Mākoņains
Rīga
-4°
Mākoņains
LV RU
Intervijas

Māris un Zane Grigaļi pirms otrā dēla piedzimšanas: "Uz šīm attiecībām gājām ilgi"

 
13.maijs 2016  04:50

“Ja tu proti dzert viskiju un mainīt autiņam lietos diskus, tad jāprot arī būt blakus sievai un rūpēties par ģimeni!” ar ierasto azartu saka Māris Grigalis. Savu Zani viņš lenca pusgadu un bildināja pie Lielā kanjona Amerikā. Ceturtdien, 12. maijā, Grigaļu ģimene kļuvusi vēl kuplāka - Zanei, Mārim un divgadīgajam Kristeram pievienojies vēl viens dēliņš. Žurnāls "OK!" ar Grigaļu ģimeni tikās neilgi pirms, kā paši saka, bēbja piedzimšanas. Mājas dzīvē aktīvi piedalās arī sudrabotais kaķis Pēteris.

„Ja Zane man būtu uzreiz atbildējusi un mēs būtu sākuši tikties, mūsu draudzība nebūtu ilga,” attiecību sākumposmu atceras Māris.

„Ja Zane man būtu uzreiz atbildējusi un mēs būtu sākuši tikties, mūsu draudzība nebūtu ilga,” attiecību sākumposmu atceras Māris.

Kāda ir jūsu ģimene?
Māris: – Mūsu ģimene, šķiet, atšķiras no manu vecāku un radu ģimenēm, kuras redzēju bērnībā. Var teikt, ka es šo modeli pilnveidoju tā, kā man šķiet pareizāk.
Zane: – Apkārt ir pietiekami daudz draugu un paziņu ģimeņu, no kuru pieredzes smelties.
Māris: – Ja redzam kādā ģimenē kreņķus, uzreiz analizējam un ļoti, ļoti skatāmies, lai mūsu ģimenē...
Zane: – Lai mēs tik tālu neaizietu.
Māris: – Skatāmies arī uz labo – kas ģimenes satur kopā, vieno.
 
Un kas satur kopā jūs?
Māris: – Man ir pārliecība, ka mīlestība uz savu sievu, bērniem, uz to ģimenes siltumu. Ģimenes sajūta ir vissvarīgākā, to gribam audzēt arvien lielāku un tajā dzīvot, saglabājot līdz pēdējai stundiņai. To nevar salīdzināt ar ceļojumu, mantu vai māju.
Zane: – Jā, jo nekur citur šo sajūtu nevar dabūt.
Māris: – Arī bērniem gribam iemācīt, ka mums kā ģimenei ir vērtības un tradīcijas, kas nekur citur nebūs ne nopērkamas, ne iemācāmas.
 
Kā jūs atradāt viens otru?
Māris: – Pirms pieciem gadiem Zani ieraudzīju un uzrunāju portālā draugiem.lv, tolaik tas bija ļoti populārs. Domāju – tāda smuka meitene... Statistikā varēja redzēt, ka viņa bija skatījusies manu profilu.
Zane: – Es visu laiku Mārim saku, ka neskatījos, ka tas bija viņš...
Māris: – Viņa man uzreiz iekrita acīs! Aizsūtīju vēstuli, uz kuru viņa nereaģēja, pusgadu nekas nenotika.
 
Kāpēc tu Mārim neatbildēji?
Zane: – Šķita, ka tas noteikti nebūs nopietni.
Māris: – Kaut kāds laika ziņu vecis – ko viņš te amizierējas! Es viņu aicināju uz piparmētru tēju jūras krastā.
Zane: – Kuru viņam pagatavojusi vecmāmiņa...

„Man uzreiz bija skaidrs, ka Zane nav mājās sēdētāja,” neslēpj Māris Grigalis.

„Man uzreiz bija skaidrs, ka Zane nav mājās sēdētāja,” neslēpj Māris Grigalis.

Un tu vienkārši nespēji tādai romantikai noticēt?
Zane: – Jā, tāpēc pilnīgi ignorēju.
Māris: – Es arī izgaisu, vairs neko.
Zane: – Bija gan vēl kādas vēstulītes – ku-kū vai tamlīdzīgi.
Māris: – Bet nekādas reakcijas nebija...
 
Pēc pusgada tev tomēr sagribējās piparmētru tēju?
Māris: – Nē, es viņu uzrunāju vēlreiz, jo biju sazīmējis, braucot pāri Vanšu tiltam. Skatos – iet meitene, un tā bija viņa. Ar redzes atmiņu viņu nofotografēju un vakarā aizrakstīju: “Tev šodien bija melns mētelis, melna šalle, kājās kurpītes, melnas zeķbikses...” Tēloju gaišreģi. Viņa bija pilnīgā neziņā.
Zane: – Tā arī bija! Atbildēju, ka tā tiešām biju es. Man tas šķita interesanti – Rīga taču ir pietiekami liela. Es pat saprotu, kā tas varēja notikt – mašīnas stāv, gaida zaļo gaismu, un es tur smuki tip-tip-tip...
 
Šis stāsts ir par to, ka viss notiek ļoti lēnām.
Māris: – Viss nāk tad, kad tam jānāk. Daudz par to esam runājuši – ja Zane man būtu uzreiz atbildējusi un mēs būtu sākuši tikties, mūsu draudzība nebūtu ilga. Man bija beigušās attiecības, Zanei – arī, un vajadzēja klusuma, pauzes posmu, kad izjust vientulību, garlaicību, pabūt ar sevi.
Zane: – Tolaik tā būtu vienkārši izklaide.
Māris: – Plāksteris...
 
Zane, tevī ir sievišķīga gudrība attiecībās rīkoties pareizi?
Zane: – Laikam jau ir. Protams, sākumā es par daudz ko šūmējos. Mārim tomēr ir citāds darba un dzīves ritms, viņš arī pēc būtības ir citāds nekā es. Bija grūti pieņemt viņa spontānās idejas, bet pa tiem gadiem, kurus esam kopā, tādi esam kļuvuši abi.
Māris: – Tā ir dzirkstele, kas iedod kaut ko tādu, ko nevari prognozēt! Es bieži esmu neparedzams. Ja mēs vakarā par kaut ko runājam, nākamajā rītā jau darām!
Zane: – Vai otrādi – vakarā runājam, bet nākamajā rītā to vairs pat nepieminam.
Māris: – Mūsu spontānumu pierāda aptuveni piecpadsmit braucieni ar mašīnu uz Berlīni. Piemēram, ir Lieldienas, četras brīvdienas, mēs iekāpjam mašīnā un laižam. To Zanei pierādīju jau pēc pirmās satikšanās reizes, kad mēs sarunājoties aizbraucām līdz Krustu kalnam Lietuvā.
 
Jau pirmajā randiņā?
Māris: – Tā varētu teikt.
 
Pirmais nebija pie jūras ar tēju?
Māris: – Nē! Pirmais randiņš bija skvoša zālē, sportojot.
 
Tu liki meitenei sportot?! Lai varētu tā īsti novērtēt?
Zane: – Tā arī bija, viņš ļoti viltīgi to noorganizēja. Šortiņi un tā...
Māris: – Pilnīgi nejauši man mašīnā bija salātlapas un gurķi, arī vīns. “Varbūt aizbrauksim pie manis paēst salātus, kurus protu ļoti gardi gatavot?” Viņa neatteica. Nākamajā rītā aizbraucām uz Krustu kalnu. Tas bija skaisti. Tā mēs sākām dauzīties riņķī. “Braucam?” “Ai, braucam!” Ziemassvētki? Ātri apsveicam vecākus! Piecpadsmit reižu esam bijuši tikai Berlīnē, tāpat vien. Mums draugi ir prasījuši...
Zane: – Ko jūs tur darāt? Kas tur tāds ir?
Māris: – Bet mums ne jau tā Berlīne ir svarīga, bet tas, ka esam abi kopā.
Zane: – Reizēm vienkārši sēdējām, klusējām, skatījāmies pa logu, nebija tās sajūtas kā parasti iepazīšanās sākumā – par ko tagad runāsim? Jutāmies ļoti brīvi.
Māris: – Kad klausies, kā draugi stāsta – viņi dodas braucienos ar citiem, kļūst jocīgi... Mums vislabāk ir divatā. Citiem ir problēmas – piemēram, viens visu laiku grib iepirkties. Mums tā nav. Ja grib iepirkties, iepērkas, ja grib sēdēt krogā, sēž, ja grib braukt uz lunaparku, brauc!
Zane: – Mums abiem kopā ir tik viegli! Mārim esmu teikusi: “Cik labi, zaķi, ka tu mani nevelc uz Luvras muzeju!” Protams, arī to esam apskatījuši, bet ne pienākuma pēc. Citreiz izlemjam pagulšņāt, pastaigāties. Nav tā, ka par varītēm kaut kas jādara pēc plāna.
Māris: – Mūsu attiecības balstās uz respektu vienam pret otru. Tas attiecas gan uz to, kas ir ledusskapī, gan uz to, kur braucam. Tas gan nāk tikai ar gadiem, droši vien caur iepriekšējo pieredzi.

Māris: „Ja mājās pietrūks aliņa, zinu, ka sieva divos naktī aizbrauks un dabūs no kroga. Nu, tā tas ir!”

Māris: „Ja mājās pietrūks aliņa, zinu, ka sieva divos naktī aizbrauks un dabūs no kroga. Nu, tā tas ir!”

Cik gadu starpība jums ir?
Māris: – Deviņu. Zanei tūlīt būs 30, man – trīsdesmit deviņi.
 
Māri Grigali cilvēki pazīst, bet kas tu, Zane, biji līdz Mārim un kas esi tagad?
Zane (domā): – Es nezinu! (Smejas.) Mana pirmā darba pieredze uzreiz pēc vidusskolas bija pie zvērināta notāra, gatavoju dokumentus. Man nav juridiskās izglītības, esmu sabiedrisko attiecību speciāliste. Nāku no Dobeles. Tā iznāca, ka tur ar darbu viss beidzās, un es pieņēmu lēmumu braukt uz lielo Rīgu, kur ir vairāk iespēju. Sāku strādāt Parex bankā, tas bija liels pārdzīvojums, domāju – kā es tāda bailīga... Rīgā man neviena īpaši pazīstama nebija. Bankā sāku no mazumiņa, ļoti daudz strādāju, līdz vēliem vakariem. Šķita, ka tikai tā kaut ko sasniegšu, un vadība mani tiešām novērtēja kā ļoti centīgu darbinieci. Viss gadiņu pa gadiņam attīstījās ļoti veiksmīgi, un, kad Parex banka sadalījās, es paliku Revertā kā valdes asistente. Kad piedzima Kristers, strādāt pārtraucu, pēc kāda laiciņa atsāku, tagad atkal esmu prom.
 
Tu, Māri, negribēji, lai sieva dzīvo pa māju?
Māris: – Tas bija viņas lēmums. Turklāt man uzreiz bija skaidrs, ka Zane nav mājās sēdētāja.
 
Tev darbs ir daudzviet un dažādos laikos, šķiet – vari ieskriet, apraudzīt sievu un atkal skriet prom...
Māris: – Jā, bet... reizēm gribas ieskriet mājās un drusku atpūsties. Tad ir labāk, ja sieva ir darbā, tad man nav viņai jāvelta uzmanība, ir miers. Tā viss ļoti līgani sakārtojas.
Zane: – Māris no rīta aizbrauc uz televīziju, es ceļos uz darbu, kad vakarā atbraucu mājās, Māra vēl nav – aizbraucis uz radio vai kādu pasākumu.
Māris: – Bieži satiekamies tikai naktī vai otrā rītā. Atbraucu mājās, sieviņa jau čuč, sestdienā no rīta braucu uz LNT Brokastīm, viņa vēl čuč.
 
Tev vēl ir sava pasākumu aģentūra?
Māris: – Ir, ir! Tur viss notiek. Bet daudzi aicina arī individuāli.
 
Tu Zani kā sabiedrisko attiecību speciālisti savam biznesam nepieslēgsi?
Māris: – Nē! Tas nav labi, jo...
Zane: – Darba jautājumos mēs tomēr esam dažādi. Es atbalstu Māri visos darbos, bet man ir savs darāmais. Māris mani uzklausa, kādreiz dod padomu, bet manās lietās nekad nejaucas.
Māris: – Tas, ka darbojamies atšķirīgās nozarēs, ir labi. Mājās visu pārrunājam, mans darbs Zani ļoti interesē, jo tā ir pilnīgi cita pasaule.
Zane: – Protams, interesanti! Sākumā domāju – tiešām tā notiek?!
 
Māris un Zane Grigaļi pirms otrā dēla piedzimšanas: "Uz šīm attiecībām gājām ilgi"

Skatījos, kā Māris sarunājās ar sīkajiem ekspertiem un domāju – re, kā viņš briest pats savam sīkajam ekspertam...
Zane: – Tieši tā arī bija!
Māris: – Pirms Zanes man bija vecpuiša dzīvoklis, studijas tipa miteklis Torņakalnā. Pusgadu pēc mūsu iepazīšanās radās iespēja tikt pie četristabu dzīvokļa Mārupē. Tad radās jautājums – ko iesākt? Diviem vien četrās istabās nav ko darīt. Paralēli notika manas sarunas ar sīkajiem ekspertiem, un akurāt pēc tā mums pieteicās Kristers. Pa posmiņam vien viss sanācis pats no sevis, atlika tikai pieņemt pareizos lēmumus.
 
Tagad tu “LNT Brokastīs” interesējies par restaurāciju. Briestat privātmājai?
Māris: – Jā, tas ir ļoti labs mērķis! Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums tūlīt būs otrs bērns. Mēs paplašināmies. Pamati ir ielikti, un māja būs. Kur – to mēs neatklāsim...
 
Esat gatavi pārcelties mazliet tālāk no Rīgas?
Māris: – Jā. Tā mums varētu būt vieta, kur noslēpties.
Zane: – Brīvajā laikā.
 
Jums ir maz brīvā laika.
Māris: – Nu, gadi skrien kā stirnas... (Smejas.)
 
Tev, Māri, daudzie darbi vajadzīgi tāpēc, ka esi ģimenes apgādnieks?
 
Māris: – Teikšu, ka esam diezgan līdzvērtīgi. Zane arī ir ļoti daudz un aktīvi strādājusi. Tas darbs, ko daru, pirmām kārtām ir sirdij, jo dod prieku un enerģiju. Varētu teikt – hobijs, ar ko var nodrošināt ģimenei.
 
Zane: „Māris man ir tāds zelta vīrs – pieslēdzas visam, gan bērna audzināšanai, gan dupša mazgāšanai.”

Zane: „Māris man ir tāds zelta vīrs – pieslēdzas visam, gan bērna audzināšanai, gan dupša mazgāšanai.”

Ko darīsiet vasarā?
Māris: – Kad kļūs siltāks, iesim ārā ar riteņiem, dauzīsimies, brauksim pie opīša... Kristers arī būs ceļotājs.
 
Kristers ir tik ļoti līdzīgs Mārim...
Zane: – Jā, bet, ja paskatāmies manas bērnības bildes – maza, maza kripatiņa ir arī no manis!
 
Kamēr tevis, Zane, nav mājās, Māris sabildējas ar Kristeru un liek bildes sociālajos tīklos.
Zane: – Baigie žipčiki – izmanto izdevību, kamēr mammas nav mājās. Tad viņiem notiek tās lielākās štelles.
 
Pastāsti, Māri, kā tu ieplānoji bildināšanas braucienu uz Ameriku?
Māris: – Tas bija iespaidīgi un – no manas puses – arī ļoti drosmīgi. Amerikā jau biju viesojies kādas četras reizes, ar draugiem, puišiem.
 
Tā tev ir sapņu zeme, tev patīk lielās šosejas...?
Māris: – Lielās šosejas, lielās mašīnas, smaidīgie cilvēki. Varbūt reizēm viesmīlība šķiet pārspīlēta, bet man patīk, ja smaida, tad enerģija plūst.
 
Tur jūties kā pie savējiem?
Māris: – Jā, tāpēc arī nolēmu kopā ar Zani braukt turp un pie tā pasaules brīnuma, Lielā kanjona, Zani bildināt.
 
Tu atceries, ko viņai teici?
Māris: – Ka gribu ar viņu būvēt to lielo māju, ko sauc par ģimeni. Un uzturēt kopā siltumu. Viņa piekrita uzreiz, ilgi nedomājot. Tur viss jau bija tā... Zināju, ka viņa ir īstais cilvēks, ne ko pielikt, ne atņemt, ne par ko šaubīties. Siltums, mīļums man nav jāmeklē nekur citur. Nav jāiet atpūsties ar draugiem, jo varu to darīt mājās ar ģimeni. Te man neliedz pilnīgi neko, viss iet mierīgi un līgani. Mūsu dzīvē nav arī nekā tāda, ko nevarētu izrunāt. Ja uz brīdi ir viedokļu nesakritība, uzreiz apsēžamies pie galda, dzeram kafiju un visu izrunājam tā, lai ir skaidrs.
 
 
Cik daudz jāstāsta par savu pagātni? Arī tas jāizrunā?
Māris: – Mēs runājam par to, ko vairs negribētos piedzīvot. Tas otram cilvēkam noteikti jāzina– par attiecībām, ģimeni, vienalga, par ko.
 
Teici, ka veidojat savu ģimenes modeli, bet cilvēkiem ir radi, kuri varbūt kaut ko gribētu ietekmēt.
Zane: – Mums ir paveicies – neviens nejaucas.
 
Esat novilkuši robežas?
Māris: – Varbūt... Mēs nevienu nebrīdinām un arī nevienam neprasām, ko viņi saka par to, ka mēs kaut kur braucam vai nebraucam, izlemjam, un viss! Nereti piezvanām no Berlīnes, pasakām, kur esam.
Zane: – Katrā ziņā tas nevienam nav pārsteigums. Kad vēl nebija Kristera, bijām brīvāki, spontānāki. Pagājušajā vasarā Kristers jau bija, bet mēs omi nostādījām fakta priekšā, ka gribam aizbraukt uz Ameriku.
Māris: – Iziet pa visām takām, kur bijām toreiz. Parasti tieši tās trakās idejas paliek atmiņā. Tikko bijām apprecējušies, puikam astoņi mēneši, un mēs uz trako aizšāvām uz Spāniju, Malagu, visi trīs! Tas mums bija pirmais kopīgais ceļojums. Vienkārši jānoskaņojas – tas notiek ar mums, mēs dzīvojam un baudām dzīvi kopā. Galvenais, ka arī rūpes nesam abi kopā.
Zane: – Jā, mums nav tā: “Tu esi mamma, tāpēc tagad par visu rūpējies!” Māris man ir tāds zelta vīrs – pieslēdzas visam, gan bērna audzināšanai, gan dupša mazgāšanai.
Māris: – Smejos, ka pamperus zīdainim varu nomainīt aizvērtām acīm. Un arī iemidzināt – piecpadsmit minūtes viņš jātur tā (rāda, ka nostājas platām kājām un šūpo bērnu).
Zane: – Kad Kristers piedzima, bija nelieli kreņķi ar ēšanu. Es Mārim pat nelūdzu neko nopirkt, bet viņš, atbraucis mājās: “Pamēģini to, pamēģini šo!” Viņš man visu dabūs gatavu!
 
Tu arī pieslīpējies, runājot ar sīkajiem ekspertiem?
Māris: – Jau tad sajutu, ka gribu kontaktu pats ar saviem bērniem. Ka esmu gatavs ģimenei un visām lielajām lietām – ka bērni jāaudzina un ar viņiem arī daudz jārunā.
 
Bieži vien parunāties neatrodas laika...
Māris: – O, mēs runājamies ļoti daudz! Pat braucam ar Kristeru divatā liet mašīnā benzīnu.
Zane: – Es Mārim saku, ka ar mammu mājās puikam ir pavisam citas attiecības. Viņi ir veči, džeki, vajag savas štelles – braukt tētim līdzi uz servisu vai benzīntanku, tādas mazas lietas. Tas viņam ir pilnīgi kaut kas cits – acis mirdz! Mums ir tāda... maigā mīlestība. “Mammīte”, viņš citreiz saka.
 
Bija vērts ar ģimeni nesteigties?
Māris: – Teikšu tā – līdz ģimenei ir jāizaug. Jāatēdas visas jaunības izpriecas – braucieni ar draugiem, neprātīgās ballītes līdz rīta gaismai trīs naktis no vietas, lai pēc tam jau citā kvalitātē baudītu to, ko sauc par ģimeni. Ja cilvēks to nodibina pārāk jauns, agri vai vēlu viss nāk ārā, jo viņš to augli nav nobaudījis.
Zane: – To gan nevar teikt par maniem vecākiem.
Māris: – Jā, redz, te ir cits piemērs – Zanes vecāki apprecējās, kad viņiem bija...
Zane: – Tētim sešpadsmit un mammai astoņpadsmit gadu, tētim šogad būs tikai piecdesmit,
un viņiem būs jau piektais mazbērns – man ir brālis, kuram ir trīs dēli.
 
Esi piedzimusi ļoti jauniem vecākiem.
Māris: – Un laimīgiem! Viss forši un kārtībā.
 
Māri, tu ar Zanes vecākiem labi saproties?
Zane: – Mārim ir ļoti labs kontakts.
Māris: – Mēs esam kopā uz Vāciju braukuši, ar sievastēvu krogā sēdējuši – mums ir par ko runāt.
 
Jums ir vajadzība pie sevis aicināt draugus?
Zane: – Mēs izvērtējam...
Māris: – Dažreiz vajag satikties – draugi grib redzēt, cik liels izaudzis bērns, drusku parunāties. Darbdienās tas fiziski nav iespējams. Ja man nedēļas nogale ir brīva, draugi reizēm aicina, lai aizbraucam pie viņiem pasvinēties. Bet to man gribas vismazāk, man tiešām gandarījumu sagādā kopā ar ģimeni pavadītais laiks. Citi nesaprot: “Kā tas ir, ka tu negribi kaut kur aiziet ar džekiem?” Es negribu, džeki, ar jums nekur iet, man labāk patīk ar Kristeru aiziet uzmest to boulinga bumbu vai ar sievu kaut ko uzcept, galu galā – patusēt mājās! Varu to atļauties, jo mana sieva neborē: “Pietiks, ejam gulēt!” Man mājās ir forši, ne no viena nav jāslēpjas – dari, ko gribi! Daudziem džekiem sievas sit pa pirkstiem: “Tu to nedarīsi, tu darīsi šito!” Mums ir citādi – ja mājās pietrūks aliņa, zinu, ka sieva divos naktī aizbrauks un dabūs no kroga. Nu, tā tas ir!

Māris un Zane Grigaļi pirms otrā dēla piedzimšanas: "Uz šīm attiecībām gājām ilgi"

Tu, Zane, esi tik laba? Tā tiešām ir bijis?
Māris: – Jā, varu parādīt īsziņu! Vadu pasākumu, bet sieva atsūta ziņu: “Nopirku tev septiņus aliņus, ledusskapī ir!” Nu, ideāli! Tā droši vien sievas standartā nerīkojas.
 
Tu uzreiz nojauti, ka tā būs?
Māris: – Nu, nē. Tas nāca pēc tam – kā patīkams pārsteigums. Arī tas, ka nepieturamies pie brokoļiem vai vegānu stiliem – esam normāli gaļēdāji, ieturam cilvēciskas maltītes, kā esam raduši no bērnu dienām.
 
Bet lielāka draudzēšanās iznāk ar tiem, kuriem ir ģimenes?
Abi: – Jā.
 
Brīvajiem ir citas intereses, viņi attālinās?
Māris: – Jā, draugi, kam nav ģimenes, kaut kā paliek otrajā plānā. Man ir interesanti stāstīt par Kristeru, un aizvien mazāk ir stāstu pašam par sevi. Ko tad es stāstīšu – cik man forša sieva? Bet man tā drauga ir žēl, jo viņam sievas nav, lai gan varbūt viņš gribētu.
Zane: – Dažreiz spriežam – kā mums gribētos, lai būtu kāds videoieraksts no mūsu bērnības! Es dejoju sporta dejas, labprāt tagad paskatītos uz sevi no malas. Tāpēc Kristeru esam krustu šķērsu sabildējuši un safilmējuši. Māris ir uzņēmies šefību pār šīm lietām.
 
Arhīvs tiek veidots apzināti?
Abi: – Jā, jā!
Māris: – Mums, piemēram, ir lapa – Kristera vārdnīca. Slīdkalniņš ir haģī, bizbizmārīte – bagdededetete, knupis ir tutis, durvis – dukis, trauki – takus, piparkūka – kukuzē.
Zane: – Šodien piefiksēju pirmo garo Kristera teikumu. Mēs tā cenšamies, jo zinām, ka tad, kad viņš izaugs, viņam būs prieks to visu pārskatīt.
 
Tikko diskusijā par attiecībām dzirdēju, ka visvairāk mums trūkstot enerģijas. Tev, Māri, tās ir atliku likām. Mentalitāte, izskats un temperaments tev ir ielikti šūpulī? Tev ir radi Malagā?
Māris: – Nē, nē... Man abi vecāki ir temperamentīgi. Tētis visu dzīvi bijis diriģents – kora priekšā tā enerģija vienkārši rodas. Ja līdzās ir labi cilvēki, tas arī dod enerģiju. Arī Zanei nepatīk atrasties starp cilvēkiem, kas sūkstās par dzīvi, tad jūti, ka no tevis kaut ko sūc ārā...
 
Gribējāt, lai bērniem nav liela gadu starpība?
Māris: – Mēs gribējām vēl vienu bērnu un lai viņi augtu līdzās. Ja bērniem ir liela vecuma starpība, lielajam ir citas intereses un mazais ir drusku apdalīts. Man pašam ir piecus gadus vecāks brālis.
Zane: – Tagad ar lielu nepacietību gaidām, kāda būs reakcija.
 
Jau gatavojat Kristeru? Šis ir vecums, kad gribas paauklēt, uzņemties šefību, pabarot...
Māris: – Viņš ir gatavs darīt pilnīgi visu! Palīdzēs tētim pārstumt dīvānu, pēc tam mēģinās viens pats.
 
Tu, Māri, biji klāt, kad Kristers dzima?
Māris: – Jā! Tā bija Zanes vēlme, un nebija jautājumu – biju ar viņu kopā gan dzemdībās, gan pēc tam istabiņā. Uzreiz pēc tam skrēju uz LNT Brokastīm, tad – atpakaļ. Biju kā vecmāte – visu laiku blakus.
Zane: – Māris bija liels atbalsts, un es pat nedomāju, ka dzemdībās varētu noritēt citādi. Viņš man ir tik spēcīgs plecs, ka nospriedu – varbūt viņš ar veselo saprātu labāk zinās, kas darāms, un pateiks man priekšā...
 
Sievietes bieži saka, ka vīrietis dzemdībās tā apjūk, ka nespēj savākties. Tu spēji saglabāt veselo saprātu?
Māris: – Tūlīt noformulēšu – ja proti dzert viskiju un proti mainīt autiņam lietos diskus, nu, tad proti arī būt blakus sievai un rūpēties par savu ģimeni! Tā ir.
 
Re, kā! Vīrietim ar šādiem principiem zināmā mērā jābūt mačo, kurš visu tur stingrā rokā un kontrolē.
Māris: – Vai tad citāds vīrietis sievietei ir baigi vajadzīgs?
Zane: – Nē, un mums tā arī ir! Ģimenes galva noteikti ir Māris, viņa vārds ir pēdējais. Mēs vienmēr vienojamies, sarunājam, bet es ļoti respektēju Māra lēmumus.
Māris: – Bet pārnestā nozīmē skaļi uzsvilpt varu ne tikai es, bet arī Zane.
Zane: – Vēl skaļāk...
Māris: – Vārda tiešā nozīmē viņa tiešām svilpj skaļāk nekā es! Un tas nozīmē, ka arī citās dzīves situācijās viņai krampis ir tāds pats; ja vajag, tad var. Aizbraucot darbos, ļoti labi zinu, ka viņa visu spēj paņemt uz sevi un, ja vajadzēs, noliks uz lāpstiņām jebkuru. Tā vienkārši ir!

Māris un Zane Grigaļi pirms otrā dēla piedzimšanas: "Uz šīm attiecībām gājām ilgi"

Esat mēģinājuši iztēloties, kāda jūsu ģimene būs pēc gadiem desmit?
Māris: – Domāju, mēs uz A4 formāta lapas varētu sākt savu stāstu ar nosaukumu Daudzbērnu ģimene.
 
Tu, Zane, piekrīti?
Zane: – Nu... jā! (Smejas.)
 
Cik ir bērnu?
Zane: – Trīs.
Māris: – Labāk – sākot no trīs. Sazini nu, izlasīs pēc tam ceturtais bērniņš, ka mēs tā teikuši – trīs...
Zane: – Ā, nu jā. Bet par nākotni – noteikti redzu, ka iezīmējas mūsu ģimenes tradīcijas.
Māris: – Jā, mēs pie tā tagad strādājam. Viena no tradīcijām ir 31. decembra ģimenes svētku pusdienas.
 
Tikai pašiem?
Māris: – Jā! Redz, tā tradīcija šogad bija tikai otro reizi, jo Kristeram decembrī bija tikai teju divi gadi. Tad vēl mūsu dzimšanas dienās mums ir īpaša svētku maltīte. Neatklāsim, ko ēdam, bet – īpašo svētku ēdienu. Gribam izkopt tradīcijas, ko pēc tam turpinātu mūsu bērni, atceroties, ka tās bijušas vienmēr.
 
Vai pie jūsu jaunās mājas būs arī dārzs?
Māris: – Jā! Kociņus iestādījām jau pagājušogad – ābelītes un bumbieres.
 
Zanei būs sava puķu dobe?
Zane: – Noteikti! Un mazs, mazs sakņu dārziņš – lai bērni redz, kā aug sīpoliņš, ķiplociņš, burkāniņš un bietīte. Lai var padarboties. Bet tas mums vēl ir plānā – vēl domājam un fantazējam.
Māris: – Šis gads mums ir darba ietilpīgs.
 
Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs

SVARĪGĀKAIS