Apmācies, dūmaka
Rīga
Apmācies, dūmaka
LV RU
Attiecības

Divas sievietes un vīrietis – vai šādas varētu būt nākotnes attiecības? Stāsta eksperti (85)

 
28.marts 2016  07:30

Vai laulība iespējama tikai starp diviem cilvēkiem? Varbūt ģimeni var veidot trīs, četri vai pieci partneri? Par iespējamiem ģimenes modeļiem, par sievietes un vīrieša attiecībām diskutē sociālpsiholoģe Laila Girsova un psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Varbūt ģimeni var veidot trīs, četri vai pieci partneri? Pārdomās dalās sociālpsiholoģe un psihoterapeits.

Varbūt ģimeni var veidot trīs, četri vai pieci partneri? Pārdomās dalās sociālpsiholoģe un psihoterapeits.

Pirms kāda laika prese rakstīja par savdabīgu ģimeni – heteroseksuālu vīrieti un divām biseksuālām sievietēm, kurām katrai ir bērns no šā vīrieša. Vietā jautājums, vai mūsu modernajā laikmetā veidojas jauna tipa ģimenes, iespējams, ar vairākiem partneriem, vai tradicionāli diviem, bet ar jaunieviestiem noteikumiem.
 
Fantāzijas un intereses
Laila Girsova: Šādas ģimenes, kā tikko pieminētā, riskē izpelnīties lielu sabiedrības nosodījumu. Vai cilvēki, izvēloties konkrēto kopdzīves modeli, spēs būt pietiekami biezādaini? Vai viņiem būs pilnīgi vienalga, ko par viņiem domā tante no blakus dzīvokļa? Viņiem jārēķinās, ka būs jādzīvo daļējā sabiedrības izolācijā. Jebkurā gadījumā tradicionālais monogāmijas modelis, neraugoties uz visām jaunajām vēsmām un pārmaiņām, vēl joprojām ir absolūti dominējošs. Es nedomāju, ka šādi vai līdzīgi ģimenes modeļi varētu kļūt par masveida trendu tuvākajā nākotnē. Tomēr jāatzīst, ka līdz ar globālo feminizācijas procesu mainās arī sabiedrības attieksme pret ģimeni. Kad vecais labais Frīdrihs Engelss rakstīja savu darbu par tradicionālo laulību, viņš uzsvēra tās kopā saturošo privātīpašuma faktoru. Kamēr sieviete nav ieguvusi ekonomisku un finansiālu neatkarību, viņa ir atkarīga no ģimenes. Tagad finansiālā situācija ir mainījusies, tomēr radikālas pārmaiņas ģimenes modelī nav notikušas. Bet cik tad ilgi pie mums norisinās feminizācijas process? Mazāk par 100 gadiem.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

 
Viesturs Rudzītis: Šāda veida ģimenes nav nekas moderns, bet gan senu laikmetu arhetipiskās pieredzes uzniršana no zemapziņas dzīlēm. To pat nevar saukt par ģimeni, bet par cilvēku grupu, kuru kopā tur seksuālas fantāzijas un intereses. Tās nevar būt stabilas visas dzīves garumā, šāda grupa, visticamāk, izjuks, augstākais, dažu gadu laikā. Tas ir par maz, lai izaugtu bērni un lai viņiem būtu viens otrā ieinteresēti vecāki, kas vajadzīgs bērnu normālai psiholoģiskajai attīstībai. Šāda grupa arī nevarēs vienoties īpašuma un mantojuma tiesību ziņā, un tas nemotivēs šos cilvēkus būt ekonomiski aktīviem un veiksmīgiem. Praktiski visā, kas strukturē cilvēku dzīvi, dod drošību un cerības uz labāku nākotni, šādā grupā valdīs haoss.
 
Laila Girsova: Iespējams, daudzi cilvēki šādu ģimeni neapzināti nosodītu no reproduktīvā viedokļa, jo tā vairāk paredzēta seksam, nevis bērnu radīšanai un audzināšanai. Absolūtā seksuālā brīvība – bieži vien pat liberāli domājošos cilvēkos izraisa skepsi un kritiku. Arī nosodījumu. Nosodījumam var būt dažādi iemesli. Piemēram, arī Jānis un Juris tā gribētu, bet neuzdrošinās. Un tāpēc viņiem atliek nosodīt.
 
Viesturs Rudzītis: Daudzsievība var būt stabila, ja tai ir likumdošanas bāze kā islāma valstīs, tā nosaka, kādas tiesības ir katrai no sievām un kādas – viņu bērniem, kā arī tēva pienākumus pret katru ģimeni. Ja tā nav, šāda netradicionāla ģimene ar laiku izveidos klanu, kāds raksturīgs feodālajām sabiedrībām. Tas būs ekonomiski nemobils un rigids un nevarēs veiksmīgi funkcionēt brīvajā tirgū, ko mēs arī redzam islāma sabiedrībā. Turklāt šāds klans ierobežos daļas vīriešu iespēju apprecēties, un tā kļūs sociāla problēma. Tāpat jāatzīst, ka monogāma ģimene, kas izveidojusies ilgas evolūcijas gaitā, nav precēto laimei. Lai to iegūtu, nav jāprecas. Eiropas monogāmija paredzēta ekonomiskajai drošībai un bērnu interešu nodrošināšanai. Ģimene ir bērniem, nevis vecākiem.
 
Laila Girsova: Kaut labi zinu, ka neko nevar droši prognozēt mūsu postmodernajā sabiedrībā, šoreiz tomēr uzdrošināšos. Es nedomāju, ka mana meita, kurai šobrīd ir vienpadsmit gadu, pēc gadiem divdesmit dzīvos sabiedrībā, kur būs poliginiskas vai poliandriskas ģimenes. Bet – ja runājam par konkrēto variantu – ja visus trīs apmierina šādas attiecības un viņi ir pietiekami rezistenti pret apkārtējo nosodījumu, lai tā dzīvo. Ar likumu tas nav aizliegts.

Sociālpsiholoģe Laila Girsova.

Sociālpsiholoģe Laila Girsova.

  Vai pastāv dzimumu diskriminācija?
Laila Girsova: Ar dzimumu aizspriedumiem var sacensties vienīgi etniskie un vecuma stereotipi. Protams, ka abiem dzimumiem eksistē kaut kādas tabu zonas, kurās pretējo dzimumu pārstāvjus ielaiž nelabprāt. Piemēram, ja vīrietis pretendēs kļūt par audzinātāju bērnudārzā, viņam, visticamāk, vajadzēs pārliecināt bērnudārza vadību, ka viņam nav pedofiliskas noslieces. Sabiedrībā eksistē marķējums – tipiskās sieviešu un tipiskās vīriešu profesijas. Statistika liecina, ka sievietēm oficiālā alga, ja nemaldos, ir par desmit procentiem zemāka nekā vīriešiem. Kāpēc tā? Daudzas sievietes izvēlas tradicionālo formātu, kas paredz vairāk uzmanības pievērst ģimenei. Un viņas nelauž sev ceļu pa karjeras un biznesa kāpnēm. Es uzskatu, ka diskriminācijas nav. Starp manām paziņām ir sievietes, kas krietni vairāk pelna nekā vidējais statistiskais vīrietis tajā pašā sfērā. Visu izšķir motivācija. Ja ir vēlme kaut ko sasniegt, tad ar atbilstošu izglītību to var sasniegt, un vienalga – esi sieviete vai vīrietis.
 
Viesturs Rudzītis: Būtiskas diskriminācijas nav, un to nosaka galvenokārt tas, ka par visiem dzimumu attiecību jautājumiem tiek runāts gan mediju, gan mākslas telpā. Ir negatīvas tendences ģimenes stabilitātes jautājumos, kas dažādi ietekmē katru dzimumu, bet to nevar saukt par diskrimināciju. Šis vairāk ir tāds kā savstarpējas apcelšanas temats, nevis problēma Latvijā.
 
Laila Girsova: Latviešu sievietes ir diezgan feminizētas. Kas vēlas veidot karjeru šeit vai ārzemēs, to arī izdara. Protams, diskriminācija var būt individuāli ģimenēs. Piemēram, ja sieviete ir izdarījusi savu izvēli un aprecējusi konservatīvu un patriarhālu vīrieti, tad būtu diezgan muļķīgi pēc tam burkšķēt, ka vīrs neļauj strādāt. Tajā paša laikā cita sieviete šādā situācijā būs apmierināta un gandarīta, jo viņai dota iespēja sevi veltīt tikai ģimenei.
 
Viesturs Rudzītis: Reizēm dzirdēti apgalvojumi, ka sievietes tiek diskriminētas ar tradicionālo darbu dalījumu mājās, proti, sievietes velta daudz vairāk laika neapmaksātam darbam mājās nekā vīrieši. Es tam nepiekrītu, jo tradicionālā darba dalījumā vīrs uzņemas nopelnīt arī sievas algu. Viss, kas iegūts laulības laikā, vienlīdz pieder abiem, un tas juridiski tiek garantēts šķiršanās situācijā. Ja rodas jautājums, ka sievai vajadzētu algu par mājas darbiem, tad kaut kas nav kārtībā ar savstarpējo uzticēšanos šādā laulībā. Varbūt vīram neizdodas pietiekami labi veikt savu pienākumu daļu – pelnīt.
 
Laila Girsova: Tagad pilnīgi mierīgi bez jebkādām īpašām formalitātēm vīrietis var nokārtot bērnu kopšanas atvaļinājumu. Cik esmu pamanījusi, šāds modelis vairs netiek uzskatīts par lielu eksotiku. Iespējams, kādā konkrētā gadījumā pārim tas ir finansiāli izdevīgi. Varbūt vīrietim vienkārši ir noriebies iet uz darbu, un viņš vēlas pamainīt situāciju. Es gan saprotu, ka vīrietis kā bērna auklētājs – tas nav un nebūs populāri, jo pret genderismu (genderisms – konservatīvas nostādnes attiecībā pret dzimumu lomām, dzimti – Red.) vīrieši ir vēl aizspriedumaināki nekā sievietes. Jau izsenis zināms, ka vīrietim jābūt iekarotājam, medniekam, apgādniekam un aizstāvim, un te pēkšņi – viņam jāmaina pamperi! Kā rāda pieredze, sievietes neierastās situācijās ir manāmi elastīgākas, viņas ātrāk veido unisex domāšanas sistēmu. Tomēr feminizācijas process ir globāls. Tas nozīmē, ka sievietes kļūst arvien vīrišķīgākas un vīrieši – sievišķīgāki.
 
Viesturs Rudzītis: Izņēmuma gadījumos vīrietis varētu arī auklēt bērnu, lai gan – svarīgs ir bērna vecums. Te nāksies risināt daudzas papildu problēmas. Piemēram, tieši mātes – sievietes – seja, ķermenis un pieskārieni bērniem ir vajadzīgi kā pavadonis attiecībās ar sevi un citiem. Tēvs ar savu ķermeni kā simbolu ir pavadonis pasaulē. Svarīgi arī, vai vecāki psiholoģiski spēj piemēroties apgrieztām lomām. Vīrieši, ilgstoši paliekot mājās, mēdz kļūt depresīvi.

Vai laulība iespējama tikai starp diviem cilvēkiem?

Vai laulība iespējama tikai starp diviem cilvēkiem?

 
Sievietes ieroči sabiedrībā
Viesturs Rudzītis: Pievilcība, skaistums, sevišķi kailums ir daļa no sievišķā ietekmīguma un agresivitātes. Ar to palīdzību vīrieši nereti tiek mīcīti kā plastilīns. Par šo aspektu publiski maz runā. Un tad šī sievišķās varas daļa kļūst slepena, un vīrieši, neļaujot tai kaitēt savām interesēm, iegūst tādu kā nepelnīti negatīvu pašapziņu. Lai gan tur ir daudz nianšu, jo procesā iesaistīta tā sievietes daļa, kuru es saucu par Dzemdi un kura ir atbildīga par vairošanos un konkurenci par labāko sēklu, kā arī Dieviete, kurai svarīga vara un noteikšana ģimenē. Tiklīdz šīs daļas iznāk no mājas, sākas publiskās telpas ģimeniskošana – tajā vietu ieņem sievišķi regulācijas principi, bet vīrišķie atkāpjas.
 
Laila Girsova: Kailums var būt arī gaumīgs un estētisks vai arī – primitīvs un vulgārs. Erotisks vai pornogrāfisks. Reizēm kaut kas vulgārs un pornogrāfisks redzams arī mūsu mācību iestādēs. Mana māsa, kas ir skolotāja vidusskolā un nepavisam nav puritāne, reiz atstāstīja, kā ģērbušās skolnieces, un piebilda, ka viņām nu gan nevajadzētu brīnīties, ka viņas izvaro. Te gan negribu piesaukt nelaimīgo Ķelnes incidentu, ka, lūk, vācietes pašas uzprasījās. Nepiekrītu. Tā ir divu kultūru sadursme. Un rēķins jāpiestāda tiem speciālistiem, kas uzņem un strādā ar šiem bēgļiem. Es labi saprotu vācu sievietes, kas nevēlas mainīt savus uzvedības standartus tikai tāpēc vien, ka Vācijā ieradušies vairāki tūkstoši seksuāli izsalkušu tēviņu. Izskatās, ka darbs ar migrantiem netiek veikts pietiekami pārliecinoši un profesionāli.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

 
Attiecību nākotne
Laila Girsova: Šajā situācijā es ar abām rokām esmu par kopdzīves likuma pieņemšanu. Un ne jau tāpēc, ka būtu biseksuāla vai homoseksuāla. Nē, pati esmu precējusies. Es uzskatu, ka konkrētais likums sniegtu kaut kādas garantijas un stabilitāti attiecībām, kas nav oficiāli reģistrētas. Tur būtu norādītas gan partneru saistības, gan tiesības. Lai nebūtu tā, ka pāris nodzīvojis civillaulībā 50 gadus, bet partneri pēdējā dzīves brīdī neielaiž pie dzīvesbiedra reanimācijas nodaļā.

Viesturs Rudzītis: Ir tāds termins – izmēģinājuma laulība. Ar to saprotu attiecības, kas sākas vidusskolā un kuru galvenā funkcija ir – drošos apstākļos iemācīties, kas ir sekss un ko nozīmē kopdzīve. Tāds veselības un ģimenes mācības praktikums, tā analogi saskatāmi arī daudzu primitīvo kultūru rituālos.

Dīvaini, ja arī katras nākamās attiecības tiek uztvertas kā izmēģinājums, kas barojas no idejas, ka kaut kur uz pasaules ir cilvēks, kurš ir radīts precīzi manām vajadzībām un – vēl vairāk – viņa attīstība noteikti notiks paralēli manējai, kas nozīmē, ka arī manām rītdienas krīzēm viņā būs tieši tie resursi, kas nodrošinās izeju. Un tad cilvēki gaida un meklē, ieklausās sevī, kad beidzot būs tas klikšķis – re, man speciāli radītais komplekts ir piegādāts!

Ar dažiem tas klikšķis tiešām notiek. Bet vairākums cilvēku spiesti konstatēt – visi, kas nāk, ir ar defektiem, mani apčakarē! Un tad cilvēks pamet un satiek citus, pamet un satiek citus, un tā nebeidzami. Tā ir dzīve pagaidām. Taču – tikai reģistrēta laulība ir drošākais iespējamais signāls, ka mēs apņemamies uzskatīt mūsu attiecības par tādām, kurās mēs investējam, uzticoties tam, ka viss, kas tur ieguldīts, paliks pašiem un tiks nodots mantojumā bērniem un bērnubērniem. Tāda paļāvīga atdošanās, pretim saņemot to pašu. Zinot, ka krīzes būs un ka pie tām būs jāstrādā. Un ka laulība ir pienākums strādāt, nevis garantija, ka krīžu nebūs.
Lai izveidotu laulību, nepieciešams atzīt, ka neviens nav radīts, lai būtu manu vajadzību noliktava. Katrs, ar ko varētu precēties, ir tikai daļēji man piemērots. Svarīgi ir ar pateicību pieņemt izdevīgo, bet uzņemties pašam atrast veidu, kā kompensēt neizdevīgo. Un nepieprasīt no otra to, ko viņš nevar dot.

Iespējamais kopdzīves likums tikai demotivēs cilvēkus būt atbildīgiem un apprecēties, kam ir svarīgas psiholoģiskas, ģenealoģiskas un civiltiesiskas sekas. Bet pieļauju, ka kaut kāda jēga tādam likumam būtu attiecībā uz homoseksuāliem pāriem. Varbūt kāds cer: ja likums ignorē homoseksuāļus un viņu īpašās vajadzības, tad viņi konvertēsies heteroseksualitātē. Tas ir muļķīgi un necilvēcīgi.

Sociālpsiholoģe Laila Girsova.

Sociālpsiholoģe Laila Girsova.


Laila Girsova: Reālā situācija tomēr apliecina, ka mūsdienu sabiedrībā arvien populārāka kļūst tā sauktā seriālā poligāmija, kas nozīmē, ka cilvēki pēc kāda noteikta laika šķiras un precas no jauna. 2001. gadā sociologs Entonijs Gidenss izdeva grāmatu Identitātes transformācijas, kurā viņš analizēja, kā mūsu postmodernajā sabiedrībā mainās priekšstati un attieksme pret draudzību, mīlestību, tuvību, erotiku, seksu. Viņš pieminēja arī seriālo poligāmiju. Ekonomiski sakārtotā sabiedrībā, kur abi partneri ir ekonomiski neatkarīgi, starp vīrieti un sievieti veidojas attiecības, kuras pēc kāda laika sevi izsmeļ un zaudē jēgu. Tas ir stāvoklis, kad viens no otra nogurst un abiem kļūst neinteresanti. Vai arī mainās interešu sfēra, un katrs mierīgi aiziet uz savu pusi. Interesanti, ka bieži vien šie cilvēki saglabā labas un draudzīgas attiecības. Viņi var viens otru laikot feisbukā un bezmaz vai draudzēties ar ģimenēm. Es saviem studentiem stāstu, ka manā jaunībā bija grūti iztēloties kaut ko tamlīdzīgu. Protams, arī tagad notiek šķiršanās, ko pavada skandāli, greizsirdības scēnas un atriebība. Un tomēr – daudzi izšķiras pavisam mierīgi un draudzīgi.
Šie izglītotie un finansiāli patstāvīgie cilvēki labi saprot, ka kopdzīve ir beigusies. Tas bija viņu kopīgais projekts, kas diemžēl ir beidzies. Un viņi dodas tālāk, lai veidotu citu projektu. Šādu attiecību vidējais ilgums ir 7–8 gadi. Tā notiek galvenokārt lielpilsētās, kur dzīve ir daudz dinamiskāka nekā laukos un mazpilsētās. Mēs varam parēķināt, cik šādu ciklu vai kopdzīvju var būt viena cilvēka dzīvē. Pietiekami.

Viesturs Rudzītis:  Es paredzu, ka Eiropā ģimene kādu laiku vēl turpinās regresēt uz mazāk attīstītām formām, salīdzinot ar monogāmu ģimeni. Sievietes pieprasīs, ka savi paradumi jāmaina vīriešiem, sevišķi fokusējoties uz tā sauktās ģimenes vardarbības jautājumiem, bet neredzot, kā tie ir saistīti ar Dzemdi, Dievieti un tās varu. Vīrieši grims atkarībās (alkohols, narkotikas, spēles utt.), izvairīsies stāties laulībā un, ja precēsies, biežāk darīs to ar sievietēm, kas augušas patriarhālākā kultūrā. Palielināsies vientuļo sieviešu un māšu skaits, samazināsies dzimstība. Imigrācija palielinās noziedzības līmeni, tāpēc sieviešu acīs paaugstināsies to vīriešu akcijas, kuri spēs viņām dot drošību. Tas savukārt palielinās monogāmo ģimeņu stabilitāti. Sabiedrībā arvien lielāku svaru iegūs nevis akcents uz indivīda tiesībām un personiskajiem sasniegumiem un ērtībām, bet uz ģimenes un kolektīvajām saiknēm, parādot, kā tās izdevīgi ietekmē gan indivīdus, gan ģimenes un sabiedrības stabilitāti. Būs noiets kārtējais attīstības loks.

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, Aigars Hibneris
 






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS