Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Intervijas

Edgars Jaunups un Katrīna Leiškalne. Saruna pirms kāzām (21)

 
12.aprīlis 2016  13:16

Viņu dzīve rit starp politiku, basketbolu un mākslu. Līdzīgi un tomēr tik atšķirīgi, pratuši pielāgoties un spēj papildināt viens otru. Pērn, pēc sešus gadus ilgām attiecībām, Edgars Katrīnu bildināja, un šovasar pāris svinēs kāzas.

Katrīna Leiškalne un Edgars Jaunups.

Katrīna Leiškalne un Edgars Jaunups.

Edgar, pirms pāris gadiem intervijā OK! teicāt: “Lai dzīvotu kopā, precēties nevajag” un atzināt, ka neesat ģimenes cilvēks. Šķiet, pa šo laiku daudz kas ir mainījies.
Edgars: – Lai dzīvotu kopā, precēties nav obligāti, – tā domāju arī tagad, bet nekad neesmu teicis, ka precēties nevajag vispār. Ja nemaldos, tajā pašā intervijā minēju, ka daudz labāk jūtos savos 35 gados neprecējies nekā divreiz šķīries. Ģimenes vērtība man nekad nav bijusi mazsvarīga vai sveša – mani vecāki ir precējušies 37 gadus, un mums ir ļoti spēcīgas saites, bet skaidrs, ka darbs un iespēja realizēties arī vienmēr būs ļoti būtiska manas dzīves daļa. Laulības ir attiecību brieduma pazīme, un tā es uz to vienmēr esmu raudzījies. Briedums nav tikai jūtu spēcīgums, bet arī laika pārbaude, kas vieš pārliecību, ka kopā ar cilvēku ir iespējams nodzīvot mūžu, ir iespējams labi saprasties, kvalitatīvi pavadīt laiku, vienam otru pilnveidot, papildināt, izaudzināt bērnus. Lai par to pārliecinātos kvalitatīvi, nepieciešams laiks, tāpēc drīzāk – jā, ticu laulībai, kas netiek noslēgta pirmajā pazīšanās gadā, kaut gan neapstrīdu, ka cilvēkiem, kas apprecas nākamajā dienā pēc iepazīšanās, var būt brīnišķīgi attiecību stāsti, bet tas nav par mani.

Satiekas šovā un dzimst mīlestība.
Edgars: – Tiešām ticu, ka tā var notikt, jo cilvēki ir ļoti dažādi un vienas formulas nav. Runāju par to, kā man šķiet, ir pareizi. Pat ne pareizi, tā ir mana sajūta par šo jautājumu.
Katrīna, vai jums bildinājums bija pārsteigums? Nojautāt, ka tas briest?
Katrīna: – Arī es esmu lasījusi Edgara intervijas un pietiekami labi viņu pazīstu. Turklāt mēs nebijām par to runājuši. Šajā ziņā esmu vecmodīga un konservatīva, uzskatu, ka meitenes ir jābildina. Vismaz es gribēju, lai mani bildina, līdz ar to nekad par to neesmu viņam jautājusi un arī pati nedomāju bildināt Edgaru. Man šķita, ka viņam pašam tas ir jāsajūt un, kad tas notiks, domāšu, ko atbildēt. Edgars bildinājumu izteica pagājušā gada rudenī. Man bija ļoti intensīva vasara ar Mākslai vajag telpu projektiem, un es vēl nebiju atguvusies no darbu jūga. Nevienā mirklī nebiju iedomājusies, ka tas varētu notikt, un tas tiešām bija pārsteigums.

Līgas un Uģa Zemturu kāzas 2014. gadā.

Līgas un Uģa Zemturu kāzas 2014. gadā.


Kā notika bildinājums?
Katrīna: – Tas bija ļoti skaisti, taču to nav iespējams izstāstīt, jo tad šis notikums zaudēs īpašo burvību.
Edgars: – No formas viedokļa bildinājums bija tradicionāls un no malas pat varētu šķist parasts. Kā jau Katrīna teica, tas vairāk ir sajūtu jautājums un konkrētā mirkļa emocionāls pārdzīvojums. Tas bija īpaši un skaisti, bet gana tradicionāli.

Bijāt uztraucies?
Edgars: – Neslēpšu, biju uztraucies. Līdz šim nebiju bildinājis nevienu cilvēku. Tas bija jauns pārdzīvojums un piedzīvojums, kas saistījās ar zināmu nemieru un uztraukumu, bet es tiku ar to galā. (Abi smejas.)

Katrīna, saderināšanās gredzens ir ļoti skaists!
Katrīna: – Jā, man arī ļoti patīk. Tieši tāds, kādam, manuprāt, saderināšanās gredzenam jābūt. Vienkārši perfekts – ne ko pielikt, ne atņemt. Šķiet, Edgars ir nolasījis manas domas. Esam kopā sešus gadus, un viņš mani ļoti labi pazīst. Mums vispār gaumes izjūta ir ļoti līdzīga.

Kas bija pirmie, kam pavēstījāt priecīgos jaunumus?
Katrīna: – Patiesībā nevienam, izņemot vecākus, māsas un brāļus, neko stāstījuši neesam. Tas ir mūsu mirklis, saistīts ar mums, tāpēc īpaši dalīties ar citiem negribam.
Edgars: – Mums jaunumu sanāca daudz un īpaši. (Smaida.) Tiklīdz uzspējām pateikt par kāzām, tā pēc neliela mirkļa nāca otrs jaunums – mums pieteicās mazais. Tā kā šis gads būs tiešām nozīmīgs mums. Skaists un neaizmirstams.

ASV saulainajā Floridā 2014. gadā.

ASV saulainajā Floridā 2014. gadā.

Ikdienā abi esat ļoti aizņemti. Sevišķi Edgars intervijās nekad nav slēpis, ka darbs aizņem lielu dzīves daļu, un pieminēja to arī šodien. Lūdzu, pastāstiet par projektiem, kam šobrīd veltāt savu laiku?
Edgars: – Daru ļoti daudz ko. Divas nemainīgas vērtības ir politiskais darbs un basketbola klubs VEF Rīga un ar basketbolu saistītās lietas. Šogad bijusi diezgan grūta sezona, var teikt, ka klubā pārdzīvojam zināmu krīzi, jo rezultāts atpaliek no cerētā, un tas vienmēr saistās ar papildu darba apjomu. Tā ir ļoti liela mentālā slodze ne tikai spēlētājiem un treneriem, bet arī kluba vadībai. Tāpat manā dzīvē liela loma vienmēr bijusi politikai. Neraugoties uz to, ka šobrīd tiešā veidā neesmu nevienā politiskā amatā, ikdienā ar politiku nodarbojos pietiekami intensīvi. Lai attiecībā uz politiskajiem procesiem uzturētu sevi zināmā intelektuālā formā, pēdējā pusotra gada laikā piedalos žurnālista Māra Zandera raidījumā Kur tas suns apraksts televīzijā RīgaTV24. Tā ir jauna, vērtīga pieredze, kas regulāri liek papildus gatavoties un domāt par politiku, jo raidījuma cikliskums reizi nedēļā uzliek zināmu pienākumu. Un tad ir ar fondu Mākslai vajag telpu saistītās aktivitātes, kas mūs ar Katrīnu saista un vieno no darba viedokļa. (Katrīna ir fonda vadītāja, bet Edgars kopā ar daudziem citiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un mākslas procesa entuziastiem – biedrs – Red.) Arī tas, protams, paņem diezgan daudz laika. Pagājušais gads uzlika ļoti augstu latiņu, un viss turpinās – arī šogad mums ir lielas ieceres, un tās paņem arvien vairāk laika, bet tās ir ļoti patīkamas sajūtas. Vienmēr esmu teicis – ja dari to, kas tev patīk, un esi tāda tipa cilvēks, kam darbs ir svarīgs, tas dod arī milzīgu gandarījumu ne tikai nogurumu un izsmelšanos. Mazumā nekas nav gājis, tikai klāt.

Valda un Agneses Valteru kāzās 2010. gadā.

Valda un Agneses Valteru kāzās 2010. gadā.

Katrīna: – Lielākā laime ir tā, ka arī mani tas viss interesē. Gan basketbols, īpaši VEF Rīga, eju uz visām spēlēm, gan politika, jo esmu ar to saistīta, kopš sevi atceros. Kopā ar tēti braucu uz vēlēšanām, vārīju klīsteri un līmēju plakātus, piedalījos dažādās kampaņās. Protams, arī māksla. Visu pārrunājam un viens otru šajās sfērās, ar ko nodarbojamies, varam papildināt. Protams, Edgars mani nedaudz vairāk nekā es viņu. Domāju, ka tā ir viena no mūsu attiecību veiksmes formulām – daudz kopīgu interešu. To pat grūti nosaukt par darbu. Tā ir mūsu ikdiena un dzīve. Nevaru mūs bez tā iedomāties, tāpēc esmu pārliecināta, ka attiecībām tas netraucē.

Parasti cilvēki saka, ka darbu uz mājām nenes, jums ir gluži pretēji.
Katrīna: – Mums tas nav darbs, tas ir dzīvesstils. Man ir tāds darbs, no kura mājās neatslēgsies, kas man patīk un interesē.
Edgars: – Skaidrs, ka tas nav tikai pozitīvi, ir arī ēnas puse. Kaut kādā mērā apbrīnoju un pat apskaužu cilvēkus, kas spēj nodalīt mājas un darbu. Mēs vairāk iegūtu, ja to spētu. Lai kādu gandarījumu sagādā darbs, pat ja tas ir hobijs, tas tomēr paņem laiku, ko ir būtiski veltīt otram. Tas mums jāmācās. Ir cilvēki, kas tos spēj, un es domāju, ka viņi ir laimīgi.
Katrīna: – Šķiet, vienīgais brīdis, kad tā pa īstam atslēdzamies, ir ceļojumi. Tad 24 stundas diennaktī trīs nedēļas esam kopā un par darbu nedomājam, izņemot to, ka ejam uz muzejiem, un tur, protams, aizdomājamies...
Edgars: – Jā, tā ir. Cilvēka dzīve sastāv no cikla – diena, nedēļa, mēnesis, gads –, un, ja tu spēj konsekventi atrast momentus, laiku dienā, piemēram, vakaru, ko veltīt tikai un vienīgi ģimenei, bez jebkādas ārējas komunikācijas, izņemot ārkārtas situācijas, tas ir ilglaicīgas, laimīgas kopdzīves pamats. Ar to cilvēki grēko. Liekas – nekas, nekas. Vienreiz, otrreiz, trešo reizi, un ar laiku tas viss sakrājas, un cilvēki atsvešinās.

No malas šķiet, ka esat saskanīgs pāris. Strīdi negadās?
Edgars: – Protams, gadās. Tā ir normālu cilvēku dzīves sastāvdaļa. Pat ne strīdi, bet konflikti. Tiem nevajag lielus iemeslus. Dažreiz, esot noguruma fāzē, parādās neliela neiecietība vai pārpratumi. Tādi sadzīviski nieciņi. Neko lielu un nopietnu neatceros.
Katrīna: – No manas puses tas vairāk ir tādā koķetēšanas līmenī, kad viņš pārāk vēlu atnāk mājās, lai gan pati varbūt esmu atnākusi pirms desmit minūtēm. (Smejas.) Tas ir viens no iemesliem, par ko mēdzu uzmest lūpu, bet tā tiešām vairāk ir koķetēšana. Apzinos, kāds ir ritms. Pagājušajā vasarā katru dienu, arī sestdienās, strādāju līdz vēlam vakaram, un dažreiz Edgars bija dusmīgs, ka nevaru kaut kur izrauties, līdz ar to es viņu ļoti labi saprotu.

Kurš sper pirmo soli uz izlīgumu?
Katrīna: – Atkarīgs no situācijas un no tā, kurš vainīgs.
Edgars: – Cilvēkam jāspēj novērtēt, kad ir tas mirklis, kad jāsper pirmais solis, un kādreiz tas ir tad, kad esi vainīgs, un citreiz atkal, kad neesi.
Katrīna: – Jā, jo dažreiz tie strīdi ir tik muļķīgi, ka nevar saprast, kurš ir vainīgs. (Smejas.) Kurš gudrāks, tas piekāpjas.
Edgars: – Te arī ir ļoti svarīgi vienam otru just un saprast. Un lomām no reizes uz reizi jāmainās. Nedomāju, ka labs modelis ir tāds, ka viens visu laiku piekāpjas. Ilgtermiņā tas noteikti rada disbalansu savstarpējā enerģētikā.

Jūsu viedokļi par politiku, kas daudziem nereti ir strīda ābols, sakrīt?
Edgars: – Vairāk sakrīt nekā nesakrīt. Dažreiz ir normālas, radošas diskusijas, bet tās ir ar mērķi vienam otru pārliecināt vai atrast labāko risinājumu kādā jautājumā. Mēs esam domubiedri. Tas attiecas uz visu, tostarp humora izjūtu un gaumi. Šādos gadījumos cilvēkiem lielākoties sakrīt arī redzējums par risinājumiem un vērtējumiem. Kaut kādos jautājumos esam atšķirīgi, bet šajā ziņā esam gana līdzīgi un viens otru papildinoši.
Katrīna: – Ja Edgars izstāsta argumentus, ko neesmu manījusi, jo varbūt neesmu tik dziļi interesējusies vai otrādi, spējam vienoties un palikt pie viena viedokļa. Un nav jau tā, ka visu laiku runājam tikai par darbu. Brīvdienās apciemojam vecākus, tur par politiku runājam visvairāk un sarunas ir visskaļākās, jo atšķirībā no manis tētis nav pārliecināms. Ja tu saki – balts, viņš – melns, un bieži vien toņi paaugstinās, bet tas ir ļoti interesanti.
Edgars: – Kārlis Leiškalns ir pieredzējis cilvēks. Viņš bijis klāt būtiskos politiskos notikumos mūsu valstī, turklāt vēl arvien interesējas par politisko procesu kopumā, nevis par atsevišķiem politiskās dienas kārtības jautājumiem. Cilvēkus, kas kaismīgi interesējas par politiku, šis process interesē absolūti. Interesē, kas notiek Latvijā, kas notiek ārvalstīs. Un Kārlis, protams, tāds ir. Viņam ir ļoti interesants, argumentēts viedoklis, jo viņš vēl arvien lasa un izglītojas. Jā, viņam ir ass un dažreiz varbūt nedaudz pašmērķīgi skandalozs viedoklis, bet tas drīzāk ir tāds, lai veicinātu emocijas un diskusiju. Viņš ir viens no cilvēkiem, kurš patiesi un pēc būtības var runāt par Latvijas politisko procesu, tāpēc ar Kārli ir ļoti interesanti.

Edgars Jaunups un Katrīna Leiškalne. Saruna pirms kāzām

Brīvdienās apciemojat vecākus. Ko vēl jums patīk darīt?
Katrīna: – Visbiežāk braucam pie maniem vai Edgara vecākiem. Svētdienās ejam uz baznīcu. Mums ir kopējs brokastu – pusdienu rituāls, un brīvdienās visbiežāk ēdam ārpus mājas. Darbdienu vakaros ejam uz operas vai baleta izrādēm, tās mums abiem ļoti patīk. Ejam uz izstādēm vai kādreiz vienkārši paliekam mājās.

Pieminējāt kopīgos ceļojumus. Vai bieži izdodas izrauties?
Edgars: – Reizi gadā noteikti dodamies garākā ceļojumā un, ja sanāk, gada laikā arī īsākos braucienos. Lai cik interesanta un aizraujoša būtu ikdiena, tai piemīt sava rutīna, un ir ļoti svarīgi no tās izrauties. Gan tādēļ, lai pabūtu kopā citā vidē, gan tādēļ, lai, atgriežoties pēc trīs nedēļām vai mēneša, uz esošo problemātiku paskatītos no malas un, iespējams, saredzētu citus risinājumus. Tas ir būtiski. Atvaļinājums ir pārbaudīts žanrs, ar ko cilvēki Latvijā grēko, un, manuprāt, ir iemesls, kāpēc krītas dzīves kvalitāte. Ja var atļauties izbraukt kaut kur ārpusē, tas ir ļoti vērtīgi.
Katrīna: – Tā ir iespēja gūt jaunus iespaidus un emocijas. Uzzināt kaut ko jaunu, ar ko ikdienā neesi saistīts un paplašināt redzesloku. Kāpēc man patīk māksla? Tāpēc, ka arī māksla paplašina redzesloku un ir ārpus ikdienas rutīnas. Aizej uz izstādi un atslēdzies, gūsti jaunas emocijas un jaunas domas. Tas pats arī ceļojumos.

Jums ir iecienītākie galamērķi vai arī sekojat principam – katru reizi jauna vieta?
Katrīna: – Drīzāk tā, bet Ņujorkā esam atgriezušies vairākkārt. Mums patīk šī pilsēta.

Edgar, stāstot, ka dzīves redzējums jums ir kopīgs, minējāt, ka ir jautājumi, kuros viedokļi atšķiras.
Edgars: – Katrīnai prioritāte ir ģimene un darbs ir būtisks, tomēr sekundārs. Man dominance ir profesionālā realizācija. Šobrīd tas mainās, un tas ir normāli, jo cilvēki viens otru papildina un maina.
Katrīna: – Edgaram ļoti patīk ciemoties, savukārt man patīk būt mājās. Skolas vecumā negāju uz ballītēm un nebraucu pie draugiem, draugi brauca pie mums. Principā visu laiku biju mājās. Viens no iemesliem bija jaunāks brālis un māsa, kurus palīdzēju pieskatīt, bet patiesībā mājās jūtos vislabāk, man māju sajūta ir ļoti svarīga, bez tās es nevaru. Vienu no divām brīvdienām man vajag pavadīt mājās vienai vai – vislabāk – kopā ar Edgaru, tad es jūtos enerģijas pilna un gatava nākamajai nedēļai.

Tajā pašā intervijā, ko pieminēju sākumā, teicāt, ka neesat no cilvēkiem, kam patīk iekārtot māju un iztēloties, kā tā izskatīsies, savukārt man šķiet, ka Katrīna tieši tāda ir.
Edgars: – Tā arī ir.

Katrīna kurina ģimenes pavardu, bet jūs, Edgar, nesat mājās mamutu?
Edgars: – Kaut kādā ziņā piekrītu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai sakrīt estētiskā gaume. Es nevaru ar to īpaši aizrauties, bet Katrīnai tas sagādā patiesu gandarījumu un prieku.
Katrīna: – Pēdējā laikā gan man nav bijis tam daudz laika.

Jums patīk saimniekot un gatavot?
Katrīna: – Jā, man patīk. To esmu darījusi kopš ļoti agra vecuma. Man tas šķiet pašsaprotami un nesagādā nekādas grūtības, neuztveru to kā pienākumu. Protams, nav tā, ka alkstu mazgāt traukus un visu laiku sēdēt pie plīts, bet man patīk, jā. Īstenībā pēc darbadienas vai pēc darba nedēļas, tīrot māju vai gatavojot, savā ziņā pat atpūšos.

Venēcijas biennālē pagājušajā gadā.

Venēcijas biennālē pagājušajā gadā.

Kā sadalāt mājas darbus? Edgars arī iesaistās?
Katrīna: – Mēs nedalām. (Abi smejas.) Man tas sanāk dabiski, tas ir asinīs. Mamma ir īsta saimniece un vienmēr ir darījusi visus mājas darbus. Kaut gan – ja ir pagatavots kaut kas garšīgs, gatavotājs ir bijis tētis, lai gan viņš sēž dīvānā un visu laiku kaut ko komentē. (Smejas.) Maniem vecākiem ir ļoti klasisks ģimenes modelis – mamma vārīja un mazgāja, bet tētis vairāk gudri runāja un strādāja, laikam tāpēc esmu tāda. Arī manas māsas tādas ir – uzņemas ģimenes pavarda darbus, bet vīrieši vairāk pievēršas darbam un karjerai.

Edgar, kuru ēdienu Katrīna prot pagatavot vislabāk?
Edgars: – Viņa ļoti labi gatavo, un es nevaru izdalīt vienu īpašu ēdienu. Šo prasmi Katrīna mantojusi no mammas un laika gaitā papildinājusi zināšanas pati. Ja būtu tam pievērsusies, viņa būtu labs pavāre.

Un jūs?
Edgars: – Nē, es negatavoju vispār. Dzīve ir tā veidojusies, ka pamatā ēdu ārpus mājas, arī tagad. Protams, ja būtu nepieciešamība, badā nenomirtu, kaut ko sev uztaisītu, kaut vai uzceptu olu. Nevaru teikt, ka mani šis process ļoti interesētu. Lai gan no televīzijas šoviem tieši pavāršovi ir viens no jēdzīgākajiem žanriem, kas televīzijā ir vērojams. Tā ir milzīga pasaule, nekādā veidā to nenoniecinu, bet tas nav mans.

Teicāt, ka svētdienās apmeklējat baznīcu. Cik liela nozīme tai ir jūsu dzīvēs?
Edgars: – Baznīcu regulāri apmeklēju jau ilgi, šis ir trīspadsmitais vai četrpadsmitais gads. Manā dzīvē tai ir ļoti liela nozīme, Katrīnas dzīvē arī. Tam ir vairāki iemesli – sākot no ticības Dievam, kas ir pamats un galvenais iemesls, kāpēc to daru, beidzot ar rituālu. Raugoties no kvalitatīvas nedēļas viedokļa, tā ir neatņemama un svarīga sastāvdaļa. Tās ir divas stundas, kuru laikā garantēti varu no visa atslēgties un padomāt par to, kam ir būtiska nozīme. Tas nenozīmē, ka par nozīmīgiem jautājumiem jādomā tikai divas stundas nedēļā, vēlams arī biežāk, bet realitāte ir tāda, ka cilvēki gadiem neaizdomājas par nozīmīgākiem jautājumiem ārpus savas ikdienas problemātikas. Šīs divas stundas to zināmā mērā garantē. Neapšaubāmi, iknedēļas sprediķis arī papildina intelektu. Dievkalpojumā ir paslēpts meditatīvs kods, kas tevi garīgi attīra. Baznīcas apmeklēšana man ir kļuvusi par nepieciešamību un sniedz lielu gandarījumu.
Mācītājs Juris Rubenis par regulāru baznīcas apmeklēšanu teica, ka to var salīdzināt ar zobu tīrīšanu. Cilvēkiem ir tendence skriet uz baznīcu, kad kaut kas ir atgadījies. Tas ir līdzīgi, kā sākt tīrīt zobus brīdī, kad zobi ir caurumu pilni. Nav jau slikti, bet ļoti lielas jēgas arī nav. Jēga ir tad, ja tu to dari, kad viss ir kārtībā, kad tev nav emocionālas vai citas krīzes. Regulāri apmeklējot baznīcu, tiek kopta dvēsele. Pat ja būs kāds ievainojums, tas būs daudz mazāks. Es to vienmēr atceros. Esmu priecīgs, ka baznīca ir kļuvusi par stabilu un neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.

Katrīnas dzimšanas dienā 2011. gadā.

Katrīnas dzimšanas dienā 2011. gadā.


Bija kāds īpašs pamudinājums?
Edgars: – Jā, gadījums manā dzīvē, kas saistīts ar nopietnu garīgu pamatu meklēšanu. Es vēl biju pietiekami jauns un bez kaitīgiem ieradumiem un ielaistām muļķībām. Man bija divdesmit vai divdesmit trīs gadi. Esmu tikai ieguvējs.
Katrīna: – Jāsaka liels paldies Edgaram, ka viņš man ir atklājis mieru un bagātību, ko sniedz baznīca, jo manā ģimenē nebija tradīcijas regulāri turp iet, lai gan mamma tic Dievam. Tas ir brīdis, kad sakārtot domas, sakārtot sevi, saprast dzīves pamatu un nozīmi. Cilvēks, kurš apmeklē baznīcu, nekad nejautās, kāda ir dzīves jēga. Ja apmeklē baznīcu un tici Dievam, tā iezīmējas diezgan skaidri. Tas ir arī brīnišķīgs brīdis, kad mums būt kopā, rodas jautājumi, par kuriem kopā aizdomājamies.

Tātad kāzas arī būs baznīcā?
Katrīna: – Noteikti, jā, Torņakalna baznīcā.
Kādas kāzas esat izsapņojuši?
Katrīna: – Protams, esmu aizdomājusies par kāzām, bet neesmu par to īpaši sapņojusi. Uzskatu, ka tas ir mūsu notikums, tāpēc uzsvars būs uz svētkiem baznīcā. Protams, gribam tajā dalīties arī ar saviem tuvākajiem un kādu brīdi pēc svinīgās ceremonijas pavadīsim kopā ar viesiem.
Edgars: – Lielākā nozīme būs laulībai un rituālam baznīcā, mazāk ballītei un svinēšanai. Ābolā košanu un braukšanu pāri septiņiem tiltiem izlaidīsim.  
Katrīna: – Līdzīgi kā ar saderināšanos. Tas ir emocionāls pārdzīvojums. Kāzas būs pavisam vienkāršas un skaistas.

Kam uzticētas galvenās kāzu plānošanas rūpes?
Edgars: – Organizējam paši, mazliet palīdz draugi.  

Plānojat doties medusmēnesī?
Edgars: – Visticamāk, nē, atzīmēsim Latvijā.
Katrīna: – Turklāt būs sākusies Mākslai vajag telpu vasaras sezona.
Edgars: – Tas nav galvenais iemesls. Pienāks īstais brīdis un aizbrauksim.
Katrīna: – Man šķiet, ka pēc kāzām emociju ir tik daudz, ka tik vienkārši nemaz nevar aizbraukt. Tas pat ir foršāk, ja ir viens skaists notikums un pēc laika tam seko vēl viens.

Nepajautāju galveno – kā sākās jūsu attiecību stāsts?
Edgars: – Iepazināmies darba apstākļos.

Katrīna uzreiz iekrita acīs un sirdī?
Edgars: – Ja es tā teiktu, melotu. Tas savā ziņā bija lēns, pakāpenisks process. Ja nebūtu darba apstākļu, diez vai mēs būtu kopā, lai gan – viens otru zinājām jau iepriekš.
Katrīna: – Zināju Edgaru ļoti labi, jo mans tētis, tāpat kā Edgars, tobrīd bija aktīvajā politikā. Tētis vienmēr teica, ka Edgars ir ļoti gudrs un spējīgs, bet nepārtraukti viņu lamāja, jo Edgars pārstāvēja Jauno laiku, bet tētis – Tautas partiju. Jā – darbs mūs saveda kopā. Uztvēru Edgaru kā kolēģi, un viņš man izraisīja lielu cieņu. Sākumā pat nevarēju iedomāties, ka viss tā izvērtīsies.

Laila Pastare, žurnāls “OK!” / Foto: Toms Norde un no personīgā arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS