Skaidrs
Rīga
Skaidrs
LV RU
Intervijas

"Saplēstās krūzes" aktieris Dumburs: salīdzinot ar brunču mednieku Ēriku, mīlas lietās esmu daudz jūtīgāks (53)

 
18.marts 2016  07:44

Kamēr LTV1 seriāla «Saplēstā krūze» galvenais varonis Ēriks rauc degunu par dzīvi laukos, viņa atveidotājs – Nacionālā teātra aktieris Kaspars Dumburs – priecājas par brīžiem, ko izdevies pavadīt ārpus Rīgas.

Kaspara Dumbura talantu veido ne tikai viņa temperaments, skatuves šarms, bet arī spēja atvērt lomā sirdi, – par aktieri teikts teātra vizītkartē.

Kaspara Dumbura talantu veido ne tikai viņa temperaments, skatuves šarms, bet arī spēja atvērt lomā sirdi, – par aktieri teikts teātra vizītkartē.

Kāda nozīme tavā dzīvē ir laukiem?
Esmu dzimis rīdzinieks, bet bērnībā daudz laika pavadīju laukos. Gan pie vecvecākiem Siguldā, gan Jūdažos. Kad dzīvojamā māja vēl nebija uzcelta, gulēju kūtsaugšā – sienā. Tad vēl bija īpašums «Tuntuļi» Suntažos. Kamēr negāju skolā, kādu brīdi tur dzīvoju. Kārtīga māja ar krāsni, bez dušas un vannas. Tur ļoti daudz laika pavadīju viens pats. Bet man nebija garlaicīgi, jo nodarbināju savu fantāziju. Savukārt tēta vecāki dzīvoja Beberbeķos. Visur man patika vienlīdz labi. Joprojām man patīk sajūtas, ko gūstu, kad esmu dabā.

Kas ir laucinieciskākais, ko esi darījis?
Sienu un kartupeļus vācis. Ravējis. Mammas brālis ir filigrāns dārznieks, kurš arī gatavo garšīgus mārrutkus. Pie viņa ravēju mārrutkus, lasīju zemenes, kopā baltā žigulī braucām uz Matīsa tirgu. Agri no rītiem cēlos, salasīju margrietiņas, ko pats arī tirgoju. Tad man bija nauda! (Iesmejas.) Vispār ar naudu neesmu mācējis apieties un vēl tagad nemāku. Esmu pilnīgs analfabēts ekonomikas padarīšanā. Reti sevi saucu par mākslinieku, bet šajā ziņā esmu.

Esi paņēmis visus ātros kredītus?
Nē, nav tagad...

Izteicies, ka kino ir tavs sapnis. Cik lielu soli jūties spēris, filmējoties seriālā «Saplēstā krūze»?
Diezgan lielu soli. Lai gan esmu sapratis, ka man lielas korekcijas jāveic savā aktierspēlē ar kameru. Skatoties seriālu, redzu, pie kā vēl ir jāpiestrādā. Jāgaida jauni projekti, lai varētu labāk.

«Saplēstās krūzes» filmēšanā jutos fantastiski, visu laiku biju divus soļus virs zemes, ka ar mani tas notiek. Biju ļoti laimīgs.

Tāds Kaspars ir tikai seriālā, stūrējot antīko auto, bet dzīvē autovadītāja eksāmenu vēl neesot nokārtojis.

Tāds Kaspars ir tikai seriālā, stūrējot antīko auto, bet dzīvē autovadītāja eksāmenu vēl neesot nokārtojis.

Kas jāzina par aktieri Kasparu Dumburu

Vecums: 28.
Ģimene: brālis (9) un māsa (30).
Mācījies Kauguru vidusskolā, Kultūras akadēmijā.
Patīk lasīt. Pašlaik aktuāli Murakami, Remarka, Markesa darbi.
Nominācija «Gada aktieris otrā plāna lomā» par izrādi «Vecene».

    Turklāt Ērika tēls ir tāds, kas ļāvis kārtīgi izplosīties: pavedināšana, dzeršana, gultas ainas, nožēla, kaušanās...
    Viss bija, jā. Krāsu palete, lai varētu «gleznot», tika dota bagātīga. Darīju pēc labākās sirdsapziņas, bet tas, kā sanācis, ir skatītāju ziņā.

    Skatītāju vērtējumam līdzi seko?
    Nākot uz interviju, ielūkojos interneta komentāros, lai «iemestu» sevi šajā tēmā. Vissmieklīgākais bija komentārs par zīdainīti, kas trešās sērijas beigās piedzimst Liesmai – «nu kā tā var iedot mocīt savu bērnu»... Kas tad tur par mocībām? Viņš vienkārši guļ uz gultas! Viņam pat neviens nepieskaras. Kas tie par cilvēkiem, kas šādi domā?

    Bet varbūt tie ir cilvēki, kas lielu nozīmi piešķir enerģētikai – negatīvajām izjūtām, ar kādām filmā zīdainīti saista pārējais personāžs...
    Tādā gadījumā šaubos, vai šādi cilvēki var apmeklēt kinoteātrus. Man šķiet, ka – jo vairāk enerģētiski tevi izsit kāds mākslas darbs, jo labāk.

    Piederi pie aktieriem, kas ar mieru darīt jebko, ko prasa?
    Nē!

    Seriālā "Saplēstā krūze" atveidojot Ēriku.

    Seriālā "Saplēstā krūze" atveidojot Ēriku.


    Gulties zārkā, piemēram?
    To – jā. Bet pilnīgi visu, ko liek, nē... Ja režisors teiks, ka jāparāda pliks dibens, es to darīšu, ja viņš spēs mani pārliecināt, kāpēc.

    Arī tu esi Nacionālā teātra pliko dibenu izrādē «Avantūrista grēksūdze»?
    Nē, neesmu. Bet tā bija ne tikai pliko dibenu, bet arī pliko «krāniņu» izrāde. Dibens un «krāniņš» – tās ir divas dažādas lietas. Un tam otrajam uz skatuves es nepiekristu.

    Intervijās neslēp pateicību liktenim, ka esi nokļuvis Nacionālajā teātrī. Kāds bijis tavs ceļš uz teātri?
    Esmu priecīgs par iespēju tur strādāt, jā! Ceļš? Līdz vidusskolai sportoju. Vieglatlētika – skrēju 1800 metru, pamācījos Murjāņos, dejoju sporta dejas. Bet jau no pirmās klases esmu bijis arī tāds kā klauns, kas visu laiku izklaidē un pievērš sev uzmanību. Sāku darboties skolas teātra pulciņā, un 11. klases beigās jau bija skaidrs, ka iešu uz aktieriem.

    Tu joprojām ātri skrien?
    Man liekas, ka jā. Šad tad uzspēlēju futbolu ar Operas mūziķiem. Kad beidzu sportot, skriet šķita bezjēdzīgi. Tagad eju uz sporta zāli, lai varētu ko smagāku pacelt un justos stingrāks.

    Īpaši, ja blakus ir teātra kolēģis Kristaps Kareļins (no labās), jautrības netrūkst.

    Īpaši, ja blakus ir teātra kolēģis Kristaps Kareļins (no labās), jautrības netrūkst.


    Kad beidzi vidusskolu, aktierus tajā gadā neuzņēma. Aizbrauci uz Kipru. Ko tu tur darīji?
    Tur biju kopā ar draugu Raiti. No sākuma viesnīcas ēstuvē novācām netīros traukus. Pēc pāris nedēļām izdomājām, ka nevajag to darīt. Citā pilsētā pāris dienu rakām zemi 40 grādu karstumā. Kāds brits, to redzēdams, mums atnesa kolu. Tad Raitis Pafosā strādāja skatuves montāžā, bet es neko nedarīju... Tā nodzīvojām vēl kādu mēnesi. Beidzās alkas pēc jauniem piedzīvojumiem, un braucām atpakaļ.

    Kur tavi garie mati pazuduši?
    Nogriezu, man apnika. Tūlīt pēc tam, kad bija pēdējā seriāla fotosesija. Ja mati krīt acīs, kļūstu nervozs. Uzvelkos un varu uz kādu kļūt dusmīgs.

    Tu esi nesavaldīgs? Jārēķinās, ka vari nolamāties un aiziet?
    Mhm... Bet es to apzinos, tāpēc mēģinu ko lietas labā darīt. Gan jau ar gadiem kļūšu mierīgāks.

    Pēc daudzsēriju filmas uzņemšanas Kaspars atvadījās no garajiem matiem. Šeit - teātra iestudējuma "Svina garša" pirmizrādē.

    Pēc daudzsēriju filmas uzņemšanas Kaspars atvadījās no garajiem matiem. Šeit - teātra iestudējuma "Svina garša" pirmizrādē.


    Ēriks ir brunčumednieks. Kā tev ar attiecībām?
    Bija, bet pašlaik man nav attiecību. Salīdzinot ar Ēriku, mīlas lietās esmu jūtīgāks.

    Vai ikdienā paralēli teātra spēlēšanai vēl ko dari?
    Es, mani divi klasesbiedri Edgars un Ansis, plus vēl Anna un Toms esam izveidojuši grupas «Klassmeits» un «Kapelmeistars Group». Rakstu dziesmām tekstus.

    Kur esat uzstājušies?
    Divos Mākslas akadēmijas karnevālos un Regnāra Vaivara kāzās. Esam tajā ziņā ekskluzīvi. Ņemšanās ar mūziku man ir kā SPA.

    Esi mācījies mūzikas skolā?
    Nē! Arī notis nezinu. Bet mūziku mīlu. Vidusskolas laikā ar hiphopu aizrāvos. 15 gadu vecumā datorā biju apkopojis un klasificējis milzīgu daudzumu mūzikas – pēc alfabēta, žanriem un ierakstu gadiem. Ja neklausos mūziku, kaut kas nav kārtībā.

    Kaspars ir dzimis rīdzinieks, bet bērnībā daudz laika pavadījis laukos.

    Kaspars ir dzimis rīdzinieks, bet bērnībā daudz laika pavadījis laukos.


    Kam gatavojies teātrī?
    Izrādei «Asins kāzas». Būšu Leonardo. Di Kaprio. (Smejas.) Joks.

    Kāpēc ne – varētu būt stāsts par to, kā viņš 22 gadus gaidīja «Oskaru»... Kā uztver savu ārējo pievilcību?
    To nevajag apzināties, tas daudz ko var «sačakarēt». Sāc piespēlēt kaut ko, pie spoguļa grozīt labo un kreiso vaigu, pārbaudīt, kā matiņi izskatās. Tas traucē aktiera darbam.

    Maldos vai tiešām – kopš seriāla uzņemšanas esi notievējis?
    Jā, biju dūšīgāks, plusā vēl bārda un mati. Esmu, esmu notievējis. Kopš rudens uzturu veselīgāku dzīvesveidu gan ēšanas, gan fizisko aktivitāšu ziņā. Turklāt no iepriekšējās dzīvesvietas, kas bija diezgan tuvu teātrim, esmu pārcēlies uz Pārdaugavu. No turienes līdz teātrim ir pusstunda, ko kājām iet. Braucu arī ar velosipēdu.

    Ar ko tev asociējas pavasaris?
    Ar meitenēm un īsiem svārciņiem. Ar sauli. Pavasarī vienmēr ir lielāks prieks gan doties uz darbu, gan nākt mājās. Tāpat staigāt un dzīvot. Visu laiku bijis pelēks, tagad kļūst silts un saulains.

    Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Jānis Deinats, no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS