Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Intervijas

Dzīve sākas pēc 50! Vecmāmiņu konkursa uzvarētāja Aviva apbur ar dzīves garšu (82)

 
27.marts 2016  05:30

Sabiedrības dzīves spožo pasākumu vidū aizvien pamanāmāku vietu ieņem vecmāmiņu konkurss. Aizvadītajā konkursā par divu titulu – Vecmāmiņa – prestižs un Vicevecmāmiņa 2015 – ieguvēju kļuva košā, kolorītā un tiešā Aviva Kvite. Viņa apbūra žūriju gan ar spēju ikkatrā veicamajā uzdevumā apvienot māksliniecisku spilgtumu ar izsvērtu pamatīgumu, gan ar dzīves pieredzē sakņoto pārliecību, ka cilvēks var kļūt veiksmīgs tikai tad, ja kritienos un neveiksmēs beidz vainot citus, bet iemācās uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Aviva Kvite ar savu piemēru apliecina: jo mēs, sievietes, kļūstam vecākas, jo viedākas, interesantākas un patīkamākas topam.

Aviva Kvite ar savu piemēru apliecina: jo mēs, sievietes, kļūstam vecākas, jo viedākas, interesantākas un patīkamākas topam.

Avivas Kvites atziņas par dzīvi un spēka avotiem

Nauda. Laikā, kamēr cilvēkam psihe vēl nav stabila, nauda bojā. Gan to, kam tā ir, gan tos, kas apkārt. Pārliecināties par to uz savas ādas bieži vien ir ļoti audzinoši.

Ideālā ģimene. Tas, ka acu priekšā ideālās ģimenes modeļa nav, var izrādīties pat ļoti labi, jo tad cilvēkiem ir lielāka iespēja savu pasaciņu veidot pašiem.
Pili iekārto sieviete. Mans nams ir mana stiprā pils – bez šīs sajūtas vīrietim, vai viņš ir vectētiņš, vīrs, mazdēls vai dēls, grūti būt kādam par balstu. Bet jebkuru namu iekārtot tā, lai tas kļūtu par pili, spēj tikai sieviete.

Lielais laimests. Vinnējuši ir cilvēki, kam izdodas izveidot un nosargāt tādu ģimenes modeli, kurā ir tēvs, māte un bērni, kam nekad mūžā nenākas teikt: mūsu vecāki izšķīrās.

Nerādi tulznas. Tulznas un likteņa līnijas plaukstas iekšpusē nerādi pat vīram – pagriez pasaulei tikai ārpusi, kur redzama kopta un skaista roka ar visu gredzentiņu.

Iedarbīga sievišķība. Sievietei jebkurā vecumā jāsaglabā seksualitāte. Dekoltē? Cik dziļu vēlies, bet tā, lai pāri tomēr ir neuzkrītošs tills. Jo sievišķība vairāk piesegta un neuzkrītošāka, jo iedarbīgāka.

Draugi. Draugu ir vairāk pie pilna galda. Tāpēc tā nav nekāda nelaime, ja dzīve piespēlē iespēju pavērot, kas rosās apkārt, ja tev nauda ir, un kas paliek, ja tās nav.

    Kad Aviva stāsta vīram par kārtējo ieceri kaut ko izmēģināt un iemācīties, viņš sāk smieties un atgādina, lai taču paskatās pasē. Taču Aviva zina, ka tas nozīmē pilnīgu akceptu pārliecībai, pie kuras viņa nonākusi pamazām: jo mēs, sievietes, kļūstam vecākas, jo viedākas, interesantākas un patīkamākas topam. Tieši tad esam vissakoptākās – izvēlīgāk ziežam krēmus, vairāk uzmanāmies ar ēšanu, vingrojam. Jo gribam sev uzdāvināt laiku, kad šodien vēl iespējams izskatīties labāk, nekā tas būs rīt. Jādzīvo šeit un tagad, un jādzīvo tā, lai būtu interesanti gan pašām, gan tuvajiem.
     
    Paldies liktenim par internātskolu
    – Kā izjūtat piederību pie mūsu valsts spožāko omīšu izlases?
    – Kā tajā filmā, kurā varone atzīst, ka skaistākais laiks sievietes dzīvē sākas pēc 40 gadiem. Manā variantā tomēr ar nobīdi – pēc piecdesmit. Īpaši daudzkrāsains bija aizvadītais gads, kura nozīmīgākais notikums neapšaubāmi bija vecmāmiņu konkurss. Pieteica meita, un labi, ka nespurojos pretī. Četru mēnešu garumā, sākot no augusta, katru sestdienu nodarbības, pēc tam mājas darbi. Kulinārijas konkurss, tautastērpa prezentācija, dzimtas koka veidošana. Slodze neierasta un pamatīga, plus vēl satraukums, izdevumi. Pieteikušās bijām simts, līdz finālam tikām divpadsmit. Jaunākajai 36, vecākajai pāri sešdesmit, bet uzdevumi vienādi. Patīkami apzināties: ja vien pacenšos, savos 54 gados varu gandrīz to pašu, ko jaunās. Dažās prezentācijās pat labāk par citām. Daudzi pēc tam vaicāja, kur to visu iemācījos, ja esmu augusi internātskolā.

    – Tas nozīmē, ka atsaukt atmiņā bērnības stāstu ir sāpīgi?
    – Internātskola bija manas mājas, sākot ar 3. klasi, taču ne mirkli neesmu sevi pieskaitījusi pie dzīves pabērniem. Mūsu skola bija ar mūzikas novirzienu, tajā strādāja mirdzoši pasniedzēji un valdīja labas savstarpējās attiecības. Kā liela ģimene. Es dziedāju korī un ansamblī, spēlēju vijoli un klavieres. Dziesmu svētkos pie paša Leonīda Vīgnera dziedājām, pie Jāņa Dūmiņa. Bet visu laiku līdztekus – fiziskais darbs, jo skolai bija sava saimniecība. Ravējām, vācām ābolus, vasarās pat govis ganījām, jo ap tagadējo Ulmaņa gatvi stiepās pļavas. Nejutāmies žēlojami nabadziņi, kaut daudzi bija apaļi bāreņi, bet citiem – tikai viens no vecākiem. Mans vīrs arī ir no tās pašas skolas – klasesbiedrs.

    – Kāpēc tur nokļuvāt?
    – Acīmredzot to noteica ģimenes apstākļi un mana nosliece uz mūziku. Atceros, ko jutu, pirmo reizi ieraugot klavieres. Sapņu instruments, no tā tik daudz var dabūt ārā! Un uzreiz klāt. Mamma bija sagādniece, bieži brauca arī tālos komandējumos – uz Maskavu, Ļeņingradu. Laikam jau viņai ar manu pieskatīšanu bija grūti, īpaši tad, kad sāku iet skolā un par galveno mērķi izvirzīju draugu iepriecināšanu. Saaicinājusi klases biedrenes, izdāļāju viņām pagraba labumus, rotaslietas. Reiz audzinātāja izsauca mammu uz skolu un pastiepa savu roku. Visi pirksti gredzenos! Vai tie ir jūsu? Mammai tikai atlika izdvest jautājumu, kā tie aizceļojuši no mājas. Aviva palīdzēja, skolotāja skaidroja. Acīmredzot kāds mammai kā labāko iespēju nolikt bērnu īstajā vietā bija ieteicis mūzikas ievirzes internātskolu. Dažreiz spriežu, ka par to man pat jāpasakās liktenim.

    – Mamma jūs audzināja viena?
    – Tēva pieminēšana mums bija tabu. Joprojām par viņu neko nezinu. Mazajā istabiņā Valmieras ielā 15 dzīvojam tikai mēs, taču mammai līdzās vienmēr grozījās kāds pielūdzējs. Viņa bija ar poļu temperamentu, vīriešiem patika. Agrīnajā bērnībā mammas favorīts bija cilvēks, kurš vēlāk kļuva par populāru ekstrasensu. Laikam jau bija krietns cilvēks, jo mani adoptēja, taču ar ģimenes siltumu šīs atmiņas nesaistās.
     
    Mūzika un mammas skola
    – Ko darījāt pēc skolas pabeigšanas?
    – Iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā. Sākumā dejotājos, jo tajā laikā jutos pārāk dūšīga, domāju, ka tā tapšu slaidāka. Bet skolasbiedrs Skuja Andris tomēr pierunāja pāriet uz mūziķiem. Brīnišķīgi pasniedzēji, neaizmirstami kursa biedri: tagadējais operdziedātājs Nauris Puntulis, viņa sieva žurnāliste Sandra Puntule, Tirzītis Uģis no Bet bet, kursu zemāk – Olga Rajecka.

    – Jutāties īstajā vietā?
    – Visīstākajos vietā, laikā un cilvēkos. Jau 3. kursā līdztekus mācībām sāku dziedāt arī pa krogiem. Kaukāzs, Luna, mazliet Rostoka, Jūrmalā – Joma. Visspilgtāk atmiņā Olaines krodziņš. Pie vieniem galdiņiem – trikotāžas kombināta meitenes, pie citiem – cietuma personāls, skarbi vīri, kuriem pasaule pie kājas, daudz naudas un liela visatļautība. Tagad dziedāsi Maļinovku! Tagad kādu no cietumnieku dziesmām. Vajadzēja iemācīties.

    Diemžēl šādas ievirzes aizņemtībā kārtīgi apmeklēt lekcijas kļuva aizvien grūtāk. Tehnikumu beidzu ar lielu piespiešanos. Viduvējība. Toties naudas bija, ka čum. Jo bez dziedāšanas pie Brīvības pieminekļa spekulēju ar džinsiem, cigaretēm un citām deficīta mantām, ko dabūju no krogos iepazītajiem jūrniekiem. Man bija viss, kas tajos laikos šķita iekārojams, mierīgi varēju nopirkt mašīnu vai dzīvokli, bet nejutu tādu vajadzību. Pārsvarā naudu vienkārši izpļekarēju. Izmaksāju aizvien augošajam paziņu pulkam krogus un restorānus, neskopojos ar dārgām dāvanām. Tev vajag? Ņem! Draugi apkārt spietoja.

    – Ko par jūsu dzīvesveidu teica mamma?
    – Redzot mani bez sevišķas jēgas svaidāmies pa pasauli, sāka lielo naudu savākt. Vēlāk nopirka dzīvokli. Mani tikai priecē domā, ka tur varbūt arī mana daļa ielikta. Bet citādi neko daudz manās problēmās neiedziļinājās. Mammai tieši tad bija uznākusi lielā mīlestība uz vīrieti, kurš bija 15 gadu jaunāks. Man viņš nepatika, jutos greizsirdīga, taču mamma šo cilvēku ļoti mīlēja. Neaiztiec, neķeries klāt – tas draugam. Nu viņš jau pārtapis vecā vīriņā, kuram piespiedu kārtā nācies kļūt par savas sievas aukli. Varbūt nomazgā to, ka bija arī gana nejauks. Bet tas ir mammas stāsts. Dzīvot pie manis mamma nav pierunājama.

    – Varbūt jūtas vainīga jūsu priekšā? Baidās, ka pārmetīsiet?
    – Saprotu, ka bērnībā man pietrūka mātes uzmanības, tas cietināja raksturu un bieži lika justies nevajadzīgai. Taču ar tagadējo prātu spēju pieņemt, ka ne visās sievietēs ielikts vienlīdz spēcīgs mātes instinkts, bet cilvēks tāpēc nebūt nav sliktāks. Mana mamma konkrētajā situācijā vienkārši citādi nemācēja. Un iespējamo vainas sajūtu sevī centās mazināt vienīgajā veidā, ko pārzināja, – ģērba mani kā lelli. Arī mamma pati bija riktīga modes dāma. Mati te melni, te sarkani. Pat parūku nēsāja. Nekad nevalkāja melnu apģērbu. Kas tas bija par notikumu, kad viņa paretam ieradās skolā! Sprādziens, modes skate. Biju par viņu lepna. Ar savu paraugu mamma arī manī ielika vajadzību pēc saskaņotības gan apģērbā, gan vidē sev apkārt. Ļāva saprast, cik tas ir tīkami gan acīm, gan garastāvoklim, ja cilvēks ir skaisti ģērbies un ķermeniski sakopies. Manikīrs, pedikīrs, kurpītes sader ar somiņu un lūpu krāsu. Lai arī tagad man meita kādreiz atgādina, ka mūsdienās visu tik perfekti saskaņot ir vecmodīgi, mammai par šo skolu esmu pateicīga.

     
    Dzīve sākas pēc 50! Vecmāmiņu konkursa uzvarētāja Aviva apbur ar dzīves garšu

    Avivas dzīves vīrieši
    – Vai mammas skola noderēja turpmākajā dzīvē?
    – Pēc tehnikuma nogruntējos Sauriešu kultūras namā. Izveidojām ansambli: divi ģitāristi, divas solistes un bundzinieks. Jauno mūziķu konkursā dabūjam otro vietu. Visi spārnos, ka nu tik ies vaļā, bet tad nāca traģisks negadījums – vienu no mūsējiem sabrauca, un ansamblis pašķīda. Mana mākslinieces karjera iegāja pašplūsmā – te kaut kur pastrādā, te padziedi. Šādā emocionāli sairdinātā laikā uzradās pielūdzējs, kurš jau rudenī aizveda mani uz zagsu. Viņš pamatīgi dzēra un pēc trim kopdzīves mēnešiem reiz reibumā pacēla pret mani roku. Nekādas atvainošanās vai izlīgšanas – cauri!

    Kur skriesi? Atpakaļ pie mammītes. Viņa, izmantojot paziņu loku, iekārtoja mani par celtniecības noliktavas vadītāju, bet tur darbs saveda kopā ar vīrieti, kura dēļ zaudēju galvu. Lielā mīla – tā toreiz likās. Piecus gadus. Kad bija skaidrā, labāku cilvēku grūti iedomāties, burtiski nēsāja uz rokām. Taču viņš mierīgi varēja arī uz nedēļu pazust. Tad dzēra, aizspēlējās, stiepa no mājas mantas. Piedevām vēl loderis, jo no maizes pelnīšanas pastāvīgā darbā veiksmīgi izvairījās.

    Sieviete, kura par sevi aizmirsusi, – tā var raksturot šo posmu. Iespējams, tas ritēja pēc mammas receptes, kuru tikai vēlāk iemācījos apšaubīt: kamēr vari, ņem no visa pa druskai. Tagad vairs tam nepiekrītu – labāk kaut ko vienu, bet īstu un pamatīgu.

    – Atradāt to vienoto pamatīgumu?
    – Biju aizbraukusi uz internātskolas 25 gadu jubilejas salidojumu. Skolas biedri dalās iespaidos par radošo dzīvi, kādā ansamblī dzied, kādā orķestrī spēlē, kurā augstskolā mācās, cik bērnu katram. Tikai man ne bērnu, ne ģimenes. Arī mūzikas nav. Ir tikai lēna divu cilvēku grimšana. Bet pedagogi kā sazvērējušies: ko tu ar savu talantu un uzņēmību esi sasniegusi, kā tev klājas? Pienāk klasesbiedrs Māris, visādi cenšas izrādīt uzmanību, bet es to pat īsti nepamanu. Vairāk sāp pēkšņā apjausma, ka man jau 25 gadi, bet nekā vērtīgāka par krodziņā zem galda atmiņām iekrāts nav.

    Par Māri nedomāju, līdz viņš mani uzaicināja uz randiņu. Uzlūkoju gandrīz ar izbrīnu – vīrietis, kurš nedzer? Neparasti. Kalējs, strādā restaurācijā – tātad ar stabilu pamatu zem kājām. Kad viņš uzlūdza uz savu vārdadienu, ieinteresēti noprasīju, kas vēl no mūsējiem tur būs. Viņš atjautāja, vai tad ar mums abiem nepietiek. Satikāmies kafejnīcā Pētergailis. Tikko bijām iekārtojušies pie galdiņa, kā viņš sāka likt man priekšā atslēgas: šī lielajai istabai, tā pagrabam, tā – malkas šķūnītim. Tas bija bildinājums. Oktobra svētku brīvdienas jau pavadīju pie viņa, bet drīz pārvācos pavisam. Sākumā bija tikai simpātijas. Viss pārējais nāca pakāpeniski, dienu no dienas pārliecinoties, cik stabils un atbildīgs visās jomās ir šis cilvēks. Uzzināju, ka māte viņam agri nomirusi un Māri uzaudzinājuši vecvecāki. Māris bija uzskatījis par savu pienākumu līdz pēdējai stundiņai būt abiem līdzās, aprūpēt. Vēlāk darīja visu, lai uzturētu kārtībā veco divstāvu māju Jūrmalas šosejas malā, kurā dzīvojuši. Pēc diviem mēnešiem apprecējāmies. Kāzās bija desmit cilvēku.

    Dzīve sākas pēc 50! Vecmāmiņu konkursa uzvarētāja Aviva apbur ar dzīves garšu

     
    Privātmājas saimniece
    – Kā jutāties, kļuvusi par privātmājas saimnieci?
    – Daži pat sprieda, ka pie Māra esmu izskrējusi tieši mājas dēļ. Patiesībā ar šo izvēli atkal biju brīvprātīgi pārtapusi par pilnas slodzes mājsaimnieci, turklāt ļoti nestabilos ekonomiskajos apstākļos, jo visas valsts līmenī vecā saimniekošana gruva, bet jaunā vēl nebija ieskrējusies. Kad sākās kooperatīvu bums, vīrs atvēra savu darbnīcu. Taču pasūtījumi te ir, te nav, bagātāki nekļuvām. Iekrājumu nekādu, bet vajadzību milzums. Materiālās nostiprināšanās cerības likām uz dārzu. Ātri apguvām, kā jāstāda un jāravē, kā izaugušais jāsaliek ziemai. Drīz sākām nodarboties ar puķkopību – audzējām tulpju sīpolus, potējām rozes. Uzbūvējām plēvju būdu puķuzirņiem. Par pirmo puķuzirņu naudu nopirkām žiguli. Tad pienāca zvaigznēs ierakstīta diena un stunda, kad Mārim pēkšņi piedāvāja iespēju Ventspilī vadīt būvdarbus. Var izdoties, un tad – uz priekšu! Ja ne – čau, atvainojiet!

    Kad piedzima meita, ļoti rūpīgi izvēlējāmies vārdu – Solvita. Saule, dzīve – lai tas ir jau programmā ielikts. Pēc trīsarpus gadiem piedzima Rolands. Vīrs uz visu nedēļu Ventspilī, es vai nu ar mazajiem, vai tulpju sīpolos un rožu ērkšķos. Vai tirgū, lai cik ļoti tas nepatika. Taču sapratu, ka tās ir pagaidu grūtības, kam jāiziet cauri, lai radītu to īstenību, kādu bijām iedomājušies. Pirmais uzdevums – pārveidot veco māju par modernu un laikmetīgu ēku. Ka tas iespējams, vairs nešaubījāmies, jo Ventspils Mārim izrādījās labs atspēriena punkts veiksmīgai karjerai.

    – Jūs joprojām bez mūzikas un pucēšanās prieka?
    – Tādi bija tikai pirmie trīsarpus gadi, taču pat tajos atradu iespēju ģērbties tā, lai pašai prieks. Iemanījāmies kooperēties ar draudzeni – savas kleitas laidām uz riņķi, lai katra diena kā jaunā tērpā. Bet ģērbšanās izjūtu jau laikam iemācīt nevar – vai nu tā ir iekšēja nepieciešamība, vai nav. Tāpat kā vajadzību pēc radošas pašizteikšanās. Tiklīdz dzīve bija nostabilizējusies, arī šī nepieciešamība spraucās ārā. Sākās ar Māra māsas kāzām, kur spēlēja man pazīstami muzikanti, bet mēs bijām vedēji. Cilvēkiem patika. Pēc horoskopa esmu Jaunava, tāpēc tajā, ko daru, visam jābūt uz ūsiņu – saskaņotam toņos, faktūrās un proporcijās. Laikā un telpā. Cilvēkos. Galda piederumos un ēdienu izvēlē. Man ļoti svarīgas detaļas. Drīz piedāvājumi novadīt vēl kādas kāzas vai citus godus sāka birt kā no pārpilnības raga. Pieķēros tiem gan kā iespējai nopelnīt, gan kā nepieciešamībai pēc tā gandarījuma, bez kā mākslinieks nevar iztikt – kad lielākais atalgojums ir smaids cilvēku sejās. Pasākumu vadītāja pēc iekšēja aicinājuma – tā var apzīmēt jomu, kurā kopš tā laika darbojos. Man ļoti patīk. Vairs nav kā sākumā, kad visgrūtāk bija ņemt par savu darbu samaksu. No šā internātskolas zīmoga ilgi nespēju tikt vaļā. Bet tā nedrīkst. Nauda ir enerģija, kam nepatīk, ja pret to izturas bez godbijības un cieņas.

    – Jūsu māja ir pierādījums, ka šai enerģijai protat izrādīt pienācīgo godu?
    – Tikšana līdz mājai ir diezgan neparasta. Kad vēl bijām vecajā dzīvesvietā, mums kaimiņos dzīvoja puķu karalis Aldonis Vēriņš. Reiz viņš sūrojās, ka paša stādītās egles sākušas kalst. “Slikta zīme, no tādas mājas jāiet prom,” sacīja. Ievērojis, ka nīkst arī mūsu egles, kaimiņš mudināja sekot viņa paraugam. Viņa sacīto neapšaubījām. Lai cik grūts šis lēmums bija Mārim – pamest sētu, kur dzimis un audzis –, sākām meklēt zemi jaunai mājai. Tā pirms 16 gadiem nonācām Mārupē. Mūsu māja tapa četru mēnešu laikā. Vienstāva, ērta. Sākumā ar ļoti askētisku iekārtojumu, bet vēlāk Solvita, Dānijā izstudējusi par arhitekti dizaineri, ieteica interjeru mazliet pārveidot. Nu meita precējusies, gaida otru bērniņu. Kad viņas meita Sofija paliek pie manis, mazā spēlējas savas mammas bērnības istabā. Arī dēla Rolanda istaba tukša. Viņš patlaban Anglijā. Kad man prasa, ko puisis dara, atbildu: vēl meklē sevi.

    – Bet jūs laikam sevi esat atradusi arī dārza rūpēs.
    – Kad atnācām, te nebija neviena koka. Vajadzēja kaut ko iestādīt, lai padarītu apkārtni nedaudz dzīvāku. Pat prātā nenāca, ka tā aizraušos. Mūsu pirmajā mājā pa dārzu rosījos, vajadzības spiesta: burkāni ēšanai, rozes potzariem, tulpes sīpoliem. Viss pakārtots racionālam aprēķinam: vajag, jādara. Ar tādu attieksmi braucu uz Baltezera stādu audzētavu. Bet tas, ko tur ieraudzīju, vienkārši apbūra, kļuva par iedvesmas avotu stāstam, ko var paust ne tikai ar mūziku. Nu esmu izveidojusi ziedu un zaļumu iezīmētas takas: tiklīdz vieni beidz ziedēt, nākamie plaukst. Smaržai – vecās omīšu lilijas. Zālājā sabiruši krokusi un sniegpulkstenītes. Pētu žurnālus un rokos pa interneta vietnēm, meklējot iedvesmu, kā vēl kaut ko pārveidot vai papildināt. Tad gumijnieki kājās, šķēres rokās, un uz priekšu.
    Dzīve sākas pēc 50! Vecmāmiņu konkursa uzvarētāja Aviva apbur ar dzīves garšu

     
    Nenorakt sevi vecumā
    – Vecmāmiņu konkursā jums noteikti arī bija jādalās atziņās, kas ļāvušas līdz šādai prasmei tikt.
    – Man nepatīk lielīties, bet konkursā vairāki uzdevumi bija tādi – iziet uz skatuves un klāstīt, cik skaista un gudra, cik veiksmīga esmu. Cik dziļi izprotu sevi un dzīvi. Taču jebkurš konkurss tomēr ir šovs, kur pieļaujama gan dzeja, gan mētāšanās ar frāzēm, lai tikai veidotos pēc iespējas pārliecinošāks stāsts. Par cīnīšanos ar kreņķiem un rūgtumu neprotu ne runāt, ne kopā ar svešiem meklēt iespējas tikt no tiem laukā. Visus sārņus pārsvarā savācu un nogremdēju tikai sevī. Var jau būt, ka man nekad nav bijis tik slikti, lai vajadzētu meklēt kādu palīgu. Bet varbūt tas ir internātskolas rūdījums, kas ļauj emocijas paturēt pie sevis. Mēs ar Māri esam kopā jau 30 gadu. Pie šīs apņemšanās esam aplikuši arī tad, kad varbūt vieglāk būtu bijis katram aiziet savu ceļu.

    – Dzīvi izgaršot – vai gados, kas tālu no astoņpadsmit, tas padodas vieglāk vai grūtāk?
    – Pavisam nesen kopā ar vīru un draugiem bijām Tenerifē, kāpām Teides vulkānā.
    Gan piedzīvojums, gan izaicinājums, jo slodze divu dienu gājienā augšup ir pamatīga. Bet to nemana, ja ir iespēja būt tajā dabas varenumā, to fantastisko cilvēku vidū, kurus var saukt par draugiem. Kā citādi šīs emocijas var saukt, ja ne par baudu? Savādi, ka tieši pēc 50 gadiem radusies spēja to visu tā tvert. Ar tik lielu pateicību, tik dziļi, gandrīz filozofiski. Kaut kāds labs klikšķis noticis, kura atbalsi negribas zaudēt.

    Patlaban es kopā ar vēl divām konkursā iepazītām vecmāmiņām pošos uz sieviešu ralliju. Tas ir ampelis, kur tiek veidotas komandas, notiek pucēšanās un visādas izdarības. Atkal piedzīvojums.

    – Kādai, jūsuprāt, jābūt vecmāmiņai, lai viņa būtu interesanta saviem mazbērniem?
    – Tādai, kuras runas neizvēršas īdēšanā par to, kas kurā vietā sāp un ko vairs nevar izdarīt. Arī ne tādai, par kuru feisbukā sacīts: vecmāmiņa nekad neskubina skriet ātrāk, bet mudina iet lēnāk. Bērna dabiskais punktieris ir vienkāršs: ja tu tik vārga, ka nespēj mani uz muguras pavizināt, ko es pie tevis darīšu? Te nav runa par kaitēm, bet to, ka nevienā vecumā nedrīkst sevi norakt. Ne ar nevērību pret apģērbu, ne cilvēkiem, ne savu ķermeni. Ja cilvēkam primārais ir – man garšo, es gribu, tāda ir mana bauda –, bet svars jau uzkāpis pāri simt kilogramiem, viņš nemaz nevar justies labi un būt aktīvs. Ar ko tāds var ieinteresēt savu mazbērnu?
    – Un kāds varētu būt labās uzvedības kodekss krietnas vecmāmiņas attieksmei pret vectētiņu?

    – Vispirms jau jārūpējas, lai tas vectētiņš būtu līdzās. Pārāk agri mums viņi izdeg, salūst un aiziet. Vīrietim visu dzīvi svarīgi sajust vajadzību pēc mājām. Lai gribētos tajās būt – vietā, kur silti, kur ēdiens galdā, kur allaž ir cilvēks, kas gaida. Ja māja pievelk ar visu, kas tai piederas, dažādus nelīdzenumus ieskaitot, tas ir sievietes nopelns. Ja vīrietim vairāk gribas būt ar citām, draugiem, darbā vai pie bāra letes, sievietei steigšus jādomā, kā situāciju glābt. Viņa vienīgā var to izdarīt. Man tas patīk – sajūta, ka mūsu mazbērniem ir gan vecmāmiņa, gan vectētiņš. Māja, kurā gribas būt, jo tur visiem labi.

    – Daudz cilvēku pazīstat, kuriem tas izdevies?
    – Aizvien vairāk, un dažus no tādiem man ļāva iepazīt tieši vecmāmiņu konkurss. Taču senāk, vēl padsmitnieces gados, man bija laime sastapt cilvēku, kuru joprojām uzskatu par savas dzīves lielo skolotāju. Trakajos padsmitnieces gados, kad mamma nopirka dzīvokli, šī sieviete ievācās mūsu bijušajā istabiņā Valmieras ielas mājā. Par Muterīti viņu saucu. Kādreizējā balerīna, bijusi Smiļģa mīļākā. Unikāls personāžs. Sadraudzējāmies. Katra kopā pavadītā stunda, vakars, diena man izvērtās par aizraujošu notikumu un vienlaikus skološanos. Muterīte pīpēja dzintara munštuku – vienu cigareti noliek, otru paņem. Viņai bija vajadzīgs galvenokārt tas process, kad kūp. Ēda rozīnes – katru rītu pa saujai. Uzsvēra: tas baro smadzenes! Ticēja reinkarnācijai – pēc nāves gatavojās kļūt par tauriņu vai balodi. Sacīja: ja nu man tomēr gadītos piedzimt par cilvēku, resna gan negribētu būt. Muterīte prata septiņas valodas. Kad reizēm aizgājām uz kafejnīcu, pārlikusi sejai šarmantu plīvurīti, viņa viesmīļus uzrunāja franciski.

    Muterīte ienāca manā sirdī kā vecmāmiņa. Tāda, kādai jābūt īstai omītei. Man brīžiem pat šķiet, ka saskarsmē ar savu mazmeitiņu es ietekmējos no Muterītes. Vedu Sofiju uz dejošanas un dziedāšanas nodarbībām. Bieži lasām, jo mazajai ļoti patīk grāmatas. Vārtāmies pa zāli, ēdam konfektes. Izdomājam pa kopā darāmai blēņai. Bet visu laiku jūtu, ka svarīgākais kļūst tas neredzamais pievilkšanās spēks un pāri plūstošs mīļums, ko vārdos nemaz nevar izteikt.

    – Kas jāsaprot, par kā ciešāk jāpadomā, lai izdotos būt saskaņā ar savu laiku, apstākļiem, cilvēkiem?
    – Varbūt pietiek brītiņu pastāvēt pie jūras vai sniegota kalna pakājē un ļauties tai atskārsmei, ka esi tikai sīka skudriņa, mazs puteklītis tā pārpasaulīgā varenuma priekšā, kas apkārt. Saplūšanai ar to ne tava nauda vajadzīga, ne ciešanas, ne dižošanās ar tituliem, ne statuss sabiedrībā, tikai sajūta, ka šī pasaule ir lielas mīlestības vērta. Arī mēs visi, kas tajā mītam, ja vien ļaujam mīlestībai pie sevis atnākt.

    Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Publicitātes foto






      Komentāru noteikumi

      SVARĪGĀKAIS