Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Mūsu mīluļi

"Daudz baltu dieniņu, diženi raženi murrājot!" Lauras Vondas ģimene sveic savu kaķi (23)

 
24.aprīlis 2016  05:35

“Viņš ir tāds mūsu mājas princis, kurš ļoti labi apzinās, ka visiem patīk,” par savas ģimenes mīluli meinkūnu stāsta LTV “Panorāmas” vadītāja Laura Vonda. Runcis Frederiks Grejs ir pilntiesīgs ģimenes loceklis, un viņam ar ciemiņiem un ballīti nosvinēta arī pirmā dzimšanas diena.

Runcis Frederiks Grejs ir pilntiesīgs ģimenes loceklis, un viņam ar ciemiņiem un ballīti nosvinēta arī pirmā dzimšanas diena.

Runcis Frederiks Grejs ir pilntiesīgs ģimenes loceklis, un viņam ar ciemiņiem un ballīti nosvinēta arī pirmā dzimšanas diena.

“Frederiks Grejs pie mums nonāca pirms nepilna gada trīs mēnešu vecumā. Meita Helēna (4) jauno mājas iemītnieku lielo ausu dēļ gribēja saukt par Spicausīti, bet, kad to noraidījām, izskanēja variants Māris. Tomēr kaķim pirmajās mājās jau bija dots vārds – Fifty Shades of Grey, ko mēs nedaudz izmainījām un pielāgojām savai gaumei. Tā viņš tika pie vārda Frederiks Grejs. Tas viņam patiesībā ļoti piestāv – viņš ir tāds mūsu mājas princis, kurš ļoti labi apzinās, ka visiem patīk. Taču šajā cēlajā vārdā viņu uzrunājam ļoti reti. Kopš Frederiks dzīvo pie mums, saucam viņu par Mazo, lai gan – kāds viņš mazais. Frederiks ir meinkūns, un šīs kaķu šķirnes runči izaug ļoti lieli. Nesen viņš kļuva gadu vecs un sver jau septiņus kilogramus, bet līdz četru gadu vecumam svars, iespējams, dubultosies.

Par tādu kaķu šķirni meinkūns iepriekš neko nezināju, līdz brīdim, kad vīrs (Latvijas Televīzijas ziņu operators Ivans Milovs – Red.) atgriezās no komandējuma Islandē. Tur viņš bija filmējis reportāžu mājā, kurā mitinājās pieaudzis meinkūnu šķirnes runcis. Vīram viņš tik ļoti iepatikās, ka viņš uzstāja – mums vajag pašiem savu kaķi un tieši tādu. Es gan uzskatu, ja esi gatavs paņemt mājas mīluli, ir dīvaini to pirkt, jo patversmēs ir ļoti daudz dzīvnieku, kam vajag mājas. Tomēr vīrs domāja citādi un sapņoja tieši par meinkūnu. Daudzus vakarus klausījos vīrā, cik gudri un komunikabli ir šīs šķirnes kaķi un cik laimīgs viņš būtu, ja mūsu ģimenē ienāktu tieši tāds runcis. Smējos, ka izklausās – meinkūns ir vienīgais, kas viņam dzīvē vēl vajadzīgs pilnai laimei. Kā gan varēju atteikt? Nelikšu taču šķēršļus vīra laimei. Kad Mazais ienāca mūsu ģimenē, mana skepse drīz vien pagaisa. Viņš tiešām ir burvīgs.

Pirms vairākiem gadiem, kad vēl dzīvojām Ogrē, mums bija kaķene, ko bijām nodēvējuši par Tinkibellu. Salīdzinot ar Mazo, ļoti atšķirīga. Paņēmām viņu no Televīzijas pagalma Zaķusalā un devām viņai mājas. Viņa bija ļoti neatkarīga, mani un vīru ignorēja. Dažkārt šķita – viņa nespēj saprast, kāpēc mēs abi dzīvojam viņas mājā. Piemēram, kad gribēju kaķeni paglāstīt, viņa izvairījās, nepārprotami demonstrējot – negribu, ka tu mani aiztiec! Es gan neuzskatu, ka mājdzīvniekam ir jāizklaidē cilvēki, bet viņa tiešām bija dzimusi brīvībai. Kad no mājas pārcēlāmies uz dzīvokli, viņa nevarēja pierast pie dzīves četrās sienās, protestēja, kā vien spēja. Tāpēc tagad skrien pa lauku vīra mammas mājā un atkal ir laimīga. Salīdzinot ar viņu, Mazais ir ļoti komunikabls un draudzīgs, vienmēr grib spēlēties un labprāt ļaujas glāstiem. Atliek apgulties uz dīvāna, kā viņš jau klāt. Viņam patīk arī bērni. Ļaujas, lai Helēna viņu mīca, bučo, nēsā uz rokām, un neiebilst pat pret gulēšanu leļļu ratos. Abi arī spēlē paslēpes. Helēna ielien skapī, un kaķis lēnām lavās pie viņas. Kad meita sajūsmā iespiedzas, jo ir atrasta, viņš gaida, kad viņa atkal paslēpsies, lai atkal varētu doties meklējumos. Argumentējot, kāpēc mums vajag tieši meinkūnu, vīrs sacīja – tie esot visgudrākie kaķi, un tagad arī es vairs nešaubos, ka tā tas varētu arī būt.

Ticu, ka kaķiem piemīt sestā maņa vai pat dziednieciskas spējas.

Ticu, ka kaķiem piemīt sestā maņa vai pat dziednieciskas spējas.


Man nekad nav bijis suņa, taču negribētos apgalvot, ka esmu kaķu cilvēks. Man, protams, šie dzīvnieki patīk, bet diez vai mums ir līdzīgi raksturi vai paradumi. Saka, ka kaķus izvēloties tie, kas priekšroku dod mierīgai mājas dzīvei un raksturā ir introvertāki. Nezinu, vai tas ir par mani. Domāju arī, ka šo apgalvojumu nevar attiecināt uz visiem, kam ir kaķis, jo – būsim godīgi – daudzi par mājas mīluļiem izvēlas kaķi, jo ar to ir daudz vieglāk nekā ar suni, kurš regulāri jāved pastaigās un prasa krietni vairāk uzmanības. Nemaz nezinu, vai mums ar vīru, strādājot ziņās, būtu iespējams par suni pienācīgi parūpēties.

Ticu, ka kaķiem piemīt sestā maņa vai pat dziednieciskas spējas, jo arī Mazais jūt, ja kādam ir vai būs slikti. Tad viņš nāk klāt ļoti uzstājīgi un, pat ja viņu padzen malā, nāk atkal, cenšas uzlīst uz vēdera vai baksta ar purniņu, un – likumsakarīgi – nākamajā dienā kāds no mums saslimst. Mazais to jūt ātrāk par mums pašiem.

Viņš ir pilntiesīgs ģimenes loceklis, tāpēc ar kārtīgu ballīti nosvinējām Mazā pirmo dzimšanas dienu. Tā bija meitas ideja, viņa arī uzstāja, ka jubilāram jāuzdāvina sirsniņbalons, lai viņš skaidri zinātu, ka mēs viņu mīlam. Tā arī darījām – bija gan balons, gan kaķu kūka – pastēte ar vienu svecīti. Helēna gribēja, lai uzaicinām ciemos vismaz kādus simts kaķus, taču šoreiz iztikām ar ciemiņiem cilvēkiem – omi un opi. Meitas vadībā visi Mazajam dziedājām: “Daudz baltu dieniņu, diženi raženi murrājot.” Ļoti ceru, ka tā arī būs!”

Guna Puisāne, žurnāls “OK!” / Foto: Toms Norde






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS