Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Kā Cēsu dakteru meita Baiba Prindule kļuva par "Gatavo 3" krāšņo dekorāciju meistari (41)

 
02.aprīlis 2016  07:40

Līdz ar dekoratores un žurnālistes Baibas Prindules pievienošanos raidījuma “Gatavo 3” komandai, svētdienu rītus baudām kā kūkas, bagātīgi garnētas krēma rozēm. Krāšņi svinēt svētkus, būdams ārsts, Baibai iemācījis tētis. Un tādas viņai ir arī Lieldienas! Žurnāls "Rīgas Viļņi" ar Baibu tikās īsi pirms šiem svētkiem.

"Vecāki man ir iemācījuši svinēt svētkus. Un pasniegt dāvanas. Iedomājies, mēs ar mazām dāvaniņām apmaināmies pat 18. novembrī un Lieldienās!" saka Baiba.

"Vecāki man ir iemācījuši svinēt svētkus. Un pasniegt dāvanas. Iedomājies, mēs ar mazām dāvaniņām apmaināmies pat 18. novembrī un Lieldienās!" saka Baiba.

Kā radās tava interese par mākslu?
Šķiet, jau piedzimu ar sapni par 200 kvadrātmetru lielu noliktavu, pilnu ar dažādiem dekoriem. Tikai nekad nedomāju, ka liela meitene arī var iekārtot telpas un dekorēt galdus. Kur nu vēl saukt to par savu profesiju!

Vispirms ķēros pie teātra mākslas, bet tā izrādījās tukša loze. Taču bija skaidrs, ka māksla no manis spraucas laukā caur matiem un pirkstiem. (Smejas.) Nolēmu sākt cita veida mācības. Pieteicos par asistenti Agnesei Kleinai. Biju viņas labā roka kādu gadu. Daudz iemācījos un ieguvu.

Esmu pabeigusi ļoti noderīgas psiholoģijas studijas bakalaura programmā. Saprotot, ka neesmu emocionāli gatava palīdzēt cilvēkiem sakārtot viņu domas, nolēmu mācīties tālāk žurnālistiku. Apguvu mediju un komunikācijas zinātni maģistra programmā un visam pa vidu izmācījos kultūras menedžmentu ar novirzienu teātra režijā. Tur sastapos ar scenogrāfiju un ļoti iedvesmojošu pasniedzēju. Redz, neesmu māksliniece ierastajā interpretācijā.

Kas pilnveido tavu priekšstatu par to, kāda vide cilvēkiem varētu patikt?
Mācos no procesa, floristiem, interjeristiem, pasaules blogiem un dekoratoriem. Un, kas ne mazāk svarīgi, – visu laiku praktizēju. Kā lielākoties visi amatnieki. Ļoti sāpīgi uztveru šo profesionalitātes jautājumu. Jo zinu un redzu tik daudz «profesionāļu», kas savu profesiju nekopj un dzīvo uz veciem lauriem.

Šo Lieldienu galda pārsteigums ir daudzas tulpes virs galvas.

Šo Lieldienu galda pārsteigums ir daudzas tulpes virs galvas.

Tavi vecāki ir ģimenes ārsti Cēsīs. Varbūt viņi cerēja, ka turpināsi mediķa profesiju?
Jā, vecāki pieļāva, ka varētu iet viņu pēdās. Bet diezgan ātri saprata, ka asinis mani gāž gar zemi un viss, kas saistās ar sāpēm, uztrauc.

Taču, ja runā par mākslu, mani vecāki ir arī estēti un baudītāji. Piemēram, tētis Ziemassvētkos vienmēr pircis jaunus rotājumus, svečturus un smaržīgās sveces. Esam no tiem, kam ir daudz kastīšu ar rotājumiem, patīk spuldzīšu virtenes gan dārzā, gan mājās. Mammai vienmēr ir bijis svarīgi, kā saklāts galds – arī ikdienā, nemaz nerunājot par svētkiem. Kad vēl dzīvojām dzīvoklī, svētkos klājām galdiņu lielajā istabā pie televizora, tur ēst drīkstēja tikai svētkos. Ikdienā tas jādara virtuvē. Tas vien jau bija piedzīvojums – ēst lielajā istabā!

Vecāki man ir iemācījuši svinēt svētkus. Un pasniegt dāvanas. Iedomājies, mēs ar mazām dāvaniņām apmaināmies pat 18. novembrī un Lieldienās! Esmu sapratusi, ka tradīcijas nomierina. Paps ir uzlicis augstu vīriešu latiņu. Un kāds ir arī to sasniedzis. Tiesa, katru gadu vaicājot, kāpēc arī Jaunajā gadā ir jādāvina dāvaniņa. (Smejas.)

Ģimenes lokā par galda kartēm kalpo miniatūri, salvetēs ietīti ziedu pušķīši šķīvjos.

Ģimenes lokā par galda kartēm kalpo miniatūri, salvetēs ietīti ziedu pušķīši šķīvjos.

Pastāsti par dekoratora ikdienu!
Dzīvoju mašīnā. Dažreiz pēc pasākumiem puķes nemaz nenesu uz mājām, bet atstāju mašīnā, lai smaržo tur. Nēsāju kastes un pakoju lietas, no veikaliem stiepju ārā maisus lielākus par sevi. Lai pēc pāris stundām to visu atkal nestu atpakaļ. Lakoti nagi nav tādēļ, ka smuki, bet tādēļ, ka ar nagu laku tie ir izturīgāki un nelūst. Reti sanāk baudīt procesu. Jo pārsvarā dzīvoju, 20 minūtes kavējot.

Kāda būs studija Lieldienu raidījumā?
Visi svētki ir mēģinājums un atklājums. Arī šie. Gatavosim pusdienas ģimenei terasē, kas būs pārvērsta ziedošā oāzē. Ziedi būs visur – arī virs galvas. Šim nolūkam divi cilvēki divas stundas pie īpašas konstrukcijas griestos virs pusdienu galda sējām simt tulpes ar kājām gaisā. Bet galda vidu viscaur klās ziedu, sūnu, sveču un dekoru josla. Uzsvars likts uz vizuālu baudījumu un emocionālu piedzīvojumu, tāpēc pusdienas tiks pasniegtas, jau servētas šķīvjos katram viesim, nenoslogojot galdu ar liekiem traukiem un ēdienu. Cilvēki viesībās izvairās no servēta ēdiena. Iespējams, tā ir pēckara laika ietekme – kad svinēja svētkus, galvenais bija, lai netrūktu ēdiena, tāpēc pieņēma, ka viss jātur uz galda un jāpapildina. Mēģinu parādīt, ka var arī citādi.

Pirksti jūt zemes tuvumu, tāpēc puķes ar visu sakņu sistēmu "izkāpušas" no podiem un nostājušās tieši uz pusdienu galda.

Pirksti jūt zemes tuvumu, tāpēc puķes ar visu sakņu sistēmu "izkāpušas" no podiem un nostājušās tieši uz pusdienu galda.

Vai, iesakot dekorus, vari runāt par 2016. gada tendencēm?
2016. gads ir izcils ar to, ka dekorēšanas modē tendenču nav, ir tikai stāsts par to, kas uzrunā, patīk un iedvesmo. Mūsu Lieldienu kontekstā tās ir dekorācijās izmantotās grieķu domātāju galvas. Piemēram, Sokrats. Zināmā mērā – klasika. No tā atvasinu tālāk. Klasika ir sīpolpuķes pavasarī, kas pirmie vēstneši, daba kā kopums.

Kā sakārtot daudzās dekorācijas, lai noformējums būtu gaumīgs un saplūstu vienā veselā? Ir taču kāds noslēpums, vai ne?
Atslēdziņa iesācējam ir trīs krāsas un trīs matērijas, tad tas savstarpēji labi sadzīvos. Šoreiz esmu izvēlējusies zaļu, baltu un dzeltenu krāsu, bet no materiāliem – koku, ģipsi un stiklu.

Svarīgākais par Baibu Prinduli

Vecums: 25
Vaļasprieks: braukt ar atvērtiem auto logiem, gulēt visu pirmdienu
Visvairāk garšo: tīģergarneles, auksti zirņi no dobes, saldie ķirši un karameļu saldējums
Darbi apskatāmi www.feja.lv

    Otrs, uz ko jāvērš uzmanība, ir dekorāciju augstumi. Zemāka plakne ir ābols, vēl zemāka – saknīte un sūnas, augstākas – puķes, pavisam augstais – karājošās tulpes. To viesis novērtē, kad apsēžas pie galda. Tikai viens līmenis ir emocionāli garlaicīgs. Kad priekšmetus saliec augstāk un zemāk, veidojas vizuāla dinamika. Kad skaties taisni, redzi vienu plakni, kad ar skatienu šķīvī – citu. Ko kam likt blakus, pat nav svarīgi, ja vien ievērotas «atslēdziņas». Te nav ritma noteikumu, definīcijas. Lieku un bīdu kopā, lai izskatītos pēc iespējas dabiskāk. Cita pie cita lietas veido vienu kopēju stāstu, ko var lasīt no viena gala līdz otram. Manā stāstā uzsvars uz dekorācijām jeb «izaugsme» ir galda galos – un tās ir filozofu ģipša galvas. Emocionāli savstarpējā komunikācijā tās rada papildu augstumu.

    Vari atklāt, kas notika ar 100 baltajām tulpēm griestu dekorā pēc raidījuma filmēšanas?
    Darbojas nezūdamības likums – šīs rotā kāda žurnāla vāku. Manos projektos nereti lietas un puķes piedzīvo vairākus izgājienus. Nevaru izmest ziedus, vienkārši – nevaru. Dažkārt ar pilnu busu ziedu braucu garu maršrutu un dāvinu tos draugiem. Dažkārt salieku kāpņutelpā uz palodzēm. Ja iztur līdz nedēļas nogalei, vedu uz mājām Cēsīs un iepriecinu mājiniekus.

    Ko pati darīsi šajās Lieldienās?
    Brauksim uz Rēzekni, krāsosim olas kopā ar omi un opi, atbrauks arī mammas brāļa ģimene. Un viss būs kā ierasti. Ēdīsim olas ar anšoviem.

    Es ļoti priecātos, ja katrs no jums Lieldienās uzklātu vienu skaistu un lielu galdu. Tikai mēs paši esam atbildīgi par savu laimes un prieka izjūtu. Uz priekšu, ir pavasaris!

    Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Rojs Maizītis






      Komentāru noteikumi

      SVARĪGĀKAIS