic, ka zaķim bija jāiztur visai sīva konkurence, jo tolaik katrai no daudzajām vācu zemēm bija savs Lieldienu dzīvnieks: Hesenē olas dēja lapsa, Saksijā – gailis, Elzasā – stārķis, bet Bavārijā – dzeguze. Tagad grūti pateikt, kāpēc pirms trijiem gadsimtiem vāciešiem iepatikās, ka olas visdrīzāk dēj tieši zaķis.

Iespējams, ka vācieši atminējās, ka senģermāņu pavasara dievietes Osteres svētais dzīvnieks bija zaķis, un tieši tādēļ viņam arī uzticēja galvenā pavasara auglības simbola – olas sagādes funkcijas.

Garausis cīnās pret katoļiem
Vēl viens stāsts, kāpēc Vāczemē sāka īpaši godāt Lieldienu zaķi saistās ar ticības kariem. Tolaik nesen radušies luterāņi apkaroja un izsmēja katoļu ritus un tradīcijas, no kurām viena bija – Kristus augšāmcelšanās svētkos svētīt olas. Tad nu protestantiem kā Dieva saukts palīgos atcilpoja dievietes Osteres svētais dzīvnieks. Tieši luterticīgie saviem bērniem apgalvoja, ka Lieldienās olas dēj zaķi, lai ieriebtu katoļiem, kurus nu varēja apvainot tajā, ka viņi Dieva templī svēta olas, kuras šajā Dieva pasaulē nav izdējušas vistas, kā to noteicis Visaugstākais, bet gan kaut kāds pagāns – zaķis.

Līdz ar luterticības un vācieši izplatīšanos pa visu pasauli, arī Lieldienu zaķis iekaroja jaunas teritorijas. 18. gadsimtā Lieldienu zaķa leģendu vāciešu imigranti izplatīja Amerikā, bet tālāk amerikāņi šo pašu leģendu izplatīja visā pārējā plašā pasaulē. Tā kā Latvijā Lieldienu zaķis iecilpoja no divām pusēm – vispirms kopā ar baltvāciešu baroniem, bet pēc tam ar amerikāņu popkultūru.

Lieldienu zaķis par pavasara saulgriežu Ziemassvētku vecīti kļuva vēsturiski salīdzinoši nesen – pirms teju 350 gadiem. Viena no versijām ir tāda, ka tā bijusi protestantu atriebība katoļiem, lai diskreditētu viņu mistisko tradīciju – svētīt olas baznīcā. Kā var svētīt to, ko izdējis trusis!?

Lieldienu zaķis par pavasara saulgriežu Ziemassvētku vecīti kļuva vēsturiski salīdzinoši nesen – pirms teju 350 gadiem. Viena no versijām ir tāda, ka tā bijusi protestantu atriebība katoļiem, lai diskreditētu viņu mistisko tradīciju – svētīt olas baznīcā. Kā var svētīt to, ko izdējis trusis!?


Zaķpastalas vairojas kā truši
Tomēr zaķi nav tikai neķītro pagānu svētie dzīvnieki, kuri to par pavasara, kad viss dzimst un plaukst, vēstnesi izvēlējās tāpēc, ka garauši ir varen vaislīgi. Ne jau velti ir teiciens: “Vairojas kā truši!”. Zaķis ar laiku savu vietu ieņēma arī kristiešu svētbildēs. Ikonogrāfijā zaķim ir īpaša vieta – garausis simbolizē ātru spēju aizbēgt no velna un visiem cietiem nešķīsteņiem.

Pagāni pavasara saulgriežus svētīja, lai ar dažādām rituālām darbībām pēc ziemas palīdzētu atnākt saulei un zemei atmosties, nodrošinātu zemei auglību. Un zaķis šim mērķim bija kā radīts.

Zaķi pavasara dievības tornī iesēdināja tādēļ, ka viņš ir viens no tiem dzīvniekiem, kas savus mazuļus pasaulē laiž jau agrā pavasarī, turklāt lielā metienā. Tāpēc tam ir tieša saistība ar auglību, ar to, ka dabā viss raisās, aug un vairojas.

Dieviete Ostere zaķim kā labajam gariņam atļāva doties pie cilvēkiem uz mājām, lai noskaidrotu, kā tad ļaudīm sokas. Par to Ostere zaķim reizi gadā piešķīra īpašu spēju - dēt raibas olas cilvēkiem.

Savukārt pieaugušie, lai bērniem varētu stāstīt, ka bēbīšus atrod kāpostos vai tos atnes stārķis nevis viņi atcilpo kopā ar garaušiem, izdomāju stāstu, ka garausis ir rūķis, kurš Lieldienās ciemojas cilvēku mājās un apdāvina čaklus un paklausīgus bērnus.

Savukārt, kad Kristus pielūdzēji sastapās ar pagānu nepārvaramo tieksmi godāt ar zaķi, viņi izdomāja, ka ikonogrāfijā tam var piešķirt savu kristīgo dabu. Līdz ar to ikonogrāfijā zaķis sāka simbolizēt spēju atrauties no vajātājiem, ja skrien kalnā, jo priekškājas tam īsākas par pakaļkājām. Bet no vajātājiem tam jāmūk tādēļ, ka Svēto Rakstu tulki nosprieda, ka zaķi ir neaizsargāti dzīvnieki.

Zaķu paslēpes Rīgā


 
Fifīgs Lieldienu zaķis

Elmārs Barkāns/Foto: publicitātes foto, Caters/Scanpix






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS