Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Kultūra

Saruna Rīgā. Populārie krievu aktieri Pevcovs un Drozdova spēku rod ticībā (14)

 
09.aprīlis 2016  05:29

Piedošanas svētdienā Rīgā satikām populāro krievu aktieru pāri – Dmitriju Pevcovu un Olgu Drozdovu. Radošo projektu pārņemti, viņi viens otru nav redzējuši ilgāku laiku, un Latvijā beidzot satikušies, lai kopā ar savu nesen izveidoto teātri Rīgā piedalītos studentu teātru festivālā. Ekskluzīvi tieši «Rīgas Viļņu» lasītājiem sarunas kamols ritinās īpaši personiski: par ticību, cerību un mīlestību.

Mēs vēlamies izveidot savu ligzdiņu ar saviem mazajiem bērniem, savu mazo māju, kur mēs ļautu bērniem attīstīties tā, kā uzskatām par vajadzīgu.

Mēs vēlamies izveidot savu ligzdiņu ar saviem mazajiem bērniem, savu mazo māju, kur mēs ļautu bērniem attīstīties tā, kā uzskatām par vajadzīgu.

Kas jāzina par Dmitriju Pevcovu un Olgu Drozdovu

Iepazinās pirms 25 gadiem izrādē «Hamlets».
Vecāki desmitgadīgam dēlam Jeļisejam.
Strādā Maskavas teātros «Ļenkom» un «Sovremeņņik».
Aktuāli: pašiem savs teātris «ПЕВЦОВЪ и Др...»

 

    Rīgā esat ieradušies kopā ar saviem studentiem, lai festivālā parādītu izrādi «Čeharda». Biļetes tika izķertas zibenīgi, tāpēc cerau, vēl atbrauksiet! Kurš ir teātra dibināšanas iniciators?
    Olga: Pirms atbildam uz jūsu jautājumiem, man gribas savam vīram pateikt mīļus vārdus... Ak, Dievs, Dima, cik ilgi mēs ar tevi tomēr neesam redzējušies! Tu biji viesizrādēs, es filmēšanā. Vismaz, pateicoties Rīgai, beidzot esam satikušies. Starp citu, viss jau sākās ar to, ka tu mani šajā jauniešu teātra avantūrā (Maskavas teātris «ПЕВЦОВЪ и Др...» pirms pāris mēnešiem izveidots uz Laikmetīgās Mākslas institūta Aktieru fakultātes 3. kursa bāzes, kura vadītāji ir Krievijas Tautas mākslinieki Dmitrijs Pevcovs un Olga Drozdova – aut. piez.) ievilki. (Smejas.)

    Dmitrijs: Un mēs izveidojām šo aktieru kursu nevis tāpēc, ka mums kaut kā trūkst, bet tādēļ, ka izveidojās personīgās garīgās rezerves, kuras ļoti gribējās dot tālāk. Arī es bieži eju uz teātri kā parasts skatītājs, bet pēdējā laikā nav bijis izrādes, kuru skatoties, es būtu iemīlējies kādā varonē uz skatuves, par kādu ļoti pārdzīvojis vai raudājis. Mēs vēlamies izveidot savu ligzdiņu ar saviem mazajiem bērniem, savu mazo māju, kur mēs ļautu bērniem attīstīties tā, kā uzskatām par vajadzīgu. Aizvien piedomāju par to, ko nepaspēju ieaudzināt vai pateikt savam vecākajam dēlam Daniilam (Daniils pirms četriem gadiem 23 gadu vecumā izkrita pa mājas balkonu un slimnīcā nomira – aut. piez.). Labs dēls un talantīgs aktieris bija (notrauš vīrišķīgu, bet skarbu asaru).

    Olga: Ir pienācis laiks pārvērtēt vērtības un padomāt par to, ko esam izaudzinājuši un ko esam pazaudējuši. Pazaudējuši, kā minimums, esam divas paaudzes bērnu. Tas ir jau pierādīts. Mūsdienu bērni ātri kļūst pieauguši, un ir pienācis laiks padomāt par dvēseli. Tāpēc veidojam Maskavā bērnu studiju un teātri, kur bērni jau no trīs četru gadu vecuma tiks audzināti pēc mūsu teātra manifesta vērtību mērauklas. Cenšamies audzināt personības, atradināt no ielas manierēm. Jau ceturtajā kursā ir redzams, ka ne katram būs dots spēlēt uz skatuves. Galvenais, lai viņi izaugtu par labiem cilvēkiem.

    Reizēm mēs pārstājam just, cik daudz mums ir dots un cik daudz jau ir: vienalga ir slikti un kaut kā nepietiek. Bet tie mirkļi, kad es satiekos ar slimajiem bērniņiem vai bezpajumtniekiem, liek atgriezties objektīvajā realitātē...

    Reizēm mēs pārstājam just, cik daudz mums ir dots un cik daudz jau ir: vienalga ir slikti un kaut kā nepietiek. Bet tie mirkļi, kad es satiekos ar slimajiem bērniņiem vai bezpajumtniekiem, liek atgriezties objektīvajā realitātē...


    Dmitrij, šogad pirmo reizi filmējāties bērnu filmā?
    Dmitrijs: Jā, Annas Černakovas režisētajā «Bērni gājputni jeb Kristāla atslēga», kas stāsta par to, kā bērni uztver vēstures stundas skolā. Ir ļoti daudz domu, leģendu. Šajā pasakā ir gan labais, gan mīlestība, gan morāle, gan mīlestība pret dzimteni. Šīs filmas dekorācija ir mūsu dzimtenei svarīgi vēsturiski fakti.

    Vai dzimtenes mīlestība ir saistīta arī ar ticību?
    Dmitrijs: Jā! Man ir prieks, ka Rīgā ir tik daudz pareizticīgo baznīcu, un tās ir tik skaistas!
    Es ļoti daudz braukāju ar dažādām izrādēm un koncertiem, un arī tad, ja vispār nav spēka un vajag atpūsties pirms uzstāšanās, es pēc iespējas cenšos nokļūt baznīcā, jo nekas nedod tik daudz spēka kā rīta liturģija, lūgšanas un dievmaizīte, kas pasniegta ar mācītāja roku. Tas, ko dzirdu kopējo lūgšanu laikā, ir stiprāks par jebkuru armiju, uzvarām olimpiādēs. Šos cilvēkus, kuru sirdīs ir tāda mīlestība, nekas nespēs uzvarēt.

    Ir pienācis laiks pārvērtēt vērtības un padomāt par to, ko esam izaudzinājuši un ko esam pazaudējuši. Pazaudējuši, kā minimums, esam divas paaudzes bērnu. Tas ir jau pierādīts.

    Ir pienācis laiks pārvērtēt vērtības un padomāt par to, ko esam izaudzinājuši un ko esam pazaudējuši. Pazaudējuši, kā minimums, esam divas paaudzes bērnu. Tas ir jau pierādīts.


    Vai ir pamats runāt, ka pašlaik arī teātrī ir krīze?
    Olga: Es biju šokā, kad dziedātājs un komponists Gariks Sukačovs piedāvāja iestudēt britu lugu «Anarhija» par pankiem, kuri vienkārši šausmīgi lamājas. Un mēs to darījām uz skatuves. Bet pārsteigums bija arī patīkams, jo panku necenzētā leksika nav spējusi paslēpt viņu milzīgo iekšējo inteliģenci. Starp citu, visinteliģentākie panki ir tieši Maskavā.

    Dmitrijs: Jau tajā laikā, kad astoņdesmitajos mācījos institūtā, runāja par teātra krīzi. Pašlaik es gribētu pievērst uzmanību visur esošajai televīzijai, kur notiek totāla apziņas un zemapziņas debilizācija – milzīgos kvantumos pār mums birst bezgaumība, notiek netīrās veļas mazgāšana, visādas slimīgas ziņkārības izpausmes. Lūk, ar šo TV teātri patiešām ir jācīnās.

    Izrādē, kuru vēlos skatīties visu dzīvi, galvenajā lomā ir mana sieva.

    Izrādē, kuru vēlos skatīties visu dzīvi, galvenajā lomā ir mana sieva.


    Jūs abi piedalāties arī sociālos projektos. Redzēju plakātu, uz kura jūs esat redzami abi kopā, turot rokās suni...
    Olga: Es visu dzīvi esmu gribējusi, lai man būtu suns, ar kuru staigāt, spēlēties, draudzēties. Un ne tikai tāpēc mani aizkustina šie reizēm tik traģiskie stāsti par pamestajiem dzīvniekiem. Patversmēs tiek darīts patiešām svētīgs darbs.

    Dmitrij, lasīju, ka esat iesaistījies vairākos labdarības projektos. Kāpēc jums tas vajadzīgs? Jūs taču varējāt tajā laikā aizbraukt ar Olgu kaut kur atpūsties?
    Dmitrijs: Tajā nav nekā neparasta. Ilgu laiku ubagotāji pilsētas ielās izsauca manī lielu aizkaitinājumu, jo jutu, ka tieku muļķots. Tie bija tomēr lielākoties ubagotāji profesionāļi. Pēc kāda laika es sapratu, ka, dodot žēlastības lūdzējiem, tu dod Dievam. Reizēm mēs pārstājam just, cik daudz mums ir dots un cik daudz jau ir: vienalga ir slikti un kaut kā nepietiek. Bet tie mirkļi, kad es satiekos ar slimajiem bērniņiem vai bezpajumtniekiem, liek atgriezties objektīvajā realitātē – paskaties, tev ir veselas rokas un kājas, tev nav vēža, tev ir mājas, ģimene, ienākumi. Šajā brīdī es saprotu, ka ir jādalās, jo visi savā starpā esam saistīti vienā kopīgā cilvēciskā dvēselē. Ja tev kāds pastiepj roku pretim lūdzot, ir pilnīgi normāli, ja palīdzēsi.

    Tikšanās laikā ar skatītājiem Rīgā, viesnīcā "Avalon".

    Tikšanās laikā ar skatītājiem Rīgā, viesnīcā "Avalon".

    Kādu izrādi savā dzīvē vērtējat visaugstāk?
    Dmitrijs: Teikšu kā grēksūdzē (smaida): mūsu gandrīz divdesmit piecus gadus ilgā draudzība ar Olgu ir viskrutākā izrāde, kuru esmu redzējis un vēl aizvien skatos.

    No kādas lomas teātrī jūs noteikti atteiktos? Kas jums šķistu pilnīgi nepieņemami?
    Olga: Nevis es izlemju, ko darīt, bet kādreiz kāds pasaka priekšā no AUGŠAS. Teātrī «Sovremeņņik» bija brīnišķīgs poļu režisora Andžeja Vajdas iestudējums «Velni» pēc Fjodora Dostojevska darba. Bet es sapratu, ka man savā lomā ir neērti. Manai varonei arī uzvārds – Drozdova. Izrāde – antikrieviskā garā režisēta. Bet es kā paklausīga dzimtļaužu aktrise gāju un spēlēju. Nepretojos. Bet tad sāka notikt kaut kas dīvains. Vispirms Andžeja Vajdas izrādē galvenā varone neiet bojā, kā tas ir Dostojevska romānā. Es nomocīju Vajdu un pati uzrakstīju turpinājumu vienai epizodei, kurā mana varone nožēlo savus grēkus. Tātad tomēr nav nelabojama grēciniece. Pēc tam aizbraucu uz Istras baznīcu un lūdzu mācītājam grēksūdzi. Pavaicāju, ko darīt, – es nespēju atteikties no lomas, bet mani burtiski ārda no iekšienes. Mācītājs teica: «Jums ir jāatsakās no šīs lomas!» Es atkal domāju: nu kā, atteikties... Andžejs Vajda, Fjodors Dostojevskis, es... Aktrise. Turpināju spēlēt, un man parādījās fanātiski pielūdzēji, kā vēlāk izrādījās, narkomāni un viens slepkava. Lai viņus atrastu, kādu laiku pat slēpos konspiratīvajā dzīvoklī – pat Dima nezināja adresi. Beigu beigās mani izglāba... Grūtniecība. Mūsu dēliņš Jeļisejs.

    Dmitrijs un Olga izrādē "Čehardaž".

    Dmitrijs un Olga izrādē "Čehardaž".


    Dmitrijs: Es piebildīšu. Pēdējā laikā esmu kļuvis diezgan izvēlīgs, un cenšos nepiekrist netalantīgiem projektiem. Jūtu gandarījumu, strādājot kopā ar jauno paaudzi un mācot viņus nevis nodarboties ar sevi mākslā, bet ar to materiālu, ko devuši dzejnieki, rakstnieki un dramaturgi. Turklāt visu laiku atceros, ka visa mūsu dzīve ir spēle, tikai atšķirībā no teātra mēs nezinām tās noteikumus.

    Sandra Krauze, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Eduards Paņičevs, publicitātes foto






      Komentāru noteikumi

      SVARĪGĀKAIS