Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Cita pasaule

Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas (11)

 
11.aprīlis 2016  08:16

Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.

Privātā dzīves telpa ir vieta, kur mēs varam palikt vienatnē. Istaba, kurā var ieiet, aizverot aiz sevis durvis.

Privātā dzīves telpa ir vieta, kur mēs varam palikt vienatnē. Istaba, kurā var ieiet, aizverot aiz sevis durvis.

Vajadzība pēc privātās telpas ir universāla, tāpat kā vajadzība pēc mīlestības, pieskārieniem, komunikācijas. Vienam tā ir plaša kā zeme dzimtā, citam šaura kā peles aliņa, bet zināma privātā telpa ir vajadzīga katram – lai nesajuktu prātā un nepazaudētu savu es. Personiskā telpa, kaut vai nožēlojamas lāviņas vai neaizslēdzamas atvilktnes veidolā, ir pat cietumniekiem un zaldātiem. Izrādās, ka personiskā teritorija, ko mēs pilnībā kontrolējam, tiek uztverta kā daļa no sevis paša. Tieši tāpēc ielaušanos privātajā telpā instinkts marķē kā personisku uzbrukumu un briesmas.

Personiskā telpa nav tikai attālums no mūsu fiziskā ķermeņa, tās struktūra daudz sarežģītāka
Turklāt šis “Es” (ar lielo burtu) ir personība, unikāla identitāte, tas, ar ko konkrēts cilvēks atšķiras no pārējiem cilvēkiem un priekšmetiem. Tas savukārt nozīmē, ka bez personiskās telpas nav identitātes. Visās sociālajās antiutopijās – Orvela "1984", Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule", Zemjatina "Mēs" ­– indivīdam ir atņemta personiskā telpa un līdz ar to individualitāte, bet tā cilvēkam ir vērtīgākais, par to ir vērts cīnīties un iet bojā. Personiskā telpa nav tikai attālums no mūsu fiziskā ķermeņa, tās struktūra ir sarežģītāka, ar daudzām dimensijām. Personiski ir priekšmeti, pat skats pa logu un bruģis pie namdurvīm, arī emocijas, informatīvā telpa utt. Lietu ekskluzivitātes pamatā ir tas, ka tās veido daļu no mūsu esības un tam nav nekāda sakara ar privātīpašumu.

Jūtamies nelāgi, ja kāds bez atļaujas apsēžas birojā pie mūsu datora
Attālums, kādu cilvēki izvēlas komunikācijai, daudz ko pavēsta par viņu attiecībām. Vai jums ir gadījies vērot anekdotisku scēnu, kā viens sarunas biedrs aizvien uzmācīgāk tuvojas otram, bet tas kāpjas atpakaļ, līdz tiek iespiests stūrī?

Attālums, kādu cilvēki izvēlas komunikācijai, daudz ko pavēsta par viņu attiecībām. Vai jums ir gadījies vērot anekdotisku scēnu, kā viens sarunas biedrs aizvien uzmācīgāk tuvojas otram, bet tas kāpjas atpakaļ, līdz tiek iespiests stūrī?

Piemēram, darba galds birojā mums nepieder, bet, ja kāds bez atļaujas pie tā piesēžas, mēs jūtamies nelāgi un dusmojamies. Kaislība, ar kādu saimniece no izlietnes padzen viešņu, kas piedāvājas nomazgāt traukus, saistīta ne jau ar mīlestību pret trauku lupatu un mazgāšanas līdzekļiem – viņa vienkārši aizstāv savu priekšmetu telpu. Privātā dzīves telpa ir vieta, kur mēs varam palikt vienatnē. Istaba, kurā var ieiet, aizverot aiz sevis durvis. Bulgakova "Meistarā un Margaritā" Volands skumji nopūtās: maskaviešus ir sabojājis dzīvokļa jautājums. Par folkloru kļuvušie strīdi komunālo dzīvokļu virtuvēs, mazas slēptuves, ko ierīko mīlnieki, tualetes ar grāmatu plauktiem – tas viss apliecina personiskās telpas trūkumu. Ala, slēptuve ir vajadzīga katram, citādi gaidiet dusmas, naidu, lamāšanos, uzbrukumu.

Labu gribēdama, vīramāte izmazgāja viņas biksītes. Ar rokām...
Kāds puisis stāstīja par savu sievasmāti, kura, ieejot tualetē, neaizver aiz sevis durvis, bet citreiz piemirst nolaist ūdeni. Tie nav sīkumi, tas ir respekta trūkums pret otra cilvēka personisko telpu. Manai draudzenei īsu laiku nācās dzīvot vīra vecāku dzīvoklī. Kādu dienu viņa ar šausmām konstatēja, ka vīramāte, labu gribēdama, ir izmazgājusi viņas stringus – ar rokām. Meitenei tā bijusi pamatīga trauma, jo mazais, muļķīgais drēbju gabaliņš ir pārāk cieši saistīts ar cilvēka fizisko ķermeni. Lieki piebilst, ka turpmāk viņa apakšveļu slēpa.

Vajadzība pēc telpas dažādās kultūrās ir atšķirīga
Parasti ar personisko telpu mēs saprotam komunikācijas distanci vai fizisko telpu, kuras iekšienē notiekošo cilvēks attiecina uz sevi un cenšas regulēt. Personisko telpu iedala intīmajā, personiskajā, sociālajā un publiskajā zonā. Jauno psiholoģiju centra vadītāja Dace Rolava jau vairākus gadus personisko telpu pēta gan sabiedriskās vietās, gan jaunizveidotos birojos, gan mājokļos. Viņa atklāj, ka ar personiskās telpas pētījumiem patlaban īpaši aizrāvušies angļi, kam tas jau pārvērties par modes lietu. Personisko telpu viņi definē kā vides, telpas un vietas piesātinājumu.
Piesātinājums var būt globāls, piemēram, vietās, kur vienkopus ir ļoti daudz iedzīvotāju, tas ir, Ķīnā, Indijā, un var būt arī apbūves piesātinājums, piemēram, blīvie komerciālie rajoni ar debesskrāpjiem. Tiek pētīts vietas, organizācijas, ģimenes un – vēl šaurāk – gultas piesātinājums. Ja pāris katru dienu ir cieši kopā, blakus iemieg un blakus mostas, gultas piesātinājums veicina problēmas. Risinājums ir vienkāršs – vienam jābrauc komandējumā, uz laukiem vai kaut kur citur un jāatgriežas, kad piesātinājums ir izkliedēts. Daudzi taču būs piedzīvojuši, ka pēc ilgākas prombūtnes atkal atplaukst mīlestība.

Būt "burzmas cilvēkiem" vai "vientuļajiem vilkiem"
“Vajadzība pēc telpas dažādās kultūrās un vidēs atšķiras. Mēs, ziemeļnieki, esam vientuļie vilki, kam vajadzīgs plašums un brīva telpa, pūlis mūs nomāc. Turpretī austrumos cilvēki ir kā salipuši kopā, visu laiku kāds elpo pakausī, pat aiz aizvērtām durvīm dzirdami smiekli, raudas, sarunas.
Nesen Ēģiptē ieklīdu nakts tirgū, kurā bija ārkārtīgi daudz sieviešu – katrai uz rokas un pie rokas bērns, katrai aiz muguras vīrietis, jo vienas viņas nekur neiet. Tirgus atradās mazā uzkalniņā, es pakāpos atpakaļ un vēroju: šķita, gaiss burtiski cilājas no trauksmes un piesātinājuma, bet tajā pašā laikā tur bija tāda īpaša sajūta, fīlings, ko radīja burzma, kustība, vides piepildījums. Austrumu sievietei, kas visu nedēļu noslēgti dzīvo mājās, komunikācija ir kā spēcinošs eliksīrs,” skaidro psiholoģe.

Pavērojiet cilvēkus uz ielas! Vienam - pašapzinīga gaita, citam - plecos ierauta galva
Pavērojiet cilvēkus! Viens slāj pa ielas vidu, deguns gaisā, solis drošs un plats, rokas pa gaisu. Viņš ar savu būtību un personiskās esības apziņu piepilda visu ielu. Viņš ir pasaules naba, radības kronis! Otrs, ierāvis galvu plecos, tek pa ietves malu sīkiem, taisniem solīšiem, ar abām rokām pieķēries pie somas siksnas, it kā viņam vajadzētu kaut kur pieturēties, lai nenoveltos no zemes virsas. Viņš negrib, lai viņu pamana, negrib nevienu traucēt ar savu esību. Viņš ir pārpratums, sīka dabas kļūda. Attālums, kādu cilvēki izvēlas komunikācijai, daudz ko pavēsta par viņu attiecībām. Vai jums ir gadījies vērot anekdotisku scēnu, kā viens sarunas biedrs aizvien uzmācīgāk tuvojas otram, bet tas kāpjas atpakaļ, līdz tiek iespiests stūrī? Tiek uzskatīts, ka intīmā telpa ir 47–50 centimetri vai, vienkāršāk sakot, izstieptas rokas attālumā.

Personiskās telpas uztveres atšķirības spēj izraisīt pat etniskos konfliktus
Šajā telpā mēs ielaižam tikai ļoti tuvus cilvēkus, bet svešinieka ielaušanās rada diskomfortu un trauksmes sajūtu. Personiskā zona ir ovālas formas, platāka priekšā un aiz muguras, šaurāka sānos. Tā ir no 50 centimetriem līdz 1,5 metriem. To dēvē arī par personiskās uzticības telpu. Kontaktiem ar svešiem cilvēkiem ir 1,5 līdz 3,5 vai pat 4 metru plaša sociālā zona. Septiņu metru attālumā atrodas publiskā zona, ko mēs vairs neattiecinām uz sevi. Publiskajā zonā parasti atrodas orators, kas uzstājas auditorijas priekšā. Skaidrs, ka visi šie skaitļi ir tikpat nosacīti kā vidējā slimnieku temperatūra klīnikā. Patiesībā viss ir atkarīgs no konkrēta cilvēka, valsts un kultūras vides īpatnībām, situācijas un vietas. Personiskās telpas uztveres atšķirības spēj izraisīt pat etniskos konfliktus: temperamentīgs dienvidnieks ielaužas atturīgā ziemeļnieka intīmajā zonā, jo uztver to kā sociālu, bet viņa draudzības apliecinājumi tiek uztverti kā agresija. Un otrādi – eiropieša izpratnē normālu, komfortablu attālumu austrumu cilvēks uztvers kā vēsuma un nepatikas apliecinājumu.

Māksla atrasties vienlaikus iekšā un ārā
No intīmās teritorijas pētījumiem Dacei Rolavai tuvāks ir ezoteriskais skatījums, ka cilvēka bioloģiski aktīvais lauks darbojas izstieptas rokas attālumā. Tas izpaužas kā intensīvs elektromagnētiskais strāvojums, kurā ieejot mēs fiziski sajūtam otru cilvēku. “Ekstravertiem cilvēkiem ir vajadzīga lielāka telpa, introvertiem – mazāka. Dialoga cilvēki mīl acu kontaktu, ciešāku otra klātbūtni, savukārt vizuālistiem ir vajadzīga brīva vieta žestiem, enerģiskām kustībām. Jūtīgi cilvēki ir vērsti sevī, viņiem nav žestu un skaļuma, tāpēc viņi piepilda maz telpas. Ir cilvēki, kas neiet uz koncertiem, svētku pasākumiem, jo viņus nomāc cilvēku masas. Iespējams, neviens pat nepieskaras, bet ekstrasensoriem cilvēkiem nav panesama pūļa radītā kustība, vibrācija.

Kāpēc cilvēki nogurst lielveikalos, un laucinieki piekūst no pilsētas pūļa
Arī lauku cilvēki, kas pieraduši pie rāma plašuma, pilsētā pārgurst, un itin drīz vienīgais, ko viņi vēlas, ir tikt projām. Cilvēkam ar paaugstinātu jūtību lielveikalā var uznākt panikas lēkme, neizskaidrojamas bailes, sirdsklauves. Lielveikali vispār ir īpašas vietas, kur pārklājas vairāki psihi ietekmējoši faktori – plašums, nespēja orientēties un spilgtā gaisma. Šis piesātinājums iedarbojas uz jutekļiem, cilvēkam zūd orientācija telpā un rodas trauksmes sajūta. Cilvēks šajā plašumā un pūlī it kā pazaudē sevi, uz viņu no visām pusēm turklāt vēl spiež gaisma un skaņas. Bet lielveikals ar savu īpatnējo dzīvi – ritmu un troksni, cilvēku pievēršanos savām vajadzībām, atvērtību un vienlaikus noslēgtību – daudziem ļoti patīk. Es zinu cilvēkus, kas iet uz lielveikalu meditēt. Fonā ir īpatnējs tehnikas, sarunu, mūzikas skaņu sajaukums, viņi apsēžas uz kāda soliņa, zinot, ka neviens viņiem nepievērsīs uzmanību, un vēro garām ejošos cilvēkus. Viņi it kā ienirst dzīves mutulī, vienlaikus paliekot malā. Tā cilvēki brīnišķīgi relaksējas, jo neatrodas pilnīgā vientulībā, kas arī var būt satraucoša, un tajā pašā laikā ne ar vienu nav jāsarunājas. Var vienkārši noraudzīties uz garām plūstošo pasauli,” stāsta Dace Rolava.

Cilvēki, kuriem ir ekskluzīvas tiesības mums pieskarties
Mums katram ir tādi īpašie cilvēki, kuriem mēs domās izsniedzam licenci uz ekskluzīvajām tiesībām mums pieskarties. Tie ir masieri, frizieri, pirtnieki, kosmetologi, zobārsti. Dace Rolava saka, ka te darbojas mazliet cits mehānisms, tā sauktie enkuri – atzīmes mūsu apziņā, kas atbild par konkrēta stāvokļa izsaukšanu. Ja frizierim izdevies mums patīkami pieskarties vienu reizi, katrā nākamajā apmeklējuma reizē zemapziņa friziera pieskaršanos reģistrēs kā patīkamu impulsu. Viens smags piedzīvojums, un draudzībai ar zobārstu beigas. “Visa sākums ir sarokošanās – ja man iedod stingru roku, ko patīkami satvert, uzticības moments izveidojas septiņās sekundēs. Ja roka ir slapja, ļengana, mīksta, es izvairīšos no šā cilvēka, zinot, ka pieskāriens ir nepatīkams,” skaidro Dace Rolava.

Masāžas seansa laikā var sākt raudāt
Tomēr pieskāriens ir kaut kas īpašs, tas ietekmē fizisko un emocionālo stāvokli, mainās fizioloģija – pazeminās stresa līmenis, atslābinās nervu sistēma. Pieskāriens dara brīnumus, bet tikai tāda cilvēka pieskāriens, kuram uzticamies. Ir taču zināms tā sauktais 12 pieskārienu likums. Katram vajadzīgi 12 pozitīvi pieskārieni dienā, daļa no tiem var būt vārdi, bet vajadzīga arī fiziska saskarsme. Mums pietrūkst siltu, dodošu, maiguma un labestības pilnu pieskārienu. Un kā vēl! Masieri stāsta, ka ne mazums cilvēku masāžas laikā pēkšņi sāk raudāt. Tā ir normāla reakcija – sastrēgušas, apspiestās emocijas tiek palaistas brīvībā. Glāsti, pieskārieni, tuvība ar otru cilvēku ir tikpat svarīgi kā distances ievērošana.

Bagāto un nabago geto izveidošana - agresija pret cilvēka personisko telpu, jūtām un atmiņām
Starp citu, politiķu un ekonomistu ideja sadalīt Latviju zonās tā, ka dažos rajonos nekustamā īpašuma nodoklis ir nesamaksājami augsts, nozīmē ne vien veidot bagāto un nabago geto, tā ir arī agresija pret cilvēka personisko telpu, jūtām, atmiņām. Ģimene, kas vairākās paaudzēs dzīvojusi mājā Jūrmalā, būtu spiesta no tās aiziet, atstājot arī daļu no sirds siltuma, identitātes un būtības. Iztēlojieties daudzdzīvokļu guļamrajonu, betona puduri, sprostu, kur padomju laikā celto kastīšu iekšpagalmos uzslietas jaunbūves, brīvajās vietās ir automašīnu stāvlaukumi, lielveikali, solāriju vai sporta kompleksi. Visur kā skudras tekalē cilvēki, runā pa telefonu, cērt automašīnas durvis, iedarbina motoru, ieslēdz radio, čabina iepirkumu maisiņus, apsauc bērnus. Skaņas, smakas, krāsu ņirboņa. Gaisā virmo stress, trauksme, bailes, dusmas, neziņa, nespēks, griba, cerības, vēlmes. Viss vienā kamolā kā sniega bumba, kas veļoties no kalna aug aizvien lielāka.

Tualetē jūs iedomājaties, ka tādā pašā pozā uz poda sastinguši cilvēki vēl daudzos stāvos virs un zem jums
Un tā – rīts. Logos gandrīz vienlaikus iedegas gaisma, pūznis tūlīt atdzīvosies, kukaiņi mostas. Jūs ieejat tualetē, apsēžaties uz poda, dzirdat, kā ūdeni nolaiž kaimiņš, un iedomājaties, ka tajā pašā pozā uz poda sastinguši cilvēki astoņus stāvos virs un četros zem jums. Tikpat samiegojušies, izspūruši, puķainos naktskreklos, rozā rītakleitās, rūtainās pidžamās vai firmīgos bokseršortos podam dibenus pielipinājuši blakus mājas un visa rajona iedzīvotāji. Un tā visi Pļavnieki, Purvciems, Ziepniekkalns, Zolitūde. Visi, piedodiet, taisa cits citam uz galvas. Ja iztēle ir pietiekami spilgta, varat paskatīties pa logu, kur zilganpelēkajās debesīs kā maza balta bultiņa šaujas lidmašīna, un iztēloties, ka arī tajā kāds ir sakņupis uz poda un pavisam debešķīgi taisa jums virsū. Iespējams, rīta cēlienā debesis ir pilnas ar lidmašīnām, tātad pa gaisu lido desmitiem uz poda sēdošu stāvu. Komiski.

Izstieptas rokas attālumā enerģija ir gandrīz aptaustāma
Tomēr šajās ainās ir kaut kas no nolemtības, eksistences bezjēdzības sajūtas un – galvenais – enerģijām, kas krustojas, sapinas, samudžinās. Dažādās reliģijās un filozofijās tiek runāts par enerģētisko lauku, kas ietver cilvēku, viena versija – tā diametrs ir 18 metru. Iedomājieties vien, kā mūsu auras un enerģijas krustojas un pārklājas, rodas īssavienojumi, lec dzirksteles, lēkā velniņi, izšķiļas eņģeļi. Izstieptas rokas attālumā enerģija ir gandrīz aptaustāma, silta, plūstoša un reāla. Jūs guļat pie sienas, un arī kaimiņš ir piebīdījis gultu pie tās pašas sienas, jūs šķir tikai divi ķieģeļi vai viens betona panelis. Nakts aizsegā jūs dzirdat kaimiņa nevienmērīgo elpu, un jums šķiet, ka reizēm saklausāt sirdspukstus. Jaunākie pētījumi kvantu fizikā vēsta, ka cilvēks izstaro elektromagnētisko lauku, kas nepārtraukti izplatās Visumā un līdzīgi kā ūdenī iemests akmens rada viļņošanos. Jo lielāks klajums, jo tālāk aiziet viļņi.
Cilvēka raidīto starojumu var salīdzināt ar zvaigzni pie naksnīgajām debesīm, kas patiesībā ir nevis tas, ko iedomājamies redzam, pats objekts, bet tikai gaisma, māņi, kas līdz mums ceļojuši miljardiem gadu. Cilvēka elektromagnētiskajā laukā par viņu glabājas pilnīgi visa informācija. Nākotnē zinātnieki spēs šo informāciju savākt, sablīvēt un saglabāt. Dace Rolava stāsta: “Tā ir interesanta parādība, kā visi šie lauki pārklājas un katrs darbojas savā frekvencē. Tāpat kā radio viļņi, kas nesajūk – klausoties Skonto, mēs nedzirdam SWH. Ēters ir pilns ar informāciju, tur ir visas mobilā telefona sarunas, interneta, televīzijas, miljardiem ierīču raidītie signāli. Skatoties debesīs, reizēm domāju, kā tas viss tur atrod vietu un spēj sakārtoties.”

Miesas un kosmētikas terors
Megapolēs milzu debesskrāpji aizēno sauli, visapkārt ir smogs, un neviens tur, iekšā, nezina, vai Saule vēl apspīd Zemi. Modernajos birojos cilvēki strādā plašās telpās bez sienām un durvīm, slēpjoties aiz darba galdiem kā sivēntiņi aizgaldā. Dace Rolava ir pētījusi Rīgas birojus, piemēram, darba apstākļus Saules akmens telpās. Jā, no būvniecības viedokļa viss ir perfekti un ekonomiski, jo nav starpsienu, durvju, ir vienotas instalācijas, katram darbiniekam ir sava peles aliņa. Tomēr piesātinājums ar kolēģu darba ritmu, domu un ķermenisko enerģētiku ir ļoti augsts. Pēc viņas domām, introvertie cilvēki iet uz katorgu. Vēl ir kosmētikas terors. Iedomājieties desmit sievietes vienā telpā. Katra ir lietojusi dušas želeju, ķermeņa krēmu, dezodorantu, matu laku un uzpūtusi smaržas. Ak dievs! Un pat tā, kurai no smaržām un krāsām ir alerģija, savu pelēko kleitu būs iemērkusi indīgi smakojošā veļas mīkstinātājā.

Cilvēki mēdz piemirst telpas enerģētiku
Mana draudzene reiz krāšņi aprakstīja ciešanas, ko viņai sagādājusi pretim sēdošā apaļīgā kolēģe, veselu nedēļu nākot uz darbu koši rozā džemperī. Jūtīgākam cilvēkam ciešanas var sagādāt arī spilgti blonda vai sarkana matu krāsa komplektā ar biezu pūderkrēma kārtu, melnu acu tušu un spīdīgu lūpu krāsu. Tā ir! Padomājiet, kāpēc reizēm vakarā pēc darba ir tāda pārsātinājuma, nelabuma sajūta un nepamatota nervozitāte. Iespējams, atbilde jūs pārsteigs. Dace Rolava teic, ka cilvēki mēdz piemirst telpas enerģētiku, kas var iespiesties personiskajā izjūtu telpā, nomākt un radīt trauksmi. Telpai ir jāļauj atpūsties, jāļauj harmoniski plūst un mainīties iņ un jaņ enerģijām, gaisma jānomaina ar krēslu un otrādi. “Dabā mēs lieliski varam redzēt harmoniju - kā spilgtās, košās vasaras krāsas nomaina tumšāki, blāvāki toņi, dabā iestājas miers, atpūta, pēc tam atkal nāk enerģisks pacēlums. Tāpat ģimenē jābūt kāpumam un miera periodam.”

Jo biežāk trolejbusā fiksēsiet nepatīkamus pieskārienus, jo ātrāk pienāks brīdis, kad šis viss būs līdz kaklam
Visam ir savs piesātinājums – arī klusumam, burvīgiem dabas skatiem un vientulībai. Radošu profesiju cilvēki ir sapratuši, ka urbanizācija traucē radīšanas procesu, un atraduši vietu laukos. Tomēr, ja cilvēks bērnību ir pavadījis uz bruģa un pastaigājies tikai pa parku, lauki viņu drīz nomāks. Baltie saulē vizošie sniega klajumi, palēninātais ritms, ausīs džinkstošais klusums sākumā kaitinās, tad padarīs traku. Nakts sapņos viņš redzēs burvīgu, kūpošu asfaltu un milzu betona klučus bez neviena kociņa. Un otrādi – ja cilvēks būs audzis laukos, viņu kaut kas sauks un vilinās prom no pilsētas mākslīgā spožuma un konveijera ritma. Kad ir par daudz, jūs bēgat. Jo biežāk trolejbusā fiksēsiet nepatīkamus pieskārienus, jo ātrāk pienāks brīdis, kad būs līdz kaklam un pāri galvai, jo viss summējas, nav tikai šī, bet ir šī un visas pārējās reizes. Pienāks diena, kad nepatīkamās emocijas būs sasniegušas kritisko masu un vadzis lūzīs, jūs meklēsiet risinājumu – vienalga, kādu, bet citu. Līdzko atmiņu rakstāmmašīnas – emocijas – sāk klabēt un reģistrēt notiekošo, tā process ir sācies. Pirms gadiem mana draudzene īrēja jauku dzīvoklīti pašā Rīgas sirdī. Viena nelaime – kāds manīgs bomzis bija iemācījies atvērt ārdurvis. Viņš naktīs ielavījās kāpņu telpā, saritinājās vecās lupatās pie manas draudzenes durvīm, krāca, šņāca un smirdēja. Draudzene bakstīja bomzi ar slotu, lēja virsū ūdeni, sauca policiju – viss velti. Vecais vīrs naktīs nāca un no rītiem gāja projām. Beidzās ar to, ka pēc kārtējās bezmiega nakts draudzene savāca mantas, izsauca taksometru un pārcēlās dzīvot uz krietni sliktāku mitekli, toties bez bomža.

Apbrīnojami, kā kasiere spēj panest šo piesātinājumu un katram pajautāt: “Vai jums ir karte?”
Kādi ir draudi un problēmas, ko rada nepārtrauktā invāzija mūsu privātajā telpā?
“Vislielākā problēma ir tā, ka cilvēki sabiedrisko telpu izmanto kā atkritumu konteineru, izmetot tajā negācijas, neveiksmes, sliktu noskaņojumu, pārmetumus, aizvainojumus, agresiju. Esmu ievērojusi, ka tieši lielveikalos tiek izmesta un koncentrējas liela negatīvo enerģiju masa. Cilvēks ieiet veikalā un netiek galā ar informāciju, kaut ko nevar atrast, ir pieradis pie veciem šabloniem. Viņš ir uzvilcies un, kad nonāk pie kases, šo piesātināto informāciju par visu, kas ar viņu veikalā noticis, uzgāž kasierei, kas šajā brīdī iemieso sistēmu. Apbrīnojami, kā kasiere spēj panest šo piesātinājumu un katram pajautāt: “Vai jums ir karte?” Ko viņa dara naktī? Droši vien mostas un runā par karti. Veikalu tīklos, kur cenšas ieviest individuālu pieeju katram klientam, piesātinājums reizēm ir tik milzīgs, ka izraisa pretēju efektu. Ja es stāvu rindas beigās, man piecas reizes jānoklausās: labdien, vai jums ir karte, jauku dienu, līdz beidzot arī man pasaka to pašu. Ja man uz veikalu jāiet vēl vakarā, nodeldētās frāzes jau pamatīgi kaitina, bet, ja es uz veikalu eju katru dienu, tās var kļūt neizturamas. Tādā veidā ideja par patīkamu piedzīvojumu var nonākt līdz marasmam.”

Domāšanai vajadzīga telpa, brīvība un kaut neliela vientulības deva
Iespējams, nepārtrauktā fiziskā, skaņas un vizuālā invāzija mūsu privātajā telpā, burzīšanās, spaidīšanās sabiedriskās vietās, transportā un dzīvokļos, trokšņi un mirguļojošas reklāmas cilvēku padara dumjāku, šaurāk domājošu, nospiež uz ceļiem un iespundē būrī, uzliek uzvedības, ģērbšanās, runas manieres, brīvā laika pavadīšanas, bērnu audzināšanas un citus šablonus, vārdu sakot, atņem daļu prāta, jo domāšanai tomēr vajadzīga telpa, brīvība un kaut neliela vientulības deva. Ne velti bagātie dzīvo nožogotās teritorijās, ne velti, līdzko cilvēkam ir iespēja, viņš pamet nesen nopirkto dzīvokli un teciņus vien pārceļas uz privātmāju. Lai bērniem nav jāskatās uz dzērāju, kas allaž vāļājas tajā pašā vietā sētmalē, lai nav jāklausās kaimiņu lamās, nav jāstaigā pa piespļaudītu, šļircēm piemētātu kāpņu telpu. Gadās, ka māja ir mazāka nekā dzīvoklis, toties sava autonoma republika. Ja tomēr nākas spiesties šaurā dzīvoklī, sadzīvot ar kaimiņu trokšņiem un smakām, mīcīties pa sabiedrisko transportu, šķelt viļņus sastrēguma stundās lielveikalos, tad brīvdienās noteikti ir jādodas uz lauku mājām pie vecākiem, radiem, draugiem vai vismaz nomaļu viesu māju. Citādi gars smok, dvēsele raujas čokurā, domas nelido, sirds nepukst.

Pārsātināta vide nomāc normālus cilvēciskus dzinuļus, cilvēki sāk uzvesties kā zombēti roboti
Dace Rolava turpina: “Ja jūs nonākat slimnīcā, ir sajūta, kas visi guļ slimnīcās, ja aizejat uz teātri, rodas iespaids, ka šajā vakarā visi Latvijas teātri ir pilni ar cilvēkiem, un, ja ejat vingrot, apjaušat, ka visi sporta klubi ir ļaužu pārpilni. Jūs sajūtat piesātinātību, kas uzrunā uz katra soļa. Tomēr piesātinātības sajūta ir atkarīga no uztveres un novērošanas spējām. Cilvēks, kuram nav novērošanas spēju, neko neredz, nejūt un neanalizē. Es viņus saucu par slīdošajiem, plūstošajiem cilvēkiem. Viņus nekas nesatrauc, viņi iekāpj trolejbusā, zina, ka tūlīt stumdīs, grūstīs, bet viņiem vienalga, viņi iekrīt tādā kā transā, atslēdz jutekļus. Pārsātināta vide nomāc normālus cilvēciskus dzinuļus, cilvēki sāk uzvesties kā zombēti roboti. Turpretī, līdzko sāk darboties stimuli, tā rodas emocijas, domas iekustas, un cilvēks reaģē. Dažreiz ieeju lielveikalā, atspiežos uz ratiem un vēroju, kas motivē cilvēkus izvēlēties vienu vai otru preci, kā darbojas reklāma, kā viņi jūtas, kāpēc kaut ko saka un dara. Daudzi iet gar veļas pulveru plauktiem un mehāniski liek ratos pakas. Viņiem nerodas jautājumi, viņi izmanto gatavus, reklāmas radītus šablonus, viņi neiedomājas, ka varbūt kaut kas cits viņiem kā indivīdiem varētu būtu interesantāks, jo uztveres un domāšanas process ir paralizēts, impulsi un reakcijas ir nomāktas,” uzskaita speciāliste.

Gara intīmā zona
Arī garīgajai attīstībai ir vajadzīga telpa, tomēr garīgais piesātinājums var būt dažāds. Jā, viedie iet kalnos, kur daudzu kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Vairāku gadu pašizolācijā viņi novēro sevi, tajā pašā laikā iepazīstot visu Visumu. Kad cilvēks ir apguvis vientuļās meditācijas tehnikas, vietai un telpai vairs nav nozīmes, ir tikai tavs ķermenis un izjūtas, apkārtējā pasaule pazūd. Šādi augsta līmeņa adepti var sēdēt tirgus laukuma burzmā vai uz ļaužu pilnas ielas. Garīgais piesātinājums ir tik liels, ka viņi ir ārpus tā, kas notiek apkārt. Tomēr ne jau katrs spēj to apgūt un īstenot dzīvē. Mums, pārējiem, jāzina, ka psihologi cilvēka es iedala trīs kategorijās: fiziskais es, sociālais es, garīgais es. Pie fiziskā es pieder ne tikai miesa, bet arī tērps, auto vai mājoklis (iedomājieties, kā jūs justos, ja kāds viesis sāktu kritizēt jūsu mitekli), savukārt uz sociālo es attiecas ne tikai statuss un panākumi, bet arī bērnu veiksmes un neveiksmes. Arī garīgajam es ir sava teritorija, un tajā vēl bez visa pārējā ietilpst personiskā informatīvā un personiskā emocionālā telpa, kā arī personiskais laiks.

Mēs nedrīkstam atņemt sev bezmērķīgu laika pavadīšanu. Dievs ir paredzējis laiskoties!
Personiskā informatīvā telpa pirmām kārtām ir tiesības uz noslēpumu. Melo tie, kas saka: man nav nekā slēpjama. Tā nav taisnība – mums katram ir izgaismotā publiskā, izrādāmā puse un krēslas zona, kurā ir ēnas, pakšķi, kakti, ar putekļiem apauguši neaizskarami zemapziņas apcirkņi. Informatīvā telpa ir mūsu dators ar failiem un e-pastiem, kuros svešiniekiem ieeja aizliegta, tas ir telefons ar īsziņām, numuriem un vārdiem, tas ir vecs bilžu albums, dienasgrāmata vai vēstules uz nodzeltējušām rūtiņu lapām. Pie personiskās emocionālās telpas pieder jūtas, ko katram ir tiesības pārdzīvot tieši tā, kā vajag viņam. Nekas nespēj kaitināt tik ļoti kā mēģinājumi uzspiest, kad skumt, kad priecāties, kā pārdzīvot kādu notikumu un kā pret to izturēties. Tieši tāpēc tā uz nerviem krīt lētas melodrāmas, kas provocē asaras, vai pūkainais reklāmas, kas izraisa siekalošanos. Personiskais laiks ir tas dīvainais, neefektīvais laiks, kad mēs vāļājamies dīvānā, šūpojam kājas, bezmērķīgi sērfojam internetā, klejojam pa lielveikalu, lēkājam pa peļķēm vai šļūkājam pa rudens lapām, lūkojamies skatlogos, meklējam filozofu akmeni vai Svēto Grālu. Tas ir laiks, par kuru mēdzam domāt, ka tas ir nejēdzīgi nosists, un allaž solāmies turpmāk dzīvot efektīvāk, saplānot katru brīvo stundu pa minūtēm un netērēt dzīves laiku pa tukšo. Bet tas mums nekad neizdodas, un – paldies Dievam! Pretējā gadījumā jutīsimies kā nodzīts medījums un iestāsies tas, ko sauc par izdegšanas sindromu. Vai vēl sliktāk – tautas valodā runājot, nervu sabrukums. Tāpēc mēs nedrīkstam atņemt sev bezmērķību. Dievs ir paredzējis laiskoties, un tā tam būt!

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve"/Foto: Shutterstock

 






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS