Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Sabiedrībā

Viņu bērnību pārplēsis karš. Kā Latvijā dzīvo izglābtie ukraiņu bērni (34)

 
26.marts 2016  06:03

“Man šķiet, katrā cilvēkā ir varonis,” saka Irina Čžou. “Parasti tas guļ, bet, ieraugot iespēju palīdzēt, pamostas un sāk sevi realizēt.” Programmas No ģimenes līdz ģimenei vadītāja to ieraudzījusi Latvijas cilvēkos, kas ir gatavi uzņemt kara šausmu piemeklētus bērnus no Ukrainas. Tādu bijis jau vairāk par simtu.

Mēs varam tikai aptuveni iztēloties, ko nozīmē piedzīvot karu un nāves bailes tik agrā vecumā. Bērns nevar nejust pieaugušo noskaņojumu, pametot iedzīvi un dodoties pretī briesmām, nabadzībai un bailēm.

Mēs varam tikai aptuveni iztēloties, ko nozīmē piedzīvot karu un nāves bailes tik agrā vecumā. Bērns nevar nejust pieaugušo noskaņojumu, pametot iedzīvi un dodoties pretī briesmām, nabadzībai un bailēm.

Vai ik vakaru mūsu mājās ienāk Ukraina – ne krāšņa un cerību pilna, kāda tā bija vēl pirms dažiem gadiem, bet izpostīta un biedējoša. Mēs novēršamies vai šausmināmies, bet ir daži, kas aizdomājas, kā varētu šiem cilvēkiem palīdzēt. Tā bija ar Irinu Čžou, kura, domājot gan par mūsu, gan ukraiņu bērniem, nodibināja biedrību Alianse Latvija bez bāreņiem. Īstenībā nekādu mūsu un viņējo nav – ir bērni, kam vairāk par visu ir vajadzīga mamma, tētis, mājas, drošība, draugi, skola, iespēja sportot, izklaidēties un priecāties.

Pirms gada, 12. februārī, tika parakstīta Minskas vienošanās, kuru ievērojot Krievijai okupētajos Austrumukrainas apgabalos būtu jāpārtrauc uzbrukumi, jāatvelk smagā tehnika, jāveic nelikumīgi aizturēto apmaiņa un jānodrošina humānās palīdzības piegāde no Ukrainas puses. Kā nule atzinis Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgenijs Perebijnis, neviens no šiem punktiem netiek ievērots. Austrumukrainā joprojām turpinās karš. ANO dati liecina, ka no 2014. gada aprīļa Ukrainas austrumos ievainoti apmēram 20 000 un gājuši bojā 90 000 cilvēku. Civilie iedzīvotāji slēpjas bunkuros, zaudē mājas, tiek apdraudēti un, zaudējuši visu, dodas prom, no vecās dzīves paņemdami līdzi tādu nieku vien. Mācību gada vidū skolas pamet bērni, māju nomainot pret karalauka apstākļiem. Dodoties uz drošākajiem Rietumukrainas apgabaliem, viņi ir bēgļi pašu zemē.

Aizrautība. Dažreiz uzņemtie bērni ir pavisam mazi – viņiem vajadzīga īpaša attieksme, jo saikne ar ģimeni Ukrainā ir ļoti spēcīga.

Aizrautība. Dažreiz uzņemtie bērni ir pavisam mazi – viņiem vajadzīga īpaša attieksme, jo saikne ar ģimeni Ukrainā ir ļoti spēcīga.


Šausmas nevar mērīt kvantitatīvi, pat viena sabojāta dzīve ir daudz. Fiziskas nepilnības var novērst ar sekmīgu rehabilitāciju, bet dvēseles rētaudi nepazudīs nekad. Mēs varam tikai aptuveni iztēloties, ko nozīmē piedzīvot karu un nāves bailes tik agrā vecumā. Bērns nevar nejust pieaugušo noskaņojumu, pametot iedzīvi un dodoties pretī briesmām, nabadzībai, bailēm no tā, ka var pienākt brīdis, kad parūpēties par tuvajiem vairs nebūs iespējams.
 
Pēc traģēdijas
Irinas Čžou iedibinātais projekts No ģimenes līdz ģimenei saved kopā cilvēkus Ukrainā un Latvijā. Ukrainas vecāki uztic savus bērnus mūsējiem uz mēnesi vai diviem, lai paši spētu atrast jaunas mājas, darbu, ielikt pamatu dzīvei, kas nu it kā sāksies no nulles. Irina sazinās ar Latvijas ģimenēm, kas ir atsaukušās uzņemt bērnus no Ukrainas, konsultē un rūpīgi atrod pareizās kombinācijas. Jo psiholoģiskajam fonam ir ļoti liela nozīme – tam jābūt dziedējošam.

Divas meitenes no Austrumukrainas kara skartajiem apgabaliem pērvasar pieņēma arī Jāņa Davidoviča ģimene. Viņi pie lēmuma kļūt par viesģimeni esot nonākuši paši, vēl neko nezinot par projektu No ģimenes līdz ģimenei. “Kad tu par kaut ko sāc domāt, vienmēr rodas arī iespēja,” ir pārliecināts Jānis. “Ja vien gribi, internetā vari iegūt informāciju par jebko. Tā arī aizsūtījām informāciju, ka esam ar mieru kļūt par viesģimeni, un viss notika ļoti dabiski. Patiesību sakot, bijām domājuši, ka dosim mājas vienam bērnam, bet izrādījās, ka pie mums atbrauks divas meitenes. Mums pašiem ģimenē aug 17 gadu vecs dēls un 12 gadu veci dvīņi. Gribējām, lai bērni, kurus uzņemam, ir mūsu mazāko vecumā, un tā arī bija.”

Viņu bērnību pārplēsis karš. Kā Latvijā dzīvo izglābtie ukraiņu bērni

Meitenes Ukrainā bija daudz ko pārdzīvojušas. Viņas nebija pieredzējušas fizisku vardarbību, tomēr arī viņu ciešanas bija lielas, jo abas bija zaudējušas mājas. Vienai tēvs bija zaudējis biznesu – separātisti bija atņēmuši benzīntanku, visā ieņemtajā reģionā viņi tāpat bija izrīkojušies ar veikalu ķēdēm un citiem uzņēmumiem. Tur nostāja ir vienkārša – vai nu tu esi ar mums, vai neesi, un tad tev jādodas prom – vienalga, esi krievs, ukrainis vai latvietis.

“Bijām izbrīnīti, uzzinot, ka viņas tikpat kā neprot runāt ukraiņu valodā, skolā esot bijusi tikai viena stunda nedēļā,” stāsta Jānis. “Meitenes bija no tiem Austrumukrainas apgabaliem, kur tūkstošiem cilvēku bija gājuši bojā golodomorā (genocīds, kuru 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Ukrainā izvērsa Padomju Krievija, lemjot bada nāvei Ukrainas tautu). Vēlāk izmirušajos apgabalos ieveda cilvēkus no Krievijas kolhoziem. Varēja nojaust, kādu traģēdiju šie cilvēki pārdzīvojuši pēdējo gadu laikā. Daudzi viņu radi joprojām dzīvo Krievijā, un pēc notikumiem Ukrainā meiteņu ģimenes ar viņiem ir sastrīdējušies. Viņi ir nonākuši konfliktā gan reliģiski, gan pilsoniski. Pat savējie viņus nesaprot un neatbalsta.”

Vienas meitenes vecākiem mājas bija jāpamet, un viņi devās prom ar to, cik varēja paņemt. Viņu dzīvoklī ātri vien ievācās pilnīgi sveši cilvēki. Tiešu kara klātbūtni meitene nebija jutusi, lai gan dzirdējusi gan sprādzienus, gan reizēm pavisam tuvu – šāvienu troksni. Bēgļu gaitās kādu laiku viņas ģimene mitinājās pamestā viensētā, kādu Ukrainas laukos nav maz, jo cilvēki saspiedušies padomju laikā celtajos ciematos. Māja bijusi veca, ar cauru jumtu, pa kuru iekšā lijis lietus. Mēbeļu nav bijis, tikai viena gulta, kur visa ģimene arī gulējusi.

Viņu bērnību pārplēsis karš. Kā Latvijā dzīvo izglābtie ukraiņu bērni


Otra meitene bijusi no astoņu bērnu ģimenes. Latvijas biedrībai No ģimenes līdz ģimenei līdzīgi viesģimeņu projekti ir arī citās valstīs. Visi astoņi bērni brauca katrs uz savu zemi, lai vecāki spētu atrast piemērotākus dzīves apstākļus, iekārtotu mājokli, atrastu darbu. Šīs ģimenes vecajās mājās, no kurienes tā devās bēgļu gaitās, palikusi dzīvot vecāmamma, kurai bijis par grūtu doties nezināmajā.
 
Sarežģīta atbildība
Jānis stāsta, ka iepriekš ar meiteņu vecākiem sazinājies skaipā: “Protams, tā ir liela atbildība – gandrīz uz pusotru mēnesi tev ir uzticēts svešs bērns, par kuru tu lāgā neko nezini – ne viņa slimības, ne alerģiskās reakcijas. Tev it kā saka – zdorov, zdorov, bet tas ir ļoti nosacīti. Tāpat mums teica, ka meitenes labi runājot angliski un esot ļoti sportiskas. Ar angļu valodu viņām gāja švaki, ar mūsu bērniem, kuri to māk ļoti labi, viņas sazināties nevarēja. Mūsējie savukārt neprot ne vārda krieviski. Mēs ar sievu bijām pa vidu – kā tulki. Bija vasaras laiks, bet nekāda atvaļinājuma jau mums nebija, katru dienu braucām uz darbu, tā ka bērniem pašiem vien nācās komunicēt. Kaut kā viņi atrada kopīgu valodu, Ukrainas meitenes diezgan daudz vārdu iemācījās latviski. Lielajam dēlam bija 9. klases izlaidums, arī mūsu mazās viešņas to apmeklēja. Pieradušas pie daudz siltākiem laika apstākļiem, meitenes visu laiku teica, ka te, Latvijā, esot nenormāli auksti. Kopā nosvinējām Jāņus, vedām uz Rīgas Zooloģisko dārzu, kino, zinātnes centru Zili brīnumi, observatoriju un citur. Nekādas sportiskās gan meitenes nebija, bet mācījās braukt ar skrituļslidām. Vietās, kur viņas bija dzīvojušas, asfalts bijis tik briesmīgs, ka pa tādu pabraukt neesot bijis iespējams. Kad meitenes devās atpakaļ uz Ukrainu, mēs skrituļslidas iedevām viņām līdzi. Rudenī viņas mums rakstīja, ka tagad ar tām braukājoties pa savas jaunās skolas sporta laukumu.”

Maza laimes sala. Nesaskaroties ar bērnu pārdzīvojumiem, varbūt grūti iedomāties, cik daudz viņiem nozīmē šis mēnesis miera un priecīgu notikumu. Pēc viesošanās viņu acis uzmirdzot.

Maza laimes sala. Nesaskaroties ar bērnu pārdzīvojumiem, varbūt grūti iedomāties, cik daudz viņiem nozīmē šis mēnesis miera un priecīgu notikumu. Pēc viesošanās viņu acis uzmirdzot.


Viesģimene, kas pieņem bērnu no kara zonas, sedz gan ceļa izdevumus, gan vīzu. Davidoviči maksāja par ceļu, lai meitenes no savām pilsētiņām nokļūtu līdz Kijevai, arī par vienu nakti viesnīcā, vīzu un ceļu līdz Rīgai un atpakaļ. “Te gan es gribētu iemest akmentiņu Latvijas vēstniecības Ukrainā dārziņā,” saka Jānis. “Varbūt vīzas šiem bērniem tomēr varētu izsniegt bez maksas. Noformēja gan tās ļoti ātri, bez aizķeršanās. Par abām meitenēm kopā samaksājām aptuveni 500 eiro. Pieļauju, ka ir ģimenes, kuras no bērnu uzņemšanas attur tieši šīs izmaksas.”

Vienlaikus viesģimene atzīst, ka par uzturēšanas izmaksām bija pārrēķinājušies, domājuši, ka meitenes ēdīs vairāk, sātīgāk, daudzveidīgāk, bet izrādījās, ka viņu prasības ir ļoti pieticīgas. “Prasījām – ko ēdīsiet? Viņas saka – kartošku. Labi, bet ko klāt? Nu, kartošku. Viņas stāstīja, ka gaļu ēdot vienreiz nedēļā, un, cik varējām spriest, viņi dzīvo daudz nabadzīgāk par mums. Latviešiem patīk gausties, cik slikti viss ir, bet, tikai salīdzinot, varam novērtēt, cik pilni ir mūsu ledusskapji, veikali un arī ar naudu nav nemaz tik švaki. Kad ar meitenēm iepazināmies tuvāk, sāku domāt, ka, iespējams, askētisms saistīts arī ar to, ka viņu ģimenes ir ļoti reliģiozas – vecticībnieki un baptisti. Viena meitene nekad mūžā nebija valkājusi bikses. Plānojot skrituļošanu, teicām, ka svārkos nebūs ērti, nopirkām bikses, un viņai tā iepatikās, ka uz Ukrainu aizbrauca tajās.”

Tas, ka vecākiem tika dots tāds atelpas brīdis, kad jau tā sarežģītajos apstākļos nebija jādomā par bērniem, pēc Jāņa domām, bijis ļoti gudri darīts. Un tiešām – abas ģimenes ir atradušas daudzmaz labas mājas, darbavietas. Viena – pilsētiņā pašos Ukrainas rietumos, 150 kilometru no Polijas robežas, otra – ne pārāk tālu no savām dzimtajām mājām. Lai arī dzīve jāsāk no sākuma, labi, ja ir, uz kā atsperties.

Zaudējušas, lai atgūtu. Divas ukraiņu meitenītes, kuras viesojās Jāņa Davidoviča ģimenē. Viņas apguva skrituļošanu.

Zaudējušas, lai atgūtu. Divas ukraiņu meitenītes, kuras viesojās Jāņa Davidoviča ģimenē. Viņas apguva skrituļošanu.

 
Mēs mākam dalīties
Programmas No ģimenes līdz ģimenei vadītāja Irina Čžou stāsta, ka, sākoties Ukrainas karam, abi ar vīru gribējuši vismaz kaut kā palīdzēt, uzņemt kādu Ukrainas bērnu. “Sapratu, ka man sāp sirds par bērniem, kas palikuši bez vecāku uzraudzības,” stāsta Irina. “Tad mums ar vīru bija lielas diskusijas. Tas beidzās ar manu lēmumu iet prom no algota darba un atvērt biedrību Alianse Latvija bez bāreņiem. Puse mūsu ģimenes ienākumu līdz ar to pazuda, un tā ir šā procesa sarežģītā daļa. Bet, atskatoties uz pēdējiem trim gadiem, šķiet, viss sanācis ļoti labi, jo – ja cilvēks iet savu pareizo ceļu, viss sakārtojas. Mēs, protams, pārskatījām ģimenes izdevumus. Agrāk varējām aiziet uz veikalu un nopirkt visu, ko mums vajag un nevajag, tagad pērkam to, kas tiešām nepieciešams. Agrāk man bija pilns skapis ar apģērbiem, tagad ir uz pusi mazāk. Mūsu ģimenē aug divi puikas – vienam ir seši gadi, otram tūlīt būs trīs, bet nedomāju, ka arī viņi ir cietuši no mūsu izvēles palīdzēt citiem bērniem. Lielais puika nodarbojas ar sporta vingrošanu, viņam patīk visu pētīt, un mēs par viņa zinātkāri ļoti priecājamies.”

No pirmās Irinas organizētās grupas viņas ģimenē viesojās piecpadsmitgadīga meitene no Kramatorskas. Divu istabu dzīvoklī, no kurām viena ir caurstaigājama, tas bija diezgan sarežģīti.

Ar Ukrainas vēstnieku. Biedrības No ģimenes līdz ģimenei gaitām aktīvi seko līdz arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgenijs Perebijnis. Šeit – kopā ar Latvijas ģimenēm un Ukrainas bērniem Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Ar Ukrainas vēstnieku. Biedrības No ģimenes līdz ģimenei gaitām aktīvi seko līdz arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgenijs Perebijnis. Šeit – kopā ar Latvijas ģimenēm un Ukrainas bērniem Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.


“Ar vīru un bērniem pārvietojāmies uz vienu istabu, meitenei atdevām otru. Ja godīgi – bija ļoti, ļoti grūti, jo, protams, nebija savas teritorijas, privātuma, bērni bija mazāki, daudz raudāja. Mums paveicās ar meiteni, ka viņa bija tāda izturīga, ļoti klusa, sevī ierāvusies un par dzimtenē pieredzēto daudz nestāstīja. Tikai dažos brīžos atvērās un pamazām sāka runāt. Man bija pārsteigums, kad vēlāk viņa teica – karš esot nopietni mainījis viņas raksturu. Pirms tam viņu visi pazinuši kā ļoti jautru un priecīgu. Meitene bija redzējusi īstu karu – kā raķetes lido pāri galvām, stāstīja, ka tajos brīžos lūgusi Dievu, lai tās uzsprāgst gaisā, nevis mājas pagalmā.”
 
Netēlot psihoterapeitu
Bērniem, kas piedzīvojuši karu, pirmām kārtām zūd cerība, domas par nākotni, ticība pasaulei un diemžēl arī saviem vecākiem. Ja viņi redz, ka galvenie cilvēki viņu dzīvē, kas bijuši stipri un gudri, šajā šausmīgajā kara situācijā neko nevar izdarīt, pasargāt, viņi jūtas apdraudēti. Īpaši mazie bērni nesaprot, kas notiek, un viņiem ir vienkārši slikti. Psihologi uzskata, ka bērnu pēc kara vajag rehabilitēt četrus gadus, bet tāpat viņš visu mūžu atcerēsies pieredzēto un bailes zemapziņas dziļākajos slāņos viņā dzīvos vienmēr.
Psihologi viesģimenes aicina būt gatavām, ka uzņemtie bērni varētu būt emocionāli nenoturīgi, viņus pēkšņi bez kāda iemesla var pārņemt skumjas, raudulīgums vai satraukums. Taču viesģimenēm nav jāveic psihoterapeita darbs. Ja bērni paši stāsta par piedzīvoto, tad vajag viņus uzklausīt, bet uzdot jautājumus par redzētajām šausmām nebūtu vēlams. Ir jāatceras, ka bērni ir ieradušies gūt iespējami pozitīvu pieredzi drošos apstākļos, kādu viņiem sen nav bijis. Ļoti svarīga loma sociālajā rehabilitācijā ir paredzamībai ikdienā – viesģimenei jārūpējas, lai uzņemtais bērns varētu rēķināties ar ikdienišķām lietām, kas zaudē nozīmi kara apstākļos, piemēram, personīgā higiēna, kopīgas ģimeniskas brokastis, izklaidējošas televīzijas pārraides, pikniks dabā vai vakara pasaciņa. Drošību rada arī nākamās dienas plānošana.

Būs ko atcerēties. Observatorija ar lūkošanos zvaigznēs.

Būs ko atcerēties. Observatorija ar lūkošanos zvaigznēs.


“Esam uzņēmuši bērnus, kas katru reizi, kad pāri lido lidmašīna, krīt gar zemi, aizsedzot galvu ar rokām, slēpjas zem dīvāna un raud, ka tūlīt atkal viss sāksies,” stāsta Irina Čžou. “Mēs sakām – nē, pie mums nav kara, viss kārtībā. Kāda ģimene stāstīja, ka bērns esot nobijies no uguņošanas – tūlīt sāks šaut! Viņam skaidroja, ka tas tikai svētku salūts. Ar laiku bērni nomierinās, un tiešām redzam, ka viņos atgriežas uzticība pasaulei, saviem spēkiem. Jo pēc tā, ko viņi bija redzējuši savā dzimtenē, viņiem bija zudušas jebkādas cerības. Ja jautājām, ko tu plāno darīt nākotnē, viņi lielākoties atbildēja – pie mums ir karš, mēs neko neplānojam. Taču pēc mēneša Latvijā bērni sāk reāli domāt par nākotni – atgriezušies mājās, sāk mācīties valodas, domā, kurā universitātē iestāties. Tas laikam ir svarīgākais – ne tikai izklaidēt, bet dot iedvesmu, impulsu darboties, neatteikties no labām cerībām un domām par nākotni.”

Pārbaudījums. Jānis Davidovičs sarunā ar uzņemtajām meitenēm. Nodibināt uzticības pilnas attiecības ar pusaudzi ir izaicinājums.

Pārbaudījums. Jānis Davidovičs sarunā ar uzņemtajām meitenēm. Nodibināt uzticības pilnas attiecības ar pusaudzi ir izaicinājums.

 
Kas jāzina, lai uzņi
 No ģimenes līdz ģimenei piesakās ļoti daudz gribētāju, bet atlase ir diezgan stingra. Vispirms skatās, vai ģimenei pietiek līdzekļu ne tikai savējo, bet arī uzņemto bērnu paēdināšanai, turklāt vai iznāk arī ekskursijām. Irina neslēpj: “Vērtējam arī psiholoģisko klimatu – es pati vai kāds no mūsu brīvprātīgajiem braucam pie katras ģimenes, tur pavadām stundu vai divas, lai redzētu, kā cilvēki komunicē cits ar citu un vai motivācija uzņemt bērnu no Ukrainas ir pilnīgi visiem tās locekļiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo reizēm redzam, ka, piemēram, sieva ļoti grib, bet vīram līdz ar to nav citas izejas, viņš ir spiests to darīt. Šādām ģimenēm iesakām vēlreiz padomāt, jo mūsu pieredze rāda – ja ģimenei nav simtprocentīgas motivācijas, vēlāk, jau uzņemot bērnu, var būt nopietnas problēmas.”
Lai cik dīvaini tas šķistu, ļoti svarīgi ir ēšanas paradumi. “Viena ģimene, kas uzņēma bērnu, ievēroja ļoti veselīgu dzīvesveidu, ēda vienīgi ekoloģiski tīru pārtiku un, protams, arī uzņemtajam bērnam gribēja dot tikai to labāko,” atceras Irina. “Bet bērns bija pieradis pie čipsiem un desas. Kādu nedēļu izturēja, tad sāka protestēt – viss, es vairs tā nevaru! Ģimenei nācās mazliet atkāpties no saviem principiem un iet uz kompromisu – atrada pēc iespējas veselīgāk gatavotu desu, un visi bija apmierināti.”

Viņu bērnību pārplēsis karš. Kā Latvijā dzīvo izglābtie ukraiņu bērni


Dažām ģimenēm ar bērnu veidojas ļoti labs kontakts, un viņi vēlas uzņemt vēl un vēl, bet citiem ir sarežģītāk – kultūras un dzīvesveida atšķirības ir tik lielas, ka neļauj saprasties. Pat tādi šķietami sīkumi, ka viens bērns nomazgā traukus, bet cits to nedara, var būt par nesaskaņu cēloni. Viesģimeņu kustības organizētāji raugās, lai ģimene būtu spējīga konfliktus atrisināt. Ļoti svarīgs ir darbs ar pašu bērniem – var rasties greizsirdība, kāpēc svešajam tiek pievērsta tik liela uzmanība.

“Viens no mūsu galvenajiem principiem ir nevērtēt bērnu pēc politiskajiem uzskatiem,” uzsver Irina Čžou. “Arī viņa vecākiem neprasām, kurā pusē viņi ir. Ja bērns ir cietis, mēs viņu uzņemam. Un arī Latvijas ģimenēm lūdzam, lai šo tēmu uz mēnesi noliek malā un bērna klātbūtnē neapspriež. Ja redzam, ka ģimene nebūs gatava savu viedokli neapspriest ar bērnu, nevērtēt viņu pēc saviem uzskatiem, mēs labāk atsakām.”

Prieks izzināt. Viens no aizraujošākajiem piedzīvojumiem, kurus varam piedāvāt no kara cietušajiem bērniem, ir zinātnes centrs Zili brīnumi.

Prieks izzināt. Viens no aizraujošākajiem piedzīvojumiem, kurus varam piedāvāt no kara cietušajiem bērniem, ir zinātnes centrs Zili brīnumi.

 
Iespēja nobriedušajiem
Ukrainas tautas atbalstā iesaistās vairākas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonds koordinē ievainoto karavīru nokļūšanu Latvijā, viņu ārstniecību un rehabilitāciju, kā arī organizē Latvijas ārstu došanos uz kara apgabaliem. Ārsts Valdis Valters acu protēzes ir ievietojis vairāk nekā 70 karavīriem. Latviešu ārsti cietušajiem palīdz nodrošināt iespējami augstāku dzīves kvalitāti, atjauno roku un kāju kustības, ko karalauka hospitalizācijas apstākļos izdarīt nav iespējams.
Programmas No ģimenes līdz ģimenei vadītāja Irina Čžou pagājušā gada nogalē ieguva balvu Latvijas lepnums nominācijā Cilvēks cilvēkam. Toreiz viņa teica: “No šā darba esmu saņēmusi tiešām ļoti lielu gandarījumu. Laimīgu, normālu miera laika dzīvi baudījušu bērnu acis ir tas, kas liek man šo darbu turpināt.”

Viņu bērnību pārplēsis karš. Kā Latvijā dzīvo izglābtie ukraiņu bērni


Mēs katrs sapņojam darīt labus darbus, bet saņemas nedaudzi. Karš parāda, cik relatīvas ir mūsu vērtības – cik maznozīmīgs kļūst telefona jaunākais modelis, zīmolu drēbes, pat desa uz maizes, kad runa ir par mājām, drošību, tīru ūdeni un dzīvību. “Protams, esmu pateicīga visām ģimenēm, kas iesaistās mūsu projektā,” saka Irina Čžou, “bet mani tiešām ļoti pārsteidz, cik pateicīgi šie cilvēki ir par iespēju piedalīties. Tas ļoti daudz pasaka par viņiem kā nobriedušiem pieaugušajiem, personībām, kas ir gatavas ne tikai ņemt no dzīves, bet kaut ko dot arī no sevis. Un cilvēki izbauda šo laiku ar bērniem. Man šķiet – katrā cilvēkā dzīvo varonis. Parastajos apstākļos viņš vai nu guļ, vai dara ko citu, bet šādos brīžos, kad rodas iespēja palīdzēt, viņš tā kā pamostas un sāk sevi realizēt. Un ir redzams, ka ģimenes ir pateicīgas par iespēju realizēt savu iekšējo varoni, kādam palīdzēt, būt par nozīmīgu punktu viņa dzīvē. Īstenībā viņi maina mazā cilvēka likteni.”

 
Būs ko atcerēties. Pastaiga ar eksotiskiem zvēriem saimniecībā Rakši.

Būs ko atcerēties. Pastaiga ar eksotiskiem zvēriem saimniecībā Rakši.



Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no privātā arhīva, Vida Press, Aigars Hibneris






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS