Mākoņains
Rīga
Mākoņains
LV RU
Intervijas

Gundars Rēders iepazīstina ar jaunu seriālu par deviņdesmitajiem gadiem Latvijā (10)

 
23.marts 2016  16:32

Latvijas Televīzija piedāvā jaunu raidījumu «Deviņdesmitie», ko vadīs Gundars Rēders. Sarunā ar «Rīgas Viļņiem» žurnālists atceras, kādi bijuši viņa deviņdesmitie un kādu mācību tie devuši kārtējo pārmaiņu priekšvakarā.

Gundars Rēders, 20 gadus esot Latvijas Televīzijā, bijis gan žurnālists pašu mājās un Briselē, gan administratīvais darbinieks.

Gundars Rēders, 20 gadus esot Latvijas Televīzijā, bijis gan žurnālists pašu mājās un Briselē, gan administratīvais darbinieks.

Fakti par TV žurnālistu Gundaru Rēderu

Dzimis 1972. gadā.
Beidzis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu.
Vadījis LTV Ziņu dienestu.
Pašlaik: raidījuma «1:1» un «Deviņdesmitie» vadītājs.
Dokumentālo filmu – «Prāta vētra: starp diviem krastiem» un «Pa Gauju tālāk» – līdzveidotājs.
Šķīries, ir trīs bērni: Gundega, Jēkabs un Gustavs.
Patīk braukt ar motociklu.

    Kas ir pirmais, ko atceries, par deviņdesmitajiem gadiem domājot?
    Saņemot pirmo algu – nenormālu kaudzi ar Repšes rubļiem –, ar kursabiedru mēģinājām nopirkt maisu cukura viņa vecākiem piederošajā veikalā, lai pēc kāda laika to pārdotu. Bet «bizness» nesanāca – cena vairs neauga tā, kā līdz tam. Tas bija mans vienīgais mēģinājums biznesā…

    Deviņdesmitajos Rīgas Tehniskajā universitātē beidzi «inženierus». Tiltus un ceļus gribēji būvēt?
    Izglītība bija saistīta ar mēraparātiem – aparātu būve un automatizācija. Faktiski to darīju, mēģinot studēt turpat, kur mani vecāki pirms tam to bija darījuši. Drīz sapratu, ka tā nav mana lieta. Atceros, kārtojot bakalaura eksāmenu, biju palicis vienīgais no mūsu kursa. Es gribēju pielikt punktu un aiziet. Kad sāku domāt, ko darīt tālāk, dzīvē ienāca televīzija.

    Kā – «ienāca»?
    Absolūti netīšām. Ieraudzīju sludinājumu, ka meklē diktorus. Mamma teica – varbūt pamēģini! Nezināju, ko nozīmē žurnālistika, tikvien kā «Panorāmu» biju skatījies un draugam uztaisījis kāzu avīzi, nointervējot jaunlaulātos. (Smejas.) Man kā cilvēkam, kas pēc savas dabas ir noslēgts un ne pārāk grib kontaktu ar svešiem cilvēkiem, tas bija nenormāls izaicinājums.

    Uzreiz par diktoru tiki?
    Nē, nē, to konkursu nevinnēju. Pēc tam man piezvanīja tolaik Ziņu dienesta vadītājs Olafs Pulks, sakot, ka varbūt gribu pamēģināt ziņās pastrādāt. Biju praktikants, ar nenormālu bijību pret Ināru Makārovu un Artu Andersoni. Tas bija kultūršoks. Atceros – man jāpiezvana uz Aizsardzības ministriju, bet es staigāju divas stundas riņķī telefonam, lai saņemtos ierēdnim ko pajautāt. Vienā brīdī tā lieta aizgāja. 1995. gadā sāku strādāt, bet nākamā gada beigās jau saņēmu balvu kā žurnālistikas cerība. Līdz šim gadam tas bija vienīgais apbalvojums žurnālistikā. Uzreiz par mūža ieguldījumu!

    Saņemot pirmo algu – nenormālu kaudzi ar Repšes rubļiem –, ar kursabiedru mēģinājām nopirkt maisu cukura viņa vecākiem piederošajā veikalā, lai pēc kāda laika to pārdotu.

    Saņemot pirmo algu – nenormālu kaudzi ar Repšes rubļiem –, ar kursabiedru mēģinājām nopirkt maisu cukura viņa vecākiem piederošajā veikalā, lai pēc kāda laika to pārdotu.


    Vai tad par mūža ieguldījumu?
    Joks. (Smejas.) Tā bija Latvijas Televīzijas iekšējā balva kā labākajam raidījumu vadītājam.

    Par ko būs raidījums «Deviņdesmitie»? Uzreiz prātā nāk Ērika Niedras savulaik populārais dokumentālais cikls.
    Mums akcents ne uz lietām, bet procesiem valstī. Doma par deviņdesmitajiem man jau sen šķita interesanta. «1:1» redaktorei Baibai Rullei saku – es varētu tagad sākt rakstīt grāmatu, kā mūsu valsts tapa. Viņa saka – varbūt neraksti grāmatu, bet veidojam raidījumu?

    Ņemot vērā, ka cilvēku atmiņa ir ļoti īsa, raidījumam vajadzētu būt saistošam.
    Jā, arī man pašam bija ļoti interesanti iet cauri arhīvam, redzēt norises, kas sen jau aizmirstas vai atkārtojas no jauna. Apmeklējam un runājam arī ar cilvēkiem, kas tolaik bija aktīvi. Tāpēc raidījumā būs notikumi un šķautnes, kas līdz šim nav izgaismotas. Filma varētu būt labs uzziņu materiāls. Kādam pasēdēšana pie atmiņu ugunskura, kādam – viegls psihoterapijas seanss.

    Tas nozīmē, ka viss būs par politiku un, piemēram, kāruma sieriņu vecajā iepakojumā neredzēsim?
    Redzēsim! Arī to, kā dzīvojām saimnieciski. Bildi mēģināsim padarīt pietiekami plašu, sākot ar pirmo mobilo telefonu, peidžeri, pirmajām Rietumu precēm un beidzot ar cilvēku algām, darba apstākļiem, sapņiem un notikumiem kriminālajā pasaulē.

    Brīvdiena kopā ar jaunāko dēlu Gustavu.

    Brīvdiena kopā ar jaunāko dēlu Gustavu.


    Labs atskats tiem, kas sūdzas par mūsdienām, bet neiedomājas, cik citādi dzīvojām pirms nieka 25 gadiem. Nezinājām pat, kas ir jogurts un kivi, par tehnoloģiju progresu nemaz nerunājot...
    Pētot «Panorāmas» arhīvu un redzot, kā izskatījās Rīga pirms 30 gadiem, šķiet neticami. Viss gājis uz priekšu milzu soļiem. Mēs nevaram teikt, ka Latvija nav attīstījusies. Kā sabiedrība esam daudz sasnieguši. Un jāturpina iet uz priekšu.
    Vienīgais, kas mani šajā stāstā uztrauc, ir tas, ka Latvijā trūkst savstarpējas solidaritātes, padomāšanas par kopēju labumu. Pārāk egoistiski izmantojam savus talantus vai spējas. Ja tev ir, ir jāmāk domāt par tiem, kas nevar, gan valstiskā, gan privātā līmenī.

    Joprojām apmeklē Torņakalna luterāņu baznīcas draudzi?
    Jā, kopš tiem pašiem deviņdesmitajiem. Dzīvoju Pārdaugavā, turklāt uzrunāja Jura Rubeņa personība – viņš man ir garīga autoritāte. Vēlāk, kad dzīvē bija krīzes brīži, vērsos pie viņa pēc padoma, kā tos pārvarēt. Aiziet pie mācītāja un pateikt, ka man ir slikti, prasīja vairāk laika nekā tās divas stundas, ko staigāju ap telefonu, līdz saņēmos piezvanīt uz ministriju. (Smejas.) Varbūt pat vairākus gadus…
    Tās ir īpašas attiecības. Rubeni mēdzu apmeklēt arī Lužņā, kur viņš jau pāris gadu vada meditācijas kursus. Atslēdzu mobilo tālruni uz trim vai piecām dienām un relaksējos. Pēc tam jūtos ļoti labi.

    Kāds tev ir Lieldienu laiks?
    Man ir trīs bērni – 18, 16 un 10 gadi. Jau lieli. Tāpēc karināt krūmos saldumus un dāvanas Lieldienu zaķis laikam vairs nenāks. Laba tradīcija Torņakalna baznīcā ir nakts dievkalpojums.
    Pēdējā laikā ļoti daudz domāju par to, kā garīgums izpaužas pasaulē, un saprotu, ka esam lielu pārmaiņu priekšā. Gaidu tās ar interesi.

    Intervija Viļņā ar Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti raidījumam “1:1”. Tajā brīdī gandrīz nekas neliecināja, ka intervija beigsies ar skandālu – prezidente atteicās atbildēt uz vairākiem jautājumiem, uzskatot, ka tie ir iepriekš jāsaskaņo.

    Intervija Viļņā ar Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti raidījumam “1:1”. Tajā brīdī gandrīz nekas neliecināja, ka intervija beigsies ar skandālu – prezidente atteicās atbildēt uz vairākiem jautājumiem, uzskatot, ka tie ir iepriekš jāsaskaņo.


    Bez bažām un bailēm?
    Jā, tas nav vienkārši un varbūt pat biedējoši. Taču lieli procesi nav apstādināmi.
    Piemēram, Latvijā pēc pirmā pasaules kara bija milzīgs cilvēku zaudējums… Un kas notika drīz pēc tam? Latvija kļuva neatkarīga – lielākā dāvana, kāda jebkad bijusi iespējama mūsu tautai. Deviņdesmitajos – neatkarības atgūšana, kam seko bardaks, haoss, varas vakuums, cilvēki skraida ar automātiem un dedzina taksometrus. Jaunu procesu virzību vienmēr pavada zināmi haosa elementi. Uzskatu, ka uz to nevajag koncentrēties. Tāpēc esmu optimistisks.

    Kura saruna kā raidījuma «1:1» vadītājam tev sniegusi lielāko gandarījumu?
    Vienmēr ir interesanti aprunāties ar gudriem cilvēkiem. Viena no tādām bija saruna ar amerikāņu vēsturnieku Timotiju Snaideru, kurš sarakstījis grāmatu «Asinszeme» – par Staļina-Hitlera režīma ietekmi uz Ukrainu un Baltiju. Arī Latvijā ir gudri cilvēki, bet vienu nesaukšu, jo nebūs solīdi pret citiem.

    Deviņdesmitajos gados, “Panorāmas” reportiera statusā ziņojot par lielu avāriju pie Jūrmalas apvedceļa.

    Deviņdesmitajos gados, “Panorāmas” reportiera statusā ziņojot par lielu avāriju pie Jūrmalas apvedceļa.


    Ir politiķi, kas atsakās nākt uz raidījumu?
    Jā, ir saraksts ar cilvēkiem, kas nenāk. Vairākkārt aicināti, bet atteikušies ir, piemēram, Solvita Āboltiņa, Nils Ušakovs un Edgars Rinkēvičs. Katram savi argumenti. Domāju, viņi baidās no konfrontācijas. Mediju vide Latvijā ir tik plaša, ka savu politisko vēstījumu vari paust cita tipa raidījumā, kurā tiešraidē neprasa papildjautājumus. Tiešraides formāts daudziem politiķiem ir neizdevīgs, jo nevar neko izgriezt un noslēpt.

    Un kā pašam – vai tiešraides formāts nekutina nervus?
    Tiešraidei ir savs nervs. Kad esi nenormāli uztraucies un izlīdis kā caur adatas aci, gūsti kolosālu sajūtu! Laikam tāpēc nesen pirmo reizi dzīvē izlēcu ar gumiju. Domāju, ka nekad dzīvē to nedarīšu, jo bail no augstuma. Bet, Siguldā virs Gaujas filmējot dokumentālo filmu, režisors Mārtiņš Grauds mani pārliecināja, ka jālec. Pārvari bailes, iekšēji piedzīvo mazo nāvīti un jūti, ka esi mainījies. Iekšēja nepieciešamība pēc tādiem izaicinājumiem man ir ļoti svarīga.

    Kopā ar Renāru Kauperu, uzņemot filmu par “Prāta vētru”. Vācijā, Berlīnē, kur grupa sāka darbu pie pēdējā albuma.

    Kopā ar Renāru Kauperu, uzņemot filmu par “Prāta vētru”. Vācijā, Berlīnē, kur grupa sāka darbu pie pēdējā albuma.



    Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: no privātā arhīva






      Komentāru noteikumi

      SVARĪGĀKAIS