Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-8°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Sabiedrībā

Vai sēdēt skapī ir forši? Latvijā joprojām esam ļoti neiecietīgi pret gejiem (308)

 
17.aprīlis 2016  07:18

Lai gan no Amerikas psihiatru asociācijas padomes balsojuma par homoseksualitātes izņemšanu no Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas mūs šķir vairāk nekā četrdesmit gadu, seksuālās orientācijas diskursam Latvijā joprojām raksturīga neiecietība pret homoseksualitāti.

Vai sēdēt skapī ir forši? Latvijā joprojām esam ļoti neiecietīgi pret gejiem

Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu (LGBT) un viņu draugu apvienības Mozaīka desmit gadu jubilejas konferencē žurnālista Kārļa Streipa paustais aicinājums kopienas cilvēkiem “tūliņ nākt ārā no skapja”, kļuva par vienu no visvairāk lasītajām un apspriestajām ziņām portālā kasjauns.lv. Populārais žurnālists minēja, ka netic tam, ka Latvijas politikā, sportā vai kultūrā nav LGBT kopienas cilvēku, un norādīja, ka Latvijā ir tikai divi atklāti un reāli redzami geji – viņš un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņš arī uzsvēra, ka ļoti reti dzirdējis pret viņu personīgi klātienē vērstus aizvainojumus. Toties virtuālajā vidē tādu ir ne mazums.
 
18. gadsimta sākuma pārliecība, ka sadomija kā pilnīgs paškontroles zudums sagriezīs pasauli un kosmosu kājām gaisā, pietuvinot ellei, atspoguļojas arī mūsdienu interneta komentētāju viedokļos. Seno nīderlandiešu (homofobijas saknes meklējamas Nīderlandē) bailes tikt aplipinātiem, kā arī tas, ka viendzimuma prakse nokaus tādas vērtības kā ģimene, bērni, mājas un ticība, spītīgi nezaudē aktualitāti. Dažādajiem interneta komentāriem vienotu nokrāsu piešķir nepatika pret citādo no sērijas “savā gultā varat darīt, ko gribat, bet sabiedrībā par to klusējiet”. Respektīvi, daļa sabiedrības Kārlim Streipam atbild: “Palieciet skapī!” Citi iebilst, ka neviens nav pelnījis slēpties un tikt pazemots tāpēc vien, ka mīl sava dzimuma cilvēku. Kāds izsmējīgi jautā, vai no ortodoksālā seksa piekritēju skapjiem neizbirs vēl vairāk skeletu? Vēl kāds atgādina, ka uz mūžības fona dzimumu padarīšanas tāds puteklis vien ir.

Viedokļi. Diskusija internetā
•    Neviens neizvēlas savu seksuālo orientāciju. Par gejiem piedzimst. Kāpēc? Neviens to vēl tā īsti nezina un nesaprot, bet tā tas ir. Gan baznīcas, gan sporta zāles ir pilnas ar gejiem, kas slēpjas un izliekas, un cīnās ar kompleksiem un kauna sajūtu. Kāpēc gan lai kāds izvēlētos tik grūtu un pazemojošu dzīvi?
 
•    Ko var ņemties! Ar savām “kaitēm” nav ko bļaustīties pa visu Latviju. Šeit nav Amerika. Kurš normāls cilvēks grib skriet pa ielu un bļaut, ko viņš dara gultā. Vienreiz tas jābeidz. Ja tā, tad ir minoritātes, kurām uz galvas neaug mati, viena kāja ir īsāka nekā otra, un tā varētu turpināt.
 
•    Dzīve nav mūžīga. Tev tagad šīs dzimumu padarīšanas liekas tik ārkārtīgi nozīmīgas, bet padomā par patiesām vērtībām.
 
•    Kā lai pasaku, ka esmu gejs, ja jūs, pareizie, tūlīt taurēsiet pilnā rīklē par tikumību. Bet tajā pašā laikā cik no jums ir tikumīgi pēc būtības?
 
•    Lai viņi mīcās pa savām gultām, kā vēlas, tikai uz ielas lai nelien. Neviens viņus neaiztiek, lai pārojas savās mājās, kā grib! Nevienam uz pieres Latvijā neraksta – lesbiete vai gejs. Mēs, normālie ļaudis, arī visas savas seksa lietas izdarām savās mājās un uz ielas neko nebāžam.
 
•    Tieši tā, un lai homofobi no naida pārsprāgst! Homoseksuāli cilvēki ir pelnījuši cilvēka cienīgu dzīvi, nevis slapstīšanos un heteroseksuāļu stulbos jautājumus: “Kad precēsies? Vai meitene tev ir?”
 
•    Pārtrauc lietot vārdu laulība. Manu ģimeni tas pazemo. Mans laulības stāžs ir piecdesmit gadu. Ar to mēs ar vīru lepojamies. Mums izaudzināti trīs bērni, kuri arī ir baznīcā laulājušies. Streip, nemaisi gaisu! Mēs, normālas ģimenes, tev liekam mieru.
 
•    Sakiet, kāda starpība – ja hetero lieto atveri, kam tā nav paredzēta, tad tā ir intīmās dzīves dažādošana, ja to dara homo, tad tas nav normāli. Ar ko gan īsti vieni no otriem atšķiras?
 
•    Vai tas Skapis, kas kādreiz bija viesnīcas Rīga ēkā? Toreiz tur pulcējas bohēmisti, mākslinieki, valūtas prostitūtas, čekisti, studenti, pagrīdes homiķi un vienkārši dzērāji no padomju tautas. Tajos laikos zilie bija pieklājīgāki, sevi publiski nereklamēja, lai arī tās lietiņas notika tāpat. Kriminālkodekss gan paredzēja pat nometinājumu Mordovijā.
 
•    Interesanti gan zināt, kāpēc geji nevarētu runāt par sevi? Kas jūs, hetero, tādi esat, ka noteiksiet, kam bāzties vai nebāzties? Ļoti labi, ka geji runā par sevi, demokrātiskā valstī tas ir normāli. Ja heteroseksuāļiem kaut kas nepatīk, var braukt uz Krieviju, tur jūs sapratīs, bet demokrātiskā valstī nekādas diskriminācijas pret gejiem nebūs. Tie laiki ir pagājuši.
 
•    Vai šie cilvēki vēlas sevi pielīdzināt invalīdiem, kam vajadzīga īpaša uzmanība? Man līdz šim bija pilnīgi neitrāla attieksme pret viņiem – lai viņi dzīvo, kā vēlas. Kārli Streipu cienu kā interesantu žurnālistu. Arī manā draugu lokā ir geji – sakarīgi cilvēki, kā tādus arī uztveru, forši draugi. Bet kāpēc daži visu laiku izceļ sevi kā kaut ko īpašu mūsu sabiedrībā?
 
•    Lielie bļāvēji, kuri saka, ka par šo jautājumu nebūtu publiski jārunā: jūs esat tie, kas sarakstīja šim rakstam šo bezjēdzīgo komentāru jūru, kas acīmredzot nozīmē, ka jums tomēr ļoti rūp, kas notiek citu guļamistabā. Valstīs, kurā izglītība par cilvēku seksualitāti ir daudz pieklājīgākā līmenī un kur cilvēkus neapsmej par viņu orientāciju, šis jautājums sen vairs neizraisa tādu ievērību. Ja jūs būtu iepazinušies kaut ar viena cilvēka pieredzi, ko nozīmē slēpt savas attiecības no cilvēkiem, kuri  orientācijas dēļ varētu uzskatīt jūs par zemākiem cilvēkiem, jums būtu vairāk jāpiedomā, vai jūsu rūpēm par citu cilvēku orientāciju tiešām ir morāls pamats. Neinteresēšanās par tik fundamentālu cilvēku eksistences daļu kā seksualitāte ir ielīšana skapī, acu aizvēršana un cilvēcības ignorēšana, kas diemžēl jums dzīvē neko labu nenes. Labā ziņa ir tā, ka zinātne, morāle un Apvienoto Nāciju cilvēktiesību direktīvas nav homofobijas pusē.
 
•    Līdz ar islāmistu ienākšanu Latvijā pieaugs uzbrukumi gejiem un lesbietēm, jo Allāha pavēle būs tādus iznīcināt bez žēlastības. Bēgļi pārsvarā ir no karadarbības reģioniem, kur radikālo islāmu nokaitēja tik tālu, ka par normālu viņi uzskata gan izvarot sievietes, gan griezt galvas tiem, ko Korāns atzīst par izvirtušiem.
 
•    Par agru nākt ārā no skapja. Kamēr Latvijas iedzīvotāji ir tik agresīvi, to nevajadzētu darīt. Spriežot pēc komentāriem, lielākajai daļai sabiedrības tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Iespējams, pašiem kaut kas nav kārtībā ar orientāciju, citādi jau nebūtu tādu baiļu. Izaugs cita paaudze, kam būs cita izglītība, kas būs padzīvojusi ārzemēs, tad arī varēs nākt ārā no skapjiem. Paldies Dievam, ka mani mazbērni dzīvo un mācās Eiropā, viņiem nav jādzird šie homofobiskie murgi.
 
Juris Cālītis.

Juris Cālītis.

Tādas vietas, kur tikai savējie, nav!

Juris Cālītis, mācītājs, teologs, Zvannieku mājas dibinātājs:
– Attieksme pret atšķirīgo ir saistīta ar cilvēka briedumu un pieaugšanu. Greizsirdība un kliķēšanās, lai veidotu spēka pozīcijas un izslēgtu citus, raksturīga bērniem. Pieaugot cilvēks atbrīvojas no pusaudžu naidīguma un sāk plašāk raudzīties uz pasauli, iekļaujot savā redzeslokā arī to, kas ir svešs. Rietumu pasaules vērtība ir atvērtība. Jo atvērtāks cilvēks, jo viņš  nobriedušāks. Tāds, kurš ir noslēgts, baidās no visa citādā, svešā un ieraujas savā ērtajā, pazīstamajā pasaulītē. Matveja evaņģēlijā lielajā tiesas dienā Jēzus nodala avis no āžiem. Vērtējums notiek caur atsvešinātības apļiem. Kas ir šajos apļos? Vienkāršākais, tuvākais ir “es biju izsalcis, un jūs man devāt paēst; Es biju izslāpis, un jūs man devāt padzerties”.  Šo apli izprot ikviens, sniedzot palīdzīgu roku savam draugam vai kaimiņam. Tad apļi top sarežģītāki – tajos parādās svešinieks, pie citas rases, kultūras un seksuālās grupas piederīgais: “Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt.”  Nākamajā aplī ir kāds, kurš ir kails. Tas nozīmē nicināts, nenozīmīgs, sabiedrības atstumts. Seko: “Es biju slims, un jūs mani apraudzījāt; Es biju cietumā, un jūs mani apmeklējāt.” Mums liekas, ka tas, kurš ir cietumā, ir vistālāk no mums, bet Jēzus aicina iet pie viņa. Šie apļi simboliski parāda, cik plašs ir mans horizonts, un uz ko esmu spējīgs. Kad ir stress un naudas grūtības, mēs noslēdzamies, kļūstam bailīgi. Ne jau geji vai bēgļi ir problēma, bet gan mēs paši. Kāpēc viņi ir? Tāpēc, ka tāda ir dzīve. Kur tu vari aiziet, lai tur būtu tikai savējie? Tādas vietas nav.  Problēma ir – ko darīt ar iebiedēto, dusmīgo, naidīgo, noslēgto cilvēku?  Dzīvē nāk apstākļi, pavērsieni un sitieni, kas mums liek savu nostāju revidēt. Ir jāatver sevi arī ļoti citādajam, kas varbūt ir neērts un nepatīkams.
 
Sandra Mihailova.

Sandra Mihailova.

Homoseksuālisms kā ierocis

Sandra Mihailova, Rīgas Stradiņa universitātes Socioloģijas un psiholoģijas katedras vadītāja, asociētā profesore:
– Seksualitāte ir intīma, personiska un smalka tēma, kas nebūtu apspriežama publiski.  Es augstu vērtēju cilvēkus, kas neplātās ar savu seksualitāti un prot glabāt savā ģimenē notiekošo, neiznesot publiskā telpā.  Skaļi lieloties: es esmu citāds, cilvēks atgādina gaili, kas dižojas ar atšķirīgas krāsas spalvām. Dažu pie seksuālajām minoritātēm piederošu cilvēku demonstratīvā izturēšanās un izredzētības gaisotne, kas tiek veidota ap šo tēmu, izraisa normālu pretreakciju – heteroseksuāļi prasa, ar ko mēs esam sliktāki?  Ja cilvēks plātās ar savu seksuālo orientāciju, viņam kaut kā pietrūkst, iespējams, nav cita veida, kā sevi apliecināt. Citi lepojas ar panākumiem sportā, mūzikā, zinātnē, bet ja nekā tāda nav...  Tā ir bīstama tendence – uzlūkot homoseksualitāti kā kaut ko elitāru un stilīgu, jo tas ir kaut kas viegli sasniedzams, kas neprasa darbu un ieguldījumu, bet nodrošina zināmas privilēģijas. Ir gadījumi, kad pēc atteikuma saņemšanas cilvēks darba devējam saka: “Ak tā? Viss skaidrs  – jūs esat homofobs.” Patiesībā noraidījuma iemesls slēpjas cilvēka profesionālajās kvalitātēs, bet darba devējs ir spiests pieņemt viņu darbā, lai neizskatītos, ka iemesls ir seksuālā orientācija. Gluži tāpat kā heteroseksuālās, arī viendzimuma partneru attiecībās tiek meklēta dualitāte – iņ un jaņ – pasīvās un aktīvās enerģijas vienojošais princips. Attiecībās ne vienmēr aktīvo jaņ principu pārstāv vīrietis, bet maigo iņ sieviete – var būt arī otrādi.

Māris Siliņš.

Māris Siliņš.

Vai tajā skapī ir forši?

Psihoterapeits Māris Siliņš:
– Skatoties uz Eiropu, kur seksuālo minoritāšu iznākšana no skapja jau ir realizējusies, Latvijas sabiedrības bailes, ka atklāta netradicionālas seksuālas orientācijas demonstrēšana izraisīs ķēdes reakciju, inficējot apkārtējos, ir nepamatotas un iracionālas. Visā pasaulē noteikta sabiedrības daļa – četri līdz desmit procenti, atkarībā no kultūras aizspriedumiem un statistiskiem aprēķiniem – ir homoseksuāla. Šī proporcija ir nemainīga, jo homoseksualitāte ir stabila, konstitucionāla un ietekmei nepakļaujama cilvēka specifika, nevis novirze. Domājot par Latvijas sabiedrības attieksmi, ir vērts palūkoties austrumu virzienā. Krievijas medijos ieskanas vēl skarbākas notis nekā Latvijā. Tur dominē pārliecība, ka Eiropa iet uz galu un tam ir tiešs sakars ar homoseksualitāti. Šī cietā nostāja vairo krievu nacionālās pašvērtības sajūtu, kalpojot kā pierādījums, ka viņi ir labāki par eiropiešiem. Arī pie mums jaušami šie strāvojumi. Nostāšanās pret atšķirīgu seksuālo gaumi ir mākslīgs veids, kā uzpūst savu pašapziņu. Taču ir jautājums, kā tolerantāk pieņemt, ka cilvēka identitātes var būt dažādas un arī seksualitāte visiem nav vienāda. Jo stabilāki un pārliecinātāki mēs esam savā identitātē, jo mierīgāk uztveram atšķirīgo. Ja cilvēka dziļākajos psihes slāņos mājo šaubas par sevi, viņam ir grūtāk pieņemt faktu, ka var būt arī citādi. Te izkristalizējas jautājums par vīrieša identitāti, kas Latvijā jau tā ir problemātiska. Tas rada bažas, ka, ļaujot to sašūpot vēl vairāk, kļūs pavisam slikti un neviena normāla veča vairs nebūs. Tātad šis jautājums ir kā lakmusa papīrs, kas atspoguļo sabiedrības priekšstatus par vīriešiem un sievietēm kopumā. Tajā pašā laikā uz sievietēm ar atšķirīgām seksuālajām interesēm sabiedrība raugās labvēlīgāk nekā uz vīriešiem gejiem. Savā ziņā tā ir netiešā dzimumu diskriminācija: “Lai jau sievietes dara, ko grib, mums jāuztraucas par vīriešiem.” Versiju, ka iznākšana no skapja heteroseksuālus cilvēkus pamudinās spert homoseksuālus soļus, nevar noliegt, jo pasaule mainās un kļūst brīvāka. Iespējams, aizvien vairāk heteroseksuāli orientēto pamēģinās seksu ar sava dzimuma partneri. Tomēr šī pieredze viņu seksuālo orientāciju nekādi nemainīs. Sen, kad par homoseksualitāti ne vien runāt, bet pat domāt bija sarežģīti, es apmeklēju kāda amerikāņu psihologa lekciju. Viņš auditoriju mudināja iztēloties, kā jūtas homoseksuālais mazākums. Atliek iztēloties pasauli, kurā jūs piederat pie seksuālās minoritātes, un pēc tam uzburt ainu, kurā jūs esat kopā ar mīļoto cilvēku, gribat viņu apskaut, noskūpstīt, samīļot... bet neuzdrīkstaties. Kā jūs justos? Tie, kas saka, ka nevajag nākt ārā no skapja, lai paši tajā pasēž un padomā, vai tajā ir forši.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, Rojs Maizītis, no privātā arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS