Mākoņains
Rīga
-5°
Mākoņains
LV RU
Sabiedrībā

Turks Latvijā kļūst par Ansi, francūzis par Matīsu. Mūsu alus viņiem garšo, balzams gan ne (114)

 
22.maijs 2016  06:58

Francūzis Metjū Šazels un turks Tahsins Ozers Talsos strādā brīvprātīgo darbu un uz šo laiku kļuvuši par latviešiem Matīsu un Ansi.

Turks Tahsins (pa kreisi) un francūzis Metjū pēc diviem mēnešiem mūsu valstī jūtas gluži kā latvieši.

Turks Tahsins (pa kreisi) un francūzis Metjū pēc diviem mēnešiem mūsu valstī jūtas gluži kā latvieši.

Matīss ir no Monpeljē Francijas dienvidos, Ansis – no Stambulas. Talsu novada fonda paspārnē viņi organizē dažādus pasākumus, Matīss vietējiem bez maksas pasniedz franču valodas nodarbības, arī Ansis plāno piedāvāt turku valodas kursus.

Īsto vārdu neatceras
“Es pat nemaz neatceros, kāds ir man īstais vārds,” joko francūzis. Viņam pagaidām nav uzvārda, jo izrunāt vārdu jau ir pietiekami sarežģīti: “Pagaidām esmu vienkārši Matīss, Matīss no Talsiem.” Viņa kolēģis gan pilnā vārdā ir Ansis Ezers – latvisko vārdu uzgājis internetā, kad mācījies par Latviju, un izvēlējies šo, jo turku uzvārds skan līdzīgi.

Visiem Latvijā satiktajiem cilvēkiem puiši savus īstos vārdus nemaz nesaka. “Cilvēki šeit nemaz nezina mūsu vārdus, viņi mūs pazīst kā Ansi un Matīsu,” smejas turks.

Talsos abiem puišiem patīk, kaut arī mazpilsētā reizēm kļūst nedaudz garlaicīgi. “Ļoti skaista pilsēta, bet dzīvojam tur jau divus mēnešus, un ir sajūta, ka viss ir redzēts. Vajag īpaši piedomāt, ko varētu darīt brīvdienās, bet mēs komunicējam ar iedzīvotājiem un kaut ko darāmu atrodam,” stāsta Matīss.

Ansis ir no Stambulas, kurā dzīvo vairāk nekā 14 miljoni cilvēku: “Talsi ar 10 000 iedzīvotāju ir diezgan liela pārmaiņa, bet, ja kontaktējies ar cilvēkiem un atrodi, ko darīt, tad dzīve ir laba vienalga, kur esi.”

Izvēlējās mazu valsti
Abu ceļš uz Latviju bijis atšķirīgs, kopīga bija vēlme palīdzēt cilvēkiem. Matīss: “Es neizvēlējos Talsus, Talsi izvēlējās mani. Redzēju kādu Eiropas projektu un domāju, ka būtu interesanti pieteikties, nemaz nedomāju, ka mani pieņems. Taču trīs dienas vēlāk man atsūtīja pieteikuma apstiprinājumu. Nekad neesmu bijis šajā Eiropas daļā, nodomāju, ka būs interesanti.”

Ansim jau Turcijā bija brīvprātīgo darba pieredze un šoreiz nolēmis pamēģināt ārzemēs. Runājis ar citiem brīvprātīgajiem, viņi teikuši, ka brauks uz Franciju, Itāliju, Spāniju. “Tas mani ļoti sadusmoja, jo tas tomēr ir darbs, tā nav nekāda atpūta. Tāpēc izlēmu, ka nebraukšu uz lielu valsti, bet mazāku, jo tādās arī ir vajadzīgi brīvprātīgie darbinieki. Tā arī atradu šo projektu Talsos.”

Vienā rokā alus, otrā automāts
Divus mēnešus dzīvojot Latvijā, izbraukāts viss Talsu novads un apciemota arī Kuldīga, Roja, Rīga, Jūrmala, Valmiera. “Tagad gribam iepazīt citas pilsētas. Vēl domājam aizbraukt uz Tallinu un Viļņu,” nākotnes iecerēs dalās Ansis.

Rīgā abi bijuši vairākkārt, taču tikai caurbraucot vai arī nedēļas nogalēs, tāpēc kārtīgi galvaspilsētu apskatīt nav sanācis. “Mūsu vīzītes vienmēr ir īsas. Protams, esam bijuši bāros un klubos, bet neesam bijuši kārtīgā ekskursijā. Redzējām Vecrīgu, Brīvības piemineklis likās iespaidīgs, uzskatu, ka šeit noteikti ir vērts atbraukt. Esam priecīgi par katru reizi, kad braucam uz Rīgu, Ļoti interesanti bija aiziet uz bāru „Armoury Bar”, jo tā bija pirmā reize, kad turēju alus kausu vienā rokā un automātu AK–47 otrā,” neparasto vakaru atminas francūzis.

“Esmu pillā!” latviešu valodā
Latviešu valodas iemaņas divos mēnešos jau ir vērā ņemamas, puiši ik pa brīdim sarunas laikā pasaka kaut ko latviski. “Mums ir liela motivācija mācīties latviešu valodu,” saka Ansis. Viņi ar lepnumu un smiekliem pa vidu nodemonstrē savas jau apgūtās zināšanas: “Esmu pillā! Ko tu dari šovakar, vai varam satikties? Tev ir skaistas acis. Man nepatīk ziema. Man ir auksti, lūdzu, sasildi mani!”

Nedaudz pajokojušies, abi kļūst nopietnāki, un Matīss saka: “Bet ja nopietni, piemēram, ja aizejam uz restorānu, tad ēdienu mākam pasūtīt tikai latviešu valodā.”

„Latviešus salīdzinām ar kokosriekstu, jo ir grūti atvērt, bet, to izdarot, tas ir garšīgs un patīkams,” saka puiši. Viņi arīdzan jau diezgan labi apguvuši latviešu valodu.

„Latviešus salīdzinām ar kokosriekstu, jo ir grūti atvērt, bet, to izdarot, tas ir garšīgs un patīkams,” saka puiši. Viņi arīdzan jau diezgan labi apguvuši latviešu valodu.


Paši balzamu vairs nepirks
Ansis atzīst, ka sākumā bijušas bažas par vietējiem ēdieniem: “Esmu bijis Polijā, un man bija lielas problēmas ar ēdienu, negaršoja, un ļoti nometos svarā. Tāpēc man bija nedaudz bailes, bet, kad atbraucu, sapratu, ka viss ir labi.”
Ēdiens, lai arī atšķiras no dzimtenē baudāmā, abiem iepaticies: “Tas šeit noteikti ir citādāks nekā mūsu mājās, bet ir garšīgs, piemēram, „Talsu siers”, pīrāgi, rupjmaize un šprotes.” Ja neskaita vienu vienīgu dzērienu, garšīgs esot viss.

Proti, Latvijas ciemiņiem grēks nenogaršot „Rīgas melno balzamu”, tas arī izdarīts, taču stāvā sajūsmā puiši par šo dzērienu nav. “Tā bija interesanta pieredze, noteikti atvedīšu nedaudz mājās uz Franciju, lai draugi pagaršo. Ja kāds man piedāvās, es neatteikšos, bet pats nedomāju, ka pirkšu,” neslēpj francūzis.

Līdzīgi domā arī Ansis: “Man ir nepatīkamas attiecības ar balzamu, tāpat kā Matīss, neatteikšos, ja man piedāvās, bet pats uz veikalu pirkt neiešu. Taču alus šeit ir ļoti garšīgs. Man garšo „Valmiermuižas” alus.”

Šoks pirtī latviešu gaumē
Pēc pašu domām, trakākais, ko darījuši Latvijā, ir pirtī iešana pēc latviešu tradīcijām. “Sauna bija gan fizisks, gan kulturāls šoks. Agrāk esam bijuši saunās, bet nekad naktī, nekad sniegā un pliki. Pēc tam bija jālec aukstā ezerā, vienai reizei tas bija patīkami, bet nedomāju, ka darīšu ko tādu vēlreiz,” atzīst Matīss.

Sākumā iejusties grūtības radījuši laika apstākļi, kas ļoti atšķiras no ierastā Vidusjūras piekrastes klimata: “Lielākais pārsteigums atbraucot bija aukstums, jo es nāku no Francijas dienvidiem, Ansis no Turcijas. Protams, mēs zinājām, ka šeit būs aukstāks, taču negaidījām, ka būs tik auksti. Taču citādi viss ir kārtībā, vietējie ir darījuši visu, lai mēs justos kā mājās.”

Kas latvietim kopīgs ar kokosriekstu
Ansis atklāj: “Mēs latviešus salīdzinām ar kokosriekstu, jo to ir grūti atvērt, bet, to izdarot, ir garšīgs un patīkams. Runājot ar latvieti, viņš nav nedraudzīgs, bet sākumā labprāt ieturēs distanci. Kad saprot, kas mēs esam, latvieši kļūst ļoti draudzīgi un jautri, bieži pat piedāvā naktsmājas.”

Ansis arī novērojis, ka dzimumu lomas Latvijā ir daudz atšķirīgākas nekā Turcijā: “Ļoti acīm redzami ir, ka sievietes šeit ir daudz spējīgākas un spēcīgākas. Esmu pamanījis, ka Latvijas sievietes var būt gan taksistes, policistes, gan ārstes, mātes, aktīvi piedalās sabiedrības dzīvē. Vīrietis vienmēr ir soli nopakaļ, jo sievietes dara daudz darba, viņas ir drošākas, atvērtākas. Vīrieši ir nedaudz kautrīgāki, pesimistiskāki. Manā valstī ir pilnīgi otrādi.”

Jūtas kā dzimis Latvijā
Ansis divu mēnešu laikā Latvijā tik ļoti iejuties, ka uzskata sevi par pilntiesīgu latvieti: “Mēs pavadām daudz laika ne tikai ar latviešu vienaudžiem, bet arī ar lielām ģimenēm, kur ir dažādu vecumu cilvēki, tāpēc neskumstu pēc mājām. Man ir sajūta, ka esmu dzimis Latvijā un esmu latvietis. Iejusties palīdz arī tas, ka mums dot nobaudīt ēdienus, kas raksturīgi noteiktam gadalaikam, piemēram, vakar pagaršojām auksto zupu. Man patika.”

Ne par Talsu novada fonda labā paveikto, ne par valodas nodarbībām Ansis un Matīss samaksu nesaņems, dzīvošanu un ēšanu viņiem nodrošina Eiropas Komisija. Mēnesī katram piešķir 140 eiro ēdienam un papildus 80 eiro, kā paši smej, alum.”
Matīss pasmaida, ka vēl jāmācās plānot savus izdevumus: “Mēs abi nemākam sakārtot savu budžetu, bet dzīvojam kopā, tāpēc varam viens otram palīdzēt, ja kāds iztērē pārāk daudz naudas.”

Kaut gan Latvijā abiem jāpavada viss gads, puiši jau sāk plānot, ko darīs tālāk. Matīss grib turpināt franču valodas nodarbības: “Atgriežoties Francijā, domāju iegūt tiesības pasniegt franču valodu, jo šeit man ir laba pirmā pieredze. Varbūt atbraukšu atpakaļ vai braukšu uz citu valsti.”

Ansis piebilst: “Vienīgais, ko zinu, – atgriežoties Turcijā, turpināšu piedalīties brīvprātīgo organizācijās. Es arī gribu iemācīties latviešu valodu tik labi, lai to mācītu mājās.”

Alekss Pjats/Foto: Rojs Maizītis






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS