Apmācies, smidzenis
Rīga
Apmācies, smidzenis
LV RU
Kultūra

Tehnoloģiju brīnums, kas patiks visai ģimenei: recenzija par filmu "Džungļu grāmata" (5)

 
22.aprīlis 2016  19:54

Džons Favro uzņēmis hiperreālistisku, gaišu un gudru «Džungļu grāmatas» (The Jungle Book) ekranizāciju, kas patiks visai ģimenei.

Stāsts ir līksms un dzīvi apliecinošs, tomēr vietām – sāpīgs, baiss un skumjš.

Stāsts ir līksms un dzīvi apliecinošs, tomēr vietām – sāpīgs, baiss un skumjš.

Mauglis ir mazs zēns, kas pamests džungļu biezoknī. Viņu atrod labestīgais panteru tēviņš Bagira, kurš zēnu nodod audzināšanā vilku barā. Maugli audzina kā vilcēnu un māca godāt džungļu likumus. Taču pienāk brīdis, kad viņu no džungļiem izraida – negantais Bengālijas tīģeris Širhans nolēmis Maugli iznīcināt, nesaudzējot neko, kas stājas ceļā. Mauglis spiests aizmirst bezrūpīgo bērnību. Viņš stājas Širhanam pretī, un te talkā nāk draugi – uzticamais Bagira un dzīvespriecīgais lācis Balu.
 
Elpu aizraujoši
Radjerda Kiplinga «Džungļu grāmata» ir literatūras klasika –19. gadsimta beigās sarakstīts stāstu kopums par antropomorfizētiem dzīvniekiem Indijas džungļos, to centrā ir džungļu puisēna Maugļa piedzīvojumi. Kiplinga stāsti vienlaikus ir morāla alegorija par sabiedrību, tās likumiem, normām un politiku. Disneja studijas sirsnīgā 1967. gada animācijas filma «Džungļu grāmata» arī piederīga šīs studijas un bērnu filmu klasikas plauktiņam (te pieminamas slavenās dziesmas, kas iekļautas filmā). Šķiet, animācija ir vienīgais korektais veids, kā ekranizēt grāmatu, kurā darbojas runājoši dzīvnieki; taču Holivuda un mūsdienu kinotehnoloģijas spērušas soli uz priekšu, realizējot «Džungļu grāmatu» aktierfilmas formātā, izmantojot digitālās animācijas efektus. Tieši šis aspekts man šķita visparadoksālākais un visvairāk aizrāva elpu: šis vizuāli krāšņais un ļoti iespaidīgais darbs patiesībā uzņemts Losandželosas centra daudzstāvu ēkā uz zaļā ekrāna, taču nezinātājam grūti noticēt, ka vienīgais elements, kas šajā filmā ir «dabisks», nevis digitāls, ir Maugļa lomas atveidotājs – desmitgadīgais Nīls Seti.
 

 
Tehnoloģiju brīnums, kas patiks visai ģimenei: recenzija par filmu "Džungļu grāmata"

Gan līksmi, gan baisi
Seti aktierspēle ir iespaidīgs sasniegums, ņemot vērā, ka viņš savu lomu izspēlējis studijā pret zaļo ekrānu – ļoti uzmanīgs skatītājs varbūt brīžiem notvers viņa acu skatiena aizmaldīšanos tukšumā, taču kopumā viņa varonim nevar neticēt un nevar nejust līdzi. Seti piemīt brīva, vingra, eleganta plastika un dabisks dzīvesprieks, un viņa attiecības ar pārējiem varoņiem, kā Bila Mureja ieskaņoto lāci Balu vai Bena Kingslija panteru Bagiru, ir īstas un saprotamas. «Džungļu grāmatas» dzīvnieku tēli ir mūsdienu vizuālo tehnoloģiju brīnums – dzīvnieki ir reālāki par reālu, to kustības modelētas pēc īstu lāču, vilku, tīģeru kustībām, un pat lūpu kustēšanās dialogu laikā izveidotas tik rūpīgi un uzmanīgi, ka nepārvērš varoņus dīvainās karikatūrās. Šo filmu ir vērts skatīties 3D formātā, sevišķi kinozālēs, kas piedāvā jaunākās paaudzes Dolby Atmos skaņas iekārtu; piemēram, epizodē ar Skārletas Johansones iemidzinoši ierunāto čūskas Kaa balsi skatītājs ar skaņas un attēla palīdzību līdz ar Maugli nonāks transam līdzīgā stāvoklī. Tomēr tehnoloģiskie efekti nenieka nenozīmētu, ja paši varoņi un to attiecības nebūtu rūpīgi izstrādātas scenārija līmenī. Stāsts ir līksms un dzīvi apliecinošs, tomēr vietām – sāpīgs, baiss un skumjš. Hiperreālā vizualitāte apvienota ar (labā nozīmē) vecmodīgu stāstu ar gaišu morāli. Filma aizraus visu vecumu skatītājus, taču pārāk mazus bērnus uz to nevajadzētu vest.
 
Kinokritiķe Liene Linde, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Publicitātes foto






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS