Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Esi vesels

Problēmbērnu savaldīšana. Zāles visu padara ļaunāku, bet ir kāds vitamīns... (92)

 
03.aprīlis 2016  07:12

Ortomolekulārās medicīnas pamatlicējs Abrams Hofers uzskata, ka lielāko daļu “problemātisko” bērnu var izārstēt ar viena vitamīna palīdzību.

Jaunākā tendence ir diagnosticēt bērnus kā bipolārus. Patlaban ASV ir viens miljons bērnu, kas lieto toksiskas, pieaugušajiem paredzētas zāles, lai ārstētu viņu bipolāros traucējumos.

Jaunākā tendence ir diagnosticēt bērnus kā bipolārus. Patlaban ASV ir viens miljons bērnu, kas lieto toksiskas, pieaugušajiem paredzētas zāles, lai ārstētu viņu bipolāros traucējumos.

Džejs ir sešus gadus vecs zēns, kurš tika ierauts modernajā psihiatriskajā sistēmā. Trīs gadu laikā viņš bija ticies ar sešdesmit ārstiem un saņēmis neskaitāmas diagnozes, ieskaitot garīgu atpalicību, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), Tureta sindromu, viņam tikai diagnosticēti opozicionāri izaicinoši traucējumi (ODD), obstruktīvi kompulsīvi traucējumi, rīcības traucējumi un, visbeidzot, bērnībā sākušies bipolārie garastāvokļa traucējumi.

Džejs tika ārstēts ar dažādām toksisku zāļu kombinācijām bez jebkādiem pierādījumiem, ka tās palīdzētu. Ārstēšanas programmas beigās zēns lietoja metilfenidātu (ritalīnu), nātrija divalproeksu (depakotu) un kvetiapīna fumarātu (serokvelu). Viņš tika izglābts, tikai pateicoties klīniskā psihologa Martija Makkeja pūliņiem, kurš uzstāja, ka zēnu nevar atstāt viņa psihiatram un Toronto Slimo bērnu universitātei viņš jāņem savā aizgādnībā. Lai Džejs pārstātu lietot zāles, bija vajadzīgi desmit mēneši. Dzerot medikamentus, viņš bija pārstājis augt, taču no tā brīža sāka atgūt veselību. Ilgtermiņa ietekme, ko atstājusi ilgstošā ārstēšana ar toksisko zāļu kokteili, pagaidām nav zināma.

Rebekai Railijai tik ļoti nepaveicās. Viņa nomira no divu medikamentu pārdozēšanas, kas tika doti arī Džejam. Par šo traģisko gadījumu runāja arī TV raidījumā CBS 60 Minutes – toreiz raidījuma tematam pat bija dots nosaukums “Kas nonāvēja Rebeku Railiju?”.

Rebeka bija jaunākais bērns disfunkcionālā ģimenē, kura dzīvoja Hullā, Masačūsetsā. Viņas māsas un divus gadus vecākie brāļi jau lietoja spēcīgus medikamentus. Divarpus gadu vecumā meitenei diagnosticēja UDHS un bipolāros traucējumus. Viņai nozīmēja serokvelu, kas ir iecienīts antipsihotisks medikaments šizofrēnijas ārstēšanai pieaugušajiem, antikonvulsantu depakotu, ko normāli dod tikai pieaugušajiem, un klonidīnu (katapresu) – zāles asinsspiediena samazināšanai.

2006. gada 13. decembrī Rebeku bez dzīvības pazīmēm no zāļu pārdozēšanas atrada guļam uz grīdas blakus mātes gultai. Viņas vecākiem tika piespriests mūža ieslodzījums par slepkavību, un tēvam tika liegta iespēja uz atbrīvošanu.

12. decembrī Rebekai parādījās saaukstēšanās simptomi. Māte viņai iedeva nedaudz acetaminofēna (tailenolu jeb paracetamolu) un vēl klonidīnu, jo citādi viņa negāja gulēt. Tad māte noguldīja bērnu blakus savai gultai uz grīdas, un meitene aizmiga. Kad māte pamodās, Rebeka jau bija mirusi.

Publicitāte, ko saņēma Rebekas lieta, pāršalca visu Masačūsetsu. Boston Globe štata žurnālists rakstīja, ka pārdozēšana, kā Rebekas Railijas gadījumā, ir reta, taču to nevar teikt par psihiatrisko medikamentu izrakstīšanu bērniem. Pagājušā gada laikā ārsti bija izrakstījuši klonidīnu – zāles, ko dažreiz lieto hiperaktivitātes samazināšanai un kas meitenes asinīs tika atrastas letālā daudzumā, – 955 bērniem, kas bija jaunāki par 7 gadiem (tas ticis darīts Mass Health programmas ietvaros – Mass Health ir sabiedriskās veselības apdrošināšanas programma). 536 bērniem, jaunākiem par septiņiem gadiem, izrakstīti arī antipsihotiski medikamenti, kas palielina diabēta un aptaukošanās risku.

Lielākais garīgās veselības pakalpojumu sniedzējs Mass Health programmā Massachusetts Behavioral Health identificēja 35 pirmskolas vecuma bērnus, kuri lietoja trīs psihiatriskos medikamentus vai vienas antipsihotiskās zāles.

2011. gada janvārī Tuftas medicīnas centrs, kas apdrošināja ārstu, kurš Rebekai Railijai izrakstīja zāles, novērtēja viņas gadījumu ar 2,5 miljoniem dolāru.

Problēmbērnu savaldīšana. Zāles visu padara ļaunāku, bet ir kāds vitamīns...


Jaunākā tendence ir diagnosticēt bērnus kā bipolārus. Patlaban ASV ir viens miljons bērnu, kas lieto toksiskas, pieaugušajiem paredzētas zāles, lai ārstētu viņu bipolāros traucējumos, kuri tiek diagnosticēti jau trīs gadu vecumā. Kādā pētījumu apskatā Dr. Anna Dafija no Monreālas universtitātes Psihiatrijas departamenta, ziņoja, ka diagnosticētie bipolārie traucējumi “visbiežāk neparādās līdz pat pusaudžu vecumam”. Pēc 41 pārskata caurlūkošanas viņa secināja, ka patiesībā tie bērniem nemaz neeksistē.

Kādā pētījumā tika atklāta būtiska saistība starp trankvilizatoriem (sedatīvajiem līdzekļiem), kas tiek lietoti ilgtermiņā, un smadzeņu garozas atrofiju. Ar katru uzņemto 10 000 mg trankvilizatoru devu paredzamais atrofijas risks palielinājās par 6,4 procentiem.

Kādā citā pētījumā atspoguļota trankvilizatoru ietekme uz zemgarozas tilpumu šizofrēnijas pacientiem, un palielināts tilpums saistīts ar smagākiem simptomiem. Šīs pārmaiņas netika novērotas pacientiem, kuri nesaņēma medikamentu.

Pētnieki no Pensilvānijas universitātes Filadelfijā pieņēma, ka zemgarozas tilpuma pārmaiņas varētu būt atbildes reakcija receptoru blokādei un samazināt ārstēšanas efektu. Citiem vārdiem sakot, zāles bojā smadzenes un samazina iespēju, ka pacients varētu jebkad atgūties.

Divu gadu vecumā bērnu smadzenes sāk strauji attīstīties un piecu gadu vecumā sasniedz pieauguša cilvēka smadzeņu svaru. Starp divu un piecu gadu vecumu smadzenes trīskāršo savu svaru. Šajā laikā bērni ir impulsīvāki un mazāk spēj sevi kontrolēt. Lai kļūtu par labiem sabiedrības pārstāvjiem, viņiem jāiemācās saprasties ar citiem un tikt galā ar agresiju, taču šis process tiek izjaukts, ja bērniem nozīmē spēcīgus medikamentus.

Kā lai viņu smadzenes attīstās normāli, ja to darbība tiek izjaukta? Labi zināms, ka bērni ir daudz jutīgāki pret zālēm un pārtikas piedevām, kas ir produktos.

Pirms četrdesmit gadiem Dr. Bens Feingolds, labi zināms un autoritatīvs alergologs, apgalvoja, ka tieši pārtikas piedevas atsevišķos gadījumos vainojamas bērnu veselības un uzvedības problēmās. Viņa darbs tika pilnībā noraidīts, un tam ticēja tikai vecāki, kuri pamanīja, ka pēc šo pārtikas piedevu izslēgšanas no uztura viņu bērnu veselība uzlabojās.

ASV Nacionālā veselības institūta pārstāvji 1982. gadā paziņoja, ka nav nekādu zinātnisku pierādījumu, kas pamatotu Feingolda apgalvojumus. Lielākā daļa tolaik veikto klīnisko pētījumu liecināja, ka alergologam nebija taisnība, arī kontrolēti pētījumi. Tā laika paradigma bija pretēja ārsta secinājumiem. Taču patlaban šī paradigma mainās, un nesen veikti pētījumi, arī kontrolēti, rāda, ka Feingoldam tomēr bijusi taisnība.

Ja atļauj bērniem noteikt bipolaritātes diagnozi tikai tāpēc, ka viņiem nedaudz mainās uzvedība (kas patiesībā ir vienkāršs mācību process), tas ir tas pats, kas piešķirt atļauju nogalināt – ja ne pašus bērnus, tad viņu mentālo attīstību un augšanu.
1960. gadā pētnieku grupa no Saskačevanas Kanādā atklāja psihiatrisko pacientu urīnā kādu savienojumu, ko nodēvēja par “bāli violeto faktoru”, jo tas iekrāsoja hromatogrāfijas papīriņu gaiši violetā tonī. To izmantoja, lai raksturotu stāvokli, kuru zinātnieki nodēvēja par malvāriju (vēlāk Dr. Karls Feifers to pārsauca par pirolūriju) – metabolu stāvokli, ko izraisa palielināts pirolu daudzums organismā. Piroli normāli veidojas hemoglobīna sintēzes rezultātā, un organisms parasti no tiem atbrīvojas ar urīnu.

Pētījumā iekļautie pacienti nāca no dažādām diagnostikas grupām, arī šizofrēniķi, un visu pacientu urīnā bija palielināts šī faktora daudzums.  

Dr. Feifers ir aprakstījis daudz un dažādus šizofrēnijas pacientu simptomus. Katram no tiem nepieciešama atšķirīga ārstēšanas programma, piemēram, ja slimība ir radusies tādēļ, ka ir liels niacīna deficīts, tā nepazudīs, ja pacientam tiks dots kāds cits vitamīns vai izmantota cita ārstniecības metode.

Ortomolekulārā medicīna
Līdz 1960. gadam Ābrams Hofers septiņus gadus bija izmantojis lielas B3 vitamīna (niacīnu vai niacīnamīdu) devas šizofrēnijas ārstēšanā, holesterīna līmeņa un senilitātes izpausmju samazināšanā. 7 Līdz tam viņam nebija lielas pieredzes par to, kā šis vitamīns varētu palīdzēt bērniem ar mācīšanās un uzvedības traucējumiem. Taču 1962. gadā, saņēmot zvanu no sava drauga Džordža, kurš bija satraukts par jaunāko dēlu Benu, Hofers pievērsās šai problēmai. Deviņu gadu vecumā Benam bija parādījušās uzvedības un mācību vielas apguves problēmas. Mūsdienās viņam noteiktu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu vai piešķirtu kādu ar UDHS saistītu diagnozi.

Bena attīstība skolā bija tik lēna, ka viņa skolotāji sāka gatavot vecākus tam, ka zēns, visticamāk, būs jāpārceļ uz citu skolu, kas paredzēta bērniem, kuri visu apgūst lēnāk, vai uz tādu, kas domāta garīgi atpalikušiem bērniem. Pirms Bena problēmas tika atklātas, viņš bija izpildījis IQ (inteliģences koeficienta) testu, kurā ieguva 120 punktus.

Hofers nebija sajūsmināts, ka viņam jāmēģina atrisināt Bena problēmas, jo viņam līdz tam nebija pieredzes ar bērnu ārstēšanu. Nelielā saskarsme, kas viņam bija ar bērniem iepriekšējo desmit gadu laikā, šoreiz nelīdzēja, jo visos gadījumos bērni vai nu lēni apguva mācību vielu, vai tiem bija smaga atpalicība, ko tolaik nespēja ārstēt. Mūsdienu bērns ar hiperaktivitāti un mācīšanās problēmām 1962. gadā bija liels retums. Taču Džordžs bija tik satraukts, ka Hofers nolēma kārtīgi izmeklēt viņa dēlu.

Bens ienāca Hofera ofisā kopā ar tēvu. Viņš bija izskatīgs puika, ārēji veselīgs, bez fiziskiem trūkumiem vai pazīmēm, kas piemīt bērniem ar nopietnu atpalicību un ir aprakstīti psihiatrijas mācību grāmatās. Zēns nezināja, kāpēc ir atvests pie ārsta, un noliedza, ka viņam būtu kādas sūdzības vai problēmas. Tēvs izstāstīja visu par Bena attīstību – zēns sācis staigāt līdz 14 mēnešu vecumam un runāt līdz 20 mēnešu vecumam. Džordžs un zēna māte uzskatīja, ka viņiem ir ideāls bērns, līdz brīdim, kad viņam palika septiņi gadi un viņš sāka iet pirmajā klasē.

1960. gada beigās Bena mamma pamanīja pārmaiņas zēna uzvedībā. Viņš kļuva nervozāks, nespēja naktīs aizmigt un, ja tas izdevās, vairākas reizes naktī pamodās.

Skolā Benam gāja arvien grūtāk. Kad ģimene pārcēlās uz citu pilsētas daļu un zēnam bija jāmaina skola, viņam radās vēl lielākas problēmas. Skolotāji bija uztraukti par puikas kļūdainajiem darbiem un sūdzējās vecākiem, ka viņš ir diezgan noslēgts. Bens ļoti slikti lasīja, grūti gāja arī ar pareizrakstību. Trešo klasi zēns pabeidza ar ļoti sliktiem rezultātiem, par spīti tam, ka mācībām tika pievērsta papildu uzmanība un mājās mamma sekoja līdzi, lai Bens kārtīgi mācītos (viņa bija skolotāja).

1961. gada jūlijā Benu izmeklēja garīgās veselības klīnikā, kura specializējās bērnu ārstēšanā. Bena māte izstāstīja, ka zēnam ir ļoti slikta atmiņa, manāma disleksija un viņš nespēj normāli izrunāt vārdus. Viņa acis šaudījās šurpu turpu, un, lai noturētu zēna uzmanību, māte mēdza vilkt ar lineālu līdzi tekstam. Skolotāji teica, ka zēns nemācās ar pilnu atdevi, bieži aizsapņojas un iznieko laiku nelietderīgi, tāpēc netiek līdzi mācību vielai. Viņa sekmes bija ļoti sliktas. Viņš nepabeidza mājasdarbus un nesatraucās par eksāmenu kārtošanu. Benu arī nekādi nebija iespējams motivēt, lai viņš vairāk pacenstos. Mājās zēns izturējās noraidoši pret tēvu, daudz kavēja skolu un bieži pārnāca mājās it kā pēc stundām, taču skolā nemaz nebija bijis.

Klīnika šajās problēmām vainoja pārcelšanos un konkurenci ar brāli, kurš bija pusotru gadu vecāks. Benam tika ieteikts lasīt pašpalīdzības literatūru, taču tas izrādījās neefektīvi.

Kad Hofers zēnu izmeklēja, ārsts bija neizpratnē. Nekas nenorādīja uz to, kas varētu būt izraisījis viņa stāvokli.
Hofers nozīmēja urīna analīzes. Viņš gribēja pārbaudīt kriptopirolu daudzumu, jo viņa pētnieku grupa bija atklājusi, ka lielākajai daļai šizofrēnijas pacientu urīnā bija kriptopiroli. Nereti tos noteica arī citu diagnožu pacientiem, bet mazākam daudzumam nekā šizofrēniķiem.

Iepriekšējos gados Hofers bija nonācis pie secinājuma, ka slimniekiem, kuru urīnā bija šis savienojums, šizofrēnija bija izteiktāka nekā citas diagnozes, un tie ļoti labi reaģēja uz lielām B3 vitamīna devām.

Nākamajā dienā Bena urīnā tika atrasts daudz kriptopirolu. Hofers sāka viņam trīs reizes dienā pēc ēdienreizēm dot niacīnamīdu (3000 mg). Vecāki ievēroja šo režīmu vairākus mēnešus. Tā paša gada rudenī Džordžs piezvanīja Hoferam un paziņoja, ka Bens esot normāls.

Viens no skolotājiem sagatavoja pārskatu par Bena sekmēm un 1973. gadā nosūtīja to Hoferam. Iepriekš Benam skolā bija gājis tik slikti, ka viņu klasē sauca par stulbu, un viņš stundās uz jautājumiem vispār neatbildēja. Tagad viņš aktīvi iesaistījās grupu diskusijās un brīvprātīgi atbildēja.

Pirms vitamīna terapijas Benam grūti gāja ar vielas pierakstīšanu stundās vai eksāmenu nolikšanu, īpaši matemātikā un pareizrakstībā, un viņš ļoti saspringa un neko nepaguva laikus izdarīt. Šīs problēmas drīz vien pazuda gan fiziskajā, gan sociālajā, gan emocionālajā jomā, un mācībās bija vērojami dažādi uzlabojumi.

Tagad Bens rūpējas par savu ģimeni un strādā pastāvīgu, atbildīgu darbu. Viņš atbilst Hofera kritērijiem par pilnīgu atlabšanu – viņam vairs nav slimības pazīmju un simptomu, viņš labi satiek ar ģimeni un apkārtējo sabiedrību.

Problēmbērnu savaldīšana. Zāles visu padara ļaunāku, bet ir kāds vitamīns...

Bens bija viens no pirmajiem bērniem, kuram Dr. Hofers pārbaudīja kriptopirolu daudzumu un ārstēja ar lielām niacīnamīda devām, un viņš ir lielisks piemērs tam, ko var panākt ar bērniem, kuriem noteiktas mācīšanās un uzvedības problēmas, ja vien viņi tiek izmeklēti, diagnosticēti un ārstēti ar atbilstošu ortomolekulāru pieeju.

Bena ārstēšana un atbildes reakcija uz lielajām vitamīna devām ir paraugs tam, ko var panākt ar uztura un uzturvielu piedevu palīdzību ne tikai slimiem bērniem kā Bens, bet arī veseliem bērniem.

1991. gadā Hofers bija aprakstījis jau 110 gadījumus par bērniem, kas bija jaunāki par 14 gadiem un kurus viņš ārstēja ar ortomolekulārām metodēm. Ja viņus vestu pie psihiatra, daudziem būtu noteikta uzmanības deficīta sindroma vai bipolāro traucējumu diagnoze, viņiem būtu izrakstīti antipsihotiski medikamenti, un neviens nebūtu atlabis.

Pirmie trīs bērni, kurus Hofers uzņēmās ārstēt 1960. gadā, izveseļojās. Nebija nepieciešami dubultakli pētījumi. Pavisam Hofers izārstēja vairāk nekā 2000 pacientu, jaunāku par 14 gadiem, un neveiksmīgi gadījumi bija ļoti reti. Viņa secinājumi lasāmi desmitiem publikācijās, arī vairākās grāmatās, un viņa ārstēšanas metodes ir apstiprinājušās arī citu ārstu darbā.

Ja šī ārstēšana ir tik laba, kā Hofers stāsta, kāpēc visi bērni nesaņem šādu terapiju un neatbrīvojas no traucējumiem?
Ortomolekulārā ārstēšanas teorija un prakse ir pamatota ar moderno paradigmu par vitamīnu lietošanu kā ārstniecības metodi un ne tikai, lai novērstu uzturvielu deficīta rezultātā radušās slimības kā cingu un rahītu. Taču ārstēšana ir daudz sarežģītāka par vitamīnu tablešu dzeršanu.

Pirmais solis ir bērna uztura koriģēšana. Daudzi bērnu ar uzturu uzņem pārstrādātus produktus, kuri satur daudz cukura, neveselīgu taukvielu un rafinētos miltus. Tikpat svarīgi ir izslēgt produktus, pret kuriem bērnam ir alerģija.
Medicinā tas pilnībā tiek ignorēts, izņemot dažus klīniskos ekologus. Ja bērns ir slims tāpēc, ka viņš dzer daudz piena, pret kuru viņam ir alerģija, viņš neizveseļosies, kamēr vien pienu neizslēgs no uztura.

Kad bērns un vecāki ir saņēmuši rekomendācijas, ko un kad ēst (jāēd ir trīs reizes dienā), bērns sāk saņemt nepieciešamos vitamīnus. Tādam bērnam, kuram ir mācīšanās un/vai uzvedības traucējumi, paši svarīgākie ir divi no B grupas vitamīniem – niacīns (B3) un piridoksīns (B6).

Sākotnēji Hofers ārstēšanā izmantoja tikai B3 vitamīnu, taču vēlāk viņš atklāja, ka arī B6 vitamīnam ir nozīmīga loma, īpaši, ja ir runa par autiskā spektra bērniem. Arī C vitamīns ir nepieciešams, jo neviens to neuzņem pietiekamā daudzumā ar pārtiku. D vitamīns vajadzīgs ziemeļu reģionos dzīvojošajiem, jo vairumā gada dienu ultravioletais starojums šeit ir reti sastopams.
Tā kā parasti ir vairāk nekā vienas uzturvielas deficīts, tad ir prātīgi pievienot B grupas vitamīnu kompleksu. Vissvarīgākās minerālvielas ir cinks un selēns.

Hofers joprojām brīnās par faktu, ka slimība, kas pirms dažiem gadiem bērniem tika diagnosticēta ļoti retos gadījumos, tagad tiek atklāta miljoniem bērnu, arī divgadniekiem, un viņiem tiek izrakstītas antipsihotiskas zāles. Izdevuma “The New York Times” reportieris Džons Tirnejs rakstīja, ka ārsti aizņemas diagnozes no citiem kolēģiem, un nereti pārmērīgi un nepamatoti izdāļā diagnozes, kā arī pārmērīgi nozīmē medikamentus vai terapiju (piemēram, agrāk šādi daudziem bērniem tika izrautas mandeles).
Ideja, ka bipolārie traucējumi ir ļoti plaši izplatīti, radās Hārvarda universitātē pēc Masačūsetsas Galvenās slimnīcas galvenā bērnu psihofarmakologa Dr. Džozefa Bīdermana izteikumiem. CBS TV programmā viņš definēja šos traucējumus daudz plašāk, tā ka vēl vairāk bērnu varētu klasificēt kā bipolāro traucējumu pacientus. Tā arī sākas ārstēšanas kaskāde – ar autoritatīva zinātnieka viedokli, kura vārds ir saistīts ar Hārvarda universitāti.

Cik daudz psihiatru iebilstu zinātniekam no tik izcilas universitātes? Turklāt viņa paustā ideja bija ļoti pievilcīga lielajiem zāļu ražotājiem, kuru medikamentiem atvērās milzīgs jauns tirgus.

Daudziem pacientiem psihiatriskie medikamenti var būt ļoti svarīgi kā ārkārtas gadījumu risinājums, taču tie pārvēršas par nelabo, ja tiek lietoti ilgtermiņā un lielās devās. Tos vajadzētu izmantot tāpat kā kruķus un izmest, kad tie vairs nav nepieciešami. Vairāk uzmanības būtu jāpievērš antipsihotisko medikamentu toksiskajiem blakusefektiem – tos lietojot, ir gandrīz neiespējami pilnībā atgūt labu veselību.

Ja pacientiem ar garīgiem traucējumiem tiek sniegts kārtīgs atbalsts un pajumte, labs uzturs un pret viņiem izturas pieklājīgi un ar cieņu, dabīgi atlabst aptuveni 40 procentu cilvēku. Kad pacienti tiek ārstēti ar modernās psihiatrijas metodēm, atveseļojas tikai 10 procenti.

Psihiatrijas diagnozes, kas aprakstītas Mentālo slimību diagnožu un statistikas rokasgrāmatas ceturtajā sējumā (DSM – IV) nav ne zinātniski pamatotas, ne noderīgas prognozei vai ārstēšanai, un no tām būtu jāatsakās. Tās būtu jāaizvieto ar etioloģiskām diagnozēm kā alerģijas, vitamīnu un minerālvielu deficīts un atkarības. Pašreizējā diagnostikas paradigma ir ne tikai traumatiska bērniem, to var salīdzināt ar atļauju nogalināt.

Mentālā rokasgrāmata
Oficiālais Amerikas Psihiatru asociācijas (APA) diagnostikas standarts ir Mentālo slimību diagnožu un statistikas rokasgrāmata (nu jau izdots piektais sējums, kas iznācis 2013. gada maijā). Citviet pasaulē šī diagnostikas sistēma nav populāra, un tās lietderīgums tiek apšaubīts pat Ziemeļamerikā.  Nav ticami un droši, ka dažādi neatkarīgi psihiatri, izmeklējot vienu un to pašu indivīdu, var nonākt līdz atšķirīgiem diagnostiskiem secinājumiem.

Pirmszinātniskā medicīna saskārās ar līdzīgām problēmām. Tā bija aprakstoša, jo nebija pieejami ne laboratoriski testi, ne citas precīzas diagnostikas metodes.

Ap 1900. gadu psihiatrijas mācību grāmatās tika apspriesta psihozes diferenciālā diagnostika, kas ietvēra pelagru (B3 vitamīna deficīts), cingu (C vitamīna deficīts), neirosifilisu un priekšlaicīgu demenci. Taču abu vitamīnu deficīta sindromi tika izņemti no psihiatrijas, atstājot tos citiem ārstiem un sabiedrības veselības speciālistiem.

Kad miltiem nelielā daudzumā pievienoja niacīnu (B3 vitamīnu), tas gandrīz izskauda pelagru. Tas bija viens no ievērojamākajiem panākumiem sabiedrības mentālās veselības uzlabošanā – šādi tika sasniegts daudz lielāks psihozes saslimšanas un tās pārsvars samazinājums, nekā to spēja panākt visa psihiatrijas nozare kopumā.

Vispārējā parēze (viena no neirosifilisa formām) tika diagnosticēta ar asins analīžu palīdzību un pazuda no psihiatrijas nozares. Priekšlaicīga demence arī pazuda, to pārdēvēja par šizofrēniju. Taču turpmāk psihiatrisko diagnožu attīstība bija niecīga. Līdz brīdim, kad dzima ortomolekulārā psihiatrija.

Maizītes ar ievārījumu
1960. gadā kāds ārsts izsauca Ābramu Hoferu uz ASV. Viņš raudāja un stāstīja par savu dēlu, kuram tolaik bija 12 gadi un kurš gulēja slimnīcā. Ārstam bija paziņots, ka nav nekādu ārstēšanas iespēju un cerību un dēls ir jāievieto Kalifornijas štata garīgo slimību slimnīcā. Būtībā – viņu var aizmirst. Tas bija ierasts ieteikums.  

Hofers ieteica zēna tēvam sadabūt niacīnu, aiznest to uz slimnīcu un apspriest tā lietošanu ar zēna psihiatru. Taču psihiatrs šo ieteikumu uztvēra ļoti noraidoši, sakot, ka vitamīns izceps puikas smadzenes. Hofers bija pārsteigts, jo viņš nedomāja, ka profesionāls ārsts varētu baidīties no niacīna. Psihiatra apgalvojums bija nepatiess.

Zēna tēvs katru dienu sāka apciemot dēlu un deva tam maizītes ar ievārījumu, taču tās nebija parastas maizītes. Tās sastāvēja no maizes šķēles, ievārījuma kārtas, niacīna pulvera, vēl vienas ievārījuma kārtas un vēl vienas maizes šķēles.
Pēc trim mēnešiem zēns vēlējās iet mājās. Viņš pabeidza 12. klasi un bija viens no 5% labāko vidusskolēnu valstī. Vēlāk šis zēns izvēlējās studēt medicīnu, ieguva mediķa grādu un kļuva par psihiatrijas pētnieku. Vienu vasaru viņš pavadīja, strādājot Lainusa Polinga laboratorijā.

Drošais ritalīns (lasām starp rindiņām)
2006. gada oktobrī ASV Nacionālais garīgās veselības institūts sponsorēja, kā pats dēvēja, “pirmo ilgtermiņa liela mēroga pētījumu, ar mērķi noteikt metilfenidāta (ritalīna) drošību un efektivitāti pirmsskolas vecuma bērnu ārstēšanā, kuri cieš no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma”. Nav nekāds brīnums, ka šajā pētījumā atklājās, ka medikaments ir drošs un efektīvs, ja to nelielās devās lieto pirmsskolas vecuma bērniem (no trim līdz pieciem gadiem). Taču pētījumā atklājās arī tas, ka šajā vecuma grupā bērni ir jutīgāki pret medikamenta izraisītajām blakusparādībām nekā vecāki bērni, un tāpēc tie būtu rūpīgāk jāuzmana. Aplūkosim būtiskākos datus no šī dokumenta, kas uzrakstīts tā, lai atbalstītu autoru secinājumus.

1. Pētījums ilga 70 nedēļas. Var izklausīties, ka tas ir ļoti ilgi, salīdzinot ar ierastajiem pāris mēnešiem, kuros tiek testēti medikamenti. Taču patiesībā tas ir ļoti īss laiks attiecībā uz pusaudžu gadu sasniegšanu.
Malnutrīcija var neparādīt sliktākās toksiskās blaknes pat 20 gadus. Nosaukt šo par ilgtermiņa pētījumu nebūtu pareizi. Tas tika dēvēts arī par liela mēroga pētījumu, taču tajā iekļāva tikai 303 bērnus.

2. Drošība. Blaknes bija smagākas nekā vecākiem bērniem.

3. Medikaments palēnināja bērnu augšanas rādītājus. 70 nedēļās, kamēr ilga pētījums, bērni paaugās par 1,27 cm mazāk, nekā bija paredzēts. Iedomājieties, kas notiktu, ja šie bērni turpinātu piedalīties pētījumā desmit gadus, kad jau būtu sasnieguši pusaudžu vecumu, kas nemaz nav tik neierasti. Lai arī augšana nenorit lineāri vecumam, mēs tik un tā varam spriest, ka vidēji viņi būtu par 12,7 cm īsāki un svērtu par 13,6 kg mazāk.

4. Vienpadsmit procenti bērnu izstājās no pētījuma nepanesamu blakusefektu dēļ. Piemēram, daži no bērniem zaudēja svaru, un 10% vai lielāks svara zudums no bērna sākotnējā svara tika uzskatīts par pietiekami nopietnu blakni, lai pētnieki pārstātu bērnam dot medikamentu. Citas blaknes bija bezmiegs, apetītes zudums, garastāvokļa maiņas kā izteikta trauksme, nervozitāte un ādas kniebšana.

Vai šāda ārstēšana, kas katram desmitajam pacientiem pasliktina veselības stāvokli, var tikt uzskatīta par drošu un efektīvu?

Dabīgas ārstēšanas recepte
Jebkuru uzvedības problēmu gadījumā vērsieties pie specializēta, pieredzējuša uztura speciālista vai ortomolekulārā praktiķa, kas šīs ieteiktās devas pielāgos individuāli, ņemot vērā bērna vecumu vai specifiskās vajadzības.
* Pārbaudiet pārtikas alerģiju un turiet aizdomās lielo trijnieku: cukuru, piena produktus un kviešus.
* Ēdiniet bērnu trīs reizes dienā ar uzturvielām bagātu, ekoloģisku, rūpnieciski nepārstrādātu pārtiku un gatavojiet maltītes no svaigiem produktiem paši.
* Izslēdziet no uztura produktus ar pievienotām pārtikas piedevām.

Problēmbērnu savaldīšana. Zāles visu padara ļaunāku, bet ir kāds vitamīns...

Bagātiniet uzturu!
* Ar multivitamīnu tabletēm, kas nesatur varu.
* B3 vitamīnu (niacīnamīda vai inozitola heksanikotināta formā). Ieteicamā dienas deva: 500–1000 mg 3 reizes dienā.
*B–50 vitamīnu kompleksu (50 mg desmit B grupas vitamīnu). Ieteicamā dienas deva: viena tablete.
* B 6 vitamīnu. Ieteicamā dienas deva: 100 mg.
* B9 vitamīnu (folāta vai folskābes veidā). Ieteicamā dienas deva: 1200 mcg.
* D vitamīnu. Ieteicamā dienas deva: 1000–2000 SV.
* C vitamīnu. Ieteicamā dienas deva: 500–1000 mg 3 reizes dienā.
*Cinku. Ieteicamā dienas deva: 25–50 mg.
*Selēnu. Ieteicamā dienas deva: 200 mcg.
* Kalciju un magniju. Ieteicamā dienas deva: 300 mg kalcija, 150 mg magnija, katrs 3 reizes dienā.
* Omega 3 neaizstājamajām taukskābēm. Ieteicamā dienas deva: 1 grams 3 reizes dienā.

Žurnāls “Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS