Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Kritiķe Radzobe sašutusi: labāko aktieri Grūbi nodarbina masu skatos (45)

 
19.marts 2016  05:46

Latvijas slavenākā teātra kritiķe Silvija Radzobe ar modes mākslinieku Dāvidu apspriež teātra virtuvi Latvijā, jauno Džilindžera izrādi Žanna d’Arka, kā arī pārsteidz ar kādu negaidītu atzīšanos mīlestībā.

Silvija Radzobe sapratusi, ka teātrī starp aktieriem pastāv diezgan liela skaudība.

Silvija Radzobe sapratusi, ka teātrī starp aktieriem pastāv diezgan liela skaudība.

Pastāstīsi, kā kļuvi par teātra kritiķi? Nepietika naudas teātra izrādēm un izdomāji “caurumu”, pa kuru iekļūt?
Mums filologos bija ģeniāls pasniedzējs Gunārs Bībers, kas bija arī teātra kritiķis. Visas meitenes bija viņā iemīlējušās, un es nebiju izņēmums. Gribējās viņa tuvumā būt ne tikai lekcijās, bet arī ārpus tām, darīt to pašu, ko viņš. Tā ka varētu teikt, ka mīlestība un talantīgas personības paraugs bija tie divi aspekti, kas mani novirzīja uz teātri.

Cik gadu tev tad bija?
Otrajā kursā studējot, kad ar Bīberu bija pirmā saskarsme, man bija 19. Pēc šīs atklāsmes Bībers būs šokēts, jo viņš ir ārkārtīgi konservatīvs cilvēks.

Bet randiņu taču jums ar pasniedzēju nebija?!
Nē. Viņa kundze var būt mierīga.
Vēlos gan arī piebilst, ka 70. gadu pirmā puse, kad mācījos augstskolā, bija laiks, kad bija ļoti labs teātris Latvijā. Un, ja nebūtu bijušas interesantas izrādes, pieļauju, ka pasniedzēja fascinācijai liktenīga turpinājuma manā dzīvē varbūt arī nebūtu. Tolaik jau biļetes bija ļoti lētas – 40 vai 50 kapeiku. Tiesa, lai pie tām tiktu, bija jāstāv garās rindās. No rīta pat sešos gājām dežurēt. Tā ka zināmā veidā tas teātris tīri fiziski bija jāiekaro.

Ko nopirki par pirmo lielāko nopelnīto naudu?
Kā studente piedalījos Literatūras un Mākslas organizētā jauno kritiķu recenziju konkursā un dabūju trešo vietu un 100 rubļu balvā, par ko nopirku savu pirmo krimplēna kostīmu, kas tajā laikā bija katras sievietes sapnis.

Krāsas tiem bija tieši tādas kā mūsdienu aktuālākās – gaiši zila, gaiši rozā, gaiši zaļa.
Talsu universālveikalā, kur savu kostīmu pirku, bija tikai vienā krāsā – tikko izperēta cāļa dzeltenā tonī. Bet tik un tā viss kurss mani apskauda.

Vai kādreiz nav bail rakstīt to, ko domā?
Nē. Būtisks šai ziņā bija arī kāds konkrēts gadījums. Četri režisori padomju laikā Drāmas teātrī, atzīmējot kārtējo revolūcijas gadadienu, bija iestudējuši Leona Paegles prosovjetisko lugu Iela. Viens no režisoriem bija Valdis Lūriņš, un, tā kā tajā laikā man ļoti simpatizēja viss, ko šis režisors iestudē, uzrakstīju diezgan pozitīvu recenziju. Pēc kāda laika man Teātris un Dzīve pasūtīja sezonas apcerējumu par oriģināllugām, kuru skaitā ietilpa arī jau pieminētā Iela. Aizmirsu par savu iepriekš rakstīto aprēķina viedokli un uzrakstīju visu, ko par to izrādi domāju. Šis viedoklis bija kritisks. Un tad Valdis Lūriņš man pārmetoši jautāja: „Kurā gadījumā tad tu meloji?!” Tajā reizē sapratu – lai turpmāk izvairītos no tamlīdzīgām apkaunojošām situācijām, rakstīšu tikai godīgu viedokli. Ir taču teiciens – meliem garas kājas.

Latvijas slavenākā teātra kritiķe Silvija Radzobe ar modes mākslinieku Dāvidu apspriež teātra virtuvi Latvijā.

Latvijas slavenākā teātra kritiķe Silvija Radzobe ar modes mākslinieku Dāvidu apspriež teātra virtuvi Latvijā.

Meliem īsas kājas.
Manuprāt, garas. Lieku 55%, ka garas...

No manas puses – 99%, ka īsas. Labi, šo jautājumu noskaidrosim, bet pastāsti, kādas ir blaknes tam, ka kritizējot nevairies būt arī skarba?
Blaknes ir tādas: ja par kādu uzraksti ko negatīvu, cilvēks nāk pretī, skatās sienā un šņāc... vai arī nešņāc. Viņš tevi vienkārši neredz. Kad esi uzrakstījis pozitīvu viedokli, tad aktieri un režisori nāk klāt, apvaicājas par tavu neesošo mazbērnu veselību un par to, kādas firmas pārtiku tavs kaķītis ēd.

Aizgājušajā Spēlmaņu naktī arī bija tāds viens piedzīvojums. Ivars Puga kopā ar Normundu Laizānu bija ļoti labi novadījuši vakaru, lai arī teksts bija nevis viņu pašu, bet Jāņa Skuteļa sacerēts. Gribēju Ivaram pateikt, ka man ļoti patika, bet, kad to izdarīju, viņš uz mani tik dusmīgi paskatījās, nevienu vārdu tā arī neatbildēdams... Sapratu, ka kaut kad esmu sagrēkojusi. Padomāju un atcerējos, ka par Raiņa sapņiem uzrakstīju, ka Raiņa lomā Grasbergs bija labāks nekā Puga...

Tev ir draudējuši? Vai nelaiduši teātrī?
Draudēts nav, bet teātrī trīs reizes neesmu ielaista.

Kurā?
Vienreiz Dailes teātrī, vienreiz Nacionālajā teātrī un vienreiz Jaunajā Rīgas teātrī.
Ļoti labi atceros gadījumu ar Nacionālo teātri. Latvijas Televīzijā bija raidījums par izrādi Zeme un mīlestība, un beigās žurnālists man uzdeva jautājumu: „Vai tu iesaki šo izrādi apmeklēt?” Atbildēju: „Nē.” Tas teātrī radīja pilnīgu histēriju, un teātra direktors Ojārs Rubenis, ar ko līdz tam man bija visnotaļ atturīgas, tomēr sirsnīgas un labas attiecības, bija licis administratorei iekļaut mani melnajā sarakstā. Ne tikai mani, bet arī manus studentus, kas iepriekš varēja izrādes apmeklēt ar atvieglotiem noteikumiem.
Es pati jau varētu Nacionālo teātri ignorēt kādu sezonu, bet studentu man bija dikti žēl. Tad piezvanīju Rubenim un pateicu, ka manai atbildei TV raidījumā vajadzēja būt niansētākai, ne tik vienzilbīgi kategoriskai. Līdz ar šo telefonzvanu mūsu konflikts bija likvidēts, un tagad mums ir atkal draudzīgas attiecības.

Kādas ziepes savārīji Jaunajā Rīgas teātrī?
Tur pirms daudziem gadiem biju uzrakstījusi recenziju par vienu Viestura Kairiša izrādi, pēc kuras Alvis Hermanis bija aizliedzis mani ielaist teātrī – it kā par frāzi, ka režisors ir pavirši strādājis... Es neticēju, ka tā var būt, piezvanīju Hermanim, un viņš man teica, ka šis teikums apvaino teātri, jo viņa teātrī pavirši nestrādā neviens. Pagāja laiks, un  Hermanis ļāva šai lietai palikt pagātnē.

Bet Dailes teātrī padomju laikā teātra vadība mani neielaida uz starptautisku teātra kritiķu apspriedi, jo biju uzrakstījusi negatīvu recenziju par Gunāra Priedes Zilās iestudējumu.

Tas ir labi, ka lielajos teātros pa galvenajām lomām lielākoties rotē vieni un tie paši aktieri? Nekļūst garlaicīgi?
Skatīties, piemēram, Juri Žagaru, Artūru Skrastiņu un Daini Grūbi man it nemaz neapnīk. Tajā pašā laikā domāju, ka teātros vēl ir daudz neieraudzītu, potenciāli spējīgu aktieru, kuri varētu spēlēt arī lielās, vadošās lomas, bet kuriem netiek dota iespēja sevi tajās parādīt. Pozitīvais piemērs man personīgi ir Gundars Grasbergs, kas Antigonē savu lomu atveido tik labi, ka labāk vienkārši nav iespējams. Gaidu, kad atkal viņu redzēšu!

Man ir radies iespaids, ka Nacionālajā teātrī aktierus ievēro vairāk un domā par viņu izaugsmi, kas mūsdienās šķiet pilnīgi neticami. Vairumā teātru pamatā tomēr aktierus ekspluatē.

Radzobe vairākiem Latvijas režisoriem ieteikusi kādā uzvedumā apkopot nerātnās latviešu dainas.

Radzobe vairākiem Latvijas režisoriem ieteikusi kādā uzvedumā apkopot nerātnās latviešu dainas.


Savukārt Dailes teātrī 70% aktieru ir iesaistīti komercprojektos, un tā ir liela veiksme teātra kasei. Jo cilvēkiem ir iespēja skatīties uz aktieriem, kas rēgojas visos seriālos un kotlešu vakaros.
Dailes teātris ir lielā mērā slēgts, komerciāls teātris, bet Nacionālais teātris ir tautas teātris, kas ir tendēts uz mākslas radīšanu. Latvijas teātru mākslinieciskajā avangardā šobrīd vadībā ir izvirzījies Nacionālais teātris un arī Liepājas teātris, kurā ir spēcīgi aktieri un ļoti gudrs teātra direktors, kurš pieaicina režisorus, kuri taisa labas izrādes. Un Liepājā, starp citu, Džilindžers strādā labāk nekā Dailē.

Dailes teātra galvenajam režisoram Dž. Dž. Džilindžeram 8. martā bija 50. jubileja. Ko novēlēsi?
Daudz laimes dzimšanas dienā! Un lai pavisam drīz izdodas iestudēt tādu izrādi, kas rada prieku gan viņam pašam, gan arī skatītājiem un kritiķiem.

Tā saki, jo par pēdējām Džilindžera izrādēm nav diez ko labas atsauksmes? Kura izrāde viņam bija pēdējā, kas izdevusies?
Liepājā bijušas vairākas ne tikai labas, bet pat izcilas izrādes – Ragana, Hanana, Pūt, vējiņi! Dailē? Es teiktu – Saules bērni. Nav jau tik sen.

Arī Žanna d’Arka? Vispār to skatīties gāju ar diezgan lielu skepsi, jo skaidrā prātā iet uz Žannu d’Arku, zinot tos notikumus un ņemot vērā, ka tie bija viduslaiki, kad kostīmu ziņā bija visneglītākais laikmets... Godīgi sakot, gaidīju briesmu lietas, bet rezultātā man ļoti patika, īpaši scenogrāfija. Pēc pirmā cēliena aizgāju prom, bet nevis tāpēc, ka man izrāde nepatika. Vienkārši domāju, ka varētu citu reizi kopā ar sievu un meitu to noskatīties.
Diemžēl nespēju saprast, un palika lielais jautājums – kādēļ tieši šobrīd šī izrāde ir tapusi? Piederu pie tiem kritiķiem, kas uzskata, ka vienmēr ir jābūt kaut kādai jēgai, mākslinieciskam, cilvēciskam mērķim, kā dēļ mākslas darbs top un ir aktuāls. Neredzu, kāpēc Džilindžers ir šajā brīdī iestudējis Žannu d’Arku. Lai arī pats sižets ietver visai daudz aktuālu, bet teātra neieraudzītu līniju. Kaut vai attiecības starp uzvaras izcīnītājiem un tās patērētājiem – piemēram, latviešu strēlnieku, Tautas frontes aktīvistu liktenis... Tāpat – idejas un ticības loma vēsturē.

Varbūt, lai tiem, kas negrib grāmatu lasīt, būtu iespēja caur izrādi kaut nedaudz iepazīt šo vēsturisko stāstu vieglā veidā. Nederēs?
Nezinu. Džilindžera Liepājā iestudētais mūzikls Pūt, vējiņi! bija aizraujošs mākslas darbs. Arī uz Oņeginu Dailē cilvēki nāca, pirka dārgas biļetes, un zāles nekad nebija pustukšas.

Žannā d’Arkā ir tikai atsevišķi momenti, par kuriem var priecāties. Piemēram, Artūrs Skrastiņš pusprātīgo karali Šarlu spēlē satriecoši meistarīgā, ironiski asprātīgā groteskā. Arī abām aktrisēm, kas spēlē Žannu, – Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai un Ievai Segliņai – neko nevar pārmest. Atstātas bez pārējās izrādes atbalsta, viņas cīnās varonīgi.

Zini, ko viņš man atgādināja? Nedaudz mani. Es arī bieži mainu tēmas, dīvaini uzvedos, un cilvēki, kas mani tuvāk nepazīst, domā, ka neesmu gluži riktīgs. (Abi smejas.) Jā, Skrastiņš šajā izrādē ir ekstravagants, ekscentrisks.
Viņa tēlojums kā pašvērtība ir interesants un aizraujošs, un tu jau gaidi, kad atkal būs aina ar viņu. Artūra dēļ būtu vērts šo izrādi noskatīties, bet tam nav nekāda sakara ar izrādes kopējo jēgu. Jēgas vienkārši nav. Vislielākie iebildumi ir pret masu skatiem, kas, manuprāt, ir veidoti vulgāri un balagāniski šo vārdu sliktākajā nozīmē. Masu skatu atstāšana horeogrāfa rokās bez režisora skaidrojuma un uzstādījuma ir nejēdzīga. Džilindžera darbos tādas iezīmes ir pamanītas ne pirmo reizi. Tas rada iespaidu, ka kaut kā ir bijis jāaizpilda tukšums starp atsevišķiem dziedamajiem numuriem.

Varbūt viņam kā teātra mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam režisoram ir jāgādā par to, lai tiktu nodarbināti aktieri? Ja godīgi, mani pārsteidz, ka tik daudzi pirmā līmeņa aktieri ir nodarbināti masu skatos.
Piemēram?

Redzēju Gintu Grāveli.
Viņam ir maza, bet tomēr loma. Masu skatos ir nodarbināts arī divkārt par Latvijas labāko aktieri atzītais Dainis Grūbe. Te es varētu ironizēt – cik ļauni gan ir cilvēki, kas saka, ka divreiz par Latvijas labāko aktieri atzītajam māksliniekam izrādē ir tikai viens teikums iedots. Nē, tā nav. Tā ir apmelošana! Viņam ir iedoti četri teikumi.

Tāds iespaids, ka tā ir tāda kā rēķinu kārtošana...
Tur ir divas iespējas – vai nu teātra vadītājam šķiet, ka Dainis ir laikus jānoliek pie vietas, lai nesakāpj galvā. Vai arī tā ir teātra vadītāja iztapšana mazāk talantīgiem, mazāk atzītiem aktieriem.

Jo skaidrs, ka teātrī ir skaudība, tāpat kā jebkurā radošā vidē, un ne jau visi priecājas par tām Daiņa Grūbes divām balvām. Kopš 1990. gada, kad aizsākās Spēlmaņu nakts, nav bijis ne reizes tā, ka viens aktieris divus gadus pēc kārtas tiek atzīts par labāko aktieri. Nekad!

Ja kāds izrāda pārmērīgu iedomību, uzpūtību pret kolēģiem, kas spēlē mazākas lomas, tad, domāju, šāds princips ir īsti vietā. Zināma audzināšana, lai varētu izbaudīt to garoziņu, ko nozīmē dežurēt trīs stundas uz skatuves ar kaut kādu pīķi rokā un pateikt vienu vārdu. Taču, ja ir tiešām izcils aktieris, neiedomājami strādīgs un talantīgs, kurš sevi apliecinājis visizcilākajās lomās, spēlē četras galvenās lomas skatītāju pieprasītās izcilās izrādēs, un tiek ielikts masu skatos...  Tad, jā, šāda režisora rīcība man liekas pazemojoša un apkaunojoša.

Kas, tavuprāt, ir Džilindžera pēdējā laika radošo neveiksmju iemesls?
Man radies iespaids, ka Džilindžers ir iestrēdzis kaut kur šaurās teātra kafejnīcas sarunās, tikai teātra vidē saprotamos jokos, savā dūmu mutulī un ir prom no reālās ikdienas dzīves.

Režisoram, lai viņš kļūtu liels, nepietiek tikai ar talantu un profesionalitāti, izšķiroši svarīga ir spēja uztvert sava laikmeta būtiskākās lietas –  attīstību, to, uz ko iet cilvēka dzīve, arī nākotnes vīzijas.

Kurš no pašmāju režisoriem tad pēdējā laikā spēj precīzi noķert laikmeta garu un arī kaut ko par nākotni pateikt?
Tas ir Alvis Hermanis savās agrāko gadu izrādēs – Zilākalna Marta, Garā dzīve, Latviešu mīlestība, Latviešu stāsti, Ziedonis un Visums, Melnais piens, Oblomovs... It kā stāsta sižets ir par vienu, bet doma, turklāt jūtama, nevis tikai nojaušama vai piedomājama, ir par to, kas nākotnē notiks.

Hermanis minētajās izrādēs un arī vēl citās apsprieda daudzas tautai svarīgas lietas, kaut vai par Eiropas Savienību, nacionālās identitātes saglabāšanu. Tādā ziņā Hermanis mums ir Dieva dāvana. Arī jaunās paaudzes režisori Elmārs Seņkovs un Valters Sīlis ir ļoti jūtīgi pret dzīvi, kurā dzīvojam.

Ja aktuāla ir latviskuma tēma, tad varbūt Džilindžeram tā neder, jo skaitās taču, ka latvieši nenodarbojas ar seksu, neskraida puspliki...
Latvietis nodarbojas ar seksu! Ja kāds to nezina no prakses, lai ielūkojas nerātnajās dainās. Tajās par to vien runā. Turklāt ļoti krāšņi.

Tad varbūt šī ir laba ideja kādam teātra uzvedumam.
Es jau diezgan sen šo ideju esmu paudusi vairākiem režisoriem, bet vēl neviens nav uzķēries.

Laikam bail riskēt, zinot, cik puritāniska tomēr ir mūsu sabiedrība.
Nezinu, nezinu...

Teātra mākslā, esot tik sen un tik dziļi iekšā, nav pazudis tas brīnums?
Nē, jo vienmēr ir cerība, ka būs kas negaidīts, neiedomājams. Tas intriģē, uztrauc, dzīvi padara interesantāku. Lai gan nesūdzos par garlaicību dzīvē, man patīk arī par pasniedzēju strādāt. Bet, ja manai dzīvei tiktu atņemts teātris, arī man kā cilvēkam zustu kaut kāda būtiska dzīves aizrautības sastāvdaļa.

Paldies par viesmīlību restorānam Cydonia Berga bazārā, Dzirnavu ielā 84

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis / Ieva Lūka/LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS