Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Kā sasmīdināt latvieti, kas parasti nesmejas? Stāsta Jarāns un Skutelis (33)

 
04.maijs 2016  06:14

Lai noskaidrotu, cik viegla vai grūta ir jokošana, žurnāls “Patiesā Dzīve” uz sarunu aicināja divus humoristus, kas jokošanai pievērsušies profesionāli. Viens no tiem ir aktieris Jānis Jarāns, kas bija vadošais joku plēsējs deviņdesmitajos gados. Daudzi vēl atceras viņa veidotos televīzijas raidījumus “Imanta – Babīte”, “Jarānšovs”, “Piektdieņi”. Otrs sarunas biedrs ir Jānis Skutelis, kas pēdējos gados ieguvis popularitāti kā atraktīvs “stand up comedy” žanra pārstāvis.

Vai mums ir laba humora izjūta? Un par ko vispār smejas latvieši?

Vai mums ir laba humora izjūta? Un par ko vispār smejas latvieši?

Pārkāpt robežu
Jānis Jarāns: – Agrāk es tā saudzīgi jokoju, jo nevēlējos nevienu aizvainot. Centos, lai joks būtu saprotams gan skolotājai Talsos, gan atslēdzniekam Rēzeknē. Smalki izlocījos un mēģināju būt pieklājīgs. Tagad tāds humors vairs neiet krastā, tagad pieprasa tiešākus un rupjākus jokus. Turklāt visi zina, kādam jābūt humoram. Pilnīgi visi. Bet neviens nevar parādīt. Tāpēc arī humora žanrā nav konkurences, šī niša ir brīva.

Jānis Skutelis: – Tā ir. Man šķiet, visi asprātīgie cilvēki patlaban ir nodarbināti kaut ku citur. Tur, kur var nopelnīt. Piemēram, reklāmas industrijā. Pastāstīt agrāk dzirdētu anekdoti draugu lokā var daudzi, bet pašam izdomāt – nav tik vienkārši. Jā, piekrītu, humors ir kļuvis skarbāks. Tāpat piekrītu, ka Latvijā humora žanrā ir maza konkurence, bet... Pateicoties internetam un televīzijai, tagad jākonkurē ar visu pasauli. Gan krievu, gan angļu mēlē ir ļoti daudz joku raidījumu, viņiem finansiālās iespējas ir daudz lielākas nekā mums. Līdz ar to viņi var atļauties daudz vairāk nekā mēs.

Jānis Jarāns: – Kad ar Daini Porgantu sākām strādāt Latvijas Televīzijā, liftā mēdzām apspriest darba tēmas. Un pēc tam – bāc! – viena otra ideja pēkšņi parādījās citos raidījumos. Kopš tā laika liftā par darbu vairs nerunājām. Regulāri smēlos un aizņēmos idejas no citiem. Kad biju Vācijā, redzēju Deivida Letermana šovu. Baigi labais. Ietekmējoties no tā, izdomāju Jarānšovu. Tas bija citādi. Tur ne tikai rādīju sevi, bet arī viesus. Tur mēs visi spēlējāmies. LNT šefs Andrejs Ēķis mani mudināja vairāk jokot par politiķiem, bet nevarēju īsti atvēzēties, jo tos vēžus pārāk labi pazinu. Daudzi no viņiem mani nesaprastu. Kā tad tā? Kopā pie viena galda sēdējām, bet tagad tu mūs izsmej?

Jānis Skutelis: – Ar paziņām vajag uzmanīgi. Arī es savos standapos esmu izmantojis kaut ko no savu paziņu dzīves, bet tas attiecies uz cilvēkiem, kas mani labi saprot, un es zinu, ka viņi neapvainosies.

Jānis Jarāns: – Tā ir. Tā kā esmu ieprecējies Engurē un pazīstu engurniekus, reizēm esmu publiski par viņiem pajokojis. Viens otrs apvainojās un pat negribēja ar mani runāt.

Jānis Skutelis: – Vispār tas ir viens no komiķa uzdevumiem – visu vilkt ārā un nodot atklātībai. Tas ir tas, ko agrāk darīja galma āksti. Viņi teica to, ko citi baidījās. Ja tā padomā – tu nebūsi nekāds komiķis vai āksts, ja runāsi to pašu, ko citi. Tev jāpārkāpj robežas, ko citi nepārkāpj. Vairākums cilvēku sevi ļoti ierobežo, bet komiķis, kas brīvi laiž no skatuves, šīs robežas var paplašināt.
 
Zilas kurpes ar sarkanu zoli
Jānis Jarāns: – Es pats jokus nesaceru, toties ļoti daudz lasu. Šim nolūkam izmantoju ebreju humora portālus, viņi ir visasprātīgākā tauta. Reizēm kaut ko pamainu un pielieku klāt no sevis. Gadās, kāds sižets šķiet interesants, bet nav aktuāls. Tad nolieku malā, noderēs vēlāk. Paiet gadi divi, trīs vai pieci, rakņājos pa savu arhīvu un ieraugu – ir! Tāpat notiek ar rekvizītiem. Daudz braukāju pa pasauli un reizēm ieeju arī kādā veikalā, kur gadās ieraudzīt dīvainas lietas. Piemēram, zilas kurpes ar sarkanu zoli. Skaidrs, ka jāņem. Bet kur tādas likšu? Nezinu. Pārvedu mājā un nolieku. Un tad – pēc pusgada jauna loma, kur lieliski noder. Tāpat notiek ar dīvainiem krekliem un citiem jocīgiem apģērbiem. Vienmēr pienāk brīdis, kad tas viss noder.

Jānis Skutelis: – Humors ir smalka lieta, nav iespējams paredzēt, kurš par ko smiesies. Ir dažnedažādi iemesli, kāpēc konkrētais skatītājs nesmejas. Piemēram, ienākot zālē, viņu nepasveicina paziņa. Vai arī – kas nelāgs noticis darbā vai mājās. Atceros kādu gadījumu no savas dzīves. Mans favorīts stand up žanrā ir amerikāņu komiķis Luiss C.K. Viņš var taisīt jebko, man patiks. Kad biju Ņujorkā, taisījos aiziet uz viņa izrādi, bet gadījās sniega vētra, un šovu atcēla. Vēlāk šo pašu šovu, kas bija nofilmēts, varēja iegādāties internetā, un es to izdarīju. Skatos un secinu – baigais sūds. Joki nav pabeigti, turklāt viņš vēl ķēmojās ar balsīm, ko nekad agrāk nebija darījis. Radās sajūta, ka viņš ir izmisis un mokās. Galīgā neveiksme. Pēc divām nedēļām, kad galīgi nebija ko darīt, nolēmu paskatīties vēlreiz. To pašu ierakstu. Pavisam cita situācija, ļoti smieklīgi. Visi joki šķita pabeigti un interesanti. Izcils šovs. Lūk, konkrēts stāsts par to, kas ir un kas nav smieklīgi.

Jānis Jarāns: – Mana pieredze ar stand up sākās ar Alu cilvēku. Tā ir luga, ko sarakstīja kāds Brodveja komiķis. Divus gadus viņš vēroja sevi un sievu un tās muļķības, ko abi darīja, pierakstīja. Pāris gadus viņš izrādi spēlēja, līdz daži čaļi no Islandes nopirka no viņa autortiesības. Un tad tie čaļi braukāja apkārt un iestudēja lugu visās Eiropas valstīs. Pāris gadu laikā kļuva miljonāri. Kad atbrauca uz Latviju, izvēle krita uz mani. Vēlāk tika pieaicināts arī Ainārs Ančevskis. Vārdi tie paši, bet izpildījums katram citāds.

Jānis Skutelis: – Kad veidoju savas izrādes, man ir priekšrocība, ka šo to varu aizņemties no citiem komiķiem. Es neesmu iespiests kādā konkrētā tekstu rāmī. Bieži vien noteicošais faktors ir nevis pats joks, bet gan tas, kas to joku izstāsta. Stand up izrāde – tas man ir ļoti audzinošs pasākums. Pats saceru tekstus, pats performēju. Ja nesanāk, nav neviena, ko vainot. Viss atkarīgs no manis paša. Protams, tas ir saistīts ar lielu risku. Toties ir interesanti – izdzīvošu vai neizdzīvošu. Lielajā klasiskajā teātrī skatītājus ietekmē daudz kas – pati māja, lustras, dekorācijas, kostīmi, mūzika, darbība uz skatuves. Un katram aktierim tikai jāpacenšas, lai to visu nesačakarētu ar savu aktierspēli. Bet standapā ir pavisam citādi – tu esi viens pats.

Jānis Jarāns: – Es uzstājos ar to, ko var nosacīti dēvēt par koncertprogrammu. Tā sastāv no dažādiem tekstiem, kurus esmu šur tur nozadzis, pārveidojis un sabīdījis pa savam. Programma pusotras stundas garumā. Un es tikai dragāju! Jau 25 gadus ar Daini Porgantu dragājam vecenes. Bābas! Darām to pa īstam un nopietni. Kad uzstājamies laukos, reizēm aizmirstos un apjūku, stāvot pie tualetes. Man mugurā kleita, uz kurieni iet?
 
Bez režisora
Jānis Skutelis: – Es taisu tā sauktās darba izrādes. Darba izrādes – tas nav mans izdomājums, tādas taisa arī citur pasaulē. Tajā brīdī, kad man ir sakrājies pietiekami daudz materiālu, taisu darba izrādi, uz kuru uzaicinu cilvēkus. Un tad pavisam mierīgi – neiespringstot un neuztraucoties – izstāstu to visu, kas man ir ienācis prātā. Uzaicinātā publika ir mans skolotājs un režisors. Man nav atsevišķa režisora, kas saka – stop! Pamēģināsim vēlreiz! Es vienkārši redzu un dzirdu, kā zālē uzvedas cilvēki. Ja visi sēž gluži kā nomiruši, tad kaut kas nav kārtībā. Kaut kas ir jāmaina. Darba izrādes parasti tiek nofilmētas. Pēc tam skatos un mēģinu saprast, kas tas vispār ir. Skatos, kā publika reaģē vienā vai otrā epizodē. Pēc tā arī secinu, kas ir un kas nav izdevies.

Jānis Jarāns: – Šajā visā padarīšanā ir kāds pluss. Publika zināmā mērā jau iepriekš ir noskaņota jokiem. Tie, kas nāk uz konkrēto pasākumu, tomēr zina, kas ir Jarāns un kas ir Skutelis. Protams, var būt arī vilšanās, ka, lūk, šovakar nav sanācis. Tomēr viņi nāk ar cerību, ka būs smieklīgi.

Jānis Skutelis: – Man patīk Amerikas teātru piegājiens. Viņi uztaisa izrādi, kuru kādu mēnesi rāda preview režīmā. Nāk publika, pērk biļetes un skatās. Taču pirmizrāde vēl nav notikusi. Vērtējot publikas reakciju, vēl ir iespēja šo to paķibināt un pamainīt. Diemžēl Latvijā šādu piegājienu nevar īsti realizēt, jo te ir pārāk mazskaitlīga publika, lai varētu labi pieslīpēt izrādi. Kamēr slīpēsi, visi jau būs redzējuši.

Jānis Jarāns: – Es ieteiktu skatītājiem tik ļoti necensties nokļūt pirmizrādē, bet doties uz kādu desmito izrādi, kad visi jau ir labi iespēlējušies.

Jānis Skutelis: – Savā ziņā būt pirmizrādē ir patīkami. Vari parādīt sevi un paskatīties uz citiem. Un vēl patīkami ir tiem, kam ir tieksme uz sadismu un patīk vērot uztraukušos aktierus. Lai gan gadās arī izņēmumi. Pērn Nacionālajā teātrī skatījos Uguns un nakts pirmizrādi. Aktieri bija tik labi saspēlējušies, ka es pat brīnījos – ko viņi tur dara? Vai neesmu kaut ko sajaucis? Varbūt šī nav pirmizrāde?
 
Izcilas idejas pirms aizmigšanas
Jānis Skutelis: – Kā esmu novērojis, vislabākās idejas parasti rodas pirms aizmigšanas. Šajā sakarā ir stāsts par vienu no krievu dižgariem – Čehovu vai Čaikovski – vairs īsti neatceros, par kuru. Lūk, Čehovs vai Čaikovskis pirms gulētiešanas ielika sev plaukstā monētu, bet apakšā nolika šķīvi. Kad laidās miegā un prātā radās laba ideja, viņa roka atslābinājās, bet monēta ar troksni iekrita šķīvī. Tad Čehovs vai Čaikovskis cēlās augšā un labo ideju piefiksēja. Arī man tā ir bijis. Kad visu dienu esmu mocījies ar kādu sižetu, pirms aizmigšanas man beidzot rodas risinājums. Vēl paspēju nodomāt – re, cik forša ideja! Kad no rīta pieceļos, tad atceros, ka bija forša ideja, bet, kāda, ne.

Jānis Jarāns: – Ja runājam par idejām, man patīk vērot tipāžus. Kad esmu ārzemēs, reizēm apsēžos kādā vietā un skatos uz cilvēkiem. Man patīk vērot, es esmu vērotājs.

Jānis Skutelis: – Es arī. Apkārtne ir pilna ar savdabīgiem sižetiem un dīvainiem tipāžiem. Pašam neko daudz nevajag izdomāt, vienīgi jāpaņem to, kas jau ir.

Jānis Jarāns: – Esmu gandarīts, ka nevienā teātrī neesmu štata aktieris. Ka esmu neatkarīgs. Daudz ceļojot pa pasauli un satiekoties ar cilvēkiem, esmu sapratis, ka ir muļķīgi visu sevi atdot darbam. Cilvēks dzīvo tikai vienu dzīvi, to vajag izdzīvot un izbaudīt. Teātrī aktieri dzīvo kā vergi, no dzīves neko neredz. Mēģinājumi, izrādes, haltūras. Un atjēdzas tikai tad, kad dzīves vilciens ir galastacijā. Esmu pats savas dzīves noteicējs. Regulāri iegādājos lētās biļetes internetā un ceļoju. Jau iepriekš pasaku saviem producentiem, piemēram, ka janvāra sākumā nebūšu, jo man jābrauc uz Alpiem slēpot. Protams, tas prasa zināmu disciplinētību. Jāprot ar sevi strādāt un sevi piedāvāt.

Jānis Skutelis: – Arī mani neviens nedzen uz priekšu. Ja es daudz strādāju, tā ir manis paša izvēle. Man bija saspringts laiks bija no pagājušā gada septembra līdz janvārim. Vienubrīd šķita, ka esmu paņēmis vairāk, nekā spēju pacelt. Tad bija dīvaina sajūta. Piemēram, ja gadījās kāda īpaši veiksmīga izrāde vai pasākums, man bija dziļi vienalga, jo nebija laika priecāties. Vajadzēja gatavoties nākamajam pasākumam. Arī neveiksmes nepārdzīvoju, jo nebija laika. Es vienkārši gāju un darīju, bet gandarījuma – nekāda. Ir nepieciešams laiks, lai apstātos un saprastu, kas ir noticis. Tāpēc mans nākotnes plāns ir šāds: strādāt mazāk, bet kvalitatīvāk.
 
Pats populārākais visā apkārtnē
Jānis Jarāns: – Kad atceros savus ziedu laikus... Nē, nepareizi pateicu. Man arī tagad ir ziedu laiki, par skatītāju trūkumu nesūdzos. Kad šancēju Latvijas Televīzijā, pats biju producents. Es meklēju un gādāju naudu saviem raidījumiem. Visur mani pazina kā Miedziņu, nevajadzēja ar sevi iepazīstināt. Visu kārtoju bez starpniekiem un aģentūrām. Es aizgāju uz kompāniju un teicu: “Es jums uztaisīšu slēpto reklāmu. Man uz galda stāvēs jūsu produkts, mūsu raidījumā visi lietos jūsu produktu.” Tā arī notika. Kādas alus darītavas pārstāvjiem es garantēju: “Visi dzers jūsu alu, pat nēģeri dzers jūsu alu!” Kad bijām Amerikā, es to noorganizēju. Uz ielas melnajiem iedevām alu, kuru viņi dzēra un kameras priekšā dikti slavēja. Tomēr beigu beigās man apnika skraidīt apkārt un meklēt finansējumu saviem raidījumiem. Aizgāju uz LNT. Andrejs Ēķis brīnījās, ka man pašam bija jāmeklē nauda. Viņš teica: “Vecais, ne jau tev jāmeklē nauda televīzijai, bet televīzijai tev.” Kad strādāju LNT, vairs nevajadzēja staigāt pa kompānijām, no manis vienīgi prasīja, lai turu raidījumam reitingu.

Jānis Skutelis: – Ir lietas, kas neprasa lielu naudu. Piemēram, man ir gan Improvizācijas teātris, gan Pusnakts šovs. Tie ir regulāri projekti, kuros darbošos arī turpmāk. Kamēr pašam būs interesanti, tikmēr viss arī notiks. Šie projekti nav atkarīgi no kaut kāda īpaša finansējuma. Pusnakts šovs – tas ir tāds kā dumpinieku pasākums, industrijas graušana. Tas ir šovs, kam nav reklāmas devēju un ko nerāda televīzija. Konkrētais pasākums notiek mūzikas nama Daile zālē. Cilvēki nopērk biļetes un nāk skatīties. Var teikt, ka taisu raidījumu 300 cilvēkiem. Pasākumi tiek filmēti un vēlāk ievietoti jūtūbā. Man nevienam nav jāatskaitās. Mani reitingi – tie ir skatītāji zālē.

Jānis Jarāns: – Piekrītu. Daudz ko var izdarīt bez naudas. Ja vajadzīgs finansējums, tā ir risināma problēma. Daudzi gan žēlojas, ka nav naudas. Muļķības! Apkārtne ir pilna ar naudu, tikai jāprot pacelt. To sapratu jau pusaudžu gados, kad dzīvoju Andrejostā. Kad mācījos 8. klasē, man jau bija džinsas un košļenes kabatā. Ko tur slēpt, es biju spekulants. Tā arī iemācījos mīlēt naudu. Ar naudu ir tāpat kā ar sievu, jābūt abpusējai mīlestībai.

Jānis Skutelis: – Viss uz šīs pasaules ir mainīgs, arī popularitāte ir nepastāvīga. Tu kādā brīdī vari būt slavens un pieprasīts, bet pēc brīža jau esi aizmirsts un nevienam nevajadzīgs. Agrāk piedalījos dažādos pasākumos. Reiz Ventspilī bija kaut kādi svētki, un es ar garām kājām staigāju apkārt, locīju bērniem piepūstus baloniņus. Simtiem bērnu skraidīja apkārt, bet mammas mani visu laiku raustīja un lūdza bērnam salocīt kārtējo baloniņu. Visa uzmanība bija veltīta man, biju vispopulārākais cilvēks visā apkārtnē. Kad darbu biju pabeidzis, novilku savas garās kājas un tērpu. Gāju cauri pūlim, bet neviens man nepievērsa ne mazāko uzmanību. Redzēju tos pašus bērnus un tās pašas mammas, bet viņu reakcija – pilnīga vienaldzība. Tā man bija laba skola. Līdzko biju novilcis savas garās kājas, par mani neviens vairs neinteresējās. Es nevienam nebiju vajadzīgs. Tieši tāpat notiek visā šovbiznesā. Manuprāt, visiem topošajiem aktieriem Kultūras akadēmijā vajadzētu pastaigāt uz garām kājām un pēc tam tās novilkt. Lai saprot, kas ir kas.

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS