Apmācies
Rīga
-2°
Apmācies
LV RU
Likums un taisnība

Radu naids Baltezerā: znots izremontē sievasmātes māju un pats paliek uz ielas (202)

 
02.maijs 2016  06:05

Ja visi būtu godīgi, iespējams, varētu iztikt bez likumiem un tiesām. Likumu grāmatas parasti sākam meklēt, kad strīdu nevaram nokārtot mierīgu sarunu ceļā. Īpaši nepatīkamas ir situācijas, kad nākas tiesāties ar tuviem cilvēkiem.

Dramatiski notikumi risinās kādā ģimenē Pierīgā: znots iegulīja naudu sievasmātes mājā, tieši Ziemassvētkos no tās tika padzīts un nu padarīts par ienaidnieku. Izmestais vīrietis kopā ar vellatas meitu tagad spiests īrēt mitekli pie drauga.

Dramatiski notikumi risinās kādā ģimenē Pierīgā: znots iegulīja naudu sievasmātes mājā, tieši Ziemassvētkos no tās tika padzīts un nu padarīts par ienaidnieku. Izmestais vīrietis kopā ar vellatas meitu tagad spiests īrēt mitekli pie drauga.

Iesaistītās personas ir īstas, tikai vārdi ir mainīti, lai publiski neķidātu ģimenes lietas. Piecdesmitgadīgo kungu, kurš vērsās pēc palīdzības redakcijā, sauksim par Ilmāru. Viņa sieva – Dace, sievas jaunākais dēls no pirmās laulības – Aldis, sievasmāte – Elza. Ļoti svarīgu lomu šajā stāstā spēlē savrupmāja Baltezera krastā, kuras dēļ vistuvākie cilvēki sanaidojās.
Ilmārs lielu naudu ieguldījis sievasmātes mājas remontā, bet nu palicis bez līdzekļiem un pajumtes. Tagad abi ar sievu īrē istabu drauga dzīvoklī, un Ilmārs pūlas atgūt zaudētos līdzekļus.

Pirmā kļūda: atteikšanās no mantojuma
Ilmārs ar Daci kopā dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus, apprecējušies 1997. gadā. Abiem šī nav pirmā laulība. Dace audzināja divus dēlus pusaudžu vecumā, un Ilmārs pārcēlās pie sievas uz Baltezeru.
Trīsstāvu ģimenes māju 300 kvadrātmetru platībā (ieskaitot garāžu un saimniecības telpas) Baltezera krastā Daces tēvs uzcēla padomju laikā. Dace ir vienīgais bērns ģimenē, strādīga, izglītota.

Kad 1991. gadā tēvs nomira, māte pierunāja meitu atteikties no viņas mantojuma daļas, it kā lai ātrāk nokārtotu mantojuma lietu. Dace bija satriekta par tēva pēkšņo nāvi, par juridiskām lietām nedomāja, mātei uzticējās un piekrita. Tagad Dace saprot, ka tā bija kļūda, taču savu mantojuma daļu atgūt vairs nav iespējams.

Daces pirmais vīrs bija amatnieks ar zelta rokām, taču pudele bijusi tuvāka par sievu. Dzēra tā, ka nezināja ne rīta, ne vakara. Dace nolēma šķirties. Viņa atceras, ka laikā, kad bija palikusi viena ar bērniem, bija posms, kad attiecības ar māti bija brīnišķīgas. Taču, tiklīdz viņa iepazinās ar Ilmāru, tās krasi pasliktinājās.

 “Kamēr darīju visu, ko lika, biju laba. Kad labā meita pateica, ka grib savu dzīvi, vairs nebiju laba,” atceras Dace. Kopdzīves sākumā viņa ar abiem dēliem plānoja pārcelties uz Ilmāra dzīvokli Rīgā. Tomēr māte pēc vīra nāves bija tik ļoti bēdu sagrauzta, ka meita nolēma palikt Baltezerā, lai sniegtu psiholoģisku atbalstu. “Aiz žēluma paliku,” nopūšas Dace. Tagad atzīst, ka tā bijusi kļūda, vajadzējis uzreiz iet prom.

Dārgais remonts
Dzīvojot Baltezerā, Ilmārs kā saimniecisks un praktisks vīrietis redzēja, ka mājai nepieciešams remonts. Jumts tecēja, vienā istabā sūcās ūdens. Karstais ūdens bija tikai, kad kurināja krāsni. No 2004. līdz 2007. gadam veikti nopietni darbi – nomainīja logus, iegādājās jaunu apkures katlu, vecā šīfera vietā uzlika jaunu jumta segumu. Māju nosiltināja, fasādi apmeta un nokrāsoja. Iekštelpās veica kārtīgu remontu, visiem logiem pielika romiešu žalūzijas.

Remontu Dace un Ilmārs veica par saviem līdzekļiem. Naudas vajadzēja daudz, un Ilmārs 2005. gadā pārdeva savu dzīvokli. Ar to nepietika, nācās pārdot arī biznesu – autoservisu. Visu naudu ieguldīja Baltezera mājā, Ilmārs rēķina, ka tie ir apmēram 30 000 latu jeb 42 670 eiro.

“Mani bērni man tagad pārmet – kā es varēju būt tik stulbs?!” viņš ar sarūgtinājumu nosaka. Ilmārs ar Daci maksāja arī par elektrību, ūdeni, atkritumu izvešanu. Ilmāram ir pat sievasmātes izdota pilnvara, lai znots veiktu visus maksājumus. Pensiju sievasmāte tērēja galvenokārt savām vajadzībām.

Vienīgais, ko viņa maksāja pati, bija nekustamā īpašuma nodoklis, to nevienam neuzticēja. Pēdējos gados, kad Ilmārs Baltezerā vairs nedzīvoja, pati pirka arī malku, līdz tam malkas gādāšana bija Ilmāra pienākums. Pieaugušos Daces dēlus nedrīkstēja aicināt pat pie malkas skaldīšanas, jo sievasmāte tūdaļ iebildusi pret jaunekļu nostrādināšanu.

Karalauks starp tuviniekiem
Kamēr notika remontdarbi, attiecības ģimenē bija labas, taču kopš 2007. gada tās pasliktinājās, un sievasmāte sāka izteikt dažādas pretenzijas. Vēl vairāk attiecības saasinājās, kad 2010. gadā Baltezerā uz dzīvi apmetās Daces jaunākais dēls.

Sievietes vecākais dēls jau ilgus gadus strādā ārzemēs, jaunākais, pabeidzis Aizsardzības akadēmiju, karoja Afganistānā un Irākā. Vēlāk, kad armijā samazināja algas, no armijas aizgāja. Kad kļuva grūti maksāt par īrēto dzīvokli, viņš pēc vecāsmammas uzaicinājuma ar sievu un bērnu pārcēlās uz Baltezeru. Un itin drīz jaunais vīrietis sāka ieviest savu kārtību, piemēram, varēja aizrādīt Ilmāram: “Es gribu ēst vakariņas, ko tu esi ielīdis virtuvē?”

Neatpalika arī sievasmāte. Varēja atvērt ledusskapi, visus Ilmāra produktus izgāzt uz grīdas un paziņot: “Aizvāc!” Sākās ikdienas kašķi jeb „komunālais blūzs”.

Māju lēti pārdod mazdēliem
Remontējot māju, Dace vienmēr vaicāja mātes domas: “Kādā krāsā logu rāmjus liksim?” “Dari, kā gribi. Tu taču te saimniece, tā taču būs tava māja,” vēlīgi atbildējusi māte.

Taču vēlāk Elza pārdomāja un nolēma meitu atstāt bez mantojuma. 2011. gadā noslēgts draudzības pirkuma līgums (tā esot rakstīts dokumentā), un īpašumu, kura kadastrālā vērtība bijusi ap 80 000 latu, Elza par 10 000 latu pārdeva abiem mazdēliem, katram domājamo pusi par 5000 latu.

Elza, būdama gudra sieviete, nodrošināja sev dzīvesvietu. Pirkuma līgumā rakstīts, ka viņai ir tiesības līdz mūža galam dzīvot šajā mājā. Vēl vairāk – viņai ir arī pilnvara brīvi rīkoties ar mazdēlu īpašumiem.
Nu Elza ir apmierināta, jo mazdēli viņai ļoti palīdz, bet Dace konstatē: “Manus dēlus mamma nopirka ar māju un tagad dancina.”

Ziemassvētkos izmet uz ielas
Abi Daces dēli un māte 2012. gada decembrī iesniedza Ādažu novada domei iesniegumu ar lūgumu anulēt ziņas par Ilmāra deklarēto dzīvesvietu šajā adresē, taču saņēma atteikumu. Arī cīņas „komunālajā frontē” vēlamo rezultātu nedeva, un Daces jaunākais dēls Aldis nolēma atbrīvot telpas no Ilmāra mantām.

“Kad 2013. gada beigās, uz Ziemassvētkiem biju aizbraucis medībās, bet Dace aizgājusi ciemos pie draudzenēm, viņš atlauza istabas durvis, iznesa mantas, bet Daces mašīnu no garāžas, kas atrodas mājā, draugam piepalīdzot, ar džipu izvilka uz ceļa,” stāsta Ilmārs. Mājai nomainīja slēdzenes, lai Ilmārs ar Daci netiek iekšā.

Izlikšana bez tiesas sprieduma ir patvarība. Arī Administratīvās tiesas 2013. gada 31. oktobra spriedumā teikts, ka Ilmāram un Dacei ir tiesisks pamats dzīvot Baltezera īpašumā.

Dots pret dotu
Ilmārs apsver iespēju sniegt tiesā prasību par iemitināšanu atpakaļ, tomēr saprot, ka nekāda kopā dzīvošana laikam nesanāks, jo abas puses kara cirvi nav aprakušas. Minēsim tikai dažus piemērus.

Aldis, 2013.gada decembrī rakņājoties pa Ilmāra mantām, atradis senu ārsta nosūtījumu un iesniedzis to Valsts policijai, lai viņam anulē medību ieroča lietošanas atļauju. Slims cilvēks taču nedrīkst rīkoties ar šaujamo! Beigās viss nokārtojies, taču Ilmārs pusgadu nav varējis doties medībās. Viņš uzskata, ka Aldis ir pārkāpis Fizisko personu datu aizsardzības likumu, izpaužot sensitīvus personas datus, nodarījis morālus un materiālus zaudējumus, liedzot piedalīties medībās.

Sievasmāte Elza savukārt atminas, ka pirms vairākiem gadiem Ilmārs pamanījis, ka 11. novembrī pie mājas nav izkārts karogs un ziņojis pašvaldības policijai, lai īpašniekiem uzliek sodu. Ārpusē pie sētas bijis nokrauts vecais šīferis. Ilmārs ziņojis par apkārtnes piesārņošanu, un atkal dabūjuši samaksāt soda naudu.

Vecumdienās bez savas pajumtes
Dacei ir augstākā izglītība un labs darbs cienījamā uzņēmumā, tomēr Ilmārs domā arī par sievas vecumdienām: “Kamēr esam kopā, mēs nepazudīsim. Bet, nedod Dievs, ja ar mani kas notiek! Viņa paliek bez nekā! Ko varēs noīrēt par 200 eiro pensiju? Es gribu, lai manai sievai būtu dzīvoklis, kaut kāda garantija dzīvē!”

Tāpēc Ilmāra prasība ir nemainīga – lai viņam atlīdzina mājas remontā ieguldītos tūkstošus. “Esmu devis iespēju citiem mācīties no manām kļūdām,” viņš atzīst sarunas beigās, cerot, ka sievas dēliem tomēr ierunāsies sirdsapziņa.

Izlīgumam prasa lauku zemi
Ilmārs saprot, ka naudas, ko atdot par viņa veikto remontu, otrai pusei nav. Regulāri ienākumi ir tikai sievasmātes pensija, jo Aldis strādā gadījuma darbus. Taču Ilmārs saskata citu iespēju.

Elzas tēvam pirmās brīvvalsts laikā piederēja 20 hektāri zemes Kurzemē. Elza pati nebija neko darījusi, lai atjaunotu īpašuma tiesības, Ilmārs sameklēja arhīva dokumentus, visu nokārtoja un sievasmāte atguva 20 hektārus mantojuma, vēl piecus hektārus privatizēja par sertifikātiem.

Uz zemes atrodas veca lauku māja un nepabeigta jaunbūve, celta par Daces naudu, kurai kādreiz bija doma pārcelties uz laukiem. Kad dokumenti bija kārtībā, Elza visu īpašumu ierakstīja zemesgrāmatā uz sava vārda.

Tagad Ilmārs piedāvā veikt godīgu maiņu – lai Elza uzdāvina meitai šo īpašumu, un strīds par viņa ieguldījumiem remontā būs beidzies. Taču sievasmāte ir kategoriski pret: “Viņš grib, lai viņam atdod manu vecāku zemi Kurzemē. Tur tas suns aprakts! Saprot, ka Baltezera māju dabūt nevar!”

Negribas to vairs atcerēties
Runājot ar Daci, jūtams, ka viņai šie notikumi joprojām sāp, balsī dzirdams sarūgtinājums. Dace uzskata, ka visam par iemeslu ir mātes valdonīgais raksturs: “Māte Ilmāru nepieņēma no pirmās dienas, jo nevarēja izdancināt pēc sava prāta. Kamēr bērni bija jāaudzina un māja jāremontē, tikmēr pacieta. Pēc tam panāca, ko gribēja.”

Dacei ļoti žēl, ka palaidusi garām brīdi, kad abi dēli tika noskaņoti pret viņas vīru, turklāt sākumā viņi Ilmāru pieņēma. Taču vecāmamma puikām regulāri atgādināja: “Ko jūs viņu klausāt, viņš jums nekas nav!”

Tikai, kad padsmitnieki savārīja ziepes (piemēram, vizinoties pa ciematu ar vecāsmammas auto, mazdēls iebraucis kādas privātmājas žogā), Ilmārs bija tas, kas puikas vilka laukā.

Dace cenšas visu slikto aizmirst: “Man tas ir pārsāpējis, dzīvojam savu dzīvi, gana labi iztiekam bez viņiem.” Taču Ilmārs to negrib tā atstāt. Dace šķēršļus neliek, bet piedalīties nevēlas.

Viņa gan atceras, kā cita pēc citas radītas konflikta situācijas. Māte visādi demonstrējusi, ka ar meitu nav nekā kopīga. “Es uzvāru zupu, saucu mammu vakariņās. – Nē, paldies, es pati kaut kā.”

Meitu sarūgtina tuvo cilvēku divkosība: “Visu panāca ar meliem, ar mānīšanos, ar noklusēšanu. Kad uzdevu jautājumu, atcirta – ko tu bāz savu degunu, tas uz tevi neattiecas!”

Dēli neapsveic pat dzimšanas dienā
Vedekla Dacei pateikusi: “Aizmirsti, ka tev ir mazbērni!” “Nu, es aizmirsu,” nopūšas Dace. Jaunāko mazbērnu viņa nav pat redzējusi.

Nu jau trīs gadi, kopš dēli Daci nav apsveikuši pat dzimšanas dienā, pat nav painteresējušies, kur un kā mamma dzīvo. “Manas draudzenes netic, ka kaut kas tāds iespējams. Agrāk, kad atbrauca uz Baltezeru, redzēja, ka puikas lipa man klāt – mammīt, tev to, tev šito.”

Naida pilnās attiecības vēro arī mazbērni: “Kad vēl dzīvojām Baltezerā, vecākā mazmeita Ilmāru sāka saukt par opi. Mani uzreiz aplēja ar šmuci. Ilmārs nav nekāds opis! Viņai ir viens opis!”

Dace atzīst, ka mamma ir akurāta un ļoti strādīga. Mājā un dārzā viss bijis uz ūsiņu. Taču jaunākajai paaudzei darba tikums vairs nav obligāts: “Kad dēliem liku paveikt dienišķos darbus, biju tā sliktā, jo atņēmu saulaino bērnību. Arī man bērnībā negribējās strādāt dārzā. Bet, ja māte lika, tad jādara. Taču mazdēli varēja neko nedarīt. Dace ar Ilmāru visu izdarīs, bet mēs vakarā paaicināsim draugus un dārzā cepsim gaļu.”

Kad tēvs bija dzīvs, māja bijusi pilna ar ciemiņiem, radiem un draugiem. “Pēc tēva nāves nebrauca neviens! Aicinu ciemos kādu draudzeni, bet viņa atbild: “Kad tavas mātes nebūs mājās, tad iebraukšu.””

Sievasmāte: neko neesmu lūgusi!
Arī Elzas balsī jūtama sāpe, taču viņa sarunu sāk no juridiskām pozīcijām. Aizsardzības līnija ir labi pārdomāta: “Lai viņš parāda dokumentus! Vai man ar viņu bija noslēgts līgums? Es viņam neesmu prasījusi, lai veic remontu.” Tā esot bijusi znota paša iniciatīva. Un sievasmāte piebilst: “Un neko jau nav izdarījis.”

Vēlāk, objektīvi izvērtējot sarunu, redzams, ka sievasmāte visādi noniecina znotu. Ilmāra divistabu dzīvokli Rīgā, kuru viņš bija spiests pārdot, nosauc par būceni (kaut gan ne reizi nav tur bijusi). Znota mantas, kas tagad ieslēgtas saliekamajā garāžā, nodēvē par drazu.

Elza uzskata, ka znots nespēj sev pat iztiku nopelnīt un ir nonācis galējā nabadzībā: “Viņa vēlēšanās dabūt kādu naudu, lai tiktu pie iztikas līdzekļiem, ir apbrīnojama.”

Pie viena koķetē ar savu vecumu: “Man tūlīt būs 80 gadi.” (Patiesībā Elzai šogad apritēs 76 gadi.) Pārmet meitai, ka viņa nav apciemojusi māti slimnīcā, kad viņai veica operāciju, taču spiesta atzīt, ka ne pati, ne mazdēli Dacei par to nav teikuši, un viņa to nevarēja zināt.

Ja lieta nonāks līdz tiesai, Elza ir gatava cīnīties par katru centu: “Lai iedod kādus dokumentus, ka ir ko darījis! Tad paskatīsimies, ko saņēmis no šejienes.”

Viņa uzskata, ka znots Baltezera mājā ieradies pliks un nabags, “ar trim sasistām krūzītēm”. Pretenziju pret znota sākto vērienīgo remontu sievasmātei nav bijis tāpēc, ka viņš te dzīvojis, un lielos naudas ieguldījumus varot uzskatīt kā maksu par īri.

“Mēs esam te uz vietas, esam viena ģimene. Ja Dace grib atgriezties, lūdzu,” turpina Elza, kura pati attiecības neatjaunos. Un piebilst: “Mums pat vairs nav sarunu temata.” Senāk meitas uzvedība māti apmierinājusi: “Viņa bija laba meita, labi mācījās, labi uzvedās.” Vismaz radniecības saites Elza nenoliedz: “Es viņai palikšu māte, kamēr elpošu.”

Psiholoģiska manipulēšana
Vai nevar pienākt brīdis, kad Elza gulēs uz slimības gultas un izlīgt jau būs par vēlu? Arī tas nemaina akmens cieto nostāju. Elza uzskata, ka znots dara visādas cūcības, meita to zina, tātad – atbalsta. “Pēc visām nelietībām un cūcībām es pirmo soli nesperšu!”

Dace gan atceras, ka attiecību atjaunošana allaž bijusi neveiksmīga: “Katrreiz, kad gribēju ar māti runāt, dabūju šmucspaini uz galvas.”

Galvenais Elzas nosacījums – meita Baltezerā drīkst dzīvot viena, bez Ilmāra. Tā teikt – vai nu es, vai znots! Līdz ar to visas pārrunas par dzimtas atkalapvienošanos lemtas neveiksmei.

Psihologs teiktu, ka tā ir manipulēšanas taktika. Jebkura Ilmāra rīcība, lai atgūtu savus ieguldījumus, tiek pasludināta par nelietību. Un tad ir pamats apvainoties un sašutumā paziņot, ka ar tādu briesmīgu cilvēku nekādās sarunās neielaidīsies. Vienīgais risinājums, ko piedāvā sievasmāte, – lai znots liekas mierā! Proti, Baltezerā nerādās un nemēģina pat iepīkstēties par ieguldītajiem tūkstošiem.

Briesmīgi, ka šīs izkropļotās un naida pilnās attiecības pārmato jau ceturtā šīs dzimtas paaudze, mazmazbērni.

Sniedze Smilga, „Likums un Taisnība"/Foto: Shutterstock
 






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS