Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Kultūra

Dzīves skatuve ir nežēlīga. Māksliniece Irina Tomsone cīnās par saviem mazbērniem (111)

 
01.maijs 2016  07:11

Irina Tomsone ir mazliet satraukta, jo jaunās dzeju grāmatas atvēršana iecerēta viņas astoņdesmitajā dzimšanas dienā maijā. Krājuma nosaukums – Tango krokšos. Ilustrētājs tas pats, kas iepriekšējai grāmatai, – mazdēls Niklāvs. “Sajūta tāda, it kā kāds būtu vadījis viņa roku. Tieši tāpat, kā cauri visai dzīvei kāda roka vadījusi mani,” saka aktrise, pedagoģe, reiki meistare, rakstniece un nu jau arī dzejniece. Dieva bučotā un pārbaudījumos ārdētā. Godājamā māksliniece viņas talanta cienītājiem, bet meitas un mazbērnu acīs – vienīgā cerība, balsts un patvērums arī tad, kad pasaule šķiet sajukusi prātā.

Dzīves skatuve ir nežēlīga. Māksliniece Irina Tomsone cīnās par saviem mazbērniem

Rīta kafijas dzeršanā Irinai ir savs rituāls – 60 reižu apmaisīt dzērienu pa saulītei, lai pietiek laika ielikt visas labās domas un vēlējumus, pateicības vārdus. Viņa priecājas gan par gaidāmo notikumu, gan par to, ka pēctraumas sāpes beidzot aprimušās. Septembrī Irinu notrieca mašīna. Vakara krēslā bija nostājusies auto stāvvietā pie Deglava tilta un raibajā tirgotavu rindā mēģināja sazīmēt elektronikas veikalu. Te – trieciens pa muguru, un acīs melns. Šoferis, atpakaļgaitā braukdams laukā no stāvvietas, nebija sievieti pamanījis. Ātrās palīdzības dakterīte pēc tam teikusi, ka tādā situācijā izdzīvo tikai tie, kam līdzās stiprs sargeņģelis. “Dieva klātbūtni jūtu katrā dzīves solī,” viņa atzīst.
 
Sūtīt gaismu visai pasaulei
– Vai pietiek tikai ar Dieva klātbūtni, lai aktrise parādītos uz skatuves dzejnieces lomā? Turklāt astoņdesmit gadu vecumā!
– Laikam pasaulē tomēr ir tāds īpašs radošuma gars, kura pieskāriens var pagriezt arī negaidītā virzienā. Tas, ka gandrīz septiņdesmit gadu vecumā sāku rakstīt pa īstam, arī pašas acīs joprojām ir brīnums. Toreiz gandrīz vienā laikā iznāca divas grāmatas par aktieriem: Džovitas Grebzdes Mīļā, baltā, zelta, vienīgā par Antru Liedskalniņu un Mudītes Šneideres atmiņas par Hariju Liepiņu. Viennakt pie manis sapnī ieradās Antra – tikpat pašsaprotami, it kā būtu atnākusi uz mūsu kopīgo grimētavu. Mugurā tā pati kleita, kas pēdējā jubilejā, galvā Blānšas cepure. Rokas sānos salikusi, iestājās durvīs: Irka, kur grāmata? Atbildēju, ka otrā istabā. Viņa gandrīz nikna: ta ne jau mana grāmata, bet tava. Raksti!

Redzējums uzrunāja tik spilgti, ka sapnī dzirdētais raksti! vairs neizgāja no prāta. Tikai kāda es rakstītāja, ja tolaik saimnieks mani ar visu mazdēlu lika laukā no Rīgas dzīvokļa. Dabūjusi pajumti Valmierā, kur radi un pirmā darbavieta pēc Ļeņingradas teātra institūta, sāku rakstīt Mēness dūrienu – Antras pamodināto uzdrošināšanos pārskatīt noieto ceļu mākslā un cilvēkos. Pirmā lappuse tapa 2003. gada 3. oktobrī. Kad sakāmais bija no sirds nost, manuskriptu kaut kur nobāzu. Tagad jāsāk domāt, kas atgādināja: tu taču sāki rakstīt, vēl neesi pabeigusi? Pēc iekustināšanas viss aizripoja necerēti strauji. Pieteicās pat divi izdevēji. Mēness dūriens iznāca 2014. gadā.

Dzīves skatuve ir nežēlīga. Māksliniece Irina Tomsone cīnās par saviem mazbērniem


– Un kā radās dzejoļi, kas patlaban gaida izdošanu?
– Pa galvu tie drūzmējušies vienmēr, bet sāka lauzties uz āru līdztekus grāmatai. Dažreiz pat naktī lecu augšā, lai pierakstītu. Taču arī dzejoļu krājums gribēja pagulēties un tikai tagad, nez kādu spēku sašūpots, sakārtojies uz izdošanu. Varbūt atkal jāsaka paldies padomniekiem no tās pasaules. Pirms kāda pusotra mēneša sapņos ieradās Gunārs Cilinskis. Mugurā zils mētelis neparasti piesātinātā bezgalības krāsā. “Ira, man tas mētelis par mazu, es tev to uzdāvāšu!” Gaiņājos nost: tev tik plati pleci, man nederēs! Viņš mierina, ka tas nav mētelis, bet apmetnis, tāpēc būs kā uzliets. Apliek, un apģērba gabals piekļaujas augumam kā ļāvīga čūskāda. Sajūta brīnišķīga.

Sapnis beidzās. Bet pamodusies skaidri zināju: krājums būs, bet tos dzejoļus, kas veltīti maniem mīļajiem aizgājušajiem, apvienošu nodaļā “Tumši zilais apmetnis”. Kad to īsi izstāstīju Niklāvam, viņš uzreiz ķērās klāt pieteikuma bildei. Vīrietis apmetnī iznācis tieši tāds kā sapnī redzētais. Rokās ceļasoma un jocīgs spieķis – kaut kas saistībā ar čūskas motīvu. Septiņpadsmitgadīgs puika tādus simbolus savā prātā izdomāt nevar – esmu pārliecināta, ka šī saprašana viņam tiek sūtīta no augšas.

– Kāpēc krājumam tik neparasts nosaukums? Jums ir īpašas simpātijas pret krokšiem?
– Kur nu vēl ērtākus apavus staigāšanai! Kaut arī dzīvoju deviņstāvu namā, apkārt te plašumi. Gabaliņu tālāk aug milzīga liepa. Siltā laikā vai katru dienu tur noeju parunāties ar Dievu. Sūtu dievišķo gaismu ne tikai saviem mīļajiem un pasaules grūtdieņiem, bet arī visiem nelabvēļiem. Tas ir ikdienas rituāls jau daudzus gadus, kopš apguvu mahikari, japāņu pašsakārtošanās un dziedināšanās metodi. Vēlāk pārgāju uz reiki. Tas ir radniecīgs, tikai lielāka nozīme meditācijai. Man ir reiki meistara pakāpe. Reāla iespēja palīdzēt tam, kam vajadzīgs papildu spēks.

Krājumam sākumā biju iecerējusi nosaukumu Neizdzertais biķeris. Tad satrūkos – skan pārāk cēli, dzejoļi vairāk velk uz citu domu: Man nav jādejo kopā ar visiem valsi,/es dejoju viena,/es dejoju krokšos – tango. Tas ir tuvāk patiesībai.

– Krokšos, viena pretī visiem – kā tas sader ar gaismas sūtīšanu pasaulei?
– Tā ir tikai iešana dziļāk tajā pārpasaulīgajā mīlestības, bezgalīgas piedošanas, maiguma, mājas un drošības sajūtā, kuru iepazinu jau divdesmit gadu vecumā. Toreiz, studējot Ļeņingradā, saslimu ar vēdera tuberkulozi. Jau gāju prom – cauri mākoņiem cēlos uz augšu. Būdama pie apskaidrota prāta, redzēju, cik skaista ir zeme. Tad nāca lielā spozme – vispirms labajā pusē, tad apņēma visu gara acīm tveramo apvārsni, kas ar neparastu spēku vilka pie sevis. Sajutu to, ko sauc par augstāko mīlestību, dievišķo svētlaimi. Kad ārsti mani novilka lejā, biju nelaimīga, bet šis spilgtums sirdī palicis. Un pārliecība par cilvēka spēju piekļūt dievišķajai gaismai. Un pateicība, ka drīkstam to saņemt un dalīties ar citiem. Ja esi viens, šo pieslēgumu izveidot vieglāk.

– Vai daudz tādu, kam neizdodas veidot gaismas pieslēgumu, tāpēc vajadzīgs jūsu spēks?
– Tieši patlaban man ir ļoti smags posms, jo meitai un mazbērniem klājas grūti. Visu laiku tas izdevās – būt viņiem mīlestības laukā līdzās, sargāt. Tagad brīžiem šķiet, ka tas ir pāri cilvēka spēkiem. Bet tad saņemos, jo zinu, ka gaismas spēki ik brīdi ir ar mums – Dievs, eņģeļi, mīļie aizgājušie.

No gaišmataina puisīša, kas lūdza: “Nekusties un nerunā, lai mūsu sirsniņas uzlādējas, tad katram būs divas, un vienu varēsim aizsūtīt māsiņai un mammītei”, Niklāvs kļuvis par atskabargainu pusaudzi, taču omei veltītajā uzrunā – mana mīļā, labā, resnā vecenīt! – ir tikpat daudz silta maiguma kā bērnībā.

No gaišmataina puisīša, kas lūdza: “Nekusties un nerunā, lai mūsu sirsniņas uzlādējas, tad katram būs divas, un vienu varēsim aizsūtīt māsiņai un mammītei”, Niklāvs kļuvis par atskabargainu pusaudzi, taču omei veltītajā uzrunā – mana mīļā, labā, resnā vecenīt! – ir tikpat daudz silta maiguma kā bērnībā.

 
Bērni un tēvi
– Kas ir noticis ar meitu un mazbērniem?
– Madarai priekšā tiesa, viņai draud aprūpes tiesību atņemšana uz visiem četriem bērniem. Vecākais, septiņpadsmitgadīgais Niklāvs, patlaban atrodas Līkumu bērnunamā. Nākamā pēc vecuma ir pusaudze Melisa. Viņa ir labās rokās, dzīvo Rīgā, sava tēva māsas Renātes ģimenē. Laurai ir septiņi gadi, viņa mācās kristīgajā skolā netālu no Madonas un atrodas Reiņa, sava tēva, apgādībā. Līgucītim ir tikai divarpus gadiņi. Viņa ir atdota audžuģimenē pie svešiem. Satikšanās reizes ar māti iespējamas tikai sociālo darbinieku klātbūtnē. Madara izmisumā: mazā taču mani aizmirsīs. Manuprāt, tas ir nepieļaujami – vienas ģimenes bērni, bet katrs savā vietā.

– Kā tas varēja notikt? Ko saka bērnu tēvs? Varbūt tēvi...
– Ja jau ir noticis, tātad varēja. Niklāva tēvu esmu redzējusi tikai vienreiz, kad puika bija tikko piedzimis un Madara ar mazo vēl dzīvoja pie manis. Reiz, ieraudzījusi pie durvīm kādu vīrieti, viņa steigšus ielika man rokās bērnu un iebīdīja mūs otrā istabā, bet pati aizgāja aprunāties. Pietika man uzmest acis jaunajam cilvēkam, lai izkustu smaidā: Niklāva pakausītis. Kad viņš aizgāja, Madara atzinās, ka tas ir ukrainis, bet viņa puisi aizdzinusi un par bērnu neko nav teikusi. Jo tajā laikā meita jau bija iepazinusies ar Melisas tēvu. Laikā, kad abi sagāja kopā, notika liela nelaime. Piedaloties loterijā, Madara vinnēja automašīnu. Tā kā viņa vēl nebija pilngadīga, es Suzuki pārdevu un naudu līdz pēdējam santīmam atdevu jaunajiem. Viss ciems dzēra, kamēr notrieca.

Madarā nejutu mātes instinktu, bet mierināju sevi: pārāk jauna. Priecājos, ka viņa pārnāca uz Rīgu un iekārtojās netālu no manis. Viendien sarunājām, ka meita man atvedīs mazo. Norunātajā laikā klusums. Zvanu, bet neviens nenāk pie telefona. Beidzot klausuli paceļ raudošs Niklāvs: mammītes nav, mammīte veikalā. Saprotu, ka nav riktīgi. Metos turp. Uz atvērtā virtuves loga palodzes sēž Niklāvs un pa gabalu māj ar rociņu: es gaidu tevi, ome! Tūlīt būšu, saucu, bet iekšā tikt nevaru, jo atslēgas nav. Izsaucu ugunsdzēsējus, tie uzlauza durvis. Madarai tika sastādīts protokols, un mēneša laikā puika nonāca pie manis. Pa to laiku jau bija piedzimusi Melisa, bet Madara no sava vīrieša izšķīrusies. Viņš tiešām dzēra zvērā.

– Nākamie bērni – kā ar tiem?
– Kad meita satika Reini, beidzot uzelpoju. Mājiņa, no labas ģimenes. Piedzima Laura, trešais bērns. Tā vasara joprojām spilgtā atmiņā, kā kopā ar bērniem peldējāmies jūrā, klaiņojām pa mežu. Reiz šķūnīti ieraudzīju milzīgu kaudzi ar ciskām – brūnajām alus plastmasenēm. Tā kā nemierīgi kļuva, bet Madara atgaiņājas: tā tikai Līgo dienas tara. Cerības raisīja arī zvans no bāriņtiesas. Prasīja, vai Niklāvam tomēr nebūtu labāk pārvākties pie mātes un audžutēva, jo pusaudzim vīrietis līdzās ļoti vajadzīgs. Tā Niksīti no manis paņēma.

Diemžēl jauki sāktais posms beidzās skumīgi. Dzeršana... Taču ikreiz, ciemos aizbraukusi, redzēju, ka Madara patiesi grib tikt no ligas vaļā. Kad viņa no Reiņa šķīrās, jutos gandrīz vai atvieglota, jo meitai taču bija, kur iet, uz māsas dzīvokli Valmiermuižā. Pirms nāves viņa to bija norakstījusi Niklāvam. Dzīvoklī gan joprojām mita māsas vīrs Laimonis, bet spriedām, ka tā būs labāk visiem. Madarai piemīt daudzi trūkumi, bet viņas lielā vērtība ir līdzjūtīga sirds un saticīgs raksturs. Arī slinka nav.

– Beidzot jums prāts mierīgs?
– Brīnišķīga atslodze. Madara nedzer un ir labās attiecībās ar sociālo dienestu. Niklāvs mācās Viestura vidusskolā, Melisa – netālajā Kocēnu skolā, Laurukam atrodas vieta bērnudārzā. Madara bērnus pucē, labi gatavo. Protams, no pabalsta naudas iztikt grūti, tāpēc ik pa brīdim jārēķinās, ka atskanēs ierastais: mammu, vai nevari kādu latiņu atsūtīt? Ko gan nevar cilvēks, kuram ir pensija?
Gludi, gludi, kamēr sāka zvanīt radi: redzēju Madaru pie veikala dikti jautru; vai nav atsākusi? Ko es varu zināt? Kad pa reizei aizbraucu apraudzīt, vismaz šķietami viss bija kārtībā. Īpaši pēc tam, kad Madara priecīgi paziņoja, ka iepazinusies ar foršu puisi. Par Juri saucot. Atbraucis uz Valmieru, bet strādājot Varakļānos lielā zemnieku saimniecībā. Šķīries, gribot viņu precēt.

Tā arī bija – labsirdīgs lauku puisis ar zilām acīm. Omīte sarīkoja kāzas. Pēc laiciņa piedzima Jura meita Līga. Viss būtu labi, tikai jaunajam vīram Valmierā darbu sameklēt neizdevās, tāpēc bija jāatgriežas Varakļānos. Aizvien biežāk zvanīja man: mammu, Madara neatbild. Bet Madara pēc pusotra gada skaidrības bija atsākusi dzeršanu. Taču nevis variantā, kur cilvēks ir bezjēgas pilnā, bet smalkajā, fīzīšu izpildījumā: mammīt, es tikai vienu fīzīti. Acis mirdz, prāts jautrs, atbildība par dzīvi no prāta laukā.

Protams, attiecības ar bāriņtiesu un sociālo dienestu sāka bojāties. Sevišķi pēc tam, kad uz dzīvokli sāka piestaigāt savāds kungs Aigars Bucenieks. Nākot pie Laimoņa. Bet ikreiz līdzi pudele. Zvanīju sociālajai darbiniecei: palīdziet ar padomu, kā šajā situācijā rīkoties man? Vērsos pēc padoma arī pie bāriņtiesas priekšsēdētājas.

– Ko jums ieteica?
– Sociālā darbiniece apstiprināja: jā, tāds uzradies, bijušais cietumnieks. Ko darīt, nezinot. Bet bāriņtiesas priekšsēdētāja paceltā balsī ķērās pie kaunināšanas. Kāpēc brīnāties, ka tāda meita, ko tad pati agrāk darījāt? Strādājāt taču teātrī, bet tikāt izmesta! Bērnu ņēmāt līdzi. Kas gan cits teātros notiek, ja ne izlaidība un dzeršana?

Dzīves skatuve ir nežēlīga. Māksliniece Irina Tomsone cīnās par saviem mazbērniem

  Ko uzaudzinājāt tādu palaistuvi?
– Droši vien sirds sāpēja gauži par tādu vērtējumu?
– Kaut ko tādu par sevi un savu profesiju dzirdēju pirmo reizi. Arī ar tik klaju varas dota pārākuma izrādīšanu nebiju sastapusies. Es biju vērsusies pie viņas pēc padoma, ko būtu iespējams darīt bērnu labā, bet pretī saņēmu personiskus apvainojumus.

Jā, nenoliedzu, ka aiziešana no teātra bija gana sāpīga. Laiku maiņa pat daudzos viscienījamākajos kolēģos atrāva vaļā tādas vātis, kuras labāk būtu bijis neieraudzīt. Biju uz robežas: vai nu sākšu dzert, lai piespiestu sevi ar to samierināties, vai saņemšos uz šīs zonas atstāšanu. Toreiz nesapratu, ka patiesībā tas bija eņģeļu pamests glābšanas riņķis. Pašaizsardzība, pašsaglabāšanās. Un atskārta, ka, paliekot teātrī, es vairs nevarētu izpildīt to, ko Dievs no manis gaida. Zolitūdes ģimnāzijā pasniedzu skatuves runu un kustību. Direktore pat iedabūja šo programmu fakultatīvi apgūstamo priekšmetu vidū. Vadīju dramatisko pulciņu arī 50. arodskolā. Madara līdzi, Līgo vakarā spēlēja vienu no ganu meitām. Bet nekas no tādām pārdomām par teātri un aiziešanu no tā šo ierēdni neinteresēja. Tāpat kā mana pārliecība, ka, neraugoties uz sāpīgajiem klupieniem, Madara bērnus ļoti mīl. Protams, tikai ar to mīlestību, uz kādu ir spējīga.

– Jūsu interesēšanās par meitu deva kādu labumu?
– Uzreiz pēc šīs sarunas sociālā darbiniece sāka ierasties Madaras dzīvoklī uz pēkšņām kontrolēm. Sākumā vienu, tad jau vairākas reizes dienā. Madara zvana man: mammu, es to ilgi neizturēšu. Mani pat nesveicina, izturas kā pret malkas pagali. Zvanīju bāriņtiesas priekšsēdētājai vēlreiz. Prasīju, vai sociālie drīkst rīkoties tik psiholoģiski traumējoši. Viņa: ko uzaudzinājāt tādu palaistuvi? Visi nākamie sarunu mēģinājumi beidzās līdzīgi – ne mazākās cerības uz lietišķu kontaktēšanos.

To, ka šīm sarunām nebūtu nozīmes, sacīt nevar. Meitai tika paziņots: tā kā māte pārbaužu apmeklējumus mājās aizliegusi, nu Madarai pašai katru dienu kopā ar bērnu jāiet uz sociālo dienestu atrādīties. Vienreiz aizbraukusi tieši brīdī, kad Līgai nāk dienišķā kaka. Kas tā par māti, kas bērnam pat autiņbiksītes nomainīt nevīžo! Visiem dzirdot, kaunināta un pazemota.

Vakarā Madara paņēmusi abas mazās un aizbraukusi pie Jura. Pēc dažām dienām paziņojums: gatavojieties, ka Niklāvs un Melisa jums tiks atņemti un nosūtīti uz bērnunamu. Atkal zvans man: mammu, es vairs nevaru, pakāršos! No šiem vārdiem vien man slikti ar sirdi. Madaras īstā mamma taču pakārās. Atstāja zīdainīti slimnīcā un padarīja sev galu. Iespējams, arī tāpēc meitenei tik smags liktenis, jo gēnos atstāto zīmogu noņemt pavisam nav iespējams.

– Īsti nesaprotu. Madara ir jūsu meita. Kāds sakars viņai ar mieru neradušas mammas dvēseli?
– Pēc tuberkulozes tiku brīdināta, ka fizioloģiski kļūt par māti vairs nevarēšu. Ar ārstu palīdzību esmu mēģinājusi šo spriedumu atcelt, taču neizdevās. Bet ilgas pēc bērna manī bijušas vienmēr, īpaši tad, kad profesionalitātes virsotne jau šķita sasniegta. Madaru paņēmu rokās divarpus mēnešu vecu. Viņa dokumentos tika noformēta kā mana bioloģiskā meita, nevis adoptēts bērns. Paldies Vilnim, manam otrajam vīram, ka viņš šim solim piekrita.

Melotu, ja teiktu: paņēmu bērnu un laimē noģību. Šo mīlestību visu laiku tikai mācījos. Caur grūtībām, jo biju ļoti noslogota teātrī. Arī dzīve ar otro vīru Vilni Kupču bija pietiekami sarežģīta. Tāpat kā ar pirmo, Juri Pļaviņu, taču abiem manā liktenī liela loma. Joprojām sūtu viņiem dievišķo gaismu arī uz to pasauli. Pļaviņam paldies, ka neļāva man justies slimai. Pēc dabas nesavaldīgs, dažbrīd pat nekrietns, viņš tomēr man mācīja vairot sevī Dieva ielikto gribasspēku. Vilnim paldies, ka piekrita, lai mums ir bērns. Bet abas reizes es izdarīju lielu grēku. Mīlēju vienu, bet apprecējos ar citu. Tāda savāda mīlestība tā bija, mazliet kā Skārletai, bet iemeta manā dzīvē spilgtāko staru. Dzirkstis bija tik sāpīgi karstas, ka mums nekādi nebija iespējams savienoties normālā ģimenē. Netikām viens no otra vaļā, bet nespējām arī būt kopā, un tā sešpadsmit gadu. Tie uguņi bijuši ļoti spilgti un dedzinoši, tāpēc rīcība ne vienmēr adekvāta.

Sirdī turēt vienu un, lai tiktu no tā vaļā, apprecēties ar citu – rupji sakot, tas nozīmē izmantot vīrieti, kurš tev pievērš uzmanību, lai tiktu vaļā no tā, kas plosa no iekšpuses. Es to izdarīju. Un par to visu mūžu maksāju.

– Vai tagad attiecību jomā esat gudrāka? Vismaz teorētiski?
– Zinu, ka tās ir godājamas jūtas – agape, kad visu atdod, pretī sev neko neprasot. Bet pati tādas esmu jutusi tikai pret meitu un mazbērniem, taču vīrieša un sievietes attiecībās esmu diezgan liela patērētāja. Man vajag tādu mīlestību, kurā lidojums kopā ar skaisto, vienreizīgo, sāpīgo, interesanto, dedzinošo. Un varbūt tieši tāpēc – ne ilgi pastāvošo. Laikam jau neesmu šajā reinkarnācijā radīta tam burvīgajam ģimeniskumam, ko vecmāmiņas mēdz minēt par piemēru mazmeitām. Iespējams, ka tur pie vainas nevis karma, bet profesija. Aktiera iekšējā pasaule jau tāda ir – savandīta. Un pat nedrīkst citāda būt, jo, tiklīdz tā tiktu sakārtota, lomu veidojot, vairs nebūtu iespējams izmantot sevi.

Dzīves skatuve ir nežēlīga. Māksliniece Irina Tomsone cīnās par saviem mazbērniem

 
Par visu vairāk vajadzīgas sargājošas rokas
– Vai esat domājusi par iemesliem, kas neļauj Madarai izslieties taisni?
– Kamēr viņai, kuslam zīdainītim, bija vajadzīga pilnīga saplūšana ar māti, es biju ļoti aizņemta teātrī: izrādes, mēģinājumi, garais ceļš un lēnie vilcieni no Slokas līdz Rīgai. Biju saraustīta un nelīdzsvarota – tieši tajā laikā, kad viņai, no mātes klēpja izmestai, par visu vairāk bija vajadzīgas manas sargājošās rokas un fiziskais siltums. Toreiz es to nesapratu.

Kad Vilnis man pirmo reizi iesita, apziņā kā zibens: viens jau ir sitis pietiekami, paldies, otrreiz negribu. Paņēmu meitu un ar pirmo vilcienu aizbraucu uz Rīgu. Nākamos gados bijām ar Madaru kopā ciešāk. Viņa daudz uzturējusies teātrī, pat piedalījusies izrādēs. Ja biju izbraukumos, atstāju meitu pie vecākās māsas, kurai arī nebija bērnu. Gan Maiga, gan viņas vīrs meiteni ļoti iemīļoja. Madara dabūja mīlestību, tomēr droši vien viņai bija pamats būt mazliet greizsirdīgai uz teātri, apjaušot, ka tas manā dzīvē ir svarīgāks par viņu.

– Jūsu attiecības bija pārsvarā lietišķas vai silta mīļuma pilnas?
– Abējādi. Jo vairāk Madara pieauga, jo vairāk gribēja būt klāt. Pieķerties cieši, gandrīz fiziski. Tāpēc tā tiekšanās pēc cilvēka blakus. Pēc vīrieša, īpaši neanalizējot, kāds viņš ir. Pēc aizmiršanās. Lai nav bail. Laikam tā sajūta, ka vari tikt nodots, pamests, šūnu atmiņā paliek uz visu mūžu. Es tolaik to nepratu uztvert un izanalizēt. Jo steiga: visur jābūt. Ne par velti teic, ka laiku uz Zemes izgudrojis Sātans. Cik daudz laba ģimenē, darbā, attiecībās iespējams sabojāt un padarīt nedzīvu tikai tāpēc, ka nav laika. Tomēr mīlēju viņu ļoti. No pirmās mūsu kopā būšanas dienas uzskatīju Madaru par lielāko Dieva dāvanu. Tāpat kā mazbērnus.

– Kad Madarai parādījās izgājieni, kas sāpina sirdi?
– Pēc 9. klases viņa iestājās Juglas arodskolā un sāka draudzēties ar nepareizo meiteni. No rīta aiziet, vakarā pārnāk; viss kārtībā. Te direktores zvans: vai Madara apslimusi? Noskaidroju, ka mēnesi nav bijusi skolā, bet laiku pavadījusi ar draudzeni, kas izrādījās gan zagle, gan ievedēja ne tajās labākajās kompānijās. Vairākkārt kopā ar mūsu suņu meiteni Loti esam naktīs gājušas pa parkiem Madaru meklēt. Dažreiz atradām.

– Kā uzzinājāt, ka meita ir stāvoklī?
– Slikta dūša viņai nekad nav bijusi, visus bērnus iznēsāja viegli, kā rotaļādamās. Vienu dienu minstinās: man tev kas jāsaka, taču bail – neteikšu. Tāds viņai stils: jāsaka ir, bet neteikšu, taču darīšu pa savam. Es: saki! Mammu, esmu stāvoklī. Man kā akmens no sirds novēlās, pūkains maigums pārņēma: meitiņ, tas taču brīnišķīgi! Viņai bija tikai 17 gadu, kad piedzima Niklāvs. Agrāk par paredzēto datumu. Dabūju skriet uz Rīgu pēc dokumentiem. Pilnmēness diena, zibeņi šķīda un pērkons dārdēja, braucot uz Valmieru sagaidīt mazdēliņu. Atceros kā šodien, kā viņš mani appētīja, paļāvīgi gulēdams mātes rokās, kā pavilka vienu lūpu kaktiņu uz tādu kā apliecinājumu: mēs, savējie! Tā saite mums joprojām ļoti stipra. Protams, pirms gulēšanas viņš vairs nelūdz kā bērnībā: “Mīļo dieviņ, palīdzi man un mammītei un omi arī pieskati!” Un ierodoties skaļi nesauc: “Ome, man prieks, ka tu neesi apmirusi! Vai tu baidījies, ka iziesi no manas sirsniņas?” Toties pēc viņa tagadējiem ciemiem atvilktnītēs vienmēr atrodu sarullētas mīlestības vēstulītes un uz mēbelēm – no avīzēm izgrieztu burtu uzlīmītes. “Esmu foršs tāpēc, ka mana ome ir Irina Tomsone,” viņš raksta. Visas bildes, kas mājās pie sienām, ir Niklāva zīmētas.

– Kāpēc īsti Niklāvs tagad ir bērnunamā?
– Kad Valmierā labi iesāktais atkal juka un bruka, skaidri sapratu, ka situācija tiek virzīta uz bērnu noņemšanu. Tā arī notika – sestdienā pēc Madaras aizbraukšanas uz Varakļāniem, kad mājās bija tikai lielie bērni un Laimonis, dzīvoklī ieradās bāriņtiesas priekšsēdētāja. Vedīšot bērnus uz krīzes centru. Kamēr iedabūja mašīnā Melisu, Niklāvs izlēca pa logu. Zvanīja man: ko darīt? Neko labāku nevarēju ieteikt: ej uz krīzes centru un pats piesakies. Puika to izdarīja. Uzreiz pēc tam Madaras elsas: mammu, man noņems arī mazos, ko iesākt? Tomēr arī viņa saņēmās un ar abiem bērniem ieradās mājās. Bija jau sazinājusies ar Reini, kurš dabūja atļauju ņemt pie sevis Lauru. Ar Reini šajā laikā bija notikušas visiepriecinošākās pārmaiņas. Viņš jau vairākus gadus stingri nostājies uz Dieva ceļa, ticis laukā no dzeršanas. Strādā.

Toreiz, tikko Madara atgriezās mājās, klāt bija Aigars Bucenieks ar konjaku – nākot pie Laimoņa. Pēkšņi ar savu auto ieradās arī sociālā darbiniece: Madara, paņem mācību grāmatas, aizvedīsim uz krīzes centru Niklāvam. Madara savāca grāmatas un, ielikusi Līgu sētiņā, piekodināja Laimonim: krusttēv, pieskati uz brītiņu mazo. Kad viņa atgriezās, Līgas mājās vairs nebija. Kad bāriņtiesas priekšsēdētāja vienpersoniski izšķīrās par viņas nodošanu audžuģimenē, uz sēdi no Varakļāniem bija ieradies Līgas tēvs, bet viņu no telpas burtiski izbīdīja: jūs pagastā neesat pierakstīts, tāpēc jums nav nekādas teikšanas. Niklāvu nosūtīja uz bērnunamu. Priekšā tiesa, kurā tiks lemts par bērnu turpmāko likteni. Esmu pārliecināta, ka neatdot viņus atpakaļ mātei būtu necilvēcība.

Dzīves skatuve ir nežēlīga. Māksliniece Irina Tomsone cīnās par saviem mazbērniem


– Kas ļauj ticēt, ka Madara mainīsies?
– Pirms gadu mijas abas ar Madaru aizgājām uz pareizticīgo katedrāli. Viņa stāstīja, ka bijusi ārstēties. Pēc šīs tikšanās atkal zvanīju bāriņtiesas priekšsēdētājai. Lūdzu nekliegt un noklausīties manus argumentus, ka bērni tomēr jāatdod mātei: Madara ir kodējusies pret dzeršanu, ar kaimiņu palīdzību izremontējusi dzīvokli, iegādājusies bērniem divstāvu gultiņas. Ierēdne šoreiz nepārtrauca: ja tagad ir kļuvusi tik laba, paskatīsimies.

Ziemassvētkos visi bijām kopā pie manis. Arī Reinis atbrauca. Vienīgi Līguča nebija. Atkal bija radusies cerība. Diemžēl nu tā izplēnējusi. Madara man pa telefonu nolasīja dokumentu. Ziņojumu par to, ka viņa ignorē sociālo darbinieku norādes, tātad nav neko darījusi, lai atgūtu bērnus, tāpēc ierosināts viņus atņemt. Man spiediens augšā, bet zinu, ka bērnu dēļ jābūt stiprai. Tāpēc katru vakaru un rītu, lūdzot Dievu, tagad sūtu gaismu arī viņām – bāriņtiesas priekšsēdētājai un otrai sociālā dienesta sievietei. Ilgi nevarēju saprast, no kurienes cilvēkā var būt tik daudz tumsas un naida. Kad uzzināju, ka bāriņtiesas priekšsēdētāja ir bijusī prokurore, kura par amata ētikas pārkāpumiem no šā darba atlaista, kļuva mazliet skaidrāks. Vara un visatļautības apziņa ir viens no smagākajiem pārbaudījumiem, ar ko tiek testēti cilvēki. Ne jau viņa viena – daudzi to neiztur. Bet no tumsas baidīties nedrīkst – ne dabā, ne cilvēkos. To noteikti vajag izgaismot, jo tumsas aizsegā mēdz slēpties ļaunums.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no privātā arhīva, Aigars Hibneris






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS