Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-8°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Sporta zvaigznes

Elbakjans pret Biedriņu. "Baigais kretīns nebiju, bet arī paraugzēns ne" (27)

 
17.maijs 2016  07:41

13. maijā tika atklāta jauniešu kustības "Ghetto Games" jau astotā sezona. Biedrības līderis Raimonds Elbakjans dažas dienas pirms grandiozās atklāšanas aprunājās ar pasākuma patronu un vienkārši labu cilvēku Andri Biedriņu. Raimonds sarunā noskaidroja visu, ko jau sen vēlējies pajautāt latviešu basketbola leģendai par bērnību, NBA, Kristapu Porziņģi un nākotnes plāniem. Te nu būs atklāta vīru saruna.

Viens pret vienu. Šoreiz ne basketbola laukumā, bet gan pie intervijas galda.

Viens pret vienu. Šoreiz ne basketbola laukumā, bet gan pie intervijas galda.

Kā tu sāki nodarboties ar basketbolu?
Tas bija diezgan vienkārši – man bija kādi seši gadi, un jau bērnudārzā biju garākais savā grupiņā. Tētis aizgāja uz Valtera basketbola skolu un uzzināja, ka tur jaunos spēlētājus pieņem tikai no septiņiem astoņiem gadiem. Tā kā biju tikpat garš kā astoņgadīgie, mani paņēma par spīti vecumam, un kopš tās dienas tad arī trenējos.

Kāds bija pats sākums? Uzreiz jau saprati, ka tev patīk basketbols un tā ir tava vieta? Vai tomēr bija šaubas kādā brīdī?
Nesen par šo aizdomājos – laikam jau šaubu nekad nav bijis. Man uzreiz patika, un neatceros, ka būtu kādā brīdī pārdzīvojis, ka mani ved uz treniņiem vai kaut kas nepatiktu. Man uzreiz tā štelle aizgāja. Ir gan bijuši tik smagi treniņi, ka vienkārši gribējies iet prom.

Vislielāko paldies saku trenerim Raivo Otersonam par viņa darbu – viņš saskatīja manī potenciālu. Tajā vecumā jau pats nesaproti, kādēļ vajag tos smagos treniņus, kādēļ visu laiku kaut ko borē smadzenēs, kādēļ stāv blakus un skatās, lai nešmaucies un neizdari mazāk, kamēr citiem liek mieru. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc tieši man piesienas, bet citiem atļauj visu neizdarīt līdz galam. Tagad saprotu, ka tiku tur, kur tiku, jo viņš mani visu laiku grūda uz priekšu. Kas to lai zina – ja nebūtu mani tā grūdis, varbūt es laistu luni un neko nebūtu sasniedzis.

Pusaudža gados vakaros vienaudži sēdēja pagalmos, kamēr es biju treniņos. Likās negodīgi, ka visi iet uz klases vakariem, daudziem parādās pirmās meitenes, izklaides, bet man tā visa nav, jo jātrenējas. Tolaik to nesapratu, bet tas posms ir jāiztur. Kaut kas jāziedo, lai kaut ko iegūtu. To, kāpēc Otersons mani ar koku dzenāja, sapratu, tikai nonākdams NBA, un paldies viņam par to!

Cik gados tu apzinājies basketbolu kā nopietnu spēli un saprati, ka tā tevi aizrauj vairāk par pārējo? Vai bija tāda sajūta?
Neatceros, kurā brīdī, bet laikam tad, kad kādos deviņos vai desmit gados sākās pirmie turnīri. Tad, kad sapratu, ka man izdodas un komanda arī labi spēlē. Tad, kad redzēju, ka varu pilnvērtīgi sacensties ar citiem un esmu viens no labākajiem.  

"Ghetto Games" prezidents Raimonds Elbakjans atceras jaunatnes izlašu laiku, ko pavadīja kopā ar bijušo NBA spēlētāju Andri Biedriņu.

"Ghetto Games" prezidents Raimonds Elbakjans atceras jaunatnes izlašu laiku, ko pavadīja kopā ar bijušo NBA spēlētāju Andri Biedriņu.


Bet bez basketbola bērnībā nekā cita nebija? Citi pulciņi, aizraušanās?
Bērnudārza laikā dejoju sporta dejas. Man mājās ir diploms, kas apliecina, ka Purvciema Dancītī esmu trešo vietu ieguvis. Mammai noteikti joprojām ir tas diploms.

Purvciema denceris! (Abi smejas.) Tad tu piedzimi un augi Purvciemā?
Es tur piedzimu, gāju bērnudārzā, kas bija divu minūšu attālumā no mājām, un pēc tam skolā, kas bija trīs minūšu attālumā.

Dejošana kaut ko ir devusi?
Vot, nezinu! Dārziņā jau sāku, bet tā īpaši neko nejūtu – droši vien stāju izveidoja, līdzsvaru, koordināciju. Kaut ko noteikti ir devusi.

Kas tevi vairāk uzrunāja – pati sacensība par uzvaru vai komandas gars un basketbolistu tusiņš? Atceros, ka atšķirībā no citiem garajiem tu vienmēr tusējies kopā ar pārējiem.
Domāju, ka abi. Tas, ka manā komandā bija novākti forši kadri, bija skaidrs jau sākumā. Nebija tā, ka kādu kaut kas neapmierinātu, līdz ar to bija jautri...

Kurus no komandas biedriem tu atceries?
Raiti Liepu, Jāni Gailīti, Ediju Šleseru, Kristapu Saulīti. Es jau uzreiz spēlēju pie gadu vecākiem – tas nav mans, bet 1985. gads. Pie savējiem tā īsti nemaz neuzspēlēju.

Sarunas laikā atklājas, ka Biedriņš reiz pamatīgi "apčakarējis" Raimondu.

Sarunas laikā atklājas, ka Biedriņš reiz pamatīgi "apčakarējis" Raimondu.


Pirmais brīdis, kad saprati, ka basketbolu vēlies spēlēt profesionāli.
Tas varētu būt pirmais turnīrs U-16 Latvijas izlasē pie 1985. gadā dzimušajiem, kas notika Latvijā. Tad jau biju vecāks un vairāk apzinājos, kas notiek. Vienu gadu sanāca paspēlēt LBL2 līgā, un veči tur diezgan labi mūs paskaldīja.

Ļoti noderīgi 16 gados iziet laukumā pret to, kam pieredze lielāka.
Jā, nebija viegli – visi grūstīja un dauzīja, bet tas gads LBL2 bija laba pieredze. Daudz spēļu ar večiem izspēlējām, un pēc tam Jauniešu basketbola līgā bija kā viegla pastaiga!

Jauniešiem pēc iespējas agrāk jāpamēģina spēlēt ar vecākiem pretiniekiem?
Vai nu pret vecākiem, vai stiprākiem. Īpaši tad, ja jūti, ka esi labāks par vienaudžiem, – nevajag palikt uz vietas un priecāties, ka viens pats samet trīsdesmit punktus vienā spēlē.

Getiņā mums ir divas vecuma grupas – līdz 16 gadiem vari muļļāties ar savējiem un pēc tam spēlē 17+ – tieši tāpēc, ka arī es uzskatu – jaunietim jātrenē sava spēle arī pret vecākiem un stiprākiem.
Jā, tas viss arī man palīdzēja, jo jau no paša sākuma spēlēju kopā ar vecākiem džekiem, un tajā vecumā, kad tev ir desmit vai vienpadsmit gadu, tas viens gads ir jūtama starpība – latiņa uzreiz bija augstāka. Jo vecāks kļūsti, jo mazāk pamanāma starpība, bet pašā sākumā tas ir baigi jūtams, īpaši fiziskajā attīstībā.

Kā apvienot skolu, mācības, treniņus, jo, cik zinu, tu trenējies ļoti, ļoti daudz. Tēvs no rītiem veda uz treniņiem...
Skola, protams, cieta ļoti daudz.

Andris sarunas laikā atklāj arī savu skaidrojumu pēdējo NBA sezonu neveiksmēm.

Andris sarunas laikā atklāj arī savu skaidrojumu pēdējo NBA sezonu neveiksmēm.


Tu juti tajā kādu pārdzīvojumu?
Īsti nē, jo zināju, ka man basītī ir cerība sasniegt ko vairāk nekā ar to, ko māca skolā...

Arī es to zināju par sevi. (Abi smejas.)
Es basītī jau biju tik ļoti iekšā, ka tas man bija primārais. Un, kad sapratu, ka man tas reāli padodas, skola stabili palika otrajā plānā, jo sāku trenēties vairāk, iekļuvu izlasē un skolu kavēju ļoti daudz.

Bija doma, ko darīt dzīvē, ja ar basīti neizdosies?
Nē, nevienā brīdī! Nekad pat neesmu iedomājies, ko darītu, ja nespēlētu. Neko citu nebiju pamēģinājis – kā sāku spēlēt basīti, tā tik to vien griezu. Nevienā brīdī nebija šaubu par to, ko daru.

Un arī neinteresēja, vai ne?
Un arī negribēju, jo basītis tiešām gāja no rokas, līdz ar to arī īsti nemaz nedomāju, ka varētu ko citu. Mums ģimenē bija tā: mamma bija atbildīga par skolu, tētis – par treniņiem.

Labs sadalījums.
Mājās mamma sēdēja blakus un palīdzēja ar visiem iekavētajiem darbiem.

Andris Biedriņš jau ilgus gadus palīdz "Ghetto Basket" organizēšanā, jo superfināla uzvarētājiem dāvina ceļojumu uz ASV.

Andris Biedriņš jau ilgus gadus palīdz "Ghetto Basket" organizēšanā, jo superfināla uzvarētājiem dāvina ceļojumu uz ASV.


Tagad godīgi – līdz cik gadiem mamma sēdēja blakus un palīdzēja?
To gan neatceros.

Nu, davai, līdz 12? 13? 14?
Nu nē, tik traki nebija! Varbūt līdz kādiem divpadsmit. Bet sākumā nebija tik daudz kavējumu – tie sākās, kad iekļuvu izlasē 14 vai 15 gados. Tad bija daudz treniņu, pārbaudes turnīru, un tad sanāca kavēt. Līdz tam vēl it kā bija okei.

Eksāmenus 12. klasē kārtoji?
Pēc 11. klases aizbraucu uz ASV, un skola saprata manu situāciju – ļoti nāca pretim. Sarunājām tā, ka man sūtīja materiālus uz ASV, lai es tos apgūstu, pildu uzdevumus un man var izlikt atzīmi par visu gadu, lai pielaistu pie eksāmeniem.

Tas jau arī skolai bija kaut kas jauns.
Tas bija jauns, bet es esmu ļoti pateicīgs, ka man viņi tik ļoti nāca pretim un vispār apsvēra tādu domu – palīdzēt man. Teorētiski viņi varēja man pateikt „nē”.

Tā bija direktora iniciatīva?
Domāju, ka tā lielākoties bija tieši direktora iniciatīva.

Elbakjana debija žurnālistikā izdevusies ļoti veiksmīga, jo Biedriņš sarunas laikā bija ļoti atklāts.

Elbakjana debija žurnālistikā izdevusies ļoti veiksmīga, jo Biedriņš sarunas laikā bija ļoti atklāts.

Šobrīd 64. vidusskola jau gandrīz tava skola. Viņi, manuprāt, tā arī sevi pozicionē. Mums Andris Biedriņš...
Jā, viņi mani ļoti daudz ir atbalstījuši, un tiešām gribētu pateikt paldies viņiem par to.

Tas jau daudz ko maina – ģimenes un skolas atbalsts ir tās lietas, kas ir ļoti svarīgas.
Protams!

Bet tu jau arī pats nebiji nekāds kretīns, man šķiet.
Tāds baigais nebiju, nē, bet arī nekāds paraugzēns skolā nebiju.

Esmu daudz dzirdējis par taviem jaunības laiku nometņu piedzīvojumiem. Atceries kādu no tiem īpaši spilgti?
Atceros, ka tu vienas durvis izgāzi!

Es izgāzu? Kāpēc?
Tā nebija nometne, bet pārbaudes turnīrs izlasei. Neatceros, kurā valstī, bet viesnīcā dzīvojām kopā ar meitenēm. Vakarā izdomājām, ka jāiet pie meitenēm – viņas dzīvoja citā korpusā. Mēs aizgājām līdz viņām, tusējām, tusējām, un tad viņām apnika – izdzina mūs ārā un aizslēdza durvis. Un es tev teicu: „Davai, Raimi, uz trīs sitam ar kāju pa tām durvīm kopā! Viens, divi, TRĪS!” Es tikai prikola pēc pacēlu kāju un nespēru, bet tu kā bliezi, tā atslēgu izšāvi, un durvis bija vaļā.  

Tad tu izprovocēji mani!
Teicu, ka sitīšu, bet neuzsitu. (Abi smejas.)

Tas ir rets gājiens, kad garais izprovocē mazo. Bet runājot par tādām praktiskām lietām – viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir par tavu trīspunktu metienu. Mani tas interesē pašam personīgi, jo atceros, ka tu pavisam vienkārši varēji uzmest troiku un darīji to nekautrēdamies. Vienā brīdī, šķiet, pazaudēji šo spēju. Kas notika ar metienu? Kas mainījās?
Manā gadījumā, aizbraucot uz ASV, treneris gribēja, lai dzīvojos tikai pa groza apakšu, līdz ar to arī treniņos pie trīspunktu metiena nepiestrādāju, bet vairāk koncentrējos uz apakšējām kustībām. Treneris gribēja, lai es būtu tikai tajā zonā, un man nebija izvēles baigi sprēgāt un iebilst. Līdz ar to ar gadiem tas pazuda.

Ja ar gadiem to nepraktizē, tad var pazust?
Protams, un ļoti ātri! No sākuma pazūd precizitāte, pēc tam pārliecība, ka to vispār spēj izdarīt.

Mēs jau redzējām tikai spēles un statistiku. Neredzējām treniņu darbu.
Nu kā jau saku – viss atkarīgs no trenera. Vai nu viņš dod brīvāku vaļu, vai stingri pasaka, kāda būs tava loma, un mana loma bija spēle zem groza un atlecošās bumbas.

Kad uzzināji, ka brauc uz Ameriku, uz NBA? Atceros, ka aizbrauci no Horvātijas U18 pusfināla turnīra pa taisno uz ASV. Zināji, ka tā notiks?
Jau braucot uz Horvātiju, zināju par Ameriku.

Andris Biedriņš sarunas laikā atcerējās arī savus pašus pirmssākumus basketbolā, turklāt atklāja, ka ir ļoti pateicīgs savam jauntanes trenerim Raivo Otersonam.

Andris Biedriņš sarunas laikā atcerējās arī savus pašus pirmssākumus basketbolā, turklāt atklāja, ka ir ļoti pateicīgs savam jauntanes trenerim Raivo Otersonam.


Bet pirmā nonākšana tur? Pirmās emocijas?
Tiklīdz Horvātijā aprīlī man palika 18 gadu, nākamajā dienā jau lidoju uz Ameriku. Tas bija emocionāls brīdis. Aizbraucu uz Ameriku un sāku tur trenēties, gatavoties draftam.

Atšķīrās treniņu process no tā, ko darīji Latvijā?
Nedaudz. Bija noteikts režīms – no rīta svaru zāle un fiziskais, vakarā treniņš basīša laukumā. Dzelžains režīms bija divus mēnešus līdz draftam – no rīta cēlos sešos un braucu garu gabalu uz treniņu. Tad arī mana mamma atbrauca uz Ameriku, lai palīdzētu ar sadzīvi.

Cik ilgi mamma dzīvoja Amerikā?
To posmu līdz draftam viņa visu nodzīvoja, pēc tam pusi no pirmās sezonas.

Un kāpēc?
Lai palīdzētu iejusties – jauns dzīvoklis, jauna vide, nevienu nepazīsti. Mammas jau uztraucas par saviem bērniem.

Bet tu varētu arī bez? Bija sajūta, ka vari bez mammas tur?
Jā, pieradu un iedzīvojos ātri – drīz arī mamma aizbrauca atpakaļ.

NBA karjeras sākumā Andrim blakus bija mamma, kura ļoti palīdzēja iejusties pilnīgi svešā vidē.

NBA karjeras sākumā Andrim blakus bija mamma, kura ļoti palīdzēja iejusties pilnīgi svešā vidē.


Bija gadījumi, kad jaunietis tiek NBA, bet ilgi neuzkavējas, jo netiek galā ar sadzīvi un nošķirtību no ģimenes?
Tu sāc spēlēt ar milzīgu līgumu, pēkšņi esi zvaigzne, jo Amerikā jebkuru profesionālo sportistu nēsā uz rokām visur, kur ej. Viss ir – nauda, popularitāte, visiem patīc, visi draugi. Vienā brīdī pavisam viegli vari aizmirst, kas tev patiesībā jādara. Domāju, ka tā ir lielākā problēma, un ģimene var palīdzēt atgādināt.

Kā tev gāja ar to visu?
Tāpēc jau man bija mamma, kas palīdzēja lēnā garā aprast ar to visu procesu, nevis skriet, pirkt, tusēties...

Mamma tev grāmatvede – palīdzēja ar finanšu jautājumiem?
Jau kopš bērnības tiku audzināts, ka, saņemot naudu, nekad uzreiz to nevajag tērēt, šķērdēties, tāpēc man tā viegli tas bija – nevajadzēja, lai kāds atgādina, ka nevajag uzreiz visu notriekt dārgās lietās. Mamma to redzēja un neiesaistījās manās finansēs.

Pilnu sarunu starp Andri Biedriņu un Raimondu Elbakjanu lasiet jaunajā žurnālā “Kas Jauns Extra Ghetto Games”.

Elbakjans pret Biedriņu. "Baigais kretīns nebiju, bet arī paraugzēns ne"

Divu veču saruna: Biedriņš ar Elbakjanu
 
Ghetto Games 2016. gada sezonas atklāšana

Evelīna Krūmiņa/Foto: Anna Paula Kuzņecova un Uldis Reiters, Mārtiņš Ziders






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS