Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Tava izglītība

Kāpēc topošajam programmētājam jāmācās filozofija? (30)

 
20.aprīlis 2016  08:00

Augstskola ir vieta, uz kuru lielākā daļa jauniešu lūkojas kā uz feju ar burvju nūjiņu, kas aptuveni 3 – 4 gadu laikā no vienkārša vidusskolas absolventa izveido prasmīgu speciālistu neatkarīgi no tā, kāda viņam ir iepriekšējo zināšanu bagāža. Tā teikt – ar augstskolas diplomu iedos gan profesiju, gan labi apmaksātu darbu.

Kāpēc topošajam programmētājam jāmācās filozofija?

Diemžēl realitātē pasaku cienīgi sižeti neīstenojas un pēc studiju beigām daļa paliek vīlušies, jo nav ieguvuši kāroto. Kāpēc? Vai tiešām vaina ir sliktos mācībspēkos, pašu studentu slinkumā un motivācijas trūkumā vai novecojošās mācību metodēs, kā to labpatīkas skandināt virtuālajiem komentētājiem?  

Augstskolas nenodarbojas ar profesiju „dāvināšanu”
Galvenā problēma slēpjas faktā, ka Latvijā no augstskolas tiek sagaidīts tas, kam tā nav domāta. Sabiedrībai, tostarp pašiem jauniešiem, pret universitātēm ir ekspektācijas, kādas nav iespējams īstenot, jo to būtība ir pavisam savādāka. Augstākās izglītības galvenā un primārā ideja ir attīstīt cilvēku domāšanu, patstāvīgu spriešanu un izpratni ne tikai par šauru nozari, bet likumsakarībām kopumā, kā arī paralēli sniegt ievirzi kādā no zinātņu nozarēm. Piemēram, inženierzinātnēs, sociālajās, dzīvības zinātnēs vai citās.

Kāpēc topošajam programmētājam jāmācās filozofija?

Lai iegūtu profesiju un kļūtu par automehāniķi, tērpu modelētāju, grāmatvedi uzņēmumā vai celtnieku, nav nepieciešams augstākās izglītības diploms. Profesiju ikviens jaunietis Latvijā var iegūt profesionālās vidējās izglītības iestādēs, turklāt, pateicoties milzīgajiem ieguldījumiem profesionālās izglītības sistēmas un infrastruktūras sakārtošanā, piedāvātās zināšanas un prasmes tajās ir augstā līmenī.

Augstskolas nerada gatavu darbinieku. Pat medicīnā un veterinārmedicīnā studējošie pēc vairāku gadu studijām nevar patstāvīgi strādāt un viņiem universitātē iegūtās zināšanas ir jānostiprina rezidentūrā, īstenojot praksi kādā ārstniecības iestādē. Neviens nekļūst par veterinārārstu pēc universitātes absolvēšanas, un par to vienisprātis ir jebkurš.

Tad kāpēc tiek pieņemts, ka pēc 3 vai 4 gadu studijām jebkurš absolvents automātiski var kļūt par veiksmīgu vadītāju, pārtikas tehnoloģijas inženieri, mašīnu projektētāju, pedagogu, būvinženieri vai kokapstrādes inženieri? Arī šiem topošajiem speciālistiem pēc absolvēšanas ir nepieciešama pamatīga praktiskā darba pieredze. Viņiem ir nopietna teorētisko zināšanu bāze, izpratne par tehnoloģiskajiem procesiem un prasmes atrast risinājumus dažādās situācijās. Un ja vien darba devējs viņiem piedāvā atbalstu praktisku iemaņu apgūšanā konkrētā uzņēmumā, drīz vien jauno speciālistu kā darbinieku gribēs iegūt daudzi. Protams, ja vien studiju gados universitātē viņš ir studējis, bet tas jau ir cits stāsts par motivāciju.

Kāpēc topošajam programmētājam jāmācās filozofija?

Jo lielāka specializācija, jo mazākas darba iespējas pēc augstskolas absolvēšanas
Lai stiprinātu absolventu izpratni ne tikai par savu izvēlēto specializāciju, bet veidotu plašāku redzesloku un tādējādi arī celtu viņu konkurētspēju darba tirgū, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) nopietna uzmanība tiek pievērsta kā tautsaimniecības nozarēs nepieciešamajām tehniskajām prasmēm, tā teorētiskajām jeb akadēmiskajām zināšanām.

„Visu universitātē īstenoto studiju programmu saturu cenšamies tuvināt darba devēju prasībām, lai mūsu absolventiem būtu vieglāk iekļauties darba tirgū. Mēs varam lepoties ar sadarbību, kas izveidojusies starp universitāti un dažādu nozaru pārstāvjiem, nopietni uztveram viņu ieteikumus, taču paralēli atceramies par līdzsvara saglabāšanu starp teorētiskajām zināšanām un praktiskajām iemaņām. Mūsu mērķis nav sagatavot absolventu darbam vienā uzņēmumā vai pat vienā nozarē, bet gan radīt viņam iespēju izvēlēties savu nākotnes darba vietu vai pat vairākas darba vietas. Nevaram ignorēt mūsdienu tendences, ka tikai ļoti retos gadījumos darbinieki nostrādā visu mūžu vienā darba vietā,” stāsta LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes docente Lāsma Dobele.

Viņa papildina, ka LLU studiju programmās studējošajiem tiek dota iespēja apgūt vispārējus, ar specializāciju nesaistītus studiju kursus, tāpat padziļināti jāstudē specializācijas pamatkursi – vieniem tā ir matemātika, bet citiem nopietnāk jāpievēršas fizikai, ķīmijai vai statistikai.

„Jauniešiem ir neizpratne par to, kāpēc topošajiem būvniekiem un kokapstrādes inženieriem jāstudē socioloģija, mērniekiem jāapgūst studiju kurss estētikā vai programmētājam jāstudē filozofu darbi. Kaut gan šādu studiju kursu apjoms ir salīdzinoši neliels, jautājumi par to nepieciešamību rodas samērā bieži. Teorētisko zināšanu jēgu novērtē tikai tad, kad universitāte jau absolvēta un darba intervijā jaunajam speciālistam lūdz atrisināt loģikas uzdevumu vai sniegt viedokli par vides aizsardzības politiku, kaut gan viņš pretendē uz būvinženiera amatu,” piebilst L. Dobele.

Kāpēc topošajam programmētājam jāmācās filozofija?

Līdzīgā pieredzē dalās arī LLU Informācijas tehnoloģiju fakultātes dekāns Gatis Vītols, kurš stāsta, ka lielākajos IT nozares uzņēmumos, testējot jauno programmētāju zināšanas, viņu tehniskās kompetences ir tikai viens no atlases kritērijiem. Pārējās saistītas ar analītiskajām un sociālajām prasmēm, kas tiek nostiprinātas ar specializāciju nesaistītajos akadēmiskajos studiju kursos.

Interesanti, ka LLU īstenotā studiju pieeja nav nekas inovatīvs un unikāls. Pasaules prestižākajās universitātēs tā ir ierasta prakse. Visi Oksfordas universitātes absolventi papildus savai specializācijai gūst pamatzināšanas humanitārajās zinātnēs, teoloģijā un menedžmentā, kas nodrošina viņiem spēcīgas pozīcijas globālajā darba tirgū.

Reklāmas raksts sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti / Publicitātes foto






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS