Mākoņains
Rīga
Mākoņains
LV RU
Izklaide

Kā "Duets Sandra" konkurēja ar Laimu Vaikuli (91)

 
03.aprīlis 2016  07:54

Vai zinājāt, ka Andris un Sandra Brīnumi savulaik kā varietē muzikanti konkurēja pat ar Laimu Vaikuli? Vai zinājāt, ka “Duets Sandra” tagad ir rokgrupa? Kas ir šis “Duets Sandra” – vieni no visvairāk koncertējošajiem mūziķiem Latvijā?

Vai zinājāt, ka Andris un Sandra Brīnumi savulaik kā varietē muzikanti konkurēja pat ar Laimu Vaikuli?

Vai zinājāt, ka Andris un Sandra Brīnumi savulaik kā varietē muzikanti konkurēja pat ar Laimu Vaikuli?

“Duets Sandra” patiešām ir fenomens latviešu mūzikā. Grupa, kas patiesībā ir laulātais pāris Andris un Sandra Brīnumi, šogad svin 25. jubileju un nupat izdevuši savu nu jau 23. albumu. Viņi ir viena no visvairāk koncertējošām muzikālajām apvienībām Latvijā un tautā ir ļoti populāri. To, kur slēpjas Brīnumu pāra brīnums, žurnāls Kas Jauns skaidro intervijā ar Sandru un Andri Brīnumiem. Uz jautājumiem gan pārsvarā atbild Andris.
 
Ļaudis, pirmo reizi padzirdot par Duetu Sandra un uzzinot, ka tajā muzicē Sandra un Andris Brīnumi, ir pārliecināti, ka tie ir jūsu skatuves pseidonīmi. Neviens taču nespēj noticēt, ka tā var būt arī dzīvē.

Neko nepadarīsi – tāds uzvārds ir! Brīnumi nāk no Rūjienas. Tā ir viena dzimta, visi Brīnumi ir radi, jo Brīnumu nav daudz. Sandra gribēja, lai grupu nosaucam Brīnumi, taču biju pret.

23. albums. Vai nav par daudz?
Tāds darbs.

Cik jums vispār ir dziesmu? Vai esat kādreiz mēģinājuši tās saskaitīt?
Jā. Ierakstītas un tautās palaistas ir ap 500. No tām pašu sacerētas apmēram 250. Agrāk mēs izpildījām arī ļoti daudz citu autoru dziesmu.

500 dziesmu! Tas ir diezgan daudz.
Ne gluži. Ņemot vērā 25 darbības gadus, tas ir normāli. Tas nav ne daudz, ne maz. Turklāt bez Dueta Sandra dziesmām mums vēl ir ļoti daudz dziesmu, ko esam radījuši citiem izpildītājiem. Pirms 15 gadiem strādājām arī kā autori. Rakstījām gan Viktoram Lapčenokam, gan Dainim Porgantam un citiem aktieriem. Bija laiki, kad varējām nekoncertēt, jo mums pietika ar to vien, ka pēc pasūtījuma rakstījām dziesmas. Bija pat tā, ka nedēļas laikā nācās sacerēt veselu albumu. Un daudzas no šīm dziesmām ir kļuvušas par hitiem. Slavenākais no tiem ir Daiņa Porganta Mana mīļā. Daudzi joprojām domā, ka tā ir Raimonda Paula, nevis Sandras un Andra Brīnumu dziesma.

Dueta Sandra 25 gadu jubileju svinēsiet ar kādu vērienīgu koncerttūri? Re, pat Opus Pro sastāvs savācās kopā uz savu 30 gadu jubileju. Nav iecerēts kāds lielkoncerts?
Pašos pirmsākumos, kad iznāca pirmais un otrais albums, mums bija lielie koncerti ar lielo televīziju. Bet pēc tam visa darbošanās aizgāja tādā rutīnā, ka… Jāsaka tā – kā pirms 25 gadiem sākās koncerttūre, tā vēl nav beigusies. Viens koncerts nomaina otru. Jā, uz 20 gadu jubileju tādu lielāku bijām uztaisījuši. Bet kopumā ne mēs albumu iznākšanu kā īpaši atzīmējam, ne grupas jubilejas svinam. Vienkārši ar katru jaunu albumu koncertos nomainās dziesmas, un viss. Nemitīgi strādājam.

Nav apnicis 25 gadus darīt vienu un to pašu?
Bet tas taču ir mūsu darbs! Tāds pats kā tālbraucējiem šoferiem vai skolotājiem. Tikpat labi var arī viņiem pajautāt, vai nav apnicis strādāt. Mums tā nav izprieca vai hobijs, bet gan darbs melnās miesās. Kā kopš skolas laikiem sākām muzicēt, tā to darām joprojām. Mēs ar to pelnām sev maizītei. Un darām darbu, kas mums patīk. It sevišķi pēdējos gados, kad mūsu publika ir ļoti jauka. Tas sniedz gandarījumu.

Pirms tam Sandrai pat prātā neienāca, ka visu dzīvi saistīs ar mūziku, būs dziedātāja, sacerēs dziesmas. Arī likteņa sakritība. Interesanti tā dzīve iegrozās.

Pirms tam Sandrai pat prātā neienāca, ka visu dzīvi saistīs ar mūziku, būs dziedātāja, sacerēs dziesmas. Arī likteņa sakritība. Interesanti tā dzīve iegrozās.


Cik koncertu jums ir nedēļā?
Kā kuro reizi. Vidēji četri pieci, bet gadās, ka ir katru dienu vai pat vairāki dienā, kad kādā birojā svin jubileju un mēs esam paaicināti apsveikt gaviļnieku. Tos gan nevarētu nosaukt par koncertiem – izpildām tikai pāris dziesmu.  

Vai tas nav nogurdinoši?
Kā var nogurt no darba, kas patīk? Bet, ja sakrīt tālie koncerti, kad vienā dienā jābūt Latvijas vienā galā, bet otrā – pavisam citā, tad, protams, esam neizgulējušies un noguruši. Taču pietiek stundas piecas sešas pagulēt, un varam atkal būt uz strīpas. Jo mums jau šofera nav, uz koncertiem braucam divatā, paši stūrējam. Iekrāmējam busiņā instrumentus, skaņu tehniku un braucam. Pēdējā laikā pa Latviju gan retāk, jo pārsvarā koncertējam Rīgā un tās apkārtnē.

Laukos ļaudīm vairs nav naudas koncertiem?
Arī, bet tas, ka koncertējam Rīgā vai Liepājā, vairāk saistīts ar mūsu muzikālo stilu. Pielāgojamies tam, ar kuru vairāk var nopelnīt. Agrāk tas bija šlāgeris, spēlējām to un pārsvarā muzicējām laukus. Taču 2012. gadā Latvijā sākās šlāgera noriets, arī lauki kļuva tukšāki, tāpēc pievērsāmies rokmūzikai. Un mums rokmūzika pašiem vairāk patīk, esam pie šīs mūzikas izauguši, tā mums sirdij tuvāka. Izpildām dziesmas hārdroka manierē, un tāda mūzika vairāk pie sirds iet pilsētniekiem. Šlāgermūzikas lauciņš tagad kļuvis tik pliks un pliekans, ka negribam tajā vairs neko darīt.

Duets Sandra - Mazcenas mobīlais @teatrabars



Tas gan ir pārsteigums! Vai tiešām šlāgeristi Duets Sandra tagad ir rokgrupa?
Tā varētu teikt. Kopš 2012. gada mūs par šlāgermūziķiem vairs nedrīkst saukt. Lai gan jau pirms tam katrā albumā bija pa kādai roķīgai dziesmai. Piemēram, tas pats Cūkmens ir pamatīgs roks, īsts AC/DC! Bet tagad visas dziesmas ir roks. Tikai teksti gan tie paši sociāli aktīvie. Dziedam par visu, kas cilvēkiem svarīgs.

Saistībā ar jūsu duetu ir interesanti, ka mūziku sacer nevis kungs, bet dāma. Parasti jau ir otrādi: džeki ir vairāk uz komponēšanu tendēti, bet dāmas – uz dzejošanu…
Vienkārši Sandrai ir lielāks ķēriens uz mūziku, man – uz tekstiem. Bet tā jau visu darām kopā. Un, tā kā pie dziesmas autoriem kaut kas jāraksta, tad Sandru pierakstām kā mūzikas autori. Tāpat jau autoratlīdzība nonāk kopējā ģimenes budžetā. Mums ir pilnīgi vienalga, kurš ko darījis, tāpat uz vienu kabatu strādājam.

Bet dziesmas top dažādi. Ja agrāk vispirms bija melodija, tad tagad ir otrādi – pirmais ir teksts. Un tas ir viens no grūtākajiem labas dziesmas radīšanā – atrast aktuālu tēmu. Turklāt mums nepatīk sacerēt dziesmas par to, par ko kāds jau ir rakstījis. Ja visi raksta par māti, mīlestību un dzimteni un par to ir 1000 gabalu, tad kāpēc mums rakstīt 1001.? Tad jau labāk radām dziesmu par nūjotājiem vai lieko svaru. Mēs meklējam tēmas, lai dziesmām būtu noiets, pielietojums. Tāpēc vispirms izdomājam tēmas un tad tām piesaistām melodiju. Par politiku gan nerakstām.

Par naudu parasti jau nerunā… Bet, ja jau jums to koncertu ir tik daudz – dzimšanas dienas ballītes, dažādi korporatīvie pasākumi –, tad jau par ienākumu trūkumu nav jāsūdzas. Kāds ir bijis lielākais honorārs?
Nav tā, ka peldamies tūkstošos. Lielākais bija “treknajos gados”, kad piedāvāja 700 latu. Tagad? Tagad ir dīvaini laiki. Turklāt mums cenas nav augstas, mēs izejam uz skaitu. Nu nevar sēdēt un gaidīt cerībā, ka parādīsies kāds lielais piedāvājums. Sen jau esam nonākuši pie secinājuma, ka, spēlējot bieži, bet par nelieliem honorāriem, var nopelnīt daudz vairāk nekā – spēlējot par lielu naudu, bet reti. Vēl ir ienākumi no autoratlīdzībām. Tagad gan mazāk, bet treknajos gados gan bija labi cipari.

Tad mēs bijām varietē grupa sešu cilvēku sastāvā plus vēl 30 dejotāju. Muzicējām gan restorānā Jūras pērle, gan viesnīcā Jūrmala.

Tad mēs bijām varietē grupa sešu cilvēku sastāvā plus vēl 30 dejotāju. Muzicējām gan restorānā Jūras pērle, gan viesnīcā Jūrmala.


Jūs kopā esat jau 35 gadus – šogad būs pusapaļa kāzu jubileja. Kā iespējams diendienā būt kopā – gan dzīvē, gan darbā?
Tieši tas jau arī ir iemesls – mums ir viens darbs, kā dēļ mēs viens bez otra nevaram. Mēs esam kā cimds ar roku, un tas mūs arī satur kopā. Ja katrs strādātu savu darbu, tad nez kā būtu. Mēs esam tā saauguši kopā, ka jūtam – kurš ko darīs, ko domās. Mēs esam divi vienā – perfekts mehānisms, kas darbojas jau 35 gadus. Turklāt mums pat nav jādala honorārs, līdz ar to iztiekam bez strīdiem par naudu, kā tas bieži vien ir citos mūziķu kolektīvos. Mēs esam ģimene un biznesa modelis.

Bet vai tiešām pa šiem 35 gadiem, esot diendienā kopā, ne reizi neesat viens otram apnikuši? Nu neticu!
Nē! Mums ir tieši otrādi – tiklīdz mums uz kādu stundu jāpašķiras, liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Pat ejot pie zobārsta, viens otru neatstājam. Mēs visu darām kopā. Esam saraduši tā, ka citādi vairs nevaram. Neplēšamies, nekašķējamies…

Kurš kuru pirms tiem 35 gadiem noskatīja?
Abi vienlaikus. Bet patiesībā tā bija likteņa sakritība. Draugi mani uzaicināja uz kādas meitenes jubileju, un tā meitene bija Sandra. Tā arī sapazināmies.

Vai Sandra tad jau dziedāja?
Nē, nē! Es biju muzikants jau sen un Sandru ievilku mūzikā. Man bija grupa ar citu solisti, un, kad viņa aizgāja, nācās meklēt ko vietā.

Labs aprēķins – noprecēt smuku meiteni, tad iemācīt viņai dziedāt un komponēt dziesmas, lai pēc tam kopā pelnītu naudu.
Tad, kad viņu precēju, tādas domas prātā man vēl nebija. (Smejas.) Taču Sandrai bija talants uz dziedāšanu, turklāt, kad mūsu soliste ģimenes apstākļu dēļ pirms koncerta pēkšņi pameta grupu, steigšus vajadzēja risinājumu. Sandra bieži braukāja līdzi grupai, tāpēc zināja mūsu repertuāru. Atlika pirms koncerta tikai mazliet piestrādāt, izmēģināt – un mūsu grupā jau bija jauna soliste. Pirms tam Sandrai pat prātā neienāca, ka visu dzīvi saistīs ar mūziku, būs dziedātāja, sacerēs dziesmas. Arī likteņa sakritība. Interesanti tā dzīve iegrozās.

Kad jūs bijāt vairāk populāri – kā Duets Sandra vai pirms tam, padomju laikos?
Tad mēs bijām varietē grupa sešu cilvēku sastāvā plus vēl 30 dejotāju. Muzicējām gan restorānā Jūras pērle, gan viesnīcā Jūrmala. Mēs izgājām to pašu ceļu, ko Laima Vaikule. Viņa ar savu varietē grupu pārsvarā muzicēja Jūras pērlē, mēs ar savu – viesnīcā Jūrmala. Es biju muzikants, Sandra dziedāja. Tajos laikos Latvijā vislielākais restorāns bija tieši viesnīcā Jūrmala. Tur bija 250 sēdvietu, publika – pārsvarā kaukāzieši, ļoti turīgi. Restorāns bija pārpildīts. Savukārt Jūras pērlē, kur uzstājās Laima Vaikule, bija teju simts vietu. Tāpēc tējas naudu daudz vairāk nopelnīt varēja tieši Jūrmalā.

Tikmēr Laima Vaikule restorānā "Jūras pērle".

Tikmēr Laima Vaikule restorānā "Jūras pērle".


Tie bija muzikālās karjeras paši augstumi – jebkurš mūziķis sapņoja spēlēt Latvijas kūrortpilsētas lielākajā restorānā, kur klienti šķiedās ar naudu. Tolaik muzikantiem restorāni kotējās pēc tējas naudas lieluma, un Jūrmalā tā bija viena no visaugstākajām Latvijā. Vispirms mums stundu bija varietē programma, pēc tam vakarā restorānā spēlējām balles. Pēcāk nāca citi laiki, lielos restorānus aizklapēja ciet, tādas varietē grupas vairs nebija vajadzīgas. Muzicējām mazos krodziņos, līdz pagāja desmit, piecpadsmit gadu, kad lēnām, lēnām atgriezāmies slavas virsotnē. Bet nu jau kā Duets Sandra.

Un cik ilgi vēl esat gatavi tā diendienā koncertēt?
Muzicēsim, cik veselība atļaus. Nekādu dižo mērķu mums nav. Savulaik jau esam visos stadionos izspēlējušies, Sporta manēžu pilnu ar skatītājiem dabūjuši. Tas viss ir jau piedzīvots. Tagad galvenais, lai būtu veselība. Tad arī varēsim darīt savu darbu – muzicēt.

Juris Vaidakovs, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Mārtiņš Ziders, no “Dueta Sandra” arhīva, no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS