Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-4°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Intervijas

"Mani brīdināja, ka ies traki, televizorus metīs pa logu," Andra Konste par rakstnieku bohēmu (10)

 
28.maijs 2016  06:14

“Sākumā mani brīdināja, ka ies traki. Ka būs skaļa uzdzīve un metīs televizorus ārā pa logu,” ar humoru atceras Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste. Šā gada jūnijā aprit desmit gadu, kopš Ventspilī darbojas Rakstnieku māja, kurā vietas rezervētas jau tālu uz priekšu.

“Ieradās te viena ar Rimi maisiņu galvā. Tā bija jūsējā, vai ne?” Tā nu te ir iegājies – kad vietējie pamana pilsētā kādu dīvaini, tad zina, tas ir no Rakstnieku mājas.”

“Ieradās te viena ar Rimi maisiņu galvā. Tā bija jūsējā, vai ne?” Tā nu te ir iegājies – kad vietējie pamana pilsētā kādu dīvaini, tad zina, tas ir no Rakstnieku mājas.”

“Patiesā Dzīve” ierodas Rakstnieku mājā, kad tur rit remonta darbi. “Šis ir tas retais brīdis, kad māja ir tukša. Parasti tā ir pilna,” stāsta Andra. Viņa atceras, ka darbības sākumā, kad neviens neko nav zinājis par tādu māju, viņi sūtījuši relīzes uz dažādām pasaules malām un likuši informāciju interneta lapās. “Un tad iestājās brīdis, kad sapratām, tas ir noticis – Rakstnieku un tulkotāju māja vairs nav jāreklamē. Runas par mūsu māju izplatījās ģeometriskajā progresijā. Vieni pateica otriem, otrie – trešiem, trešie – ceturtajiem, tā informācija izplatījās pa visu pasauli. Šī metode tiešām ļoti labi strādā. Tagad ir tā, ka mums gandrīz vai jāsāk slēpties, jo par pieprasījuma trūkumu nevaram sūdzēties.”

Vadītāja uzsver, ka Baltijā viņi ir tādi vienīgie. “Tuvākā rakstnieku māja atrodas Visbijā, bet tā vairs nav tik aktīva. Nav vairs tādu stipendiju un grantu kā agrāk. Mums tie granti ir mazi, tomēr ir. Arī ārzemniekiem. Un rakstnieki brauc atspērušies šurp. Ja nebūtu vīzu režīma ar austrumiem, tad rindas būtu vēl garākas.” Vietas mājā tiekot rezervētas jau tālu uz priekšu. “Mums faktiski jau ir aizņemts ne tikai šis, bet arī 2017. gads. Vislielākais pieprasījums parasti ir vasarās, bet netrūkst rakstnieku, kas izvēlas rudeni vai ziemu. Tad nav ārēju vilinājumu, var mierīgi strādāt. Šeit parasti apmetas uz mēnesi vai arī divas reizes pa divām nedēļām.” Mājā dzīvojuši un strādājuši rakstnieki no kādām 60 valstīm. Lielākoties no Eiropas, bet bijuši viesi arī no tālākām vietām – no Amerikas, Ķīnas, Japānas, Jaunzēlandes, Filipīnām.
 
Citādi ļaudis
Rakstnieku māja ir vēsturisks piemineklis. “Dokumentos tā pirmoreiz minēta 1795. gadā, ēka celta kā rātsnams. Māja izvēlēta ļoti labā vietā, te nav āderu. Visi, kas šeit dzīvojuši, vēlāk apliecinājuši, ka labi gan gulējuši, gan strādājuši. Te labi rakstās. Kādreiz te bija viskautkas – muzejs, bibliotēka, ugunsdzēsēju depo, viesu nams, informācijas centrs, laivu noma. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja šeit tika atvērta 2006. gada 30. jūnijā.”

Ēdamtelpā pie sienas pieliktas kartes, lai viesiem būtu skaidrs, kur īsti atrodas.

Ēdamtelpā pie sienas pieliktas kartes, lai viesiem būtu skaidrs, kur īsti atrodas.

Restaurējot ēku, saglabāta vecā arhitektūra. Andra norāda uz labi saglabājušos veco kamīnu. “Kad te bija iegriezies Imants Lancmanis, viņš atzina, ka mūsu kamīna podiņi ir retums. Tie ir pirmie podiņi, ko veidojuši latvieši, nevis Rietumeiropas meistari.”
Rakstnieku mājai ir arī sava bibliotēka. “Mēs gan speciāli grāmatas nevācam, jo citādi ieaugsim tajās. Pieturam tikai enciklopēdijas un vārdnīcas. Vienu daļu atved paši rakstnieki, bet, lūk, tajos plauktos ir grāmatas, kuras uzrakstītas tikai šajā mājā. Kā rēķinājām, šeit uzrakstīts un vēlāk izdots aptuveni 500 grāmatu.” Vadītāja stāsta, ka mājā rakstniekiem atvēlētas septiņas istabiņas, no kurām divas ir divvietīgas. “Reizēm gadās, ka ierodas rakstnieku pāris, bet vispār šeit rakstnieki ierodas pa vienam. Te nebrauc ar sievām, vīriem un suņiem, šeit brauc strādāt. Rakstnieki ierodas ar konkrētiem plāniem un labi zina, ko darīs. Nav nekādu ekstru – gulta, galds, krēsli. Duša un tualete.”

Andra teic, ka mājā saimnieko četras dāmas, kas ar visu tiek galā. “Mums nav ne tehniķu, ne apkopēju. Ir saimniecības daļas vadītāja Zeltīte, starptautisko projektu vadītāja Ieva, grāmatvede Iveta un es. Mēs esam kā pamatelementi – zeme, ūdens, uguns un gaiss. Mums labi saskan, katrai savi darbi un pienākumi.”

Andra uzsver, ka darbs ar rakstniekiem ir īpašs, jo arī paši rakstnieki ir īpaši. “Kad iepazinos ar grāmatvedi un uzzināju, ka viņas pirmā profesija ir veterinārārste un otrā – psiholoģe, es sapratu, ka viņa derēs. Saimniecības daļas vadītāja Zeltīte, kas mums ir tāds kārtīgs zemes cilvēks, tikai nesen atzinās, ka pagājuši kādi divi gadi, līdz viņa pieradusi un samierinājusies, ka cilvēki var būt arī TĀDI. Tas jau nenozīmē, ka rakstnieki ir briesmīgi. Nē, viņi vienkārši ir citādi. Tā kā man ar viņiem bijis pietiekami daudz darīšanu, esmu jau pieradusi. Taču cilvēkam, kas agrāk ar viņiem nav ticies, jābūt gatavam piedzīvot pārsteigumus. Ja runājam vispārīgi, vistuvāk normāliem cilvēkiem ir tulkotāji. Viņiem kā tulkotājiem piemīt empātija, viņi spēj saprast ne tikai sevi, bet arī citus. Starp prozaiķiem gan gadās sastapt vienu otru dīvaini, kas centrēts tikai uz sevi. Vissavdabīgākie ir dzejnieki. Piemēram, virtuvē uzliek uz elektriskās plīts elektrisko tējkannu un pēc tam brīnās, ka tā izkūst.”
 
Kāzas diviem pāriem
Uz jautājumu, vai Rakstnieku mājā tiek praktizēta bohēma, vadītāja atbild, ka dzīve mājā rit salīdzinoši mierīgi. “Sākumā nezinājām, kā ies. Mūs baidīja, ka būs skaļa uzdzīve un metīs televizorus ārā pa logu. Tā tomēr nenotiek. Šeit ir daudz mierīgāk, nekā biju iedomājusies. Rakstnieku vidē vairs nav tās uzdzīves kā agrāk. Tas vērojams arī citās aprindās. Arī teātros, kā dzirdēju, vairs neesot agrākās bohēmas. Mainās laiki, mainās paradumi. Mēs te viendien smējāmies, ka dīvaini laiki pienākuši – jau trešo dienu virtuvē stāv pusizdzerta vīna pudele.”

Mājas kamīns ar vērtīgajiem podiņiem, ko veidojuši latviešu meistari.

Mājas kamīns ar vērtīgajiem podiņiem, ko veidojuši latviešu meistari.

Tiesa gan, daudziem rakstniekiem piemīt kāda neregulējama kaislība – pīpēšana. “Turklāt daudzi tā riktīgi pīpē. Piemēram, Juris Zvirgzdiņš ir staigājošs tabakmaks, viss piesūcies ar dūmiem. Kaut istabās nedrīkst pīpēt, viņi vienalga pīpē. Liecas ārā pa logu un pīpē. Reiz Zālītes istabā nostrādāja dūmu detektora signalizācija. Viņa pēc tam brīnījās, kas ir noticis.”

Vadītāja piebilst, ka šeit neviens nav ieinteresēts laiskoties. “Ja rakstnieki reiz ir izbrīvējuši laiku un atbraukuši, tad arī strādā. Protams, katram darba režīms ir citāds. Reizēm mums saka labrīt pulksten divos vai trijos dienā. Ir arī tādi, kurus mēs vispār neredzam kādas divas nedēļas. Sākam pat uztraukties, vai viņš vispār vēl ir dzīvs. Jā, viņš ir dzīvs, turklāt ļoti apmierināts. Viņš ir laimīgs, ka neviens viņu neaiztiek.”

Andra norāda, ka Rakstnieku mājā nav noteikts konkrēts režīms. “Šeit nav obligātu pasākumu. Nav ne obligātu brokastu, ne vakariņu. Daudzi no rakstniekiem ir gandarīti, ka viņus liek mierā. Tas ir labākais, kas vien var būt, – likt viņus mierā. Reizēm viņi viens par otru neliekas ne zinis, bet reizēm sadraudzējas un kopīgi pavada brīvo laiku. Kopā dodas uz kafejnīcu vai pludmali.” Vadītāja piebilst, ka Rakstnieku mājā izveidojušās arī romantiskas attiecības. “Šeit Nora Ikstena iepazinās ar savu Levanu, bet Andris Akmentiņš ieskatījās mājas starptautisko projektu vadītājā Ievā. Vēlāk gan viens, gan otrs pāris šajā pašā mājā svinēja kāzas.”
 
Rakstnieku patrons Fabriciuss
Rakstnieku mājas darbību finansē valsts. “Lai gan esam dibināti kā SIA, mēs esam Kultūras ministrijas budžetā, tā ir mūsu alga un komunālie maksājumi. Rakstnieku stipendijas un granti tiek piešķirti no Kultūrkapitāla fonda. Citiem radošiem projektiem naudu meklējam mēs paši, sadarbojoties ar citām, arī starptautiskajām, institūcijām un piedaloties projektu konkursos. Tie ir dažādi radoši sarīkojumi un arī regulāra gadagrāmatas izdošana. Ventspils pašvaldība ir piešķīrusi šo māju. Mēs to īrējam, maksājot ļoti mazu īres naudu. Pašvaldība pret mums izturas labi, vajadzības gadījumā piešķir kādu strādnieku, sētnieku vai dārznieku. Kopā arī pasniedzam Sudraba tintnīcas balvas par mājā tapušajiem darbiem, turklāt katru gadu pašvaldība piešķir divas izcilības stipendijas. Es uzskatu, ka Rakstnieku māja – tas ir Ventspils ieguvums. Rakstnieki ne tikai raksta grāmatas, viņi raksta arī laikrakstos, žurnālos, blogos. Un daudz kur tiek pieminēta Ventspils, tās vārds aiziet pasaulē. Rakstnieku māja – tā ir skaista un spoža poga pie pilsēta mundiera. Arī Latvijai tas nāk par labu. Es nekautrēšos teikt, ka šis ir veiksmes stāsts. Stāsts ir izdevies, un tas turpinās. Tā kā mēs esam radošo māju apvienībās, mēs varam mūsu pašu rakstniekus ieteikt citās rezidencēs un festivālos. Tie ir labi aizmetņi tālākiem kontaktiem.”

Viesistabā var gan dzeju skandēt, gan klavieres spēlēt.

Viesistabā var gan dzeju skandēt, gan klavieres spēlēt.

Iepretim Rakstnieku mājai atrodas luterāņu baznīca, blakus – pilsētas bibliotēka, pavisam netālu – tirgus. No mājas līdz jūrai – pusstundas gājiens. Blakus mājai atrodas arī latviešu strēlnieka Jāņa Fabriciusa piemineklis. Šajā sakarā Andrai ir stāstāms kāds kuriozs. “Reiz te viesojās kāds ukraiņu rakstnieks, diezgan arogants tips. Viņš interesējās par Latviju un tās tradīcijām. Nora Ikstena sāka stāstīt, ka latviešiem dievību panteonā galvenokārt ir sievietes – Māra, Laima, Dēkla, Kārta. Viņa pajokoja, ka vienīgais no vīriešiem ir Fabriciuss, kuram pie Rakstnieku mājas un bibliotēkas ir piemineklis. Ukrainis to visu piefiksēja un kādā savā publikācijā arī pieminēja latviešu dievu – Fabriciusu. Tā radās leģenda par vietējo rakstnieku aizbildni un aizstāvi Fabriciusu.”
 
Vai varat nodziedāt himnu?
Andra stāsta, ka visi rakstnieki raksta lielākoties ar datoru, tikai retais ar pildspalvu. “Savā ziņā papīra lapai ar rokrakstu ir daudz lielāka vērtība nekā elektroniskajam tekstam datorā. Piemēram, te rakstnieks ir kaut ko uzkleksējis, tur pārsvītrojis, te apraudājies, tur uzlicis vīna glāzi. Papīra gabals daudz ko pastāsta par pašu autoru. Datora teksts ir daudz bezpersoniskāks.”
Ārvalstu rakstnieku motīvi nokļūt Ventspils Rakstnieku mājā esot dažnedažādi. “Piemēram, ir interese par reģionu vai savu radu saknēm. Ir ārzemju tulkotāji, kas iecerējuši kaut ko iztulkot no latviešu valodas, tāpēc brauc uz šejieni, lai tulkotu un dzīvotu latviešu vidē. Tomēr lielākoties visi grib nomainīt vidi, jo savās mājās ieauguši paradumos. Mājās ir ģimene, draugi un paziņas, kas atņem laiku rakstīšanai. Šeit rakstnieks ir izrāvies no saviem ikdienas paradumiem un var mierīgi strādāt. Es zinu arī rakstniekus, kam situācija ir pavisam pretēja, viņš vislabāk jūtas savās mājās un neparko nemainīs savu rakstāmgaldu pret citu.”
Vadītāja teic, ka ar katru nesanāk smalki izrunāties, taču daudzi kļuvuši par draugiem. “Ar vienu otru izveidojas ciešāka komunikācija, piemēram, viņu vajag vest pie zobārsta vai uz mežu pasēņot. Kopā aiziet uz tirgu vai koncertu. Arī svētki kopā svinēti – Jāņi, Ziemassvētki. Mēs esam kā tādas audžumātes, kas nebāžas virsū, bet ir pieejamas. Un tas rakstniekiem patīk. Daudzi atzinuši, ka brīvdienās pat nejūtas tik omulīgi kā darbdienās, kad mēs esam uz vietas un, ja vajag, var visu ko uzprasīt.” Andra atceras kādu gadījumu: “Reiz svinējām Mārtiņus. Galdā bija arī kāds no putniem – zoss vai pīle. Stāstījām ārzemniekiem, kas ir Mārtiņi. Visi ļoti apmierināti klausījās. Jau bijām iedzēruši vīnu un atslābuši. Un tad viens rakstnieks, šķiet, viņš bija no Dānijas, saka: “Es neesmu dzirdējis jūsu himnu. Vai varat nodziedāt?” Kā nu teiksi, ka nevari. Cēlāmies kājās un dziedājām.”
 
Meža mātes starp ārzemniekiem
“Šeit ir iekārtota atsevišķa virtuve,” rāda vadītāja. “Vieni labprāt iet uz kafejnīcām, citi gatavo paši. Te ir viss, kas vajadzīgs, – trauki, trauku mašīnas, ledusskapji, pannas, katli. Mājā regulāri tiek praktizēta starptautiska kulinārija, jo daudzi ārzemnieki te gatavo savus nacionālos ēdienus. Arī mēs reizēm uzvārām kādu latviešu zupu vai uzcepam sklandraušus. Tad pasēžam kopā pie galda un labāk iepazīstam cits citu.”

Mājas bibliotēka ar rakstnieku atvestajām te sarakstītajām grāmatām.

Mājas bibliotēka ar rakstnieku atvestajām te sarakstītajām grāmatām.

Lai viesi labāk orientētos un saprastu, kur īsti ir nokļuvuši, ēdamistabā pie sienas pieliktas trīs kartes – pasaules, Latvijas un Ventspils. “Jāatzīst, daudzi ārzemnieki ir pārsteigti, jo nav domājuši, ka te būs tik civilizēti. Viņu bažas ir saprotamas, jo ieradušies nezināmas valsts mazā pilsētā. Kad tuvāk iepazīst Ventspili, neslēpj savu pārsteigumu. Viņi ir patīkami pārsteigti, ka pilsēta ir tik sakopta, krāšņa un puķaina. Reizēm gan viņi prasa, kur palikuši cilvēki, viņu esot pārāk maz uz ielām. Kad te viesojās divi maskavieši, viņi prasīja, kā var aiziet līdz centram. Es teicu, lai nedaudz paiet pa Kuldīgas ielu. Pēc pusstundas viņi man zvana un saka, ka aizgājuši līdz pat tiltam, bet centra kā nav, tā nav. Kaut arī maskaviešiem neizdevās atrast centru, viņi bija apmierināti ar redzēto.”

Izdod pats savu grāmatu!

Ja esat uzrakstījis ģeniālu grāmatu, kuru neviena izdevniecība negrib izdot, jūs varat pats to izdot. Tas nemaz nav sarežģīti. Jums vienīgi vajadzīgs redaktors, korektors, maketētājs un tipogrāfija, kas to visu nodrukā. Ja pieņemam, ka jūsu iecerētā grāmata būs klasiska izmēra un 200 lappušu bieza, redaktora pakalpojumi jums varētu izmaksāt aptuveni 250 eiro. Redaktors novērsīs jūsu sacerējumā visas ačgārnības, izmetīs lieko un sakārtos tekstu tā, lai par to nav jākaunas. Savukārt – ja esat gudrs un uzskatāt, ka nekāda rediģēšana grāmatai nav vajadzīga, redaktora pakalpojumus, protams, varat mierīgi izlaist. Nākamais seko korektors. Lai arī kā jums gribētos ietaupīt naudu, no korektora tomēr nebūtu ieteicams izvairīties. Ja trāpīsies labs korektors, viņš daļēji aizvietos arī redaktoru, turklāt tekstā saliks trūkstošos komatus un garumzīmes. Viņa pakalpojumi varētu izmaksāt ap 200 eiro. Ja grāmatas vāks iecerēts pavisam askētisks – ar jūsu vārdu, uzvārdu un grāmatas nosaukumu –, varam iztikt arī bez maketētāja. Ja tomēr vēlaties vākam noformējumu, maketētājs no jums varētu paprasīt kādus 50 eiro.

Pēc tam to visu elektroniskā veidā sūtām uz tipogrāfiju un nosakām apjomu. Izvēlamies, kādus grāmatas vākus – cietos vai mīkstos – mēs gribam. Aptuveni 200 lappušu bieza grāmata cietos vākos un 100 eksemplāros jums izmaksās aptuveni 450 eiro, 1000 eksemplāros – aptuveni 2500 eiro. Jo lielāka tirāža, jo mazākas izmaksas vienam eksemplāram. Tāda pati grāmata mīkstos vākos 100 eksemplāros varētu izmaksāt manāmi lētāk – ap 250 eiro, 1000 eksemplāros – ap 1500 eiro.

Tālākais – pēc jūsu ieskatiem. Varat sarīkot prezentāciju ar svētku salūtu un svinīgi pasniegt grāmatas draugiem, radiem, kaimiņiem un kolēģiem. Protams, varat mēģināt ar grāmatām kaut ko nopelnīt. Tādā gadījumā jums jāvienojas ar grāmatnīcām par to realizāciju, un atkal būs jāver vaļā maciņš.


    Andra teic, ka ārzemnieki ļoti augstu novērtē vietējo pārtiku. “Viņi apgalvo, ka tā ir ļoti garšīga, arī tā, kas veikalos. Turklāt šeit ir tirgus ar augļiem un dārzeņiem. Ārzemnieki arī brīnās par daudzām lietām, kas mums ir ikdienišķas un saprotamas. Piemēram, viņi brīnās, kā mēs spējam zināt, ka uz sasistas vietas jāuzliek ceļmallapa. Viņi brīnās, kā mēs zinām, ka pret klepu jādzer liepziedu tēja. Reizēm jūtamies kā tādas meža mātes. Reiz vienu vācu rakstnieku aizvedām uz mežu, un viņš bija ļoti pārsteigts, redzot, ka mēs ēdam nemazgātas ogas. Daudzi ārzemnieki brīnījās, ka mēs lasām sēnes. Vēl lielāks pārsteigums bija tad, kad viņi uzzināja, ka mēs tās sēnes arī ēdīsim. Viņi nespēja saprast, kā mēs varam zināt, kuras sēnes drīkst ēst.”

    Vadītāja atceras: “Te bija divi puiši no Slovēnijas. Viņiem patika labi paēst, tāpēc uzmanīgi sekoja procesiem, kas notiek virtuvē. Kad bija Lieldienas, krāsojām olas. Lielajā katlā vārījās nenosakāmas krāsas ūdens ar olām, marlēm, lupatiņām, diegiem un sīpoliem. Kad viņi nonāca lejā un ieraudzīja katlā peldošos diegus un marles gabalus, skumji noteica, ka šodien dosies uz kafejnīcu.” Reizēm gadoties arī savdabīgi pārpratumi. “Nora Ikstena šeit svinēja dzimšanas dienu un klāja galdu. Bija viskauko savārījusi un sacepusi. Kad ieradās ciemiņi, vienam bija arī suns. Devāmies uz veikala pēc vīna. Tā kā viesu bija pietiekami daudz, Nora ielika ratiņos kādas sešas pudeles vīna un vēl suņu barību. Pārdevējai no pārsteiguma iepletās acis. Laikam nodomāja, ka pēc tik daudziem vīniem mums jau būs vienalga, ko uzkost.”
     
    Ar iepirkuma maisiņu galvā
    Agrāk Andra Konste strādāja Rīgā, vadīja Aleksandra Čaka muzeju. “Vienubrīd man likās, ka esmu izdarījusi visu, ko vien muzejā varēja izdarīt. Bija sarīkoti dažnedažādi pasākumi, bija izdotas grāmatas un diski. Šķita, varēšu kādu laiku pagulēt uz lauriem. Un tieši tad, kad es tā nodomāju, man piezvanīja Nora Ikstena un teica: “Tu tikai uzreiz nesaki nē.” Ventspilī būs Rakstnieku māja, un man vajadzēs to vadīt. Kādu dienu es padomāju un piekritu. Vēl līdz šai dienai neesmu to nožēlojusi.”
    Vai nepietrūkst Rīgas? “Šeit pasaule atbrauc pie manis. Turklāt turpinu piedalīties dažādu pasākumu rīkošanā.

    Notiek gan literatūras gada balvas, gan grāmatu svētku organizēšana. Iespēju ir vairāk, nekā varu iedomāties. Ventspilī notiek visādi kultūras pasākumi, kam tiek piešķirts pašvaldības līdzfinansējums. Visapkārt – interesanti cilvēki. Te ierodas lielas un spēcīgas personības. Reizēm pat nav spēka emocionāli visus uztvert. Daudzi pie mums ierodas vairākas reizes. Ja viņiem šeit nepatiktu, tad, braucot prom, varētu pateikt paldies un vairs nerādīties. Bet nē – viņi brauc atkal un atkal, un tas nozīmē, ka viņi šeit jūtas labi. Tomēr galvenais– tās ir grāmatas, kas šeit ir uzrakstītas. Mājā paveikti diezgan apjomīgi darbi. Mūsu pašu Uldis Bērziņš šeit visu Korānu pārtulkoja un arī senskandināvu eposu Eda.”

    Kad Andra reizi mēnesī aizbrauc uz Rīgu, viņai liekas – tramvaji un cilvēki skrien virsū. Savukārt Ventspilī esot mierīgi un jauki, visur varot aiziet kājām. “Vairāki rakstnieki man teikuši, ka labprāt iegādātos šeit kādu mājiņu vai dzīvokli. Zinu, ka viena Krievijas rakstniece jau nopirka te īpašumu.”

    Vadītāja atzīst, ka jūtas iekļāvusies vietējā apritē. “Kā zināms, kurzemnieki ar aizdomām skatās uz svešajiem. Tāpēc jau pašā sākumā sapratām, ka mums jāiesaistās ventspilnieku dzīvē. Un mēs pielikām pūles, lai mūs saprastu un pieņemtu. Protams, kurzemnieki atšķiras no rīdziniekiem. Viņi ir gan šerpāki, gan atturīgāki. Bet man ir tuva viņu uzvedība, jo laikam pati iepriekšējā dzīve esmu bijusi kurzemniece. Arī ventiņu izloksne man patīk. Ventspilnieki nevienam uzreiz nekrīt ap kaklu, bet – kad iepazīsties tuvāk, kļūst laipni un draudzīgi. Savukārt rīdzinieki – tie ir glazētāki un slīpētāki. Kā novērots, mazāk apdzīvotās vietās cilvēki ir sirsnīgāki nekā lielpilsētās. Piemēram, Ventspilī es aizmirsu savu bankas karti bankomātā, un man to atnesa uz darbu. Cilvēki mani pazīst. Tam ir gan labās, gan ne tik labās puses. Nevaru atļauties vaļības, jābūt disciplinētai.”

    Andra atzīst, ka vietējo attieksme pret Rakstnieku māju ir īpaša. “Atceros, kādai dāņu rakstniecei bija Aspazijas frizūra. Kad lija lietus, viņa uzlika galvā iepirkuma maisiņu un aizgāja uz tirgu iepirkties. Vēlāk no vietējiem dzirdējām komentāru. “Ieradās te viena ar Rimi maisiņu galvā. Tā bija jūsējā, vai ne?” Tā nu te ir iegājies – kad vietējie pamana pilsētā kādu dīvaini, tad zina, tas ir no Rakstnieku mājas.”

    Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, Aigars Hibneris

     






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS