Mākoņains
Rīga
Mākoņains
LV RU
Attiecības

Patiess stāsts: aborts. Un kas ar tevi notiek pēc tam? (85)

 
22.aprīlis 2016  07:10

Pēc notikušā ik dienu gada garumā es nevilšus pievērsos ielās satiktajiem bērniem un man bija jādomā par to. Par to, kāds būtu izskatījies mans bērniņš, ja es nebūtu pieņēmusi lēmumu viņu likvidēt.

Tūdaļ es būšu divu bērnu māmiņa, un arvien nākas domāt par šo, ko izdarīju pirms vairāk nekā sešiem gadiem.

Tūdaļ es būšu divu bērnu māmiņa, un arvien nākas domāt par šo, ko izdarīju pirms vairāk nekā sešiem gadiem.

Todien, kad mana ginekoloģe paziņoja: „Jūs esat stāvoklī!”, man pār vaigiem bira asaras kā pupas. Nē, šis nav īstais brīdis, un bērnu viņš negribēs. Lai arī ar bērna tēvu dzīvojām kopā, es zināju, ka mūsu attiecībām nav lemts garš mūžs, turklāt viņš ir mākslinieks, kuram lieka santīma pie dvēseles nav nekad.

Vīrietis lūdz abortu
Par notikušo pirmajai pateicu draudzenei. Viņa priecājās, bet šo līksmi es nocirtu kā ar nazi: „Man, visticamāk, būs aborts.” — „Tu viņam teici?” — „Vēl ne, bet cerības neloloju.” Vai ir vērts tagad minēt, ka šodien es saprotu — šādās reizēs vīrieša lēmumam nav nozīmes. Tas ir mans bērns zem manas sirds, un neviens nedrīkst pavēlēt to nogalēt.

Klusums. Par manu jaunumu viņam nerodas ātra atbilde. Viņš man pārjautā par kontracepciju. Ārsti teica, ka es tik vienkāršā vīzē nespēšu palikt stāvoklī... „Vai tas ir attaisnojums, lai neizsargātos?” Es raustu plecus. Dažas dienas viņš domā. Par notikušo pastāstu mammai. Viņas acīs ir ne mazākas šausmas kā manā vīrietī. Skaidrs, tas ir aborts. Lai gan šo lēmumu jau esmu pieņēmusi, es tomēr ar vājām cerībām gaidu vīrieša galavārdu. Jā, aborts.

Bērniņam jau veidojās smadzenes...
Ceļos ziemas agrā rīta melnumā, ģērbjos, lai brauktu uz operāciju. Viņš nepamostas, nepavada, lai gan zina, kurp dodos. Uz sava bērniņa izmešanu mēslainē. „Bērniņa sirsniņa jau pukst. Mazā cilvēciņa galvas apvidū veidojas audu kroka, no kuras drīz vien sāks augt zods, ausis, vaigi un augšžoklis. Sāk veidoties smadzenes ar divām puslodēm, mugurkauls un centrālā nervu sistēma,” tagad mammam.lv/tetiem.lv es lasu grūtniecības kalendārā par ceturto un piekto grūtniecības nedēļu un leju asaras, jo viņa mazajam zodiņam austiņām, smadzenēm — it nekam es neļāvu attīstīties...

Torīt stipri putināja un ass vējš sita sejā ledainas pārslas. Iekāpu kādā tramvajā, sasalušām acīm raudzījos melnmelnajā rītā un gaidīju piesakām ginekoloģes uzrakstīto pieturu. Varbūt tas labi, ka man nav pat nojausmas, ar kuru tramvaju un uz kuru slimnīcu es braucu. Ceļu neatceros, pat mazākās norādes ne. „Dzīvojam tā, lai mums šeit vairs nekad nav jāatgriežas,” pēc aborta teicu kādai tualetē satiktai vēl jaunākai meitenei no savas palātas. Un mēs aizgājām.

Nē, tas nav cirks
„Cik tad šodien viņas ir? Tikai trīs?! Nevar būt, gan jau ieradīsies vēl kāda,” māsiņas nicīgi sarunājās par mums, kas gaitenī gaidīja vienu un to pašu. Jā, mūsu palātā vien saradās kādas piecas sešas...

Jutu, ka kāds baksta un sauc manu vārdu. „Aiva! Aiva! Kā tu jūties?” Šķiet, visas no anestēzijas jau bija pamodušās, tikai es ne. Kā es jūtos? „Man ļoti sāp,” nespēdama atvērt acu, atbildēju. „Sāp? Ha! Neesi jau uz cirku atnākusi!” māsiņa atcirta un aizgāja. Es nespēju pakustēties. Redzēju, ka jaunule, ko vēlāk satikšu tualetē, jau posās promiešanai. „Ārprāts, kā es šādā stāvoklī tikšu prom? Es negribu palikt te ne mirkli!” Bet paliku nekustīgi gultā. Galvgalī dzirdēju čalojam kādas sievietes gados, kuras izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viņas tiešām nupat atgriezušās no cirka: „Mēs taču sagaidīsim pusdienas, vai ne? Tas ietilpst cenā!” — „Vai, mūsdienu aborts tāds spļāviens jūrā vien ir. Agrāk to veica virs Saktas, jēziņ, kādas tad bija mokas! Skrāpēja ar skrāpi ārā, mati sirmoja. Tagad — aizmiedz, pamosties un ej mājās.” Un tā tālāk un tā tālāk. Man gribējās ieskatīties runātājas sejā, bet arī to nespēju. Nezināju, kur saņemties spēkus.

Kāpēc tu izvēlējies abortu?
Tūdaļ es būšu divu bērnu māmiņa, un arvien nākas domāt par šo, ko izdarīju pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Neesmu sev piedevusi un nezinu, vai jebkad to spēšu. Īpaši par to jādomā tagad, kad esmu gaidībās. Vecmāte teica, ka beidzot jātiek ar sevi galā. Šajā grūtniecībā stājos uzskaitē pie citas vecmātes. Kad mātes pasē pie lodziņa „aborts” viņa ievilka krustiņu, vecmāte nolika pildspalvu, pacēla acis pret mani un jautāja: „Aiva, kāpēc?” Šo sešu gadu garumā ar it ne vienu par notikušo nebiju runājusi. Jā, informēju mammu, pateicu vīrietim un draudzenei, bet neieslīgu analīzē — kāpēc? Ko šāds solis nozīmē? Un kā tagad jūtos es? Un te — badāc! — kā sniegs uz galvas nāk jautājums, uz kuru neviena atbilde nav pietiekams attaisnojums. Lai arī manas raudas pārvērtās neapturamā asaru straumē, sēdēju un biju pateicīga šai nule iepazītajai vecmātei. „Tobrīd es domāju, ka bērns nav iespējams,” es atbildēju.

Toreiz es šai domai pieķēros un citas pat neizskatīju. Un nebija arī neviena, kas censtos pārlauzt manu dzelžaino lēmumu. Dažkārt domāju: vai tiešām mana mamma nevarēja? Aborts bija jāgaida gandrīz divas nedēļas; tai laikā es izslēdzu domas, nocietinājos, lai prātā neiešautos it nekas, kas mani novirzītu no plāna. Kādā nedēļas nogalē mamma zvanīja, nedroši aicināja mani mājup: mīļā, pārkārtosim otro stāvu, atbrauc. Varbūt tas bija viņas mēģinājums mainīt manu ieceri, es nezinu. Mēs vairs netikām par to runājušas.
 
Bērniņš tev piedos...
Meklēdama mierinājumu un attaisnojumu sev, esmu prātojusi, ka, ja toreiz nebūtu atteikusies no pirmā bērniņa, tagad man nebūtu šo divu. Man nebija pastāvīga darba, dzīvokļa īre Rīgā vien maksāja 80 latu (pirms sešiem gadiem tas nebija maz) un ar bērna tēvu varēju nerēķināties. Tātad vienīgais mans ceļš bija atpakaļ uz laukiem pie vecākiem. Re, kā ir, būdama vidusskolniece, nez kāpēc sev biju teikusi: „Ja tagad es paliktu stāvoklī, nedomājot taisītu abortu, jo šitādu kaunu vecākiem es nespētu nodarīt.” Tā ir mazpilsēta, tie ir lauki, kur cits citam par barību. „Vecākiem es to nespētu nodarīt.” Bet savam bērnam gan varēju...

Salīdzinoši drīz pēc aborta mēs sagājām kopā ar manu vīru. Mēs bijām pazīstami jau iepriekš, pat ne pazīstami — es viņu mīlēju jau tad. Nezinu, varbūt viņš mīlēja arī mani. Un tagad sev prasu: vai mūsu mīlestība būtu satikusies, ja es pārceltos uz laukiem? Vai viņš man, grūtniecei, būtu zvanījis un teicis, ka ņems mani ar visu bērnu klēpī? Varbūt mēs būtu satikušies, kad nu jau ar bērnudārznieku es atkal ierastos Rīgā? Varbūt. Bet šo atbildi es neuzzināšu nekad.

Vecmāte teica, ja es no tiesas nožēlošu, ja lūgšu mazajai dvēselītei piedošanu, tā man piedos. „Bērni izvēlas vecākus; arī tas bērniņš izvēlējās, zinot, kāda tu esi,” — tā vecmāte. „Uzraksti viņam vēstuli.”

„Mīļā, piedod. Es zinu, Tu būtu bijusi meita. Nu Tev būtu jāsāk iet skolā, un man aizvien nav vārdu, kā izlūgties Tavu piedošanu. Esmu dzirdējusi, ka abortā mirušie bērniņi pie izvēlētajiem vecākiem mēdz nākt atpakaļ, vēlreiz cenšas caur to pašu māti ienākt šajā pasaulē. Lūdzu, es Tevi ļoti lūdzu: nāc pie manis, es Tevi gaidīšu. Varbūt tā, kas jau šobrīd zem manas sirds, esi Tu?...”

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS