Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Bērni

Māksla būt par mammu. Lindas un viņas meitiņu stāsts par adopciju un audžuģimenēm (17)

 
21.maijs 2016  05:36

“Manas meitas ir pretstati – viena kā Saule, otra kā Mēness, kā diena un nakts,” saka Robertas un Grētas mamma Linda Baļčūne. Kad Robertai bija seši gadi, viņas abas ar mammu devās uz slimnīcu, lai caur stiklotu sienu palūkotos uz pavisam sīciņu, priekšlaikus dzimušu bērniņu. Tā viņas satikās. Tagad Robertai ir vienpadsmit, Grētai pieci gadi.

Mīlēt nozīmē nevis “novilkt robežas” un disciplinēt, bet gan pieņemt un respektēt bērnu, dienu un nakti domājot, kāds stāsts veidojis šo cilvēku, uzskata Linda.

Mīlēt nozīmē nevis “novilkt robežas” un disciplinēt, bet gan pieņemt un respektēt bērnu, dienu un nakti domājot, kāds stāsts veidojis šo cilvēku, uzskata Linda.

Jau pirms daudziem gadiem Linda zināja, ka neatkarīgi no tā, kā iegrozīsies dzīve, tajā būs vieta būtiskajam – viņa palīdzēs izaugt kādam bērnam. Meklējot atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, Linda sāka studēt teoloģiju Latvijas Universitātē.
 
Mūsu ziņā ir šobrīd darāmais
“Sākumā domāju studēt psiholoģiju, bet tad dzirdēju Juri Cālīti un sapratu, ka gribu vairāk uzzināt par to, ko viņš māca,” atceras Linda Baļčūne. “Bija pasniedzēji, kas atnāca un sajauca mums galvu, atstājot frustrācijā un satriektus. Piemēram, viņi teica, ka tikai daži iegūs apsolīto pēcnāves dzīvi, bet pārējie nonāks soda vietā, jo ir grēkojuši. Tad atnāca Juris Cālītis un mierīgi sacīja: “Mums ar šo jautājumu nav jānodarbojas, jo tas ir Dieva ziņā. Mūsu ziņā ir tas, kādu veidojam savu dzīvi, ko darām šobrīd.””
Kad Linda uzzināja, ka pēc lekcijām profesors dodas uz veikalu, lai pirktu zīdaiņu pārtiku un pamperus, jo viņa aprūpē ir trīs bērni, viens vēl pavisam mazs, viņa jutās aizkustināta. Kāda mamma bija vienkārši aizgājusi – pametusi savus bērnus. “Ziemā pie Veczvannieku mājām Skujenes pagastā, kur mitinājās jaunizveidotā Zvannieku komanda ar mazajiem bērniem, piebraukt nevarēja. Tā nu Juris Cālītis, apkrāvies ar saiņiem, brida trīs kilometrus pa sniegu. Mani suģestēja tas, ka viņa dzīve sakrīt ar to, ko viņš runā, jo tādu cilvēku ir ļoti maz. Pieteicos palīgā, un tā tas viss sākās. Tas bija kaut kas ļoti, ļoti īsts, kam vari pieslēgties un darīt, nevis tikai runāt.”

Ar Zvannieku mājām Linda ir saistīta kopš pašiem pirmsākumiem 2002. gadā, kad tika nodibināta Zvannieku biedrība, kas darbojas bērnu un ģimeņu aizsardzības jomā. Zvannieku saime ir izaugusi līdz četrdesmit četriem cilvēkiem un tagad dzīvo Vaives pagasta Vecrogās. Meža ielokā mīt vairākas aizbildņu ģimenes, kas kopīgi audzina bērnus un pusaudžus, kuri kāda iemesla dēļ palikuši bez vecāku aprūpes. Linda dzīvo Bauskā, audzina meitas un biedrībā darbojas kā bērnu un ģimeņu tiesību speciāliste. “Sākumā Zvannieki man šķita kā cita planēta – atrauta no ikdienas, kas noritēja ārpus tās. Katru dienu nācās tikt galā ar jauniem uzdevumiem, un es nezināju, kāds pavērsiens gaidāms nākamajā rītā. Es biju tajā iekšā par simt piecdesmit procentiem. Tas, kas notika Universitātē, sabiedrībā un politikā, šķita kaut kas tāls un neīsts. Tas bija kā ar raķeti aizšauties uz Mēnesi!”

Kopā ar māsu viss padodas - pat burtus iemācīties.

Kopā ar māsu viss padodas - pat burtus iemācīties.

Tik maza kā Īkstīte
Lindas vīrs Andris zināja par sievas sen loloto vēlmi palīdzēt bērnam, kura dzīves stāsts sācies skumji. Līdzko no bāriņtiesas nāca kāds palīgā sauciens, Linda jautājoši skatījās uz vīru un gaidīja. Andris klusēja. Toreiz, pirms pieciem gadiem, kad Linda uzzināja, ka mīlošus vecākus gaida gandrīz trīs mēnešus pirms laika dzimusi meitenīte, dzīvesbiedrs beidzot pateica: “Jā, labi.” Lindai bija skaidrs, ka tas ir nopietni, jo viņa zināja: vīrs nekad nesaka “jā”, ja līdz galam nav izlēmis. Kad vecāki jaunumu atklāja Robertai, viņa palēcās un pārsteigumā izsaucās: “Vai tas notiks jau šodien?”

“Viņa bija tik sīciņa,” rāda Linda. “Kā pīrādziņš,” piebilst Grēta, pastiepjoties uz purngaliem. “Bāriņtiesā teica, ka drīkstu Grētu apciemot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Nodaļā, kur atradās priekšlaikus dzimušie bērniņi, mani nelaida iekšā, jo nebija nokārtotas formalitātes – atļauja pa faksu vēl nebija pienākusi. Man līdzi bija tolaik sešus gadus vecā Roberta, bet izrādījās, ka bērni nedrīkst ieiet nodaļā. Tad nu Roberta drosmīgi teica: “Tu ej, es pasēdēšu, pagaidīšu.” Daktere stingrā balsī vaicāja: “Vai jūs vispār saprotat, cik tas ir nopietni – pirms laika dzimis bērns? Vai jūs tiksiet galā?” Atbildēju: “Kas gan man tāds būtu jāsaprot? Es zinu, kas ir zīdainis, viņam vajag daudz gulēt, ēst, iet ārā, būt pie mammas. Rūpes, uzmanība, mīlestība – tas arī viss.” Grētai bija divi mēneši, bet īstenībā šajā laikā viņai vajadzēja piedzimt. Tad atbrauca tētis ar puķēm, un mēs braucām mājās. Zīmīgi, ka no mums atvadījās tikai sanitāre, kas mazajiem bērniņiem vārīja pienu.”

Linda ar labiem vārdiem piemin Strenču bāriņtiesu, kuras vadītāja skaidri zināja, ka vilcināties nedrīkst – ātri jāsakārto formalitātes, un bērnam pēc iespējas drīzāk jābrauc mājās. “Tas ir piemērs, kā viens cilvēks profesionāli un atbildīgi dara savu darbu, saprotot, ka tas ietekmē daudzus likteņus.” Drīz vien Grēta kļuva par pilntiesīgu Baļčūnu ģimenes locekli. Bilstu, ka Grēta ir līdzīga Lindai – vērīgas acis, tiešs skatiens. “Lēnām jau saaug,” nosaka Linda. Vai meitene zina savu stāstu? “Kad Grēta paaugsies un jautās ko vairāk, mēs atbildēsim, bet pagaidām viņu interesē, vai viņa bija vēderā un vai dzēra pieniņu. Jā, protams!”
 
Turies pats!
Ārpusģimenes aprūpes jomā šis gads ir ļoti nozīmīgs, jo mums izdevās panākt, ka netiek sašaurināts aizbildņu loks līdz bērna radiniekiem, kā bija paredzēts, saka Linda. Līdz ar to pieteikties un kļūt par aizbildni var ikviens. Tomēr Lindu satrauc tas, ka pavisam mazi bērni nonāk audžuģimenēs, kas kalpo vienīgi par īslaicīgu piestātni, tramplīnu uz jaunām mājām. Īstās mammas pamestais mazulis pieķeras audžuvecākiem, bet pēc laika kā mazs šunelis tiek nodots citās rokās. Trauma, kas rodas, ir neizdzēšama.

Māksla būt par mammu. Lindas un viņas meitiņu stāsts par adopciju un audžuģimenēm

Tas ir mīts, ka adopcija bērnam ir tikai un vienīgi ieguvums, piebilst Linda. “Kad lielāks bērns, kuram ir savs uzvārds, varbūt vecmāmiņa un kāda māsīca vai brālēns, iet cauri adopcijai, viņš smagi pārdzīvo, jo, no vienas puses, grib jauno identitāti, no otras, domā, kur paliks otra viņa dzīves daļa, vai viņš vēl satiks savu vecmāmiņu. Tāpēc mēs aicinām veidot tādu kā bērna dārgumu lādi, kurā ir viņa bērnības lietas un fotogrāfijas – dzīves stāsts, kas netiks aizmirsts.”

Vai ir gadījumi, kad bērnu no aizbildņu ģimenes izņem un atdod bioloģiskajiem vecākiem? “Tā varētu notikt tikai tad, ja bioloģiskie vecāki kardināli mainītos. Realitātē šāds pavērsiens tikpat kā nav iespējams,” paskaidro Robertas un Grētas mamma. “Sociālais darbs Latvijā ir tuvu nullei, jo ir naudu un cilvēkresursus patērējošs. Ar šādām ģimenēm būtu pamatīgi jāstrādā katru dienu, bet vai kāds to dara?”

Mēģināt kādu celt ir drausmīgi grūti. Reizēm neiespējami. Linda atceras, kā Zvannieku kopiena stutēja kādu dzīves ceļā paklupušu mammu. “Mēs viņai mācījām visas tās pašsaprotamās lietas, no kurām sastāv ikdiena, – kā veidot attiecības ar bērniem, kā rūpēties par viņiem un sevi, kā runāties un uzņemt viesus. Zvannieku mājās kopā nodzīvojām četrus gadus, bet mums neizdevās. Vairākas reizes viņa krita atpakaļ vecajā dzīvē, līdz pienāca diena, kad nolēmām vairs nepalīdzēt. Mēs nevarējām prasīt, lai viņa uzņemtos rūpes par bērniem, ja netiek galā ar sevi. Cilvēktiesības paredz, ka katram ir tiesības uz ģimenes dzīvi, bet cik ilgi drīkstam spēlēties ar bērniem, kas dzimst tādās ģimenēs? Vai bērna tiesības uz laimīgu dzīvi nestāv pāri vecāku tiesībām? Mēs sapratām, ka atrašanās kopā ar mammu, kas pazūd un pēc tam atgriežas paģiru reibonī, pamatīgi dragā pa bērnu dzīves pamatiem.”

Tas ir vairāku paaudžu stāsts. Bērnu vecāki ir nākuši no sociāli sarežģītām ģimenēm, mācījušies speciālajās internātskolās. Tagad viņi ir pieauguši, un viņiem dzimst bērni, turklāt daudz. Linda šiem vecākiem saka: “Galvenais, tiec ar sevi galā. Noturies pats, tas ir tavs galvenais uzdevums. Priecājies, ka tavs bērns ir aprūpēts un laimīgs. Vai tu gribētu, lai tavs bērns rokas pa miskastēm kopā ar tevi?” Linda spriež, ka pie mums ir daudz cilvēku ar internātskolas pieredzi, kuri neprot veidot ģimeni. “Jā, tā ir Latvijas specifika. Arī Eiropā ir savādi cilvēki, bet viņi dzīvo labos apstākļos, un sociālie dienesti viņus regulāri uzrauga. Darbs ar šiem cilvēkiem ir mūža garumā.”

Grēta piedzima pirms laika un pirmos divus dzīves mēnešus pavadīja slimnīcā, no kurienes uzreiz nonāca pie mīlošas mammas, tēta un māsas.

Grēta piedzima pirms laika un pirmos divus dzīves mēnešus pavadīja slimnīcā, no kurienes uzreiz nonāca pie mīlošas mammas, tēta un māsas.

Ļaut cilvēkam būt
Par aizkustinošiem veiksmes stāstiem mēs uzzinām no medijiem, bet aiz kadra paliek ģimenes, kam neizdodas izveidot labas attiecības ar pieņemto bērnu. Asaras tiek lietas vienatnē. “Par to publiski runāt ir ļoti grūti. To ģimeņu, kurām pietrūkst spēka, gudrības un atbalsta, palīgā saucieni nereti netiek sadzirdēti,” vērtē Linda. “Mēs Zvanniekos daudz runājam par to, kur ir klupšanas akmens. Visi saprot, ka tad, kad ģimenē ienāk bērns, svarīga ir mīlestība. Bet kas īsti slēpjas aiz šā vārda, kā to atšifrēt? Es domāju, ka mīlestība ir tad, kad tu pieņem un respektē bērnu, kad mēģini atminēt, kas slēpjas aiz bērna reakcijas – sejas izteiksmes, žestiem, centies izprast un uztaustīt saiti, kas jūs varētu savienot. Respektīvi, tu visu laiku fokusējies uz bērnu, nevis uz sevi, egoistiski prātojot, kā viņš izturas pret mani, ko man pateica, vai bija pietiekami mīļš, vai vakarā iedeva buču. Mēs bieži vien ar vārdu mīlestība saprotam pamācīt, disciplinēt, novilkt robežas un tamlīdzīgi. Esmu sapratusi, ka svarīgi ir atslābt un vienkārši ļaut cilvēkam būt. Bioloģiskajiem bērniem ar vecākiem ir dabiski izveidojusies saikne – lai cik sanervozējušies vai dusmīgi vecāki būtu, lai cik skaļi uzsprāgtu, bērnā ir dabiska drošība, ka viņš pieder pie šīs ģimenes un nekas to nespēj mainīt. Ar ģimenē ienākušajiem bērniem saikne ir tikko izveidojusies, trausla, tāpēc visu laiku jāstiprina bērna apziņa, ka viņš patiešām ir šīs ģimenes daļa. Tas nav viegli.”

Daudzi vecāki brauc uz Zvanniekiem, lai lūgtu konsultāciju, kā atjaunot strupceļā nonākušas attiecības pat ar saviem bioloģiskajiem bērniem. Aktuāla ir tēma par tā saukto bērnu hiperaktivitāti, saka Linda. “Mēs konstatējām, ka bērni vienkārši ir ļoti zinātkāri, viņi pasauli grib izzināt ar visu ķermeni – iesaistīties, aptaustīt, izmērīt, iekāpt, brist, šļakstīties. Jāmainās ir nevis bērniem, bet skolotājiem un visai izglītības sistēmai. Klasiskā izglītības sistēma daudziem bērniem nepalīdz, bet dzen zemē. Mūsdienu bērni pieder pie jaunas paaudzes, kas vairs nelīdzinās iepriekšējām, viņi negrib sēdēt taisnām mugurām un klusējot klausīties skolotājā, kā to darījām mēs.”

Meklējot problēmu pavedienu, tas nereti no bērniem aizved pie vecākiem. “Kad mēs, pieaugušie, jūtamies slikti un nomākti, tad gribam otru pamācīt, norādīt, uzskaitīt kļūdas. Diemžēl tas iedragā jaunizveidotās attiecības un bērna drošības sajūtu, ko vajadzētu iecementēt. Mēs vecākiem sakām: “Nerunāsim par bērniem, parunāsim par jums – kā jums pašiem iet? Atrodiet savā dzīvē prieku un lieciet bērnus mierā. Kad sāksiet labi justies, bērns kādā brīdī pieslēgsies pozitīvajam strāvojumam, kas nāks no jums. Un nemoralizējiet...” Es to arī pati sev visu laiku atgādinu.”

Grēta Baļčūnu dzīvē ir ienesusi jaunas īpašības – apņēmību, mērķtiecību, kustīgumu, jā, un tehnisku domāšanu. “Grētai ļoti patīk tēta skrūvju kaste, arī mašīnas, traktori, zāles pļāvējs,” stāsta Linda.

Grēta Baļčūnu dzīvē ir ienesusi jaunas īpašības – apņēmību, mērķtiecību, kustīgumu, jā, un tehnisku domāšanu. “Grētai ļoti patīk tēta skrūvju kaste, arī mašīnas, traktori, zāles pļāvējs,” stāsta Linda.

Kaut es tā varētu!

Aizbildnība, adopcija un audžuģimene

Linda Baļčūne skaidro, kāda ir atšķirība starp aizbildnību, adopciju un audžuģimeni.
 
* Gan aizbildnis, gan adoptētājs ir vecāki par visiem simt procentiem, bet audžuģimene ir kā auklīte, kas pilda to, ko tai par pienākumu uzliek bāriņtiesa, un par to saņem atlīdzību. Tas ir svarīgs un vajadzīgs darbs, bet nav salīdzināms ar aizbildnību, kas nozīmē pilnu atbildību par bērnu – gan aprūpi, gan juridisko pārstāvību. Atšķirība starp adopciju un aizbildnību ir bērna identitātē – pirmajā gadījumā bērns iegūst adoptētāju, otrajā gadījumā saglabā bioloģisko vecāku uzvārdu. Ja bērns ir adoptēts, viņš ir savu jauno vecāku mantinieks ar visām no tā izrietošajām sekām, bet aizbildnības gadījumā viņš ir bioloģisko vecāku mantinieks.
 
* Lai gan visiem ir skaidrs, ka bērnam jāaug ģimenē, Latvijā 34 bērnunamos dzīvo vairāk nekā 1300 bērnu, ap 500 – sociālās aprūpes iestādēs. Psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāk desmit reižu vairāk bērnu no aprūpes iestādēm nekā no ģimenēm.
 
* Aizbildņu Latvijā ir visvairāk – nepilni četri tūkstoši, audžuģimeņu – ap pieciem simtiem.
 
* Savā ziņā aizbildnība un adopcija ir pretstati. Adoptētājiem bērns tiek piemeklēts, tas ir, topošie vecāki meklē un izvēlas bērnu. Ar aizbildņiem viss ir otrādi – kad bērns nonāk krīzes situācijā, viņam tiek meklēts aizbildnis, līdz kāds uzņēmīgs cilvēks atsaucas uz šo palīgā saucienu. Ģimenes atsaucas ne tikai tad, kad aizbildņi tiek meklēti zīdaiņiem. Arī četrpadsmit gadu veci bērni ir atraduši jaunas mājas. Ja bērns nonāk pie aizbildņa, tur viņš arī paliek un nevienam vairs netiek atdots.

    Grēta kā atspole nesas šurp turp – viņai gribas gan otrā istabā ar māsu spēlēties, gan piedalīties mūsu sarunā. Mirklis, un viņa jau ir uzraususies uz dīvāna un, it kā sen būt gaidījusi šo jautājumu, stāsta, ka viņai patīk krāsot un taisīt no plastilīna dažādus zvērus. Kopā ar Grētu Baļčūnu ģimenē ir ienācis, kas tāds, ko nevar ne iegūt, ne par naudu nenopirkt. Viņa ir dāvana mūsu ģimenei, patiesā aizkustinājumā saka Linda. “Nevienam no mums nav tādu īpašību kā Grētai. Es, Andris un Roberta esam vairāk introverti, bet Grēta – ekstraverta. Es tā baudu viņas īpašības! Grēta vienmēr ir gatava skriet, traukties, skaidri zina, ko grib. Eh, kaut es tā varētu,” saka Linda.

    Linda stāsta, ka Grēta spēj neskaitāmas reizes paklupt un atkal piecelties. “Kad Grētai bija kādi trīs gadi, reiz ziemā redzēju, kā viņa kāpa slidenā kalnā. Uzkāpa ar piecpadsmito reizi! Es jau pēc trešā mēģinājuma būtu atteikusies no šīs domas. Es nevarētu triekties pret ledus sienu. Teicu: “Ej pa otru maliņu.” Nē, viņa spītīgi rāpās. Baudīju skatu, kā viņa cenšas. Tas ir tik skaisti, ka tu gribi un arī uzkāp kalnā.” Grētai ļoti patīk ārā, dabā – grābt lapas, rušināties, skriet. Taču rotaļas pagalmā, ar ko izaugušas visas līdzšinējās paaudzes, aizvien retāk iekļaujas mūsdienu bērnu dienas kārtībā.

    Vērojot bērnus un domājot par viņiem, Zvannieku kopienas pieaugušie sapratuši, ka daudziem trūkst fiziskās aktivitātes, kustību, iespēju izlādēties. “Ap Zvannieku mājām ir milzīga teritorija – izcila vieta, kur bērni var izlādēt negatīvās emocijas, kas dienas gaitā uzkrājušās. Viens brauc ar riteni, otrs mežā ceļ štābiņu, trešais runājas ar kazām, vēl kāds ņemas pa dubļu peļķi. Puikas pa peļķēm dragā tā, ka mājās pārnāk cauri slapji. Un tas ir labi. Mūsdienu vecāki iespringst par sīkumiem: bērns nedrīkst sasmērēt un saplēst bikses, noskrambāt kājas, bet salauzta roka ir pilnīga katastrofa. Skolotājas vainīgas, jātaisa tracis. Mēs aizmirstam, ka cilvēkam ir jāatstāj kaut kas no tā, kas pieder pie īstas dzīves, un arī salauzta roka pie tās pieder. Bērns ir jāsargā, bet jāļauj viņam arī mazliet riskēt, tas viņu veido par pieaugušu cilvēku. Bērns, kas no visa tiek sargāts, nevar pieaugt. Jā, ļaut būt – tas nav viegli. Mēs Latvijā, par laimi, vēl nedzīvojam tik sintētiski kā pārējā Eiropā. Mums ir mazās lauku skoliņas. Piemēram, Zvannieku bērni iet Rāmuļu pamatskolā – burvīgā skoliņā, kur sporta stundā bērni iet šļūkt pa kalniņu. Arī attiecības ar skolotājām ir dabiskas. Pie vienas var aiziet pēc piena, pie otras rudenī pēc āboliem.”

    Kad grasāmies doties prom, Grēta griežas, lai kleita iespaidīgi plīvotu, un skaļi nolasa savu vārdu, kas krāsainiem burtiem uzrakstīts uz lapas un piestiprināts pie sienas. “Varbūt kāds no mums aizdomāsies un izglābs bērna dzīvi, kļūstot par aizbildni. Atveriet savas durvis Dieva darbiem,” atvadoties saka Linda.

    Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






      Komentāru noteikumi

      SVARĪGĀKAIS