Apmācies, smidzenis
Rīga
Apmācies, smidzenis
LV RU
Attiecības

Manas draudzenes krievietes. Daži stāsti par atšķirībām starp mums un viņām (72)

 
16.maijs 2016  15:49

Kad vienai no manām krievu paziņām piepeši piezvanīja skolas laiku mīlnieks un teica: “Parīt braucam uz kūrortu!”, viņa spiegdama skrēja pie draudzenēm – lai palīdz! Viena draudzene izkārtoja frizieri, otra nopirka kurpes, trešā – jaunus tērpus, ceturtā aizdeva koferi.

Mums – krievu un latviešu sievietēm – var būt līdzīgs izskats, izglītības un kultūras līmenis, mēs dzīvojam vienādā vidē un pat mūsu temperaments nav pārāk atšķirīgs, taču skatījums uz lietām var būt kā diena pret nakti, ir pārliecināta dizainere Ārija Lipska.

Mums – krievu un latviešu sievietēm – var būt līdzīgs izskats, izglītības un kultūras līmenis, mēs dzīvojam vienādā vidē un pat mūsu temperaments nav pārāk atšķirīgs, taču skatījums uz lietām var būt kā diena pret nakti, ir pārliecināta dizainere Ārija Lipska.

Viss tika sagatavots kā pēc līdakas pavēles. Atceros – kad man bija identisks piedāvājums, pat prātā neienāca sagatavošanas darbus uzkraut uz draudzeņu pleciem. Tāpēc neaizbraucu. Ar to mēs – latviešu un krievu sievietes – atšķiramies. Un ne tikai ar to...

Ir divi iemesli, kāpēc par šo tēmu rakstu, bet abu pamatā ir kāds fakts – mēs (tāpat kā citas valstis) dzīvojam jauktu tautību sabiedrībā. Iespējams, kādā dziļā Latgales vai Kurzemes nostūrī saimnieko tikai latvieši vai tikai krievi, bet pilsētās cilvēki ir sajaukti kā raiba džempera raksti, īpaši – Rīgā. Mēs tiešām esam kā saadīti, jo, dzīvojot vienviet, satiekamies gan kāpņu telpā, gan uz ielas, gan veikalos, transportā, darbavietā... Ja vēl ņem vērā faktu, ka krievi jau pēc būtības ir atsaucīgāki un ekstravertāki, sadraudzēties var ļoti ātri un viegli (ar amerikāņiem ir tieši tāpat).

Kādreiz politiskais skaitāmpantiņš, precīzāk – kūdāmpantiņš, par krievu un latviešu naidu man iegāja pa vienu ausi iekšā un pa otru izgāja ārā, taču tagad šis arhaisms jau sāk krist uz nerviem. Nav jēgas biedēt tanti Vaļu vai onkuli Fedju, cik viņiem būs grūta dzīve tāpēc vien, ka nav iemācījušies latviešu valodu, viņi sen jau visu ir atrisinājuši! Namu pārvaldes paziņojumu par ūdeni vai gāzi palūdz iztulkot kaimiņienei Ritai, kredīta noteikumus – kaimiņam Jānim, bet visus valstiska un vietēja rakstura jaunumus jau no agra rīta var uzzināt pie sētnieces Ainas, kura, ciešot no vientulības, uz darbu iet, lai vairāk patērzētu nekā slaucītu ielas. Arī man savā kvadrātkilometrā ir savi pienākumi – skaisti, bet galvenais – gramatiski pareizi uzrakstīt iesniegumus vai sūdzības.

Nezinu, vai tāda sadarbības programma ir arī Rīgas centra namos, bet tā sauktajos guļamrajonos valda Vecā Derība – kā tu pret citiem, tā citi pret tevi. Atceros kādu gadījumu – atbraucu mājās pēc pusnakts un attapos, ka beigusies kafija. Ārprāts, rīts bez kafijas nozīmē sabojātu visu dienu! Varētu paprasīt kaimiņam, bet ir par vēlu. Ko nu? Liku suni pie siksniņas un gāju ielās. Un jau pēc pāris metriem pretī nāca cita suņiniece – viņai mājās esot lieka kafijas paka, lai nākot līdzi – iedošot. “Neko negribu dzirdēt par naudu!” viņa purināja galvu. “Pēc kā gan izskatītos dzīve, ja mēs cits citam nepalīdzētu?”
 
Cilvēkus baro citi cilvēki
Tā nu esmu nonākusi līdz pirmajam iemeslam, kāpēc rakstu par draudzenēm, – tā ir socializācija. Par tās trūkumu ir satraukušies mediķi, sociologi un psihologi visā pasaulē, jo arvien jauni un jauni pētījumi norāda, ka daudzu slimību galvenais iemesls ir... vientulība! Nav runa par partnera jeb mīļotā cilvēka trūkumu, bet par norobežošanos no cilvēkiem. Jaunākās paaudzes vientulībai ir virtuāla seja, jo ir taču tik ērti ielīst internetā un nelikties apkārtnes traucētam! Šādi cilvēki nezina un negrib zināt, kas dzīvo blakus, augšējā vai apakšējā stāvā. Viņiem no kaimiņiem neko nevajag, lai tikai nelien viņu personīgajā kosmosā.

Otrs grupējums nav būtiski atšķirīgs, bet to pārstāv gados vecāki ļaudis – kautrīgi, kas jūtas nenovērtēti un nevajadzīgi (“ko nu es – tāds mazs cilvēks...”). Kam maz draugu, un arī draugi ir tikpat kūtri. Arī šādi cilvēki nezina, kas dzīvo blakus, augšā un apakšā, jo viņu pasaule ir nevis dators, bet četras sienas.
Kas šajos abos paraugos ir vienāds? Vientulība! Tu teiksi – daudziem cilvēkiem patīk būt vienatnē? Taču vientulība un vienatne nav sinonīmi. Kā teicis vēlīnā stoicisma pārstāvis Epiktets: “Ja kāds ir viens, tas nenozīmē, ka viņš ir vientuļš, tāpat, ja kāds atrodas pūlī, nenozīmē, ka viņš nav vientuļš.”

Varbūt tiešām dzīve nav jāuztver tik nopietni, kā mums iepotējuši senči. To, ka citu tautību cilvēki dzīvi prot tvert vieglāk par mums, vajadzētu izmantot – nekas neliedz no viņiem šo vieglumu aizņemties.

Varbūt tiešām dzīve nav jāuztver tik nopietni, kā mums iepotējuši senči. To, ka citu tautību cilvēki dzīvi prot tvert vieglāk par mums, vajadzētu izmantot – nekas neliedz no viņiem šo vieglumu aizņemties.

Īsi izsakoties, vientulība ir tad, ja tev nav ar ko padalīties ne priekos, ne bēdās. Un šāds stāvoklis ir kā bumba ar laika degli – vientulības efekts laika gaitā mēdz uzkrāties, un agri vai vēlu tas sprāgst kā slimība un pat priekšlaicīga nāve. Ilgus gadus vientuļus un viņiem pretējus – sociāli aktīvus – cilvēkus pētījis amerikāņu ārsts Stjuarts Volfs un sociologs Džons Brūns. Abu uzrakstītajā grāmatā ir lasāma šāda atziņa: “Cilvēkus baro un uzlādē citi cilvēki.” Taču Volfa un Brūna pētījumu pirmsākumi meklējami kādā mazā Amerikas pilsētiņā, kurā dzīvoja ogļrači – itāļu emigranti, kas strādāja netīru darbu, ēda lētu un treknu ēdienu, smēķēja stipras cigaretes, dzēra grādīgos, taču... tikai reti kuram bija slima sirds, un gandrīz visi nodzīvoja neticami garu mūžu.

Kā tik nepareiziem cilvēkiem var būt tik laba veselība? Izrādījās, ka pilsētas iedzīvotāji bija tik draudzīgi, ka neviens nejutās vientuļš, pamests, bezpalīdzīgs. Lai arī vairākums bija nabagi, neviens necieta badu, jo draugi, radi un kaimiņi tūdaļ izlīdzēja. Šī draudzīgā sabiedrība pierādīja senseno sakāmvārdu, ka dalīta bēda ir pusbēda un dalīts prieks – dubults prieks. Draugu sapratne un atbalsts izrādījās daudz svarīgāks labas veselības uzturēšanā nekā ideāls dzīvesveids.

Arī citu valstu zinātnieki ir pierādījuši, ka sociālā izolētība un atstumtība var izraisīt cukura diabētu, sirds slimības, depresiju, vēzi un vēl citas kaites. Tāpēc vien ir vērts iziet kāpņu telpā vai pagalmā un iepazīties ar tiem, kas dzīvo blakus, jo, gadījumā ja tavā mājā notiks nelaime, viņi būs pirmie, kas atskries palīgā – ātrāk par ātro palīdzību...
 
Kā sadraudzēties
Nu jau diezgan slavena ir kļuvusi atziņa: lai iepazītos, kautrīgam vai vientuļam cilvēkam jāpaņem suns. Suņinieki ir īpaša šķira – labsirdīgākus un atsaucīgākus ļautiņus neatrast. Taču, kad pirms astoņpadsmit gadiem pārcēlos uz Ķengaragu, man nebija suņa. Nebija arī īpašas vēlēšanās tusēt ar vietējiem, bet vietējie paši uzprasījās (nav ko liegties – krieviem ir lielāka tieksme komunicēt). Pirmā bija veca tantīte, kas bezdarbību kliedēja, pie mūsu nama ārdurvīm barojot kaķus un katram iekšā vai ārā ejošam kaimiņam apjautājoties, kā klājas. Nākamie komunikāciju centri bija smilšukaste, kur mans bērns gāja spēlēties, un vietējais tirgus, kur jau pavisam drīz man visu sāka pārdot ar atlaidēm. Kad nopirku suni, paziņu skaits pieckāršojās. Tā pamazām sadraudzējos ar vairākām jaukām sievietēm, ar kurām joprojām tiekos pie kafijas krūzes un dažreiz jautāju padomu. Kāpēc viņām?

Esmu beidzot nonākusi pie šā raksta otra un galvenā iemesla. Mums – krievu un latviešu sievietēm – var būt līdzīgs izskats, izglītības un kultūras līmenis, mēs dzīvojam vienādā vidē un pat mūsu temperaments nav pārāk atšķirīgs, taču skatījums uz lietām var būt kā diena pret nakti. Es neteiktu, ka taisnība ir vienā vai otrā pusē, bet katrā ziņā latvietēm vajadzētu ieklausīties, ko domā citādi domājošās. Jo, iespējams, mums tas nāktu par labu.

Pirmais stāsts: kā mīlēt sevi
Šo atgadījumu atcerēšos visu mūžu, un daudzos šaubu brīžos tas man ir palīdzējis kļūt mazliet laimīgākai. Runa nav par nodrillēto frāzi: “Mīli sevi, un arī citi mīlēs tevi.” Citu mīlestība lai paliek citām reizēm...
Kāda mana draudzene pirms sešpadsmit septiņpadsmit gadiem strādāja ļoti dārgas sieviešu apakšveļas veikalā par pārdevēju. Mēs iepazināmies diezgan kuriozi: pēc vairāku mēnešu gaidīšanas beidzot biju saņēmusi diezgan lielu algu. Šausmīgi gribējās tūlīt kaut ko skaistu nopirkt, bet bija jau vēls – pēc piecām minūtēm slēgtos visi veikali, tāpēc ieskrēju vistuvākajā – dārgās apakšveļas. Pārdevēja svētā mierā teica – mērieties, cik ilgi vēlaties... Mēs sākām runāties, un es iegriezos pie viņas arī pēc nākamās algas un nākamās... Kādā reizē plauktā ieraudzīju fascinējošu krūšturi ar brokātā izšūtām pāvu spalvām. Tas maksāja 80 latus, tādas pašas biksītes – 70 latu. Pajokoju, ka tik efektīgā krūšturī drīkst likt tikai efektīgas krūtis, un aizgāju. Pēc nedēļas skaistais komplekts bija nopirkts. Tas noticis tā: garām veikalam gājusi pusmūža krieviete – īsta namamāte, pilnīgām formām (efektīgām krūtīm), apkrāvusies ar pārtikas maisiņiem – un sastingusi, caur skatlogu ieraugot pāvu spalvu krūšturi. Ienākusi un gandrīz sabrukusi pie cenu zīmēm. Bet tas bijis magnēts, no kura viņa nav spēja atrauties. Viņa vismaz piecpadsmit minūtes glāstīja krūšturi un biksītes kā pašu pāvu – varēja manīt, ka prātā tiek rēķināts ģimenes iztikas visminimālākais budžets. Beidzot mīlestība uz sevi ņēma virsroku – sieviete atvēra maciņu, izņēma banknotes un spītīgi izgrūda divas frāzes. Pirmā: “Es pērku to komplektu!” Otrā: “Nekas briesmīgs ar viņiem nenotiks, ja mēnesi pasēdēs uz plikiem makaroniem!”
Gandrīz vienmēr, kad man pašai jāizšķiras starp kaut ko neprātīgi kārotu un iztiku, atceros šo gadījumu un izvēlos prieku, nevis pilnu vēderu. Tiesa, šādi gadījumi laikam jau neatbilst teicienam: “Mīli sevi, un arī citi (tie, kas paliek neēduši) mīlēs tevi...”
 
Otrs stāsts: kā mīlēt bērnus
Šis būs stāsts par dienu pret nakti. Mans puika četrpadsmit gadu vecumā lielveikalā noskatīja sev ļoti skaistu ziemas jaku. Bet arī dārgu. Teicu, ka pameklēsim lētāku, bet viņš ietiepās – ja ne šo, tad nevajag nekādu, ies uz skolu pliks. Kādu nedēļu domāju, līdz nolēmu pajautāt draudzenei latvietei, kurai arī ir dēls, tikai vecāks. Viņa noklausījās manis teiktajā un sašutusi iesaucās: “Četrpadsmit gados? Es vēl saprastu, ka viņam būtu precību gadi, tad jāmeklē sieva un viņai jāiepatīkas, bet tīņa vecumā... Neesi muļķe – nopērc kaut ko lētu, un miers.”
No praktiskā viedokļa – viņai bija taisnība, bet man – kā radošas profesijas cilvēkam – likās apsveicami, ka puika jau tik agrā vecumā domā par apģērbu, pieskaņo apaviem somu, komplektē krāsas. Ļoti negribējās viņu aplauzt ar frāzi – tu vēl neesi laba apģērba vērts. Nolēmu to pašu pajautāt savai labākajai krievu draudzenei, kurai ir dēls līdzīgā vecumā.
Viņa noklausījās un iesaucās: “Par ko tu vēl domā – noteikti pērc! Iedomājies, cik priecīgs būs bērns! Vai zini, ko mana septiņdesmit gadu vecā māte saka? Pucējiet bērnus un pucējieties paši, kamēr jauni un gribat pucēties! Izbaudiet laiku, kad jums to gribas! Kad pienāks vecums, lai cik skaistas drēbes un cik daudz naudas būtu, neko vairs negribēsies.”
Es to jaku bērnam nopirku. Viņš joprojām ļoti rūpējas par to, ko velk mugurā un kājās, pats arī mazgā un gludina, un domāju, ka viņa nākamajai sievai nekad nebūs jāuztraucas par to, kā vīrs izskatās.
 
Trešais stāsts: kā mīlēt vīriešus
Sākšu ar kādu anekdoti. Vai zini, kāpēc tik daudz ideālo sieviešu un vīriešu nevar apprecēties? Tāpēc, ka ideālai sievietei uz jautājumu, vai kļūsi par manu sievu, nepiedien uzreiz teikt: “Jā.” Bet ideālais vīrietis otrreiz nejautās...
Šajā sakarā man ir īss stāstiņš par kādu pusmūža krievieti, ko pati nepazīstu, bet kurai matus griež mana draudzene friziere. Viņa nav tipiska friziere, kas klientus izprašņā un sit klačas, bet kāda dāma sāka likties dīvaina – ik pēc gada, diviem vai trim viņa pasūtīja veidot kāzu frizūru. Sākumā draudzene tam nepievērsa uzmanību, bet, kad sieviete atnāca jau septīto reizi, tomēr pajautāja – vai jūs atkal precaties? “Nē, ko jūs!” viņa teica. “Mana meita precas. Iepriekšējās reizēs gan es pati.”
Frizierei palika mute vaļā – kas šajā vienkāršajā, var teikt – pelēkajā, personībā ir tik īpašs, ka viņu iekāro tik daudzi?
Un sieviete atbildēja: “Dzīve ir pārāk īsa, lai es laistu garām izdevību, kad kāds grib precēt...”
Pilnīgi skaidrs, ka viņa nav ideālā sieviete, bet tieši tādas, kas ar pirmo piegājienu pasaka jā, laikam noceļ visus ideālos...
 
Varbūt tiešām dzīve nav jāuztver tik nopietni, kā mums iepotējuši senči. To, ka citu tautību cilvēki dzīvi prot tvert vieglāk par mums, vajadzētu izmantot – nekas neliedz no viņiem šo vieglumu aizņemties. Un ne tikai vieglumu – arī atsaucīgumu. Nekādā gadījumā negribu mest akmeni savā dārzā, jo nekur nav tik labi kā starp savējiem (es domāju – starp latviešiem), tomēr dīvaini, ka pirmās, kas vienmēr steidzas palīgā, ja man gadās ķibeles, ir kaimiņienes Ļida un Gaļa...

Ārija Lipska, žurnāla „Ko Ārsti Tev Nestāsta” mākslinieciskā redaktore / Foto: Shutterstock, no privātā arhīva

 






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS