Mazmākoņains
Rīga
-4°
Mazmākoņains
LV RU
Sabiedrībā

Varoņi ar 580 eiro algu. Glābēju ikdiena, stāsti un cilvēku bezatbildība (43)

 
16.aprīlis 2016  07:15

Mesties tūkstoš grādu svelmē, ielūstot liesmojošai grīdai, nirt ledainā āliņģī, lai stindzinošajā tumsā meklētu noslīkušo, uzkāpt egles galotnē, lai noceltu pārbijušos kaķēnu, viņiem nav nekas ārkārtējs. Tāda ir ikdiena Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.

Maldinošais ledus. Ja ūdenslīdējiem prasa, kur uz ledus ir drošas vietas, viņi atbild, ka tādu nav. No virspuses tas var izskatīties biezs un drošs, bet neviens jau nezina, kādi faktori iedarbojas apakšā – dažādas straumes, ūdensaugi, akmens, māli. Īsā atmiņa. Melnā statistika cilvēkus maz ietekmē. Līdzko saule sāk karsēt, pārgalvīgie metas ūdenī. Kad parādās ledus, makšķernieki slāj uz upes vidu. Visiem šķiet: lai nu ar ko, bet “ar mani tā nenotiks”, stāsta glābēji Arnis Hofmanis un Kaspars Kriņickis.

Maldinošais ledus. Ja ūdenslīdējiem prasa, kur uz ledus ir drošas vietas, viņi atbild, ka tādu nav. No virspuses tas var izskatīties biezs un drošs, bet neviens jau nezina, kādi faktori iedarbojas apakšā – dažādas straumes, ūdensaugi, akmens, māli. Īsā atmiņa. Melnā statistika cilvēkus maz ietekmē. Līdzko saule sāk karsēt, pārgalvīgie metas ūdenī. Kad parādās ledus, makšķernieki slāj uz upes vidu. Visiem šķiet: lai nu ar ko, bet “ar mani tā nenotiks”, stāsta glābēji Arnis Hofmanis un Kaspars Kriņickis.

Rīgas reģiona pārvaldes ugunsdzēsēji, ūdenslīdēji glābēji Arnis Hofmanis un Kaspars Kriņickis jau četrpadsmit gadu glābj tos, kas pēdējiem spēkiem turas virs ūdens, un meklē tos, kas padevušies. Viņi burtiskā nozīmē ienirst nezināmajā, jo meklēšana ziemā un vasarā notiek jebkurā ūdenstvertnē, tostarp kanālos, attīrīšanas iekārtās, piemājas dīķos, akās un pat purvos. Rīgas reģiona nodaļā katrā maiņā ir trīs speciāli apmācīti ūdenslīdēji. Kopumā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir septiņdesmit seši ugunsdzēsēji, kas vienlaikus ir arī ūdenslīdēji.
 
Redzamība nulle
Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo biedru Edgara Reinfelda un Sergeja Ižika fotogrāfijas pie mācību telpas sienas atgādina, ka mierīgā, brīžiem rotaļīgā forma, kādā puiši stāsta par savu darbu, ir tikai fasāde, aiz kuras katrs izsaukums nozīmē risku, kurā uz spēles likta dzīvība. Kad atskan izsaukuma signāls, komanda ir gatava ceļam nepilnas minūtes laikā. Stāstot puiši precīzi atceras tehniskas detaļas – kā ieniruši un taustījušies pa dzelmi, turējuši slīkstošo, izvilkuši no ledainā āliņģa, bet neatceras ne gadu un vietu, ne kas un kāpēc noslīcis. “Tā ir psiholoģiska aizsardzība, citādi jau nevarētu,” paskaidro Arnis. Viņi ir profesionāļi, kam jāsaglabā vēss prāts. Tomēr bez emocijām nav iespējams.

Šogad ziema cik ātri sākās, tik ātri beidzās – janvārī pabiedēja ar bargu salu, bet jau februārī temperatūra dienā pieturējās plusos, tāpēc zemledus makšķernieki ātri vien satina makšķeres un noglabāja rīkus līdz nākamajai ziemai. Un tomēr šogad noslīkuši jau deviņi. Katru ziemu noslīkst apmēram desmit cilvēku, kas pastaigājas pa ledu, visbiežāk tie ir zemledus makšķernieki. “Ziemā meklēšana savā ziņā ir vienkāršāka. Ledū uzreiz redzams āliņģis, kur cilvēks iekritis. Zinām, ka noslīkušo atradīsim 3–5 metru rādiusā ap to,” stāsta Kaspars.

Kā notiek nolaišanās dzelmē? Ūdenslīdējs uzvelk sauso hidrotērpu, kas nelaiž cauri ūdeni, pa virsu kompensācijas vesti, kuras kabatas piebāž ar svina gabaliem, kas palīdz viegli iegrimt, uz muguras piestiprina saspiestā gaisa balonu un uzliek masku. “Astoņdesmit procentos gadījumu redzamība zem ūdens ir nulle, tāpēc ūdenslīdējs iet vai rāpo un tausta grunti,” saka Kaspars. Darba ilgums ūdenī atkarīgs no ūdenstilpes dziļuma, glābēja pieredzes un citiem faktoriem. Vidēji ūdenslīdējs zem ūdens uzturas četrdesmit minūtes. “Trīs līdz astoņi metri – tāds ir caurmēra dziļums Latvijā. Esam strādājuši arī sešpadsmit un divdesmit metru dziļumā,” skaidro komandas biedri.

Ar virszemi ūdenslīdēju savieno ap vidu apsieta virve, kuras otru galu cieši tur komandas biedrs, kas uzmanīgi seko notiekošajam. Īstenībā viņa rokās ir kolēģa dzīvība. Lai gan ūdenslīdēju rīcībā ir iekārta, kas ļauj sarunāties ar kolēģiem, signāli, kas tiek padoti ar virves palīdzību, ir un paliek ātrākais saziņas veids, veicot bīstamus meklēšanas darbus. Gadiem sastrādājoties, katra komanda ir radījusi savu, nedaudz atšķirīgu komunikācijas sistēmu. Viens virves rāviens nozīmē virziena maiņu, trīs “dodos atpakaļ”, četri un vairāk – “briesmas, velc mani augšā”. Skaidrs, ka ūdenstilpes grunts nav viendabīga – tajā ir sakrituši koki, ir bedres un akmeņi, tomēr visvairāk ūdenslīdējus uztrauc lieli armatūras gabali un zvejnieku tīkli, kuros var ieķerties un netikt atpakaļ. “Nekad jau nav vienādi, katru reizi nezināmais,” mierīgi nosaka puiši.

Kad zemledus makšķernieku sezona beidzas, tuvojas kūlas dedzināšanas laiks. Līdzko dažas dienas pieturas plus divdesmit piecu grādu temperatūra, tā ir skaidrs, ka būs jāmeklē noslīkušie. Tāds, lūk, veidojas gada cikls glābēju skatījumā. Tomēr labā ziņa ir tā, ka gan ledū ielūzušo makšķernieku, gan zāles dedzināšanas gadījumu kļūst mazāk. Vismaz tā saka puiši.

Varoņi ar 580 eiro algu. Glābēju ikdiena, stāsti un cilvēku bezatbildība

Cope pirmajā vietā
Kasparam un Arnim šoziem nevienu ledū ielūzušo glābt nenācās. Sarunai pievienojas kolēģis Eduards Markovs, kurš strādā citā maiņā un pastāsta, kā nesen izglābis divus ledū ielūzušus cilvēkus. Viens pastaigājies pa Ķīšezeru, otrs Zaķusalas rajonā slēpojis. Kamēr atrauca glābēji, slīkstošais turējās pie nūjas, ko padeva sieviete, ar kuru viņš kopā baudīja ziemas priekus. Savukārt netālu no Akmens tilta glābēji ieraudzīja pēdas, kas beidzās pie cauruma ledū. Ledus jau bija sācis kustēties, tāpēc drošības apsvērumu dēļ meklēšana netika turpināta. Kādam vīrietim pirms mēneša letāli beidzās vizināšanās pa Daugavu ar sniega motociklu. Lai gan janvārī pieturējās bargs sals, ledus biezums upē nebija vienmērīgs un nespēja izturēt motocikla svaru. Par šoziem Lielupē ielūzušo automašīnu Arnis un Kaspars saka: to izvilkt bijis viegli. “Ienirām, uztaisījām trošu ceļu, pa kuru tehnika izvilka automašīnu krastā. Pirms tam ledū pie krasta tika izcirsts caurums.” Izklausās aizraujoši! Iluzoro action kino gaisotni izkliedē ledainā noslīkušo statistika un notikuma vietas fotogrāfijas.

Puišiem atmiņā palicis gadījums, kad bļitkotājs pie trauslā ledus malas noturējās stundu, līdz viņu izdevās izglābt. Vīrs bija ielūzis Ķīšezerā apmēram kilometru no krasta. Glābēji hidrotērpos un speciālos uz ledus neslīdošos apavos ar metālisku apdari skrēja pie cilvēka, kura galva un rokas rēgojās virs ledus. Pa plānu ledu glābēji vienmēr skrien, jo ejot ir lielāka iespēja ielūzt. Tomēr glābēji četras reizes ielūza ledū, kamēr nonāca pie ekstrēmās izklaides cienītāja. Jau ceļā uz slimnīcu makšķernieks sāka skaļi dziedāt. Tāda bija viņa reakcija uz stresu. Tomēr šis ir izņēmuma gadījums, jo parasti nevienam tik ilgi neizdodas noturēties virs ūdens. “Jautājums ir tikai viens: kad cilvēks padosies,” nosaka pieredzējušie glābēji.

Kad cilvēks ielūst ledū, visbiežāk viņam nav, pie kā pieķerties, bet biezās drēbes rauj lejā. Ja ledus ir kā spogulis un pa rokai nav speciālo ledus irbuļu, tā saukto kaķa nagu, cerību tikpat kā nav. Gadās, ka noslīkst vietā, kur ūdens ir līdz kaklam, sāk kārpīties, sākas panika, uz ledus netiek un nosalst. Ja izdodas pieķerties pie ledus, ķermeņa daļu, kas ir ūdenī, straume ar lielu spēku rauj uz priekšu. Viena kustība, un cilvēks paslīd zem ledus. Tur orientāciju zaudē pat profesionāls ūdenslīdējs, bet izlauzt dažus centimetrus biezu ledu virs sevis nav iespējams.

Tas bija viens no tiem pavasariem, kad sniegs kūst gandrīz acīm redzami un ūdens priecīgi burbuļo apkārt ledus kabatai, uz kuras kā melni kukaiņi uz balta fona satupuši zemledus makšķernieki. Dežūrdaļā atskanēja zvans: “Glābiet, makšķernieks ielūzis!” Kad puiši ieradās, viņi redzēja uz trauslā ledus rāmi sēdošus makšķerniekus. Ieskatījušies uzmanīgāk, viņi pamanīja, ka viens, kas attālāk, sēž un dreb. Vīrs pats bija ticis laukā, bet baidījās atzīties, ka ielūzis. Domāja, ka būs nepatikšanas. Kad glābēji jautājuši, kā viņš domā tikt malā, viņš attraucis: “Gan jau es kaut kā pa maliņu.” Tikmēr otrs makšķernieks, pārliecinājies, ka ar slapjo kolēģi viss kārtībā, atmeta ar roku: “Labi, es eju, man zivs pieķērusies.”

Vīri turpināja copi, lai gan tikko bija vērojuši, kā glābēji, steidzoties palīgā, vairākas reizes ielūst ledū. Ekstrēmās makšķerēšanas entuziastos parasti mājo dzelžaina pārliecība, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks, jo “tas otrs jau nezināja, kur iet, bet es zinu”. “Ne reizi nav bijis tā, ka zemledus makšķernieks, saprotot, ka netiks krastā, pats būtu zvanījis glābšanas dienestam. Viņi cits citu kaut kā izvelk ārā un turpina makšķerēt. Vai ir vērts tā riskēt tās mazās zivtiņas dēļ? Cilvēki nezina, kāda ir sajūta, kad ielūsti. Pat treniņa laikā, hidrotērpā, zinot, ka tūlīt ielūzīsi, sajūta ir briesmīga,” stāsta Kaspars.

Varoņi ar 580 eiro algu. Glābēju ikdiena, stāsti un cilvēku bezatbildība

Cilvēks slīkst klusējot
Dodamies uz Ugunsdrošības uzraudzības un civilās aizsardzības nodaļu, kur kaujas gatavībā rindā stāv sarkanbaltās automašīnas ar numuru 112 uz sāniem. Gar sienu uguns necaurlaidīgie kombinezoni, pamatīgi zābaki, jostas, aizsargķiveres. Grūti noticēt, ka smago ekipējumu glābēji spēj uzvilkt pārdesmit sekundēs. Un tomēr tā ir. Pie sienas oranžie peldlīdzekļi ar metāliskiem rokturiem, kas izglābuši ne viena vien slīkstošā dzīvību. Saspiestā gaisa balonu es spēju tikai nedaudz atraut no grīdas – tas ir smags. Toties hidrotērps ir viegls un perfekti nostrādāts. Kad zem tā pavelk silto kombinezonu, ūdenslīdējam ir komfortabli arī ledaini aukstā ūdenī. Puiši paskaidro, ka siltinošo tērpu velk arī vasaras svelmē, jo vairāku metru dziļumā ūdens ir auksts. Smagajā ekipējumā glābēji pa sauszemi daudz nepārvietojas – nosēžas āliņģa malā un nozūd ūdenī, kur svars vairs nav jūtams.

“Kad, tumsā taustoties, mēs uzduramies vienībai...” Kam, kam? Par vienību profesionālajā slengā tiek dēvēts meklējamais objekts, vai tas būtu slīkonis vai priekšmets. Tikai dažas minūtes vai pat sekundes pārgalvīgu zemledus makšķernieku, kas slāj pa saplaisājušu ledu, vai saulē sakarsušu zēnu, kas ieskrienas, lai uz galvas ielēktu ūdenī, šķir no tā, lai no cilvēka ar diplomiem, dzīves plāniem, draugiem, mīļotajiem, ieradumiem un sapņiem kļūtu par meklējamu vienību. Tieši tik banāli...

Uzduroties noslīkušajam, ūdenslīdējam nākas to kārtīgi apķert un ar abām rokām cieši turēt aiz padusēm, kamēr kolēģi nu jau abus izvelk ārā. Ja ūdenslīdējs līķi vilks aiz rokas vai drēbēm, tas viegli izslīdēs un pazudīs tumšajos ūdeņos. Cik ilgi strādā ūdenslīdēji? “Kamēr ir gaisma. Tomēr neskaitāmas reizes pēc kārtas mēs nevaram nirt. Vairāk nekā stundu maskā strādājot zem ūdens, sāk sāpēt sejas muskuļi un plaušas.”

Arnis atceras, ka reiz Ķīšezerā meklējis noslīkušu zēnu. Kad viņš centies iziet no ūdens, pretim skrējusi bērna māte un kliegusi: “Ārā nenāksi, kamēr dēlu neatradīsi.” Arnis skaidrojis, ka viņam vairs nav gaisa, bet sieviete neatlaidīgi dzina viņu atpakaļ ūdenī. Reiz glābējus izsauca sportists, kurš peldēja kopā ar draugu. Kamēr viņš izkāpa krastā un slaucījās, ūdenī palikušais jau bija nozudis. Noslīkušais puisis nodarbojās ar triatlonu, viens no sporta veidiem ir peldēšana, un tik un tā noslīka. Visticamāk, sirds, spriež glābēji. “Tas ir mīts, ka slīcējs vicina rokas un sauc palīgā, tā tikai filmās rāda. Īstenībā cilvēki slīkst ļoti klusu, jo viņiem nav spēka ne kliegt, ne spirināties. Pēdējie spēki tiek sakopoti, lai turētos virs ūdens,” stāsta Kaspars.

Par galveno noslīkšanas iemeslu puiši vienprātīgi nosauc peldēšanos alkohola reibumā. Seko savu spēku pārvērtēšana, kas ir biežāka, nekā mums šķiet, krampji kājās, īslaicīgs samaņas zudums, krasa temperatūras maiņa, pārkarstot un metoties ūdenī, sirds slimības un lēkšana uz galvas ūdenī. Vasarā Ķengaragā vīrietis aizpeldēja uz Daugavas otru krastu, bet, peldot atpakaļ, zaudēja spēkus. “Krastā stāvošie pamanīja, ka viņa roku vēzieni kļūst aizvien lēnāki un viņš, spēcīgās straumes nests, nekust ne no vietas. Viņi zvanīja 112. Kad piebrauca glābšanas laiva, vīrietis teica: “Cik nu te atlicis, pats aizpeldēšu.” Glābēji vīru tomēr iecēla vīru laivā, un viņš beidzot saprata, ka briesmas bijušas tuvu. “Nebūtu gan aizpeldējis,” viņš negribīgi atzina.

Pat zaudējot spēkus un atrodoties mata tiesu no nāves, cilvēks adekvāti nenovērtē situāciju,” stāsta Arnis. Brīvajā laikā peldoties, viņam pašam ir gadījies piedzīvot, ka abas kājas sarauj krampji. “Sajūta ir briesmīga. Vienīgā izeja ir nogulties uz muguras un atslābināties. Tā peldot, kājas vilks uz leju, bet ar lielām sāpēm muskuļi tomēr atslābs.” Runājot par tiem, kas uz galvas lec ūdenī, Kaspars sakniebj lūpas un pašūpo galvu. Tik muļķīgi spēlēties ar dzīvību. “Ne vienmēr traumas gūst nepazīstamās vietās. Biežāk ir tā, ka iepriekšējā vasarā cilvēks tur ir lēcis, bet pa ziemu situācija ir mainījusies – pavasara pali atnesuši baļķi vai kāds iegāzis būvgružus.” Puiši noskurinās, atceroties kādu traku vasaru, kad diennakts laikā četras reizes pēc kārtas brauca glābt slīkstošos un meklēt noslīkušos.

 
Varoņi ar 580 eiro algu. Glābēju ikdiena, stāsti un cilvēku bezatbildība

Tikai nelaid mani vaļā!
Vasarā, meklējot noslīkušu cilvēku, Arnis sapinās vecā zvejnieku tīklā, kas bija tik smalks, ka pieredzējušais ūdenslīdējs to pamanīja tikai tad, kad tas uzpeldēja acu priekša. “Šādos gadījumos nedrīkst ļauties panikai, ir jāsaglabā miers, jo kustoties tīkls aizķeras aiz pilnīgi visa – apģērba, balona, vadiem, un tas gan ir bīstami. Arī elpot saraustīti nedrīkst. Es gaidu, jo zinu, ka kolēģis uzvilks hidrotērpu un nāks man palīgā, bet es tikmēr cenšos pārgriezt sietu. Mēs nekad nenirstam bez naža,” stāsta Arnis.

Kāda ir sajūta zem ūdens? Tumsa un diskomforts, ko izraisa spiediens – jo dziļāk, jo lielāks. “Tur tu jūties kā vakuuma iepakojumā,” saka puiši. Reizēm ūdenī ir tik tumšs, ka pat iedegts lukturis pusmetra attālumā nav saredzams. Apdzīvotās vietās zem ūdens mētājas riepas, pudeles, konservu kārbas, kabeļi, iepirkumu rati. “Man ir nācies nirt purvā, kur līdu kā kurmis. Toreiz izvilkām mašīnu. Citā purvā meklējām seifu, kas tur bija iemests, lai slēptu pierādījumus,” atceras Arnis. Policijas uzdevumā ūdenslīdēji meklē lietiskos pierādījumus – nažus, ieročus un citus priekšmetus.

“Tā nav bijis, ka atbraucam un kāds mūsu acu priekšā noslīkst.” Puiši trīs reizes pieklaudzina pie galda. Lai gan ūdenslīdējiem ne reizi vien nācies izvilkt no ūdens uzpūtušos, uzpeldējušus līķus, tas viņos īpašas emocijas neizraisa. Citādi ir tad, kad jāmeklē noslīcis bērns. Kronvalda parkā bērni spēlēja bumbu, kas pārlidoja pāri kanālam. Ledus kārta tā malās bija bieza, bet vidus atkusis. Bērns skrēja pakaļ bumbai un noslīka. Reiz rudenī kāds puisis mēģināja izdarīt pašnāvību, ielecot no Akmens tilta Daugavā. Kad Arnis ielēca viņam pakaļ un saķēra pašnāvnieku, puisis jau bija pārdomājis. Viņš krampjaini pieķērās glābējam un visu laiku čukstēja: “Tikai nelaid mani vaļā.” Iespējams, aukstais ūdens atvēsināja prātu. Viņš pat krastā negribēja laist vaļā savu glābēju. Turpretī kāds cits tik viegli neatteicās no nodoma noslīcināties. Pirmie notikuma vietā bija atbraukuši mediķi un pierunājuši puisi iznākt no ūdens. Kad atbrauca glābēji, viņš, skatoties Arnim acīs, lēnām atmuguriski kāpās atpakaļ, līdz gandrīz pazuda zem ūdens. Arnis pēdējā brīdī paspēja viņu satvert. Pirms diviem gadiem kanālā pretim Rīgas autoostai iegāzās džips. Vadītājs pēkšņi bija zaudējis samaņu. Arnis ar kolēģiem piesteidzās zibens ātrumā, izvilka cilvēku no ūdens un, gaidot ātro palīdzību, veica sirds masāžu.

“Ja jūs zinātu, cik kaķu esmu nocēlis no koku galotnēm! Nemaz nevar saskaitīt,” saka Arnis. Reiz viņš kāpa kokā, lai atbrīvotu makšķerauklā sapinušos vārnu. “Kaķi briesmīgi skrāpējas un kož, bet mums, karājoties gaisā, tie jāsatver un jāieliek somā. Reiz no koka nocēlu mazu kaķēnu, kas bija tā pārbijies, ka pielipa man pie krūtīm kā dadzis.” Puiši pastāsta, ka pēdējā laikā bijuši vairāki gadījumi, kad kaķi iesprūduši pusatvērtos plastikāta logos.

Glābēji nelaimē neatstāj arī akās iekritušus suņus, kas viņus sagaida atņirgtiem zobiem. Tiem neviens pakaļ nekāpj – dzīvniekus izceļ ar speciālu cilpu. Reiz puiši no purva paspēja izvilkt rotveileru, kuram bija atlikušas dažas minūtes, ko dzīvot, jo virs dūksnāja rēgojās tikai purniņš. Suns bija reti mīlīgs. Var jau būt, ka juta, ka ticis izglābts pēdējā brīdī. “Gadās, ka cilvēki zvana: gulbis esot iesalis. Gulbji neiesalst ledū – putni vienkārši atpūšas un pēc mirkļa aizlido,” stāsta glābēji.

“Brīvais laiks? Tāda mums ir maz,” saka puiši. Vidējā summa, ko uz rokas saņem ugunsdzēsēji, ir 580 eiro, tāpēc gandrīz visi paralēli strādā citā darbā. Kaspars ir zemes uzmērītājs, Arnis – alpīnists. Pēc diennakts dežūras ugunsdzēsības un glābšanas dienestā viņš tīra sniegu no jumtiem un mazgā logus augstceltnēs. Par spīti briesmām, puiši mīl savu profesiju un pret rāmu ikdienu neparko nemainītu.
 
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta izceltie noslīkušie
Varoņi ar 580 eiro algu. Glābēju ikdiena, stāsti un cilvēku bezatbildība



Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS