Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Intervijas

Inese Galante par dzīvi un savām otrajām mājām: "Vācijā daudz kas ir mainījies" (29)

 
20.marts 2016  08:14

Balss bez personības ir vienīgi precīza skaņu rinda. Operdziedātājai Inesei Galantei piemīt kaut kas vairāk – personības starojums un trauslajam augumam nereāli liela sirds. Viņa ir ieradusies Latvijā, lai ar rūdīta kalnrača aci uzietu zelta dzīslas konkursā Ineses Galantes jaunie talanti. Intervijā žurnālam “Patiesā Dzīve” viņa atklāj arī, kāds noskaņojums patlaban valda viņas otrajās mājās – Vācijā, kuru pārpludinājušas bēgļu straumes.

Sirsnībā. Inese Galante ir atzinusi, ka viņas māmiņa ziedojusi dzīvi, lai Inese varētu dziedāt uz lielās skatuves. Viņa palīdzēja izaudzināt arī meitu Diānu, kura tagad ir Ineses Galantes fonda vadītāja.

Sirsnībā. Inese Galante ir atzinusi, ka viņas māmiņa ziedojusi dzīvi, lai Inese varētu dziedāt uz lielās skatuves. Viņa palīdzēja izaudzināt arī meitu Diānu, kura tagad ir Ineses Galantes fonda vadītāja.

Mēs tiekamies nelielā, burvīgā restorānā Alunāna ielā – pavisam tuvu Ineses Rīgas mājām. Tas ir ne tikai šodienas, bet arī viņas atmiņu rajons – kad meita spēlējās parka smilšu kastē un pa ielām savās gaitās staigāja viņas mīļie vecāki. Pasaules pieredzējums, talants un statuss Inesi noliek citā plauktiņā – pāri ikdienībai, taču, ja ieklausāties, viņa runā par pērlēm cilvēka sirdī, jaunības kristāla skanējumu un mīlestības zeltu. Par to, cik bagāti esam ikviens.
 
Kā mācītājam un skolotājam
– Cilvēki to uztver mazliet kā svētkus, ja padzird, ka atkal esat Latvijā.
– Es Latviju neatstāju nekad. Un vispār – savus draugus un tuvos cilvēkus. Negribu lielīties, bet neesmu no nodevējiem. Esmu tāds cilvēks, kurš ir uzticīgs uz mūžu. Vienīgi, ja man ļoti dara pāri, nemitīgi... es ilgi turos, sakožu zobus, un tiešām vajag ilgi, lai es vienreiz pagrieztu muguru un ietu prom. Bet vispār, domāju, esmu ļoti labs draugs.

– Tā ir liela dāvana jums tuvajiem.
– Ziniet, visi brīnās, kā laiks mani nemaina, nav lielummānijas, un siltums, kas man ir pret cilvēku, paliek. Domāju – tas dots no dabas, maniem vecākiem, vietas vai debesīm. Vienam ir tādas acis, otram šādas – vai tas ir tavs nopelns? Neviens jau tev neprasīja. Vienkārši – ar to ir jādzīvo. Man par katru sāp sirds, un esmu laimīga, ja iet labi.

– Un kur tad paliek domas par sevi?
– Mākslinieki ir egoisti, un nevar būt citādi – ir jāsaudzē sava balss, sava pasaule. Un visu laiku jāmācās, jāatbild par to, ko dari. Mēs neesam ķirurgi, nazītis rokās nav dots, un nevienu cilvēku nevaram ar savu dziedāšanu nobeigt, bet mums ir ne mazāka atbildība un uzdevums – kā mācītājam, skolotājam. Tāpat kā valdība atbild par to, kā cilvēki dzīvo, ko runā par savu zemi, cik komfortabli viņi jūtas ikdienā, kādu garīgumu, stiprumu, mugurkaulu saņem no dzīves. Kādos apstākļos dzīvo bērni un vecāki – tas ir ļoti svarīgi. Bet, ja valstī ir kā šikā dzīvoklī, kur tualetes istaba nav kārtībā, vai glauna lēdija, bet zem nagiem... Es piedodu, ja cilvēks strādā pie zemes – viņam būs melnas rokas, pucē, cik gribi. Tādiem gribu paklanīties līdz zemei. Taču pēdējā laikā skatos – neviens negrib strādāt, visi tik dziedāt (smejas). Visādi konkursi, vecāki stumj bērnus, katrs klusībā vēlas, lai viņam vieglāka dzīve – glamūrs, skaistas kleitas, izgludināta un sterila vide. Bet ziniet, arī tur ir savi tārpi un grūtības. Tā ir milzīga atbildība, cilvēki ir izrāvuši no dzīves trīs stundas – skriešus no darba, nepaspēj paēst...

– Nevar divas stundas iepriekš noskaņoties izrādei...
– Mums cilvēki ir noslogoti, pārsvarā noskrējušies kā zirgi. Bet grib kaut ko sniegt arī savai dvēselei, stiprumam, sirdij, apstāties, pārdomāt vai vienkārši tikties ar mākslinieku, ieklausīties mūzikā.

– Mazliet izkāpt no ikdienas, aizmirsties?
– Jā, tā ir kā hipnoze.

Inese Galante par dzīvi un savām otrajām mājām: "Vācijā daudz kas ir mainījies"

 
Kas būsi – karalis, zāle vai govs
– Var teikt, ka jūs no skatuves hipnotizējat. Pati to jūtat?
– Es to apzinos. Un ceru, ka spēju ne tikai iemidzināt, bet man ir dotības ietekmēt, ievilkt savā pasaulē. Jo vienkārši atdziedāt notis... Var jau, man humora izjūtas ir vairāk nekā saprašanas. Bet kam to vajag? Ne jau man. Ja jūtu, ka kaut kas nav labi, es pati sevi par to nožņaugšu! Viss, ko dziedu, ir no konkrētas personas, kura cieš, pārdzīvo. Un ar ko gan mēs atšķiramies no tām dāmām un meitenēm? Tolaik nebija matu lakas, bet bija cukurūdens, skropstu tušas vietā – ogle. Nevarēja tik ātri sazināties, uzsist WhatsApp vai skaipu, bet bija vēstules.

– Un domas, kuras cilvēki viens otram sūtīja.
– Jā, lūdza par otru Dievu un rakstīja. Vēstules bija kā romāni, tās varēja pārlasīt gadiem.

– Un vēl pēc tam – palika bērniem un mazbērniem kā liecība par kādām senām attiecībām.
– Tas bērniem atvēra acis, lika ieraudzīt vecākus, viņu dzīvi, domas, pārdzīvojumus.

– Mūsu īsziņas viņi taču nelasīs.
– Un kas paliek? Seklums, virspusēji fakti. Negribu teikt, ka cilvēki ir labāki vai sliktāki, viņi vienmēr ir vienādi. Tas atkarīgs no tā, kas tevi audzina, ko no tevis prasa, kas tev ir dots no bērna kājas, ko dzirdi, redzi, lasi. Arī agrāk bija daudz primitīvu cilvēku. Lai gan rupji skan – primitīvs nav neviens, viņam vienkārši ir savas intereses, kas varbūt nesakrīt ar manējām. Ja es būtu viņa vidē, ej nu sazini! Domāju, tur no augšas viņi ir sadalījuši cilvēci, kā indieši uzskata...

– Kastās?
– Jā. Ej nu sazini, šodien tu lielies, ka esi maharadža, bet nezini, kas būsi nākamajā dzīvē, varbūt gotiņa vai zāle. Budisti saka to pašu, esmu redzējusi – viņi pat akmenim nespers ar kāju. Jo neviens nezina – būsi kaķis, zivtiņa vai varbūt kaimiņš, ar kuru tu cīnies un lamājies. Tāpēc izturies pret citu tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi. Domāju, pirmais likums Mozus grāmatā nosaka visu, pārējie deviņi pat nav jāskaita. Ja par to domāju, viss saliekas pa plauktiņiem. Šad tad emocijas ir stiprākas – mēs esam mazi bērni, tikai ar lielāku skaitli pasē. Bet nedari ļaunu citiem, un tev būs arī laba sejas krāsa, acu spožums. Bieži vien tie labie vārdi aizmirstas. Ja uzraksta uz mazas papīra lapiņas, pielīmē pie spoguļa un 20 reizes dienā atkārto, tas palīdz.

– Esat tikusies ar daudzām spožām personībām – vai tās ir ietekmējušas jūsu ceļu?
– Mūsu ceļš ir kā kardiogrammā – augšā, lejā, galvenais, lai neesam uz līdzenas strīpas, tas nozīmē, ka vairs neelpo. Bet viss pārējais – cilvēks mēģina ko atrast, saprast, pacelt sevi aiz matiem, atraut no zemes. Varbūt viens otrs notikums mūs...

–...iemet bedrē?
– Jā, un kādu laiku tur jāpaguļ. Labi, ja blakus ir pareizie cilvēki, kuri var padot roku, palīdzēt ātrāk izķepuroties, bet šad tad arī pašam jātiek galā. Galvenais, nedrīkst sevi ņemt pārāk nopietni. Man gribas, lai viss griežas uz saulaino pusi, bet ir arī ziema un nakts. Man tik ļoti pietrūkst gaišuma, gribas redzēt sniegu. Visu laiku, lai kur braucu, es to nokavēju. Vakar biju Jūrmalā – tāds slapjdraņķis, ka no mašīnas nevar izkāpt, bet vakarā, braucot atpakaļ, vējš aizgājis čučiņāt un lēns sniedziņš. Lai sevi uzmundrinātu, ļoti noder fantāzija, tāpēc ir daudz jālasa, jāklausās ieraksti. Tā būs kā šprice ar vitamīnu.

Inese Galante par dzīvi un savām otrajām mājām: "Vācijā daudz kas ir mainījies"

 
Viss tik dažāds – no ķirbju zupas līdz Karmenai
– Opera tiek uzskatīta par elitāru...
– Opera ir māksla cilvēkiem, kuri kaut ko saprot no dzīves. Par Vāgneru ir teikts, ka viņš jāklausās tiem, kam pāri četrdesmit. Tā ir fantastiska pasaule – pasaka, muzejs, izmeklēta māksla, ko jāmācās sadzirdēt. Jāizlasa librets, kas pārsvarā ņemts no romāna, kurš satrieca pasauli. Operas pārsvarā ir ļoti nežēlīgas – 99,9 procenti manu varoņu mirst: pašnāvībā, tiek nogalinātas, slimas vai sajūk prātā (smejas).

– Ārprāts!
– Patiešām. Bet agrāk tik asi pārdzīvojumi, emocijas, romantika bija ļoti pievilcīgi. Taču ne vienkāršajai tautai, tai nebija laika lasīt, izglītoties, bija jāstrādā, jābaro kungi, savi bērni un jāizdzīvo. Viņiem bija sava māksla – cirks un balagāni, leļļu teātris, dejas, komēdijas. Kādreiz operās nebija krēslu – cilvēki nāca kā uz sanāksmi vai klubu, stāvēja kājās, tur varēja parunāt par biznesu, atgādināt par sevi, iepazīstināt meitu ar labu partiju. Grieķijā operas dziedāja uz ielas, tās vilkās stundas piecas, cilvēki nāca ar piknika groziem un, klausoties melodeklamācijas, tur pavadīja visu dienu. Dievi tajās uzvedās kā komunālajā dzīvoklī, bija ķezas un problēmas, bet cilvēks jau var uzrakstīt vienīgi to, ko pats redzējis.

– Vai, nonākot svešās zemēs, jums gribas pastaigāt pa šaurām ieliņām, tirgus laukumiem, varbūt ieraudzīt cigāru rūpnīcu, kurā Karmena strādāja, jo spāņi apgalvo, ka viņa bijusi īsta...?
– Protams. Es pati Karmenā dziedāju gaišo eņģeli Mikaēlu, bet domāju – ja sieviete ir mīloša, tik čakla, strādīga, cīnās par savu mīļāko cilvēku, viņai jābūt varonīgai. Ja esi tāda gļēva, paklausīga, inerta, pieņem, kā ir, un nemeties glābt, kaut redzi, ka mīļotais mirst nost... Karmena dzīvo pēc citiem likumiem. Čigāni Spānijā ir bijuši no aizlaikiem. Pat nevaru atbildēt, vai jāturas tikai ar savējiem, kuri saprot bez vārdiem, vai jāmaisās ar citām kultūrām... Medicīnā ir tā – 85 procentus cilvēku zāles iespaido, kā paredzēts, bet 15 uz tām reaģē ačgārni. Mēs visi it kā esam ļoti līdzīgi – divas plaušas, nieres, bet ir tādi, kam sirds ir otrā pusē... Bet kaut kā ar to jātiek galā.

– Vienkārši – saglabājot saprašanu, ka var būt arī citādi?
– Ar to gribu teikt, ka viss ir relatīvi – ar kaut ko esam līdzīgi, ar kaut ko atšķirīgi. Svarīgs ir dzīvesveids, kultūra. Ja Karmena izturētos pret kādu savējo kā pret Hosē, viņa jau sen būtu nogalināta. Ja pret svešu, tā ir viņas darīšana, lai pats tiek galā! Katram pašam jāizvēlas, vai dzīvot ar cilvēku, kuru nemīli, necieni. Daudzi sakož zobus bērnu, naudas, dzīvokļa, mantojuma, slimības dēļ, bailēs no vientulības vai pavelk laiku, gaidot kaut ko labāku. Bet Karmena nav no tiem. Kā viņa jūt, tā dara.

– Jo grib izdzīvot katru minūti?
– Pat sekundi! Nebūt izšķērdīga ar laiku. Ir tādi, kas visu mūžu mīl vienu cilvēku, un ir tādi, kas vispār neprot mīlēt. Ir ķīmija uz laiku, kaislība, avantūra, spēle. Vienam patīk jauns un pievilcīgs, bet cits mīl savu veco, neizskatīgo otro pusi, kam cits ne virsū neskatītos. Katram sava recepte. Arī pavārgrāmatā viss aprakstīts, bet, cik esmu gatavojusi ķirbju zupu ar kokosa pienu, balzamiko un zemenēm, tā katru reizi iznāk citāda. Ķirbis mēdz būt sauss, bet pērkot to nevaru redzēt. Pat medus mēdz būt dažāds, piemēram, akāciju ir tik caurspīdīgs, ka var acīs pilināt, bet cits ir biezs un tumšs. Arī cilvēki – it kā līdzīgi, bet katram savs.

Inese Galante par dzīvi un savām otrajām mājām: "Vācijā daudz kas ir mainījies"

 
Kur vāciešiem sprukt?
– Jūsu otras mājas tagad ir Diseldorfā – vai tā ir strikta pilsēta?
– Absolūti nē. Mēs esam cieši savienoti ar Ķelni, kur dzīvo mūsu draugi, un tā ir jautrākā pilsēta Vācijā. Disele ir modes pilsēta. Pēdējā laikā emigranti gan veido savu vidi, dod savu aromātu.

– Jūs tas traucē?
– Tas, kas notiek pēdējā laikā, mani traucē. Kad pirms gadiem tur sāku dzīvot, vācieši pat durvis neslēdza ciet. Viņi nav pieraduši pie žuļikiem, zagļiem, sliņķiem, jo paši visu dara uz goda. Viņi savā pasaulē dzīvojās kā vatē, bet, kad tie lielākie bēgļu plūdi nāca iekšā, sāka saprast, ka ir daudz negodīgu cilvēku, kuri valsti tikai izmanto. Tam, kas notika Jaungadā Ķelnē, Berlīnē, viņi nespēja noticēt. Policija bija šokā. Agrāk līdzīgi bija Maskavā. Es daudz uzstājos Kolonnu zālē, Kremlī, Lielajā teātrī, bet parasti aizbraucu uz dažām dienām, dzīvoju šikā hotelī un neko sliktu nemanīju. Bet arī tur bija problēmas – Maskavā mācījās cilvēki no visām pasaules malām un uzvedās ne visai labi. Milicijai bija pateikts shut up! – viņus nedrīkst aizturēt.

– Tika piešķirts tāds kā neaizskaramo statuss?
– Jā. Nevar teikt, ka viena tauta ir sliktāka par citu. Man dzīve ir pierādījusi, ka dzer gan šur, gan tur, zog gan strādnieki, gan prezidenti. Vācijā daudz kas ir mainījies. Kad saliek kopā ļoti atšķirīgas lietas, tas sagādā lielas problēmas. Mūsu kultūras ir ļoti dažādas. Un kur vāciešiem sprukt? Anglija ar savu koloniālo piegājienu pie šīs dažādības ir pieradusi, bet tāpat dzīvo diezgan sadalīti. Holande, man ļoti mīļa zeme, arī sāk pīkstēt.

– Vai tad, kad atgriežaties Diseldorfā, sakāt – mājas, esmu atgriezusies? Ar domām samīļojat?
– Bet tā saku arī tad, kad atgriežos šeit. Rajonā, kur piedzimu un nodzīvoju pusi mūža. Te ir manas mājas.

– Klusais centrs?
– Jā, lai gan kādreiz tas bija jautrāks par jautru – ne kluss, ne mierīgs. Mana meita spēlējās šajā parkā (pie Kongresu nama), gāja bērnudārzā Vīlandes ielā. Anatomikumā es mācījos. Tepat dzīvoja mani Operas kolēģi, ārste, kas pieņēma dzemdības manai meitai. Blakus mājā – Guntis Gailītis, mans mīļais režisors, cik izrāžu Operas teātrī ar viņu taisīts! Arī baleta primadonna Zita Erss un Janka Sproģis – blakus aptiekai, kur strādāju savu pirmo praksi. Tepat kāzu dienā gāju taisīt frizūru, te dzīvoja mammas šuvēja, bija kafejnīca Jaunība, veikals ar milzīgu baseinu, kurā peldēja dzīvas zivtiņas, atceros, kā man sirds asiņoja. Ar māsu vienmēr pielējām pilnu vannu ar ūdeni – lai dzīvo tālāk. Nekad neēdām, arī zaķi nevarēju. Neviens nav mūžīgs, tikai atmiņas. Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk atmiņu ir kopā ar mums. Gribas to kādam nodot – kā dārgumu.

Inese Galante par dzīvi un savām otrajām mājām: "Vācijā daudz kas ir mainījies"

 
Balss nolīst kā duša
– Jūs vecāki radināja pie mūzikas?
– Es gatavojos kļūt vai nu par kosmonauti, vai mediķi...

– Klavieru mājās nebija?
– Bija. Mācījos Mediņos, taču man patika tikai simfoniskā mūzika, čells, klavieres, bet ļoti nepatika, kā cilvēki dzied. Man tas krita uz nerviem. To visu tikai tagad, ar laiku, spēju izanalizēt. Bērni ir lieli maksimālisti, savā ziņā – nežēlīgi. Ja dzirdēju to – o-o-o...

– Mākslotu, saspiestu balsi?
– Tā neizklausījās, lai es tai noticētu... Taču jāatzīst, bija daži, kas mani tomēr apbūra. Jānis Zābers, Ima Sumaka, Georgs Otss, Muslims Magomajevs, Marija Kallasa – viņu balsis plūda it kā pašas par sevi. Tās pār mani nolija kā... duša. Vēl tagad atceros – es jutos kā hipnozē. Ja man bija laiks apstāties, es burtiski sastingu.

Mūsu vecāki uzspieda šo izglītošanos, bet ļoti eleganti. Es slidoju, nodarbojos ar sporta vingrošanu, spēlēju klavieres, zīmēju – biju tik ļoti aizņemta. Mūsu ģimenē daudzi zīmē, nodarbojas ar arhitektūru, dizainu. Arī mana mammīte fantastiski zīmēja. Pat man bija doma kļūt par arhitekti, taču redze nebija tik laba.

Inese Galante par dzīvi un savām otrajām mājām: "Vācijā daudz kas ir mainījies"

 
Ne tev stīgu, ne vāka
– Uz Latviju tagad esat atbraukusi, lai tiktos ar jaunajiem talantiem?
– Jā, konkurss būs jau trešo gadu. Vienmēr lūdzu Dievu, lai mūsu talanti nebaidās sevi rādīt, lai tic saviem spēkiem. Ja blakus ir cilvēks, kurš saka, tu to vari, un bērns ir spiests mācīties ko jaunu, varbūt tehniski grūtāku, tad iet uz priekšu, tas viņu sapurina.

– Jūs cilvēkā mākat ieraudzīt pavisam neapstrādātu dārgakmeni?
– Vienā otrā to jūtu. Ne vienmēr cilvēks spēj sevi atraisīt, bet viņā ir kaut kas tāds, kas pievelk, apstādina. Tas ir galvenais. Skaidrs, ka ļoti svarīgi ir dabūt pareizo tehniku, domāšanu. Rīgā viss notiek raitāk, bet reģionos nav tik vienkārši. Mani draugi, bijušie dziedātāji, brauc pasniegt stundas mūzikas skolās Daugavpilī, Ventspilī. Mēģinām palīdzēt ar instrumentiem – Avena fonds vienai meitenei nopirka vijoli, citam bērnam – apģērbu. Bet, galvenais, mēs viņus sūtām uz konkursiem, apmaksājam ceļu, viesnīcas. Viena meitene Stokholmā uzvarēja, dabūja prēmiju. Laureātus lūdzam uzstāties arī koncertos Inese Galante un draugi. Viņi par to saņem naudu. Viņiem jāsaprot, ka tas ir viņu darbs, ir strādājuši, tātad pelnījuši.

Galvenais ir cilvēkam nejusties pamestam un nevajadzīgam, tad viņam ir āmen. Vienmēr jābūt kādam, kas tev tic, kas tevī kaut ko redz, atbalsta, iedvesmo. No tā, kāds ir tavs sākums, tramplīns, dzīvē ļoti daudz ir atkarīgs. Ja visu laiku esi sists, tev ir teikts, ka neesi nekas, nulle, ka tev nekas nespīd... Bet, pat ja neesi dziedātājs, tu vari būt ļoti labs skolotājs. Jo dziedāšana ir dabas lieta, mēs esam instruments, kuru nevar atvērt – ne tev ir vāks, ne stīgas vai taustiņi. Kā ar to tikt galā? Tas ir tik subjektīvi. Citreiz ir tā – es kaut ko dziedu ilgus gadus, mani slavē, raud, smejas, un pēkšņi kaut kas pazūd. Vai jauna loma – raksturs vijas ap mani, bet nevaru noķert aiz astes. Un pēkšņi ir – naktī, nespējot iemigt, atnāk. Jūs nevarat iedomāties, cik ilgas naktis tās ir...

–... kad smadzenēs griežas zobratiņi?
– Jā. Tu esi pats sev diriģents. Ne vienmēr blakus ir zinoši, gudri cilvēki, un ne vienmēr tu arī ieklausies. Saprotiet, tā ir tāda profesija.

– Cilvēks zālē to nemaz nenojauš.
– Balss skan, smuka kleita... Bet ir smagas vokālas lietas, daudz ko daba tevī uzliek kā uz asmens. Ja tev nav stipras muguras, pārliecības, domāšanas, ja tu sev netici, tad beigas. Dziedāšanā 80 procentiem jābūt dotībām, 20 – darbam. Ar instrumentiem talantam jābūt 50 un 50 – darbam. Es nerunāju par ģeniālu, Dieva nobučotu talantu, kas ir milzīgs retums, viņus nevar ielikt ietvarā, viņi dzīvo pa savam.

Inese Galante par dzīvi un savām otrajām mājām: "Vācijā daudz kas ir mainījies"

 
Apkampt, apmīļot
– Jūs šiem jaunajiem talantiem dodat tramplīnu?
– Jā. Es pati strādāju ļoti daudz, bet man dzīvē ir laimējies – bija no dabas nostādīta balss, labi skolotāji, trešajā kursā mani jau paņēma dziedāt Operā, tur bija ļoti labi kolēģi. Es biju ļoti laimīgs cilvēks, ar visu apmierināta, lomas bija fenomenālas, par ko daudzi var tikai sapņot. Man bija daudz savas publikas, cilvēku, kas mani mīlēja un mīl joprojām, un es viņus mīlu.

Man prieks, ka varu dziedāt, ka man ir balss (piesit pie koka), mans draugs, varu dalīties ar mūzikas skaistumu un visus apkampt, apmīļot, dzīvot līdzi viņu bēdām un turēt īkšķus, lai veicas. Tāpēc man gribas, lai arī tiem mazajiem, jauniešiem būtu draudzīgi cilvēki, kas par viņiem rūpējas, domā labas domas. Kā teica mūsu ģimenes draugs – bērniem jāpalīdz. Viņi jāaizved tikai līdz pensijai, pēc tam ies paši. Es gribu dalīties ar savu vārdu, zināšanām, pat sakariem – kāpēc ne? Vienu ieteicu pasniedzējam Ņujorkā, cilvēkam, kurš strādā ar labākajām balsīm pasaulē. Viņš māca visu panākt bez bļaušanas, jo balss ir trausls instruments. Tāpēc daudz esmu atteikusi, bijusi ļoti kritiska pret to, ko daru, varbūt kāds cits var labāk par mani. Varbūt tas ir par daudz – tāds mediķu piegājiens, aptiekas smalkums.

– Cilvēciskie sakari ir brīnišķīgs resurss.
– Operas skatuve ir nežēlīga. Tā nav popdziedāšana, nav mikrofona, aiz kā paslēpties. Viss ir tavās rokās. Bet nav jābaidās – dzīvē visu vajag mēģināt. Konkursa darbu pieņemšanas termiņu esam pagarinājuši līdz 7. martam. Kurš sevi uzskata par nākamo mūziķi, grib attīstīties kā mākslinieks, lai sūta desmit minūšu ierakstu. Sponsori reģioniem nopirka mobilos telefonus, lai var nofilmēt. Varbūt kādam no viņiem dzīve mainīsies.

– Pēc gadiem kāds stāvēs uz lielas skatuves un atcerēsies, kā sācis – ar ierakstu mobilajā telefonā.
– Jā, es gribu, lai viņi būtu konkurētspējīgi visā pasaulē. Un – jo ātrāk sāk, jo vairāk laika. Domāju, Latvija ir tāds katls, kurā ir ļoti daudz muzikālu, ražīgu cilvēku. Mums vēl ir laba vecā skola, un tā jāizmanto. Šogad pirmo gadu prēmijas saņems arī laureātu skolotāji, jo arī viņiem dzīve nav tik vienkārša. Pirmo trīs vietu ieguvējiem pusgadu maksājam stipendiju. Vienu laureātu nosaka klausītāji, balsojot internetā. Pagājušogad bija 71 tūkstotis klikšķu par favorītu.

Ja kādam paveicas mazāk, gribu teikt – ar to dzīve nebeidzas, neveiksmes ir katram. Paklausies, kā citi to dara, un mācies. Saproti, kā tev trūkst, lai ietu uz priekšu. Ja ir grūti, vajag spēt, stipram būt un uzvarēt – tā vienmēr teica mana mamma.
 
Kā sunītis un kaķītis
Izcilā operdziedātāja Inese Galante gadu desmitiem nezaudē šarmu un klausītāju mīlestību. Viņa uzskata, ka recepte ir pavisam vienkārša:
– Kamēr protu priecāties, es būšu jauna, mirdzošām acīm, un man būs ko teikt citiem. Kad cilvēks pārēdas, viņam vairs negribas neko, un no tā man ir bail. Es ilgi un dikti gribu prast brīnīties un priecāties, ja citam kaut kas izdodas. Es zinu savu spēku, zinu, ko protu, kas man dots no Dieva, un es dodu ar pilnu delnu, lai gan esmu bijusī farmaceite, kam viss ir pa pilienam, mikrogramam. Tur no tā ir atkarīgs – tās ir zāles vai inde, skādē vai palīdz, bet draudzībā, mīlestībā, attiecībās, simpātijās nevar būt devas.

Cilvēkiem jādod daudz vairāk, nekā gaidi atpakaļ. Tu vari arī to nesagaidīt, jo viens otrs to uztver kā pašu par sevi saprotamu. Bet, ja visu laiku tikai sēdēsi ar kladi un rēķināsi, nekā nebūs. Tev vienmēr būs grūti, smagi un pilna galva. Tāpēc vajag dāvināt, dalīties, palīdzēt, smaidīt. Ne vienmēr tas ir viegli. Dažreiz no rīta nu galīgi nav tās superlabās omas, ar ko esmu populāra. Bet vienmēr notiek kaut kas patīkams, mīļš, jauks – kādas atmiņas, mantiņa, zvans, kleitiņa, priekšā jauks notikums...

Man pietiek ar to, ka padomāju par savu mazbērnu, man atveras visas šūnas, viss sliktais pazūd, gribas smaidīt. Man ir ļoti grūti samierināties ar to, ka manu vecāku vairs nav, mammiņa aizgāja nesen. Negribu būt tāda uzbāzīga, raudulīga meitene, tikai pateikt, ka man ir ļoti grūti šķirties no cilvēkiem, kurus mīlu. Un no vietām. Es pa īstam esmu kā kaķis, kurš mīl savu teritoriju, un suns, kurš no visas sirds pieķeras cilvēkam. Un dzīvo viņu dēļ.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no Ineses Galantes privātā arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS