Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Diētas

"Es neēdu gandrīz gadu!" - jauniņā Sabīne atklāti stāsta par anoreksiju (50)

 
06.aprīlis 2016  06:02

"Rauga pankūka, resnā, teftelis, suķe, tauku lodīte – šīs ir tikai dažas no manām iesaukām, kad biju 14 gadu veca,” stāsta 19 gadu vecā Sabīne.

Ēdiens patiešām šķita pretīgs. Tovakar lēnā garā visu apēdu, pēc tam devos uz tualeti un atbrīvojos no vakariņām izvemjoties.

Ēdiens patiešām šķita pretīgs. Tovakar lēnā garā visu apēdu, pēc tam devos uz tualeti un atbrīvojos no vakariņām izvemjoties.

"Uz apvainojumiem es vienmēr atbildēju ar smaidu un kādu joku, tomēr tie palika manā zemapziņā un kā ļauns tārps gandēja manu pašapziņu. Vienu dienu es nolēmu notievēt,” savu stāstu par ēšanas traucējumiem žurnālam "Sīrups" uzticējusi 19 gadu vecā Sabīne.

Tev ir smagi kauli?!
Reiz klasesbiedrs man jautāja: “Vai mamma tev saka, ka tev ir smagi kauli?!” Nesagaidījis atbildi, viņš smejoties pats atbildēja: “Nē! Tu vienkārši esi resna.” Šos apvainojumus biju dzirdējusi tik bieži, ka vairs nespēju raudāt. Savas jūtas apslāpēju, apēdot vēl vienu pusdienu magoņmaizīti, kas bija bagātīgi pārlieta ar šokolādes glazūru...

Runājot par svaru... Es nekad neesmu bijusi slaida. Arī bērnībā tāda nebiju. Mana vecmamma vienmēr teica, ka bērnam ir jābūt nedaudz tuklam, ar veselīgiem, apaļiem un sārtiem vaigiem. Es biju pat pārlieku veselīga. Mamma mani vienmēr mierināja, ka meitenei, kura aug jeb ir pubertātes vecumā, “bērna pampumiņš” esot normāla parādība. Tāpēc es par to nemaz neuztraucos. Mani vecāki kādu laiku dzīvoja šķirti, tāpēc izēšanās bija vienīgais prieks, ko viņi man varēja sniegt, lai es nesāktu domāt par kaut kādām muļķībām. Nedēļu nogales pavadot pie tēva, es varēju dabūt visu, ko man kārojās. No rīta stūmu iekšā maizītes ar šokolādes krēmu, bet pusdienās notiesāju pamatīgu karbonādi ar kartupeļiem un salātiem. Darbdienās dzīvoju pie mammas, kurai manā audzināšanā piepalīdzēja omīte. Viņa pēc katrām pusdienām un vakariņām, kad pildīju mājas darbus, pienesa man smalkmaizītes un tēju, lai man smadzenes labāk strādā. Kad pēc pusgada man nederēja nevienas bikses, mamma mierināja: viss nostāsies savās vietās, kad sāksies mēnešreizes.

Tuklums nepazuda
Mēnešreizes man sākās, kad biju 12,5 gadus veca. Tuklums, protams, nepazuda. Man parādījās jaunas intereses – zēni. Neliegšu, sāku sevi salīdzināt ar citām meitenēm, novērtējot, kā manas vienaudzes izskatās un, protams, cik sver. Laikam 7. klasē uz mūsu skolu atnāca zēns, kurš man ļoti iepatikās. Iepatikās tik ļoti, ka nekautrējos viņam nosūtīt vēstulīti ar Valentīna dienas pasta starpniecību. Rakstīju, ka ļoti vēlos viņus satikt un man viņš patīk. Parakstījos kā viņa slepenā pielūdzēja. Puisis ieradās uz satikšanos, bet ar bagāžu – viņam līdzi bija bariņš draugu, kas mani izsmēja tā, kā vēl neviens nebija darījis. Tā bija visrupjākā zākāšana, kādu biju pieredzējusi. Viņš stāvēja un klusēja. Laikam bija šokā, ka viņa slepenā pielūdzēja ir tik resna un neglīta...

Pat bikses tev neder!
Lai gan pēc šā starpgadījuma mana pašapziņa bija samalta miltos, tas nebija iemesls, kāpēc es uzsāku nežēlīgu spēli ar savu ķermeni.

Man nereti jautāja, kā es gada laikā, nevienam nemanot, pārstāju ēst. Atbilde ir vienkārša: nebija neviena, kas mani spētu regulēt. Īsi pirms mācību gada beigām mamma aizbrauca strādāt uz Īriju. Skolā man gāja labi, tāpēc uztraukumam, ka tēvs netiks galā ar manu audzināšanu, nebija pamata. Tēvs diezgan daudz strādāja, bet neliedza man pilnīgi neko. Iepriekš mēs nebijām kopā iepirkušies, tāpēc mums abiem tas bija kas pilnīgi jauns. Viņš man ļāva izvēlēties visu, ko gribu. Uzlaikoju bikses, par kurām jau sen sapņoju, un lepni atrādījos tēvam. Viņš sāka smieties: “Bērns, mamma un ome tevi pārbarojušas ar putrām un bulkām! Pat bikses tev neder. Iešu paskatīties lielāku izmēru, protams, ja tik liels te būs!” – un aizgāja smiedamies. Viņš tikai pajokojās, bet mani tas aizvainoja līdz sirds dziļumiem. Pat tēvs smējās par mani!

Liekajam svaram jāpazūd!
Vakarā nostājos pie spoguļa un kārtīgi nopētīju sevi. Riepa patiešām bija pretīgi liela, bet kājas... Tās baisās, ļumīgās ļeškas! Vaigi sarkani un resni! Ja es būtu slaidāka, man derētu jebkurš apģērbs, un tēvs man tos pienestu dejodams. Neviena apvainojuma, nekādu smieklu aiz muguras, un es patiktu visiem. Mērķis – gluds vēders, slaidas kājas un izteikti vaigu kauli. Man tā riebās mans ķermenis, ka tas mani iedvesmoja nežēlīgām pārmaiņām. Katru vakaru riņķoju pa mūsu mikrorajonu, taisīju pietupienus un vēderpresītes. Atļāvos paēst tikai tad, kad bads jau sūkāja ribas. Un arī tikai pāris ābolu vai salātus. Tēvam bija ļoti maz laika, lai katru vakaru gatavotu, tāpēc mans neēšanas plāns darbojās vēl labāk. Grūtāk gāja nedēļu nogalēs, kad nācās sēsties pie galda kopā ar omīti, kura gatavoja izcilas karbonādes. Tā kā tuvojās mācību gada beigas, uztraukums par smalkmaizītēm, kurām agrāk nespēju paiet garām, mazinājās. Es tuvojos mērķim, savam sapņu svaram! Pāris mēnešu laikā svars pazuda neticamā ātrumā. Atkal nostājos spoguļa priekšā un kritiski sevi nopētīju. Bakstīju tās vietas, kurām, pēc manām domām, bija jāpazūd. Gurni vēl joprojām bija par lielu, bet vēders no sāna izskatījās milzīgs. Lai gan bija pazuduši gandrīz astoņi kilogrami, nebiju apmierināta ar rezultātu, tāpēc sāku izvērtēt visu, ko lieku mutē, bet vēl labākas bija dienas, kad vispār neko neapēdu. Nedēļu nogalēs krāpos, jo patiešām negribēju, lai apēstās karbonādes “nonāk uz gurniem”. Ja neviens neskatījās, gaļu atdevu sunim, mazliet ieknābāju salātus, bet pārējais tika nolaists tualetes podā. Pusdienošanu parasti vilku garumā, lai pārējie jau būtu paēduši, kad sāku “krāpties”.

Vasaras beigās ēšanu biju atmetusi kā kaitīgu ieradumu!

Domāja, ka esmu narkomāne!
Protams, visi, kuri mani pazina, pamanīja, ka es mainos. Mamma, kura mani redzēja tikai ar skype starpniecību, domāja, ka man beidzot pazudis bērna tuklums. Tēvu es apmuļķoju, velkot platākas un biezākas drēbes. Tas bija arī noderīgi, jo man pastāvīgi sala. Vasaras beigās, kad citas izmetās īsās kleitiņās, es biju ietinusies savā biezākajā džemperī. No vienas puses, es lieliski apzinājos, ka daru sev pāri, no otras – negribēju, lai kāds man aizliedz to darīt. Ja kāds zinātu, ka es badojos, viņi neļautu man tuvoties mērķim! Ikreiz, kad ieskatījos spogulī, es biju tā pati resnā meitene, vēl joprojām pārāk resna savai iedomātājai mērauklai.

Skolā man sāka iet grūti. Nespēju koncentrēties. Pastāvīgi jutos nogurusi. Staigāju apkārt tādā jocīgā, sapņainā stāvoklī. Biju kļuvusi ļoti lēna un nevarīga. Neņēmu līdzi lielu daļu grāmatu, jo fiziski nespēju tās pacelt. Pirmās raizes par mani sāka izrādīt klasesbiedri, aizrādot, ka es pastāvīgi salstu un neizskatos vesela. Laikam domāja, ka esmu narkomāne, tāpēc skolotāja mani nosūtīja pie medmāsas. Es centos taisnoties, ka jūtos brīnišķīgi, uztaisīju pat pāris pietupienu, bet māsiņa izsauca “ātros”. Neliels ieskats manos datos, lai jūs saprastu, kāpēc visi par mani satraucās – mans augums ir 165 centimetri, bet svars  “resnajā laikā” bija 68 kilogrami. Kad mani nogādāja slimnīcā, svēru ap 50 kilogramiem.

Ārste ļoti daudz runāja par to, ka man trūkst vitamīnu, ka nedrīkstu badoties, mans svars esot pilnīgi normāls. Viņa nezināja, ka badojos vairāk nekā pusgadu. Es vispār neklausījos, jo man nebija svarīgs viņas viedoklis. Man bija jāiegūst ideālais svars!

Tēva dusmas
Pēc sarunas ar ārsti, tēvs būrās virtuvē, cenzdamies mani iekārdināt ar ceptās gaļas un salātu smaržu. Es mēģināju viņu piemānīt, knakstoties ap salātiem. Vakariņu laikā stenēju un pūtu, ka viņš man uzlicis pārāk lielu porciju, ka esmu jau paēdusi, lai gan nebiju norijusi ne kumosa no tā, ko viņš man bija uzlicis uz šķīvja. Tēvs aizsvilās vēl neredzētās dusmās un sita dūri pret galdu: “Tu ēdīsi! Kaut vai man tevi būs ar varu jābaro! Tu ēdīsi, un punkts! Sadomājusi te muļķības strādāt!” Ārste viņam bija pastāstījusi, ka man ir anoreksija, ka badojos speciāli, esmu pārņemta ar iedomām, ka ēdiens ir pretīgs. Ēdiens patiešām šķita pretīgs. Tovakar lēnā garā visu apēdu, pēc tam devos uz tualeti un atbrīvojos no vakariņām izvemjoties.

Kopš tās dienas tēvs mani uzmanīja kā vanags. Viņš rūpējās, lai es kārtīgi paēdu. Vienīgais, ko viņš nezināja, ka es par sevi parūpējos, gardās vakariņas izvemjot.

Piespiedu barošana un psihene
Ar katru dienu man kļuva arvien grūtāk. No rītiem man bija ļoti grūti piecelties, tāpēc es sāku kavēt skolu, paliekot mājās un guļot. Lai gan man reiba galva un ļima kājas, pie spoguļa es spēju nostāties tīri braši un savā galvā uzskaitīt visas problēmvietas, pie kurām vēl jāpiestrādā. Mans svars nokritās līdz 44 kilogramiem, un tēvam tas likās neticami. Viņš taisnojās ārstei, ka es ēdot normāli, viņa uzraudzībā. Viņa zināja manu slepeno ieroci un tiešā tekstā man pavaicāja, vai es apēsto neatvemju. Protams, es liedzos! Ārste man piedraudēja ar piespiedu barošanu, pat psihiatrisko klīniku, ja nesākšu pakļauties ārstēšanai. Tēvs, to izdzirdot, eksplodēja: mana meita psihenē?! Un pie šīs ārstes mēs vairs negājām.

Uz pāris nedēļām atbrauca mamma. Viņa nebija ticējusi, ka es spēju tā rīkoties, bet, mani ieraugot, bija šokā. Tēvs lepojās, ka bija mani piedabūjis ēst, un atstāstīja, ko bija teikusi ārste, kāpēc svars tikai nokrities. Zvērēju, ka neko neatvemju. Mamma man nenoticēja. Pēc vakariņām uzsāku savu ierasto maršrutu uz tualetes pusi. Ieslēdzos, lai nodotos tam, ko biju darījusi jau vairāk nekā mēnesi, bet mamma un tēvs atlauza durvis. Mamma dusmās lamājās un raudāja. Es biju neizpratnē par to, kas notiks tālāk. Vai patiešām mani iespundēs psihenē? Ja tā, tad par ko?

Šausmas, sevi ieraugot
Ārstēšanās bija ilgāka, nekā jebkurš no mums bija paredzējis. Tā arī nebija tāda, kādu rādīja filmās, kad anorektiķi piesien pie gultas un stumj viņam iekšā putru. Laikam man vēl nebija iestājusies pēdējā fāze. Kad mani ievietoja slimnīcā, es svēru 40 kilogramus. Biju ļoti trausla, un vecāki uztraucās, ka es varētu turpināt tādā pašā garā. Jā, sākumā mani patiešām baroja, bet deva veselīgu pārtiku, augļus un dārzeņus, lai es saprastu, ka ēdiens man neko ļaunu nenodara. Tēvam nācās ņemt atvaļinājumu, lai mani pieskatītu, bet mamma pie mums palika divus mēnešus. Biju sākusi normāli ēst, bet manā prātā vēl joprojām kulstījās domas par to, ka esmu par resnu. Pirms uzsāku ārstēšanās kursu un apmeklēju dietologu un terapeitu, tiku nofotografēta. Tikai pēc gada es spēju uz sevi paskatīties tā, kā mani redzēja apkārtējie – biju kārna, sažuvusi, bāla un neveselīga. Ieraugot sevi, mani pārņēma šausmas! Resnā meitene bija pazudusi, bet nu izskatījos vēl drausmīgāk!

Bija ļoti grūti iemīlēt meiteni, kura spogulī sevi redzēja kā resnu un neglītu... Ar smagu darbu beidzot esmu atguvusies. Esmu atteikusies no saldumiem. Ārstēšanās laikā man tika sastādīta pareiza un veselīga ēdienkarte. Pēdējos gados es to ievēroju un daudz sportoju. Protams, dažreiz manī iezogas neapmierinātība ar sevi, bet es tieku ar to galā. Daudzi uzskatīja, ka man pietrūkst uzmanības un apkārtējo mīlestības, bet patiesībā man trūka mīlestības pašai pret sevi.

Žurnāls "Sīrups" / Foto: Shutterstock
 






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS