Mazmākoņains
Rīga
-3°
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

"Kāpēc pats neprecies? Kur problēma?" Valters Krauze par mūžīgajiem īdētājiem (83)

 
16.aprīlis 2016  07:36

“Kā varu no kāda gaidīt ko labu, siltu, gaišu, ja eju, visiem pa kluso durvis apspricēdams,” saka viens no talantīgākajiem smīdinātājiem Latvijā Valters Krauze. Tas ir rets salikums – viņa humors ir asprātīgs un labestīgs vienlaikus. Bet Valters prot būt arī nopietns, atklāts – šī saruna par kādu sapni, pujenēm, mazu bobi un dalīšanos.

"Man nedaudz bail, kā pašam būs vecumā. Varbūt arī būs jāstāv kādā alus krodziņā stūrītī un jāstāsta anekdotes. Strādāt jau nav kauns - cita lieta, cik par to saņem un kam to dari," teic Valters Krauze.

"Man nedaudz bail, kā pašam būs vecumā. Varbūt arī būs jāstāv kādā alus krodziņā stūrītī un jāstāsta anekdotes. Strādāt jau nav kauns - cita lieta, cik par to saņem un kam to dari," teic Valters Krauze.

Tā jau ir – katram savi skatītāji. Pirmajā šīs sezonas raidījumā Es mīlu tevi, Latvija! daudzus aizkustināja kādas līdzjutēju ģimenes mājas video: mazs puika izmisumā vārtās pa dīvānu, caur asarām saucot, ka nav godīgi – bija jāuzvar Valteram. Staltajā un iznesīgajā Valterā ir tik daudz laba smaida, ka viņš Ziemassvētku vecīti varētu tēlot bez bārdas un cepures. Humorists ar stāžu, var teikt, ka izaudzis auditorijas acu priekšā, dabas dots talants, tīrradnis. Ar savu stingru vērtību sistēmu, humānists.

Mans latviskums
– Var teikt, ka tava pieredze Latvijas mīlēšanā ir augusi. Kādas atziņas šis projekts tevī raisījis?
– Oi, diezgan dažādi – no naivas, triviālas patētikas līdz diezgan reālam kaunam par kaut kā nezināšanu. Tas ir mans kauns, personīgais. Bet tur ir arī aizmiršana, satraukums... Visiem saku – skatoties raidījumu Es mīlu tevi, Latvija!, negaidiet mūsu pareizās atbildes, bet pasakiet skaļi savu versiju, savā ģimenes vai draugu lokā izdzīvojiet to prieku vai nelielo kaunu – tāpat kā mēs. Man gribas teikt, ka tā tomēr nav erudīcijas spēle, bet tāda lustīga iziešana cauri obligātajam minimumam – atkārtošana ir zināšanu māte, un priecāšanās par savu varēšanu ir galvenais.

– Kāda ir tava ģeogrāfija? Ja nostājies pie Latvijas kartes, kurās vietās tu saliktu savus sirdspunktus?
– Diezgan daudz kur. Ir arī jaunapgūtas vietas – Lēdurga, Jaunpils, Roja...

– Ar ko tās tev īpašas?
– Ar darbiem, draugiem, notikumiem, Jāņiem, svētkiem, jubilejām, arī cilvēku aiziešanu aizsaulē – visu, kas dzīvē notiek. Bet pamatpunkti man ir divi – Madona, kur esmu dzimis un audzis, un Rīga, kur esmu ienācējs, bet ļoti labi šeit jūtos, te ir mans darbs un lielākā daļa draugu. Taču domāju, ka tuvāko piecu, desmit gadu laikā es šo ģeogrāfiju varētu pamainīt un mana dzīvesvieta varētu nebūt Rīga.

– Kam ir jānotiek, lai tik sabiedriski aktīvs cilvēks...
– Es jau negrasos to samazināt. Man ir 45 gadi, un, tā kā tomēr esmu lauku bērns, es skatos tajā virzienā... Ja būs tāda iespēja. Pagaidām tas ir tikai plāniņš.

– Dabūt sev viensētu?
– Jā, mazu mājiņu, kur būs divas dilles, drusku zāle, mazs vaukšķis skraidīs, varbūt gribēsies siltumnīcu ar pieciem tomātiem, augs kādas puķes, pāris ābeles, es pļaušu zāli vai iešu sēnēs. Ciemos nāks krustbērni un, protams, arī draugi, bez kuriem es vienkārši nevaru iztikt. Tā būs mana mazā miera osta. Man ir dzīvoklis ceturtajā stāvā, ik pa brīdim ar svaru mēģinu kaut kā cīnīties, bet, kad man būs 60–70 gadu, katrā stāvā būs jāapstājas atpūsties. Varbūt es pa taisno varēšu tikt mājiņā, pēc baravikas ieiet turpat mežā. Pēc tam skatīsimies – ja pietiks naudas elektrībai, tad saldēšu, ja ne – kaltēšu saulē. Tas nenozīmē, ka domāju braukt prom no Rīgas. Varbūt kādu brīdi tā man būs vasaras māja, bet varbūt pārcelšos jau agrāk – laiks rādīs.

– Šķiet, tāda vēlēšanās ir gandrīz katrā latvietī.
– Tas ir mans latviskums, jā, pilnīgi noteikti.

– Tev nav bailes, ka tā var pārvērsties par sūnu veci, jo baigi negribēsies no turienes līst laukā. Atteiksi vienu darbu, otru...
– Mēs visi plus mīnus nojaušam, kāda būs mūsu pensija. Tātad būsim priecīgi par katru darbu...

– Tev pensija būs pēc gadiem divdesmit!
– Skatījos uz savu vecomāti, mammu un tagad jau pats uz sevi – katrs nākamais gads paiet arvien ātrāk, ar visiem priekiem, bēdām, ieguvumiem, zaudējumiem laiks baigajā tempā griežas. Un, ja man domas tādas ir, vajag vismaz mēģināt. Varbūt man neizdosies, bet es to gribu darīt sevis dēļ, nevienam citam.

– Tāda maza pasaulīte ar mauriņu un...
–... bobi.

– Vai tāds ir arī tavs dzīvoklis?
– Jā, viss tas pats, tikai ar kaķi. Un mauriņa vietā ir puķes uz palodzēm. Ja kāds apkopo puķu dvēseles – manējās nekad nav nokaltušas, tās ir aizgājušas pašas vai bijušas pārlietas.

– Draugi, kuri drīkstēs braukt pie tevis ciemos, ir tādi – gadiem atlasīti, izkopti kā puķes?
– Mēs cits citu zinām – kas mums patīk, nepatīk, kurā brīdī sākam krist uz nerviem. Protam arī pārsteigt – labā nozīmē. Tiem, kas ir, domāju, būs manas mājas atslēgas, viņi zinās, ka var atbraukt ne tikai uz trim dienām, bet arī uz nedēļu. Man tā gribētos cerēt.

"Kāpēc pats neprecies? Kur problēma?" Valters Krauze par mūžīgajiem īdētājiem


Nevienu nevainot
– Vai tu, sākot virpināt tik nopietnas domas par nākotni, jūti, ka kāds posms ir noiets, arī profesionāli?
– Dažiem šķiet, ka man vispār nekādas profesijas nav – nu, kas tur televīzijā pagorīties, kādu raidījumu reizi nedēļā vai pasākumiņu novadīt... Ja tā būtu, man droši vien būtu ļoti liela konkurence, daudz amata brāļu. To pagaidām nejūtu. Lai gan ir daudz labu vadītāju...

– Tā gan nav, uz pirkstiem var saskaitīt!
– Paldies. Es pats to nevaru teikt. Tūlīt būs divdesmit gadu, kopš esmu televīzijā. Vai tā ir kāda svītras novilkšana, mērīšana, salīdzināšana – es nezinu.

– Varbūt jūti, ka tīri dabiski izkāp no vilciena...
– Man vēl nekur nav jākāpj. Bet lielākā cieņa Jānim Kubilim, kurš teica – man pietiek. Es varu nespēlēt, ļoti labprāt aiziešu pie kolēģiem uz teātri.

– Tev taču patīk tavs darbs?
– Tā ir viena no manām laimēm. Bet es jau nezinu, kā būs. Varbūt man tajos 80 gados būs jāiet uz bērnudārzu par Ziemassvētku veci, kas arī nav sliktākais variants.

– Iet arī jaunāki par tevi.
– Jā, tikai tam vecākajam mazais ķipis klēpī jūtas labāk – mierīgāks, jo vecais visu laiku nekliedz – esi pozitīvs! Bet, ja mēs par tām laimēm runājam, nesaku, ka esmu kaut ko sasniedzis, bet man ir laime, ka vecāki ir veseli, ka man ir ģimene, draugi, darbs. Un lielākā laime droši vien ir tā, ka nevaru vainot nevienu, ja man kaut kas neizdodas. Sāp mugura, asinsspiediens lēkā, bez brillēm grūti palasīt – neviens pie tā nav vainīgs. Un tā ar visu – manuprāt, brīdī, kad tu sāc kādu vainot, īsti laimīgs nevari būt. Tas, kas nepatīk, – skaidrs, zobrati nodeldējas.

– Esi mācījies nevainot?
– Vienu esmu sapratis – tajā brīdī, kad daudzās dzīves situācijās, notikumos vai nenotikumos vainīgs ir kāds tas tur vai – vēl sliktāk – valsts, vairs nav baigi tālu, kur iet. Jo visu laiku vajadzēs jaunus objektus, ko vainot.

– Jo tu taču negribēsi atzīt, ka visu laiku kāp uz viena un tā paša grābekļa.
– Feisbukā redzēju karikatūru, manuprāt, ļoti patiesa, man patīk tāds sarkastisks humors. Nāve mazajai Nāvītei saka – nu, ko tu uzreiz ar izkapti? Vispirms ar grābekli paspēlējies...

Lauva ar vainas apziņu
– Tev dzīvē nav nemaz tik viegli gājis.
– Daudz bijis jācīnās. Man neviens neko tāpat vien nav devis. Vecāki gan vienmēr palīdzējuši, arī kolēģi, man vispār ir veicies ar cilvēkiem. Bet agrā bērnībā, pēc tam arī skolā visu laiku bija vēlme sevi pierādīt. Un vainas apziņa, protams. Tagad jau saprotu – tas uz mani neattiecas, ne es biju vainīgs, ka tā notika.
 
– Par ko?
– Kaut vai par bērnību... Un tāpēc nevari sēdēt ar rokām klēpī, skatīties riņķī un gaidīt. Man visu laiku gribējās teikt – es varu! Varbūt ne vienmēr biju pirmais, bet, kad četrpadsmit gados, kaut uzņēma no sešpadsmit, iestājos Kinoaktieru studijā, nāca pirmā saprašana, ka kaut kas arī izdodas. Ja es būtu pavisam štruntīgs vadītājs, tik ilgi nebūtu izturējis. Citi jau saka – ko tā resnā cūka tur televīzijā dara?! Nu, ja kādam mani patīk tā saukt un viņam pēc tam ir labs garastāvoklis, lai veicas!
 
– Vienu brīdi taču saproti, ka ārēji vari izskatīties šā vai tā, cīnīties ar izskatu, mēģinot pietūnēt iedomātam ideālam, bet tevī iekšā ir lauva...
– Bet citādi jau nevar! Vispār neviens. Tu nevari citādi, un varbūt arī kāds no tiem, kas lasīs. Kā tad, ja tevī nav vēlmes cīnīties un sasniegt? Par cilvēkiem, kurus apbrīnoju, vienmēr saku – runā viņu darbi un sasniegumi. Tu vari vinnēt loterijā, bet tas notiek ļoti reti. Tāpat ir ar mani – es nevaru sēdēt, gaidīt, kad būs. Man kaut kas jādara. Kaut neesmu no tiem, kas gājis kādam aiz muguras bubinot...
 
– Mēģinot apvārdot?
– Jā, ka esmu bišķi labāks par to otru. Nē, visos konkursos es gan nepiedalos, bet, ja kāds saka – mēs gribam, lai tu nāc –, tad man tas krekls jāvelk uz otru pusi. Bet vienlaikus man ļoti svarīgas ir tās četras sienas, kurās nekad nevienu iekšā nelaižu.

"Kāpēc pats neprecies? Kur problēma?" Valters Krauze par mūžīgajiem īdētājiem


– Nevienu?
– Publiskā telpā nekad nav bijusi vēlme rādīt. Varbūt, kad man būs simt gadu, es ļaušu kādam nobildēt, kā sēžu pie savas mājiņas pujenēm. Un arī – tikai varbūt. Bet rādīt, ka te es ēdu, te guļu, te muti mazgāju, to es nesaprotu. Ja tu visu tā, tad kur tu labi jūties?

– Cilvēki ir gatavi pārkāpt robežas, ja viņus laiž. No kurienes tāda interese? Jo kuram būtu svarīgi zināt, ar kādām ziepēm tu rokas mazgā vai kādā dvielī muti slauki?
– Man šķiet, tas tāpēc, ka nav interesanti dzīvot savu dzīvi. Ja cilvēkam ir aizraujoši savā ģimenē, ar saviem draugiem, kaimiņiem, savā korī vai vienalga kur, tad viņam ir pilnīgi vienalga, kādā naktskreklā es guļu. Viņam dzīvē no tā nekas nemainās. Būsim godīgi – mēs kādam patīkam un kādam arī nepatīkam. Ja es gribu iepatikties un parādu – re, ar kādu karoti es zupu ēdu –, vai viņa domas mainīsies? Nē taču.
 
– Tu bieži jūti simpātiju apliecinājumus?
– Jā. Ļoti bieži pārvietojos ar sabiedrisko transportu. Es vienā dienā Rīgas centrā mēģinu sarunāt vairākas tikšanās, bet parasti nav kur mašīnu nolikt. Skrien ar slapju pieri, zvani – piedodiet, tūdaļ būšu! Nē, es labāk ar 6. tramvaju vai pa čakeni ar trolejbusu. Un ir dažādi: omīte sēž un pasmaida, jūties super. Reiz kāds kungs man uzdāvināja piparkūkas, tik neērta sajūta, man nebija, ko iedot pretī. Kad kāpu ārā, viņš teica – nu, es par tevi piedomāšu. Tas bija patīkami.

Čujs, ņuhs un poņa
– Esi proletariāta auglis, kuram senči mantojumā nav atstājuši nekādu biznesu, īpašumus?
– Vecāki man ieaudzināja dalīties un pildīt solījumus. Jo ir kauns to nedarīt, tad jāmeklē veidi, kā vari to atrisināt, bet tas nevar palikt gaisā karājamies. Un vēl – ja tu pats nestrādā, tad nekā arī nav. Mans mīļākais teiciens, ko iemācīja fāters, – tu neko nevari paņemt no plaukta, ja tajā kaut ko nenoliec. Vari staigāt garām – vienu dienu tas ir tukšs, otru, trešo, vari kādam atņemt, aizņemties, bet nevari gaidīt, ka tajā pats no sevis kaut kas parādīsies. Tad esi vienkārši stulbenis. Ļoti vienkārši.

– Saki – cilvēki domā, ka tev neesot profesijas. Kāda tā ir?
– Četrus gadus mācījos Kinoaktieru studijā, pēc tam – Starptautiskajā jaunā kino centrā, man diplomā rakstīts – dramatiskā teātra aktieris. Bet tie bija lieli juku laiki, kursa režisori Alvis Birkovs un Uģis Brikmanis bija diezgan šerpi un iedomīgi, mūs īpaši nelaida pie citiem filmēties. Kultūras dzīvē bija liela krīze, un mēs izsvaidījāmies, kur nu kurš. Dažiem kolēģiem sākums bija Radio teātrī, bet es jau tad sapratu, ka ar 50 latiem mēnesī Rīgā nevaru īrēt dzīvokli un vēl iztikt. Tad es sešus gadus nostrādāju par viesmīli. Kad Viesturs vāca komandu Savādi gan, man teica – nāc, pamēģini! Tā es tur paliku.

– Viņam bija producenta oža?
– Es visu mūžu viņam varu teikt paldies un vienmēr to arī darīšu.

– Tu sevī nenojauti šo komiķa, raidījuma vadītāja talantu?
– Man nebija nojautas. Vēlāk Andrejs Ēķis ilgus gadus LNT man uzticēja pašam savus raidījumus.
 
– No tādiem cilvēkiem atkarīgs daudz – ir veiksme viņus satikt, nodibināt attiecības?
– Tur tāda dibināšana pat īsti nenotika, vienīgi vecais muļķīgais teiciens – paspēj ielēkt vilcienā.
 
– Ja mēdz teikt, ka savstarpējai ķīmijai jābūt draudzībā, mīlestībā, tad arī šādās profesionālās, radošās lietās tai jābūt, vai ne?
– Viennozīmīgi – čujs, ņuhs un poņa. Turklāt abpusēji. Ir brīdis, kad tu tā stulbi, naivi dari to, ko tev liek, un tikai pēc tam parādās jautājumi – kas es esmu, vai man tas patīk, un galu galā vai man par to arī maksā, vai ar šo darbu varu atļauties dzīvot pilnvērtīgi, ne tikai eksistēt. Esmu dzīvojis tā, ka ar ūdens spaini jāiet uz labierīcībām, ja nav malkas, krāsns nav izkurināta, un māja ir auksta. Bet droši vien tagad varu teikt paldies, ka tā bija, un tagad kādā iedomībā nevaru uz kādu teikt – kur tu tā, tev nekā nav! Man vispār nav diez ko augstas prasības pret dzīvi. Ir lietas, kas man patīk, piemēram, ka zobu pasta nebeidzas.
 
Kāpēc neprecies? Kur problēma?
– Bet tev patīk arī silts ūdens, kā būdiņā mežā var nebūt.
– Fe, tad man nebūs tādas steigas. Nebūs tā, ka man no rīta divās stundās jāpaspēj izmazgāt matus un vienīgās zeķes. Pieņemu, ka varbūt būs divi pāri un izžāvēšu uz plīts. Esmu sēdējis lielā bļodā virtuves vidū un ar ķipīti aplējies, nemaz ne tik sen – pirms divdesmit gadiem.

– Jaunībā to vieglāk pārciest.
– Vieglāk man bija, kad dzīvoju pie vecākiem – visus skolas, pēc tam dažus studiju gadus. Tad īsti neiedziļinājos, no kurienes nāk elektrība un ledusskapī produkti. Kā tas ir, ka noej pagrabā un tur ir mammas savārītās burkas, un pa kluso viņa tomēr tev tos truseļus izmazgā. Ieej labierīcībās, un – šik! – ir papīrs. Nevis griez to rullīti un domā – ir vēl šovakaram, tad rīt... Atnāc no rīta, un nav. Tas ir stāsts par plauktiņu – vecāki toreiz tajā lika, lai es varētu paņemt.

– Esi dzīvojis šodienai vai prātīgi mācējis atlikt nebaltai dienai?
– Dažādi ir bijis. Jā, man patīk labi apavi, braukt uz ārzemēm, lutināt draugus un vecākus...
 
– Ballītes?
– Un ne tikai.
 
– Dāvanas krustbērniem?
– Un ne tikai. Varu kaut ko darīt arī par baltu velti – tāpēc, ka tajā brīdī tā gribu.
 
– Tā reizēm gadās?
– Diezgan regulāri. Bet tā ir mana izvēle.
 
– Cilvēki to neizmanto? Vai viņi zina, ka tu to darīsi tikai tad, kad tiešām pašam gribēsies?
– Otrais variants. Esmu dažādi palīdzējis – cilvēkiem nodeg māja, un nav nekā. Varbūt neesmu naudu devis pa tiešo, kaut arī tā ir bijis, bet paņemt divus savus katlus un vienu tējkannu, ielikt kastē un nogādāt... Un ne tikai Ziemassvētkos. (Klusē.) Es neesmu nekāds eņģelis. Absolūti ne. Bet mēģinu nevienam arī neuzspļaut. Un vienlaikus man ļoti nepatīk, ka saka – tiem jau viss ir! Viņi prasa tādu honorāru! Nu prasiet vēl vairāk, kas jums liedz? Reizēm par kādu savu paziņu dzirdu – ko nu tur, apprecējās, tagad dzīvo... Bet ko tu neprecies? Kur problēma?


– Latvijā honorāri ir sāpīgs jautājums. Kā jūti – tie ir atbilstoši?
– Es varbūt negribu tik daudz par sevi, bet, skatoties uz mūsu sportistiem, kas saņēmuši olimpiskās medaļas, aktieriem, kuru filmas joprojām skatāmies, mūziķiem – cilvēkiem, kas mums kādā brīdī ir elpu aizrāvuši, man nedaudz bail, kā pašam būs vecumā. Varbūt arī būs jāstāv kādā alus krodziņa stūrītī un jāstāsta anekdotes. Strādāt jau nav kauns, cita lieta – cik tu par to saņem un kam to dari. Ja pienāks brīdis, kad vairs nebūs iespējas izvēlēties, būs vienkārši jādara. Paskat, izcils dziedātājs uzstājas Ķirsonā, un leģendārs aktieris brauc ar trolejbusu – normālā situācijā tā nevajadzētu būt, jo tie ir grandi! Uļjana Semjonova visu laiku grabina no kādiem fondiņiem, Verai Zozuļai vāc masierim – tas ir nenormāli! Bet, kā būs, es nezinu. Varbūt tāpēc man jau tagad vajag to piecgades vai desmitgades plānu taisīt augšā.
 
– Lai būtu kāda aizmugure?
– Tā ir kapitālismā. Bet daudzi vēl nav iznākuši ārā no sociālisma. Lai kā būtu, ja tu visu mūžu godīgi dari gadījuma darbus, nebūs tev vācu pensionāra pensijas! Man šķiet, ka daļa par to neaizdomājas. Mēs esam pirmā paaudze, kas uz sevis to varēs pārbaudīt. Manuprāt, tiem, kas pašlaik beidz vidusskolu, būs drusku vieglāk, viņi jau būs redzējuši – ja plauktā nav, tad nebūs.
 
Daudz sadzīves mīlestības
– Tu Janai ļausi atkal uzvarēt? Kā tev šķiet – viņai veiksmes vai zināšanu vairāk?
– Nezinu. Ļoti daudz šajā spēlē nosaka veiksme un sakritība. Tu visu raidījumu vari būt ar ļoti labiem rezultātiem, bet beigās viss nobrūk. Tā būs arī šogad – vienā no raidījumiem es uzgriežu nulli, tad vēlreiz par pareizu atbildi tieku pie laimes rata un uzgriežu 1.

"Kāpēc pats neprecies? Kur problēma?" Valters Krauze par mūžīgajiem īdētājiem

– Tāpat kā Jana uzgrieza 50 un vēlreiz 50, šķita, ka tas rats ir sabojājies.
 
– Nē, ar ratu viss kārtībā. Man patika, kā teica viens operators, – rats jūt, kāds griezējam šodien ir fīlings. Un viņš nevis darbojas tam pretī, bet atbalsta.
 
– Tu māki dzīvot tādā fīlingā, lai labās lietas pie tevis nāk?
– Es cenšos. Nu, kā varu no kāda gaidīt ko labu, siltu, gaišu, ja eju, visiem pa kluso durvis apspricēdams? Nē...
 
– Jana un Baiba ir ļoti spēcīgas personības – tu māki tikpat stipri mirdzēt blakus?
– Vienmēr jāatceras, ka man to pussoli viņas jālaiž pa priekšu kaut tāpēc vien, ka viņas ir sievietes.
 
– Jāļauj uzmirdzēt?
– Tieši tā. Kādā brīdī, iespējams, arī jāaizstāv. Ja tā nebūtu, štrunts vien no manis būtu.
– Ir vīrieši, kuri jūtas iedzīti sacensību sprukās, viņiem šķiet, ka būs lielāki, ja pakāpsies uz sievietes.
– Mēs darām vienu darbu. Un spēlē Es mīlu tevi, Latvija! skatītājs jau gaida, ka mēs savā starpā mazliet riesimies.
 
– Jūs to izspēlējat mīļi un eleganti.
– Varētu skarbāk, bet man nekad negribētos aiziet personīgos apvainojumos vai dzeltenīgumā. Bet, protams, ja divi cilvēki blakus dara vienu darbu, tā vienmēr ir sacensība. Bet man ir ļoti veicies, Baiba, Dagmāra, Jana, Santa Didžus un Jana Kalniņa – visas ir manas draudzenes. Sirds draudzenes. Un tas izsaka visu. Protams, kādā brīdī kāds bišķi vairāk paņirdz par manu dubultzodu, es – par blondajiem matiem, bet tas arī viss. Mājupceļā mašīnā ir citas runas – a kas tev sāp? Tu lasi tikai ar brillēm? Ko pirmdien darīsi? Aizdod piečuku, man nepietiek jaunai ābelei. Tajā visā ir ļoti daudz sadzīves.
 
– Tu māki būt draugs?
– Man gribētos teikt, ka jā. Zini, manā laikā bija tā: autori radīja darbu – grāmatu, dziesmu vai izrādi – un tad kļuva iemīļoti. Tagad kaut ko uzcep un jau pasniedz kā hitu. Bet tā dzīvē nenotiek. Hits rodas ar gadiem – no lietošanas biežuma. Tu taču nevari saukt par mūža draugu to, kas pieskrien klāt – hei, hou, pozitīvs, uztaisām selfiju!
 
– Tu dalījies lielā sapnī, tātad izskatās, ka neesi māņticīgs. Negribi visu glabāt sevī un tikai tad, kad atslēgas būs kabatā, varbūt kādā intervijā pastāstīt, ka tev ir būdiņa mežā.
– Manuprāt, ja es tā – tikai sev, sev, sev, ne ar vienu nevaru par savu sapni padalīties –, tad jau es par tādu žmogu paliktu. Par ko tad mēs ar tevi te runātu.
 
– Par laika apstākļiem?
– Jā, kur palika ziema. Vai pozitīvismu. Kā mani tas kaitina, nevaru izturēt... Tāda jauno laiku iezīme. Es neesmu negatīvs, bet, kad tev ausī brēc – hei, esi pozitīvs...
 
– Mēdz teikt – vari sacīt halva, cik reižu gribi, bet saldāks no tā mutē nekļūst.
– Nu ja. Tāpat kā laizīt šo nazi, cerot, ka asinsspiediens nokritīsies. Pie desmittūkstošā laizījuma varbūt...
 
Humors. Latviešu un vispār
Valtera Krauzes darba priekšmets ir humors, taču asprātībai ir cieša saikne ne tikai ar zemapziņu, bet arī ar domāšanu. Viņa atziņas par humoru ir visnotaļ nopietnas.

*     Svarīga ir izglītība, ikdienas sarunas. Ja mans vārdu krājums būs – super, forši, pozitīvs –, tad nekā. Ir daudz jālasa. Tu jau vari izdomāt – re, kur suns nolika kluci! Ha-ha-ha! Bet, ja pieliec klāt, kāds ir viņa saimnieks, kas to nesavāca, rodas joks, asprātība.
*     Bieži vien kāds apvainojas. Tas ir kā uz naža asmens. Bet joprojām ir tā – ja te sēžam 100 cilvēku, tad latvietim vidējam ļoti patiktu pasmieties par to simtu pirmo, kura nav šajā zālē. Krieviem ir citādi – viņi pa pirmajām rindām nobliež. Esam smagnēji, vienmēr gribam par kādu jocīgo tanti Annu vai Guņonkuli. Bet kāpēc saimnieks ar saimnieci nevar būt komiski? Var, un galvenais, ka ir. Tāpēc lielu cerību lieku uz prezidentu Vējoni – viņš prot pasmaidīt par sevi, un, manuprāt, tas ir burvīgi.
*     Zinu tikai pāris izcilus komiķus – Vilipsōnu un Fredi, viņi nekad neapsmejas pirmie.
*     Visā pasaulē anekdotes iet pa apli. Mums arī bērnībā bija jociņi – plikpauris ķemmējas. Šodien bērni to stāsta kā pirmoreiz dzirdētu.
*     Ar politisko humoru ir tik... grūti. Pirmām kārtām jāsaprot, cik izglītota ir mūsu televīzijas auditorija. Ja man tagad piedāvātu veidot raidījumu, es teiktu, ka negribu. Tik daudz kas pēdējos gados ir bijis – tā ir tāda zupas sildīšana. Turklāt, lai gan politiķi ir pateicīgi kariķēšanai, tas paņem ļoti daudz laika. Tu nevari parādīt pirkstu un gaidīt, ka visi tūlīt smiesies. Lai taisītu parodiju šovu, jābūt lielam budžetam, bet uztaisīt tādu ķepļep negribas. Pirms gadiem padsmit bijām lutināti ar to, ka internets vēl nebija ienācis katrā pilī un būdiņā. Tagad katrs var palaist uz visu vakaru jebkuru komiķi vai šovu – visā pasaulē cilvēki vienādi ēd, vienādi smejas un vienādi raud.
*     Ja man šovakar būtu pasākums un būtu ziņa, ka premjers iepriekšējo premjeri ņem sev par labo roku – re, temats vienam iznācienam. Cenšos būt svaigs un iet uz priekšu kopā ar saviem vienaudžiem: desmit gadu uz vienu vai otru pusi – viss kārtībā. Bet es neraujos uz vidusskolām vadīt izlaidumus vai stāstīt jokus – ir citi laiki.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris

 






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS