Apmācies, dūmaka
Rīga
Apmācies, dūmaka
LV RU
Kultūra

Iedvesmojošā izgāšanās: recenzija par sporta drāmu "Slēpes pa gaisu"

 
01.aprīlis 2016  19:20

Sentimentālā sporta filma «Slēpes pa gaisu» (Eddie the Eagle) ar Taronu Edžertonu un Hjū Džekmenu galvenajās lomās ļauj ielūkoties vienā no interesantākajiem olimpisko spēļu «veiksmes stāstiem».

Pēc šīs filmas noskatīšanās jebkurš skatītājs iznāks no kinoteātra, mazliet iedvesmots.

Pēc šīs filmas noskatīšanās jebkurš skatītājs iznāks no kinoteātra, mazliet iedvesmots.

Nelielā Lielbritānijas pilsētiņā uzaugušais Edijs vienmēr sapņojis kļūt par olimpisko spēļu dalībnieku. Ticību šim sapnim neatņem nekas: ne bērnībā pārciestās veselības problēmas, ne vecāku skepse, ne britu Olimpiskās komitejas noraidījums. Sapratis, ka viduvējie panākumi distanču slēpošanā viņam nenodrošinās iespēju nonākt 1988. gada Kalgari olimpiskajās spēlēs, Edijs nolemj kļūt par pirmo Lielbritānijas tramplīnlēcēju kopš 1929. gada.

Vientiesīgais ērglis
Kā savulaik norādījis Olimpisko spēļu idejas autors Pjērs de Kubertēns, par triumfu un uzvaru svarīgāka ir piedalīšanās. Tieši ar šī pieņēmuma apstiprināšanu nodarbojas filma «Slēpes pa gaisu», kuras centrā ir necils «mazais cilvēks» un viņa nesalaužamā apņēmība. Lai arī filmas galvenā varoņa prototips - īstais Maikls jeb Edijs Edvardss - jau paspējis paziņot, ka 90% no filmas sižeta ir izdomājums (kas, starp citu, attiecas uz absolūto vairumu «biogrāfisko» filmu), tās sižetiskais pamatparadokss ir patiess. Edvardss nebija apdāvināts sportists un pēc Kalgari nekvalificējās nevienām citām Olimpiskajām spēlēm, taču tieši ar savu naivo neatlaidību un sajūsmu par nonākšanu Kalgari (kur gan 70, gan 90 metru jaudas tramplīnlēciena disciplīnās ieguva pēdējo vietu) izpelnījās milzīgu publikas mīlestību ne vien Lielbritānijā, bet visā pasaulē. Skatītāju un sporta komentētāju vidū viņš ieguva ironisku iesauku «Ērglis», taču šajā zobgalībā ietērpts vairāk sirsnības un atzinības nekā izsmiekla.



Iedarbīgi sentimentāli
Iedvesmojošā izgāšanās: recenzija par sporta drāmu "Slēpes pa gaisu"

Filma būvēta primitīvi un ļoti sentimentāli, taču tas skatīšanās laikā netraucē: no pirmā kadra autori precīzi definējuši spēles noteikumus. Stāsts ir nepārprotami fiktīvs, gaišs, komisks un pozitīvs. Filmas gaitā «neveiksminiekam-varonim» jāpārvar trīs šķēršļi (faktiski tradicionālas pasakas struktūra par trešo tēvadēlu un trim pārbaudījumiem): tēva neatzinība, Olimpiskās komitejas pretestība, kā arī konkurentu-skandināvu izsmiekls. Tik elementāri uzbūvēts konflikts un visu trīs šķēršļu pārvarēšana nevar neaizkustināt pat viscietāko sirdi. Filmas galveno lomu atveido jaunais aktieris Tarons Edžertons, kura filmu aktiera pieredze līdz šim bijusi visai neliela un kura lielākā loma līdz šim bijusi komiskajā spiegu action gabalā «Kingsman: Slepenais dienests». Mēģinot attēlot īstā Edvardsa vientiesīgo mīmiku un plastiku, Edžertons stipri pārspīlē, ar savu šķobīšanos un vaikstīšanos vietām sākot atgādināt plānprātiņu, taču kopumā visai precīzi spēlējot uz «sirsnīgā antiņa» notīm. Viņa ekrāna partneris ir Hjū Džekmens, pilnībā fiktīvs tēls, kas aizpilda obligāto vietu klasiskas sporta filmas sižetiskajā kanonā: mācekļa un trenera (tēva/dēla) attiecībās, kuru laikā ne vien jaunais sportists gūst panākumus, bet arī treneris tiek dziedināts no dvēseliskas apātijas. Šajā gadījumā «dziedināšana» ir pat bezkaunīgi burtiska - Džekmena varonis iemaina glāzi viskija pret pienu. No kinoteātra jebkurš skatītājs iznāks, mazliet iedvesmots. Filmā garāmejot novīd arī Kristofers Vokens.

Liene Linde, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Publicitātes foto






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS