Apmācies, neliels sniegs
Rīga
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Intervijas

Ilze Jurkāne: "Mums ar Jāni bija īsta mīlestība" (182)

 
23.maijs 2016  05:10

Ir personības, kas spēj sašūpot sabiedrību, lai ko viņas darītu – ceptu zivi, dibinātu banku vai šķirtos no vīra. Un Ilze Jurkāne ir spilgta. Pārdzīvojusi nodevību, viņa savos 65 izskatās lieliski, bauda aktīvu sabiedrisko dzīvi, strādā pie grāmatas un filmas scenārija un nopietni domā par jaunām attiecībām.

To māju, kas sabruka, pacietībā un pazemībā Ilze ceļ no jauna. Taču tajā nav ne kripatas zemošanās.

To māju, kas sabruka, pacietībā un pazemībā Ilze ceļ no jauna. Taču tajā nav ne kripatas zemošanās.

Ilze vienmēr aicina pie sevis. Viņa nebaidoties no svešām aurām, kaut atzīst – sevi ir tomēr jāsargā. Vairāk nekā 20 gadu viņa bija kopā ar politiķi Jāni Jurkānu, var teikt, ka viņa dēļ ar dažiem koferiem no Amerikas pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Tas spars – visu būvēt no nulles – šķiet, Ilzē nav zudis. Un to viņa dara – šoreiz ne fiziski, bet iekšēji. To māju, kas sabruka, pacietībā un pazemībā viņa ceļ no jauna. Taču tajā nav ne kripatas zemošanās.

Attiecības nebeidzas ar blīkšķi
– Esat teikusi, ka cilvēki ir svarīga jūsu dzīves sastāvdaļa. Kā viņi kļūst par jūsējiem?
– Dažādos veidos. Man kāda japāniete iemācīja, ka katrs, ar ko tiecies, pat tas, kuram tikai pieskaries pūlī, ir apsolījums no iepriekšējām dzīvēm, ka jūs tiksieties atkal. Un, tā kā man patīk ezoteriskas tēmas, tad man tas šķiet saprotams. Esmu arī liela psihologa Karla Junga un viņa ideju par kolektīvo zemapziņu piekritēja. Karmiskās saites ir ļoti dziļas, un to diezgan viegli var just pat ar cilvēkiem, ar kuriem ne viss iet gludi. Piemēram, saite ar manu, nu jau bijušo, vīru ir nenormāli stipra. Mēs joprojām runājamies vai sarakstāmies gandrīz katru dienu, lai gan draugi un arī es pati saku – droši vien nevajadzētu tik bieži...

– Būtu jāpalaiž vaļā?
– Jā, bet vienlaikus saprotu, ka tad, kad nerunājam, esam saniknojušies, viens otram pateikuši kaut ko ne visai jauku vai pārāk daudz patiesības, mēs abi ciešam. Varbūt ir tā kā Eliota dzejolī par pasaules galu – ka tas nebeidzas ar blīkšķi. Varbūt arī attiecības atdziest ļoti lēnām, ja tās bijušas tik intensīvas un garas. Mums ir prieks, ka varam padalīties ar ko jocīgu, kādu notikumu, jo tā saikne vēl ir.

– Jūs viens otru tik labi pazīstat, ka zināt, kā notikuma atstāsts rezonēs otrā cilvēkā, vai viņam tas būs svarīgi, viņš būs priecīgs to dzirdēt un padomāt?
– Mēs abi, piemēram, bijām Ulda Gravas grāmatas prezentācijā. Kopā esam bijuši tur aprakstītajos notikumos, tas bija mūsu kopīgās dzīves sākums – kā es Jāni pavadīju uz Islandi, kad šī valsts pirmā atzina Latvijas neatkarību, un viņa dēls nāca dzīvot pie mums... Mēs, protams, abi pārdzīvojam, ka neesam kopā, iemesli vairs nav būtiski, tāpēc pasākumā mums bija ļoti grūti. Bet jārāda smaidīgas sejas.

– Jums blīkšķis, par ko sakāt, bija attiecību sākumā.
– Tā bija mūsu ķīmija, apstākļi, moments Latvijas vēsturē. Jo skaidrs, ka Jānis man nebija tikai vīrietis, viņš man bija Latvija. Tāpat es viņam biju tā pasaule, par kuru viņš bija tikai lasījis. Tāpēc mēs bijām izcils diplomātu pāris – viņš ārlietu ministrs un vēlāk daudzus gadus Saeimas deputāts, es – baņķiere, kura palīdzēja būvēt banku sistēmu Latvijā. Mans dzīvesstils – porcelāns, mēbeles, gatavošanas prasme un galda kultūra, gaume vispār – palīdzēja veidoties arī Jāņa tēlam. Pa tiem gadiem mēs uzņēmām daudzus simtus svarīgu viesu un to darījām ar prieku. Mums bija īsta mīlestība.

– Jums nesāp par Liepupi, nebija tam īpašumam pieaugusi sirds?
– Jā un nē. Mēs ar Jāni kopā to uzbūvējām. Zinu, ka esmu tur katrā akmenī. Tā vieta manā sirdī paliks. Taču jāatzīst, ka ilgāk par trim dienām es reti tur gribēju palikt. Laikam esmu pilsētas cilvēks – tik daudz gadu Ņujorkā. Liepupes jūrmala ir diezgan nomaļa vieta, nav ērta pludmale, tikai akmeņi. Nevar ar velosipēdu tā īsti braukt, sveši suņi skrien pakaļ. Mēs abi esam tādi, kam patīk rosīties, un būvēšanas process bija aizraujošs. Es biju tā, kas atrada to zemes gabalu, kopā to izveidojām, un tā vienmēr būs arī mana. Tur var iestādīt to vai šo, nomainīt lietas, bet es vienmēr tur būšu (smaida). Vienmēr tur spokošos. Nu, tā tas ir.

Ar zelta ķēdīti
– Kad iepazināties, jums arī vīrieša gaume, stila izjūta bija svarīga?
– Jā. Tagad daudz par to domāju, jo esmu jaunā dzīves posmā – sāku tikties ar vīriešiem. Ir lietas, ko ļoti akūti redzu daudzos, piemēram, zināmu narcismu. Ja vīrietis pārāk daudz domā par savu izskatu, pārdzīvo, ka noveco, tā ir zīme, ka viss nav kārtībā. Arī centieni spēlēt pārāk vīrišķīgu brunču mednieku ir aizdomīgi, aiz tā vienmēr kaut kas slēpjas.

Ilze atklāj pasauli. Kuba bija 65. valsts, kuru apmeklējusi Ilze. Tur viņa baudīja krāsas, rumu, cigarillas un vecu mašīnu eleganci.

Ilze atklāj pasauli. Kuba bija 65. valsts, kuru apmeklējusi Ilze. Tur viņa baudīja krāsas, rumu, cigarillas un vecu mašīnu eleganci.

– Nepilnvērtības sajūta?
– Jā, kompleksi. Tie visi nāk no bērnības. Ja esi bijis nabadzīgs, tu nekad neatēdīsies, tev nekad nebūs diezgan ne kreklu, ne kleitu. Un nabadzība var būt slimība. Maniem vecākiem ASV arī nebija daudz naudas, bet viņi bija nākuši no turīgām ģimenēm. Gan Jungs, gan biheiviorisma psihologi runā par pirmajiem sešiem dzīves gadiem. Mana tēva vecākiem bija ļoti liela saimniecība Kurzemē, 130 hektāru, un mans vectēvs Fricis Auzers bija Lutriņu pagasta vecākais. Mammas tēvs, rakstnieks Jūlijs Pētersons, bija ļoti populārs, katru sezonu Nacionālajā teātrī tika iestudēta kāda viņa luga. Savos agrīnajos gados viņš bija farmaceits, vēlāk lielas drukātavas īpašnieks. Vectēva draugs bija prezidents Zemgals, mana mamma bērnībā bija sēdējusi viņam klēpī. Pētersoniem bija liela māja Jūrmalā, Smiļģis, viens no viņa labākajiem draugiem, bija zīmējis tās metu, tur bija pat skatuve, pēc pirmizrādēm uz ballītēm sabrauca aktieri un palika pa nakti. Mans vectēvs bankrotēja, mamma piedzīvoja ūtrupi, bet tad viņai bija jau vairāk nekā seši gadi,  un pamats bija ielikts. Kad es augu, mums nebija daudz naudas, porcelānu par pieciem centiem gabalā gājām pirkt baznīcas tirdziņā, un mamma man mācīja – šis ir franču, tas vācu... Ar to gribu teikt – vai nu tev ir iekšā, vai nav.

– Jūs nejutāt nabadzības spiedienu? Ātri aizgājāt strādāt uz Volstrītu...
– Tāpēc arī aizgāju. Bet bērnībā nejutu, man vienmēr bija zelta ķēdītes, nekad mākslīgās rotas. Pirkām lietotas drēbes, bet labas.

– Ar amerikāņu bērniem, kas bija jūsu klasē, nejutāt atšķirību?
– Bērnībā nē, bet, kad man bija 11 gadu, no Ņūdžersijas pārcēlāmies uz Manhetenu. Mans tēvs, kurš par mammu bija 14 gadu vecāks, vairs nevarēja celties četros, kājām iet vairākus kilometrus, lai brauktu uz darbu Manhetenā. Tur bija brīvs dzīvoklis, mamma uzņēmās sētnieces darbu, tēvs turpināja strādāt par krāsotāju. Es tiku labā klasē, un man bija ļoti labas atzīmes. Visas manas draudzenes bija bagātas, dzīvoja mājās ar šveicaru, un tad es sapratu (smaida), pirms tam to nebiju jutusi. Bet tad es sev teicu – tu dzīvosi mājā ar šveicaru, un viss.

– Tas noteica arī jūsu profesijas izvēli?
– Sākumā gribēju būt ārste, tad – advokāte. Volstrītā sāku strādāt, kad man bija 16, bet ar plānu, ka studēšu jurisprudenci. Kad tiku universitātē, tikos ar cilvēku, kurš dod padomus. Stāstīju, ka jau vairākas vasaras strādāju Volstrītā, viņš man teica – jums vajag studēt management science – vadības zinātni. Ja vēlēsieties, varēsiet specializēties jurisprudencē. Tas bija ļoti labs padoms, tā arī paliku finanšu pasaulē.

Mani vecāki bija pieraduši pie klasiskām mēbelēm, un arī man tas tika ieaudzināts. Viņu māja gan bija mākslinieciskāka, man varbūt drusku... mietpilsoniskāka, vecmodīgāka, tomēr klasiska. Vienīgi mākslas darbi ir moderni. Man bija priekšstats, kā ir dzīvot skaisti. To ietekmēja arī anglosakšu vide, kurā uzaugu. Gribēju pelnīt, lai būtu tas līmenis, kas man garīgi šķita nepieciešams.

Tev ir tik daudz pašapziņas!
– Teicāt, ka brīdī, kad jums it kā viss bija – sava finanšu firma, liela māja ar baseinu, jūs sapratāt, ka nejūtaties līdz galam laimīga un meklējāt Junga skolas psihoterapeitu. Daudzi tā nerīkojas, viņi savu nelaimīgumu uztver kā fona troksni, vieglas sāpes, pie kurām var pierast.
– Toreiz domāju – man ir 36 gadi, un es taču nedrīkstu uzdot savu dzīvi!

Spars visu būvēt no nulles šķiet, Ilzē nav zudis. Un to viņa dara – šoreiz ne fiziski, bet iekšēji.

Spars visu būvēt no nulles šķiet, Ilzē nav zudis. Un to viņa dara – šoreiz ne fiziski, bet iekšēji.

– Bijāt precējusies?
– Jā. Un mans vīrs mani dievināja.

– Un jūs viņu?
– Nē, un tā jau bija tā problēma. Viņš nebija latvietis. Man vīrieti gribējās dievināt. Bet tad bija no viena grāvja otrā, jo ar Jāni man bija tā dievināšana, un arī tā bija ļoti liela kļūda. To, ko izdarīju 36 gadu vecumā, man vajadzēja pirms pieciem gadiem, jo arī tad es vairs nebiju laimīga.

– Joprojām dievinājāt Jāni?
– Plaisas sāka parādīties. Redzēju, ka mūsu intereses kļūst arvien atšķirīgākas, arī politiskie uzskati. Jānis ļoti pārdzīvoja par savu karjeru, to, ka viņu izgrūda no paša veidotās Tautas saskaņas partijas. Bija problēmas ar jaunāko dēlu un paša veselību. Brīžam es viņa īgnumu attaisnoju. Jā, viņš vēl bija mans mīļotais cilvēks, un es centos... Domāju, ka tas ir manās spējās – viņu padarīt priecīgu. Bet sāku aptvert, ka nevaru. Tāpat kā viņš vairs nespēja darīt priecīgu mani. Kādu laiku tā biju ar mieru – es eju uz teātri, viņš neiet, esam kopā tikai mājās vai golfā. Viņam ļoti patika, ka uzņemam ciemiņus. Taču beigās mēs tāds īsts pāris vairs nebijām. Lielākā daļa manu paziņu uzskata, ka tās publikācijas presē bija sievietes sarunātas – lai būtu droša, ka es Jānim lūgšu aiziet, un mēs vairs neatgrieztos viens pie otra. Tās bija lielas provokācijas. Taču negodīgi vai ar viltu iegūts nenes ilgstošu laimi. Tur jau tā lieta – vienā ziņā Dievs mani izglāba...

– Pat, neraugoties uz to, ka esat dvēseles radinieki, zināmā mērā – draugi, pazīstat viens otru..., jūs negribētu vilkt šīs ragavas pa asfaltu?
– Vairs ne. Man daudzas lietas dzīvē ir notikušas, it kā Dievs teiktu – tā Ilzīte ir tik muļķīga, man viņai jāpalīdz. Uzskatu, ka publikācijas bija Dieva pirksts, un zināmā veidā – arī Velna. Kāds darbojās velnišķīgi, bet tas bija kā dāvana, jo tagad esmu brīvs cilvēks. Man vairs nav jānes tā nasta. Es jau iepriekšējā vasarā Jānim teicu – man šķiet, mums vajadzētu šķirties. Negribu savu nākotni sadedzināt uz pagātnes sārta. Kaut viņš teica, ka nekad nešķirsies, viņš arī vairs nebija laimīgs. Jānis man nesen teica – tu esi vispašapzinīgākā sieviete Latvijā. Atbildēju – es gan tā nedomāju un noteikti ne vienmēr tā jūtos. Bet tas ir mans pienākums – gan pret sevi, gan citām sievietēm.

Stipras, bez gandarījuma
– Kā domājat, kāpēc Latvijas sievietēm trūkst pašapziņas?
– Šķiet, saknes ir tajā, ka kara laikā daudzi vīrieši tika nogalināti, aizsūtīti. Ja atgriezās, viņiem bija bailes. Mēs jau zinām, ka bēgļu gaitās devās lielākoties inteliģentie, spējīgie, cilvēki ar drosmi, krampi. Tātad to genofondā vairs nebija. Viņu bērni dzima Amerikā.

– Un tur visu mūžu melno darbu nedarīja?
– Nē. Ārsti pirmos gadus tīrīja slimnīcas grīdas un tad pārlika eksāmenu, lai varētu strādāt profesijā. Es tiešām noliecu galvu visu to cilvēku priekšā. Protams, bija tādi, kas tā nevarēja, aktieriem un māksliniekiem gāja grūtāk. Bet viņi to turpināja kā hobiju. Teātra trupas bija Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā, visā Amerikā. Viņiem esmu tik pateicīga par to, ka esmu tāda, kāda esmu. Kad pēc izrādes gāju dot puķes, man teica – ai, Jūlija Pētersona mazmeitiņa! Tas dod tādu vērtību – aktieris mani atzīst! Man ļoti veicās ar to, ka amerikāņu skolā bija inteliģentas skolotājas – gan baltās, gan melnādainās, neļāva nevienam smieties par manu akcentu. Es klasē iegāju, neprotot nevienu vārdu angliski, bet viņas redzēja, ka esmu gudra, un bīdīja uz priekšu. Es zinu, ka esmu godkārīga, un arī skolotājas to uzķēra – viņas baroja šo manu īpašību, lai es labi mācītos.

– Daži apgalvo, ka pieticība un pazemība esot labākas.
– Ir jāzina, kur būt pazemīgam. Godkārība nenozīmē, ka kļūsti augstprātīgs. To es teicu arī Jānim, kad viņš sacīja par manu pašapziņu, – vēl svarīgāk ir, ka tu nevari teikt, ka esmu augstprātīga.

– Sievietēm te vienmēr ir bijis jācīnās, tas ir izveidojis diezgan stipru mugurkaulu.
– Viņām ir bijis jācīnās tā – bez gandarījuma. Un tas ir citādi. Tu vari cīnīties un justies varens, bet apstākļi spiež, un jūties izmantots kā vergs. Piedevām ir daudz vientuļo māšu, kas izaudzina tos dēliņus-āboliņus, viņš var darīt, kā grib, tiek iesēts, ka viņš ir izredzētais. Mans vīrs nāca no ļoti lielas ģimenes, bija četras māsas, un viņš, protams, savā mūžā nevienu trauku nebija mazgājis, bija pieradis, ka ir sieviešu aprūpēts. Lai gan biju baņķiere un ļoti daudz strādāju, pelnīju lielu naudu, es tomēr darīju arī visus sieviešu darbus un bieži vien – par daudz.

– Jūs tā ielēcāt Latvijas sievietes kurpēs?
– Es ielēcu, jā!

– Lai gan gudra, psiholoģijā izglītota...
– Tagad par to ļoti domāju – aptveru, cik ļoti biju ļāvusies Jāņa ietekmei sevi iežūžināt. Viņš prata kontrolēt mani un situācijas, un es tik ļoti uzticējos.

– Ļāvāties stiprajam vīrieša plecam?
– Jā, taču beigās aptvēru, ka tāpat esmu stiprāka par viņu. Es darīju visu grūto. Negribēju pieļaut ļoti daudz politisku un naudas kļūdu, bet viņš neklausīja. To aptvēru tajā vasarā, kad domāju – man jāšķiras. Sāku lasīt Sievietes, kas skrien ar vilkiem, ļoti lēni, katru vakaru pa nodaļai. Lasot es uz sevi burtiski kliedzu – kā tas var būt, Ilze, tu taču visu šo zināji, un kā tu ļāvi... Jutos, it kā man būtu uzmesti neredzēšanas puteklīši. Biju nenormāli dusmīga uz sevi.

– Tas jūs mainīja?
– Atgādināja, kāda vērtība es esmu. Ausīs skanēja mammas vārdi, ko viņa teica, kad precējos ar pirmo vīru. Parasti viņa bija jauka un pieklājīga, bet pirmajā tikšanās reizē ar viņu – ļoti atturīga, pateica ko dzēlīgu. Biju šokā – mana mamma, mākslas terapeite, kas ir tik mīļa pret visiem... Nākamajā dienā jautāju, kāpēc, un viņa teica – bet vai viņš nesaprot, kāds zelta gabaliņš tu esi?! Runā tikai par sevi. Otrais vīrs manam tēvam nepatika, viņš nomira divas dienas pirms mūsu kāzām, gandrīz kā protestēdams. Jāni mana mamma iemīļoja, viņiem bija ļoti labas attiecības. Un apvārdot mans bijušais prot – vai tas būtu televīzijā vai divatā. Bet tas uz mani vairs neiedarbojas. Man Latvijas vīriešu ir žēl – arī viņiem trūkst pašapziņas, tāpēc jāmeklē jauna miesa, nauda, medības, mašīnas, sports...


– Kambari, kuros iesprukt, bēgot no sevis?
– Jā, bet viņi alkst mīlestības. Zinu, ka brīžam kļūdījos, jo vīru diezgan nečubināju. Brīžos, kad jutās slikti, viņš it kā to negribēja, domāju – vēlas, lai esmu stipra. Bet man drīzāk vajadzēja būt mīļākajai. Līdzsvars bija izjaukts, un es pat vairs nezināju, kā uzvesties.

– Jums nav tukšuma sajūtas mājās?
– Brīžam ir. Draudzene man teica – tomēr gribētos, ka Jānis tur sēž, kaut ko raksta vai lasa. Saku – man vairs ne.

Gribēju kopā novecot
– Vai var teikt, ka vētras ir aizgājušas un ir skaidrs rīts?
– Nu, gandrīz. Svarīgi, ka man lielā sāpe ir pārgājusi, esmu Jānim piedevusi nodevību un publisko kaunu un tagad esmu fāzē, kad atlaižu negatīvās emocijas un daudz ko saprotu. Ir skumjas, bet nav vairs tā, ka vēderā ir kā uz vemšanu. Es biju ar Jāni viņa labākajos gados, par to esmu ļoti priecīga un pateicīga, viņš man daudz deva, un saku paldies. Gribēju ar viņu kopā arī novecot. Nesanāca. Tagad lai to dara citas. Bet viņas nebūs bijušas kopā tajās galotnēs, kurās pabijām mēs. Man patiešām ir daudz skaistu atmiņu, un esmu laimīga par to, jo man tās nevar atņemt.

Ainiņa no Kubas.

Ainiņa no Kubas.

Piederu pie Torņakalna Lutera draudzes, esmu Jura Rubeņa fane, viņš daudzus gadus bija mūsu mācītājs Garkalnes baznīcā. Ar Jāni ļoti daudz darījām, devām naudu, biju valdē. Ir teiciens – ģimene, kas lūdz kopā, arī paliek kopā, bet tad sākās periods, kad Jānis svētdienās spēlēja tenisu Lielupē, un baznīcā iešana sāka drusku atkrist. Torņakalna baznīcā eju svētdienās un trešdienu vakaros – uz lekciju un 20 minūšu meditāciju. Nesen ievēroju ziņojumu, ka būs seminārs "Pēc šķiršanās", domāju, tagad būšu oficiāli šķirta, un pierakstījos. Psiholoģe Nansija Lībiete pēc lekcijas mūs sadala grupiņās – ir ļoti interesanti dzirdēt citu viedokļus un padalīties ar savējo. Žēl, ka kaut  ko līdzīgu neapmeklēju pirms pieciem gadiem, varbūt kaut ko vēl varēja glābt.

– Piekrītat, ka daļa jūsu ir pragmatisks prāts, finanšu haizivs un otra – sievietes intuīcija, garīguma meklējumi, ļaušanās? Jūsos sadzīvo abas šīs puses?
– Absolūti. Tam pierādījums ir visa mana dzīve. Amerikā, lai tiktu universitātē, ir eksāmens, kas jākārto visu dienu, tam ir divas daļas – matemātika un angļu literatūra, abas atzīmes man bija identiskas. Vadības zinātnes fakultātē studēju ekonomiku, finanses, augstāko matemātiku, statistiku, bet katru semestri ņēmu arī kādu literatūras kursu. Universitāti beidzu ar daudz vairāk kredītpunktiem, nekā vajadzēja. Vienkārši jūtu vajadzību pēc humanitārā. Kad strādāju Saules bankā, bieži vien pusdienlaikā gāju uz kādu galeriju, Kuģniecības un vēstures muzeju vai baznīcu – pasēdēt, padomāt, paklausīties ērģeles. Es bez mākslas, mūzikas, operas, teātra nevaru dzīvot.

– Sakāt, ka atkal tiekaties ar vīriešiem. Iekšēji vairāk esat gatava ļauties piedzīvojumam vai tomēr ir olekts, ar ko nomērīt?
– Olekts ir, bet šis laikam ir posms, kad mēģinu izdomāt, kāda tā būs. Saprotu, ka skatīties uz vizītkarti vai izskatu arī nevar, svarīgi, lai mums būtu kopīgas intereses, pasaules redzējums. Man vajag ieraudzīt cilvēka būtību – dzīvesprieku, vēlmi ceļot, braukt pa Latviju, ļauties. Jo es esmu piedzīvojumu cilvēks. Man ir nepieciešamība vienmēr piedzīvot ko jaunu. Tas nenozīmē avantūras, drīzāk – saullēktu vai saulrietu...

– Cik situētam, veiksmīgam šim cilvēkam jābūt?
– Man ir svarīgi, ka cilvēks ir veiksmīgs, bet tas nenozīmē, ka viņam jābūt naudīgam. Vienlaikus ir svarīgi, lai kāds nedomā dzīvot uz mana rēķina. Tas man nav pieņemami. Tā jocīgi skan, bet, ja cilvēkam būtu māja laukos, es varētu aizbraukt pie viņa ciemos, viņš pie manis – tas būtu labi.

Kubā Ilze apmeklēja māju, kurā dzīvojis un rakstījis Ernests Hemingvejs.

Kubā Ilze apmeklēja māju, kurā dzīvojis un rakstījis Ernests Hemingvejs.

Jauni stāsti
– Nesen bijāt Kubā.
– Ticat vai ne, tā bija 65. valsts, kurā esmu bijusi, un šogad man paliek 65 gadi! Man vienmēr plānā ir desmit valstis, kurās es vēlētos nokļūt. Kopā ar divām draudzenēm deviņās dienās izceļojām Kubu. Palikām vietējo mājokļos, sapirkām cigārus un rumu, pabijām Hemingveja mājā, un, protams, mūs vizināja ar vecām mašīnām. Izolētība ir nodrošinājusi to, ka Kubā augstā vērtē ir visas antīkās lietas un amerikāniskais – kā mašīnas un beisbols. Tagad sāk atjaunot, plūst amerikāņu nauda. Es lepojos, ka apsteidzu Obamu par dažām nedēļām. Drīz sāks nākt vēl lielākas investīcijas, un zudīs Kubas īpašais šarms.

– Būs ne eiro, bet ameroremonts?
– Tieši tā. Pirmoreiz mūžā sapratu, ka nerestaurētas ēkas man patīk labāk. Latvijā man tās uzdzen skumjas, bet Kubā visu laiku spīd saule.

– Ar ko tagad ir piepildīts jūsu pavasaris?
– Ar darbu, kultūras pasākumiem, sportu, rosīšanos ar draugiem, jaunu plānu kalšanu. Man ir prieks, ka mani uzlūdza piedalīties lielā RIMI sponsorētā projektā Latvijas gardākie stāsti. Tā mērķis ir atbalstīt mūsu ražotājus un vilināt Latvijas iedzīvotājus ēst veselīgāk, pirkt Latvijas preci. Jau tapušas gandrīz 20 filmas, kuras var apskatīt gardezi.lv. Katrā es ne tikai sarunājos ar ražotāju, bet arī piedalos kādos darbos – vai tas būtu iepakot Pūres šokolādes vai likt brētliņas Liedaga kārbiņās – un noslēgumā gatavoju dažādus ēdienus, izmantojot šos produktus.

– Pateicoties tam, esat arī labāk iepazinusi Latviju?
– Tiešām, turklāt iepazinusies ar tik daudziem spējīgiem un jaukiem cilvēkiem. Man ir liels lepnums par to, ko mūsējie ir panākuši, tas dod cerību un ticību Latvijas nākotnei. Es arī lasu lekcijas Lattelecom darbiniekiem un citām firmām. Visjaunākais projekts, ko esmu uzņēmusies, ir būt Rakstniecības un mūzikas muzeja patronesei. Tas tiks atjaunots līdz Latvijas simtgadei, solās būt moderns, lai būtu interesants visām paaudzēm. Iesaistījos, jo pirmajai pastāvīgajai ekspozīcijai Dziesma tiku filmēta par latviešu dziesmas nozīmi trimdā. Varu teikt, ka tajā bija iekapsulēta visa latvietība. Ar to man ieaudzināja patriotismu pret zemi, ko savām acīm pirmoreiz redzēju tikai 35 gadu vecumā. Man šo lomu ir svarīgi uzņemties, arī cildinot divus savas dzimtas literātus – vectēvu Jūliju Pētersonu un mammas brāli Pēteri Pētersonu. Uzskatu, ka bez literatūras un mūzikas dzīve nav pilnvērtīga.

– Jums veiksmīgs projekts bija grāmata Dzīves garša – praktiska un ar pievienoto dzīvesstāsta vērtību.
– Ar izdevniecību par to strīdējāmies. Kad to maketēja, katru dienu sēdēju klāt un vienubrīd teicu – ja nepatīk, es ņemu savu grāmatu un eju mājās! Viņi domāja, ka es to taisu pārāk personīgu, bet tieši tas paņēma – bildes un stāstiņi. Grāmata četros metienos izdota 11 tūkstošos eksemplāru, tā bija viena no visvairāk pārdotajām pēdējos gados. Manu grāmatu pārspēja vienīgi Greja 50 nokrāsas. Man ir milzīgs gandarījums, ka pēdējo četru gadu laikā nepaiet ne diena, kad kāds cilvēks nesaka paldies – šodien atkal gatavoju pēc tavas receptes. Un stāsti – fantastiski!

– Re, ja jūs kolekcionētu notikumus un receptes, grāmatai varētu būt otrā daļa.
– Eseju grāmata ir iesākta. Mani visu laiku mudina rakstīt arī par trimdu, Elles ķēķi.

– Galu galā vajadzētu arī vienu pamatīgi skaistu autobiogrāfiju.
– Jā. Tādu īstu. Pat nezinu, kā visu sakombinēt. Pirms daudziem gadiem sāku rakstīt scenāriju filmai. Tas būtu par manu mammu un tēvu – ļoti interesants stāsts, tajā ir visa Latvijas vēsture. Mans tēvs bija Latvijas izlūkdienestā. 1941. gada 14. jūnijā dzīvoklī ienāca čekisti, tur bija viņa sieva un divi bērniņi. Nošāva divgadīgu puisīti un mammu, četrgadīgo meitiņu aizveda uz Sibīriju. Pirms gadiem desmit pa Raiņa bulvāri nācu no Hansabankas, paņēmusi naudu, ko iemaksāt, lai pirktu šo dzīvokli, un jutu savu tēvu – lidojam tādā Šagāla gleznas formātā – un to, ka viņš ir lepns, ka viņa meita dzīvos Raiņa bulvārī. Pirms trim gadiem manas draudzenes māte zvana – Ilze, man ir 1939. gada telefongrāmata, atradu tavu tēvu – Auzers Alberts, Raiņa bulvāris 31 – nu, zosāda uzmetās!

Pirms dažām nedēļām man bija gara diskusija ar ļoti inteliģentu, ezoterisku sievieti, viņa teica – jautājums ir, vai tu šobrīd izdzīvo savu vecāku dzīvi. Tātad – cik es šobrīd dzīvoju tai karmiskajai saitei, un cik daudz man vajadzētu domāt par savu prieku. Varbūt ar šķiršanos to posmu esmu noslēgusi. Pēdējās dienās sāk rasties visādas domas, ka savu uzdevumu šeit esmu pabeigusi, un par to, kāds ir mans nākamais uzdevums Latvijā. Tam, iespējams, jābūt citā formātā. Nezinu, tomēr paļaujos uz Dievu. Viņš visu mūžu ir mani brīnišķīgi vadījis un sargājis. Man ir mīļš korālis: Pie rokas ņem un vadi,/Kungs, mani pats,/līdz beigsies mūža gadi/un gaišs būs skats. Es tam ticu. Tāpat kā tam, ka vēl daudz izdarīšu, mīlēšu un priecāšos.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no Ilzes Jurkānes privātā arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS