Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Politika

"Vienotības" debates Rēzeknē. Smiltēns un Piebalgs ieskicē Latvijas drošības jautājumus (4)

 
26.maijs 2016  11:05

Partijas "Vienotība" priekšsēdētāja amata kandidāti Edvards Smiltēns un Andris Piebalgs turpina savas politiskās debates Latvijas lielākajās pilsētās. Trešdien, viesojoties Rēzeknē, abi politiķi pārrunāja valsts drošības un sociālekonomikas jautājumus, kā arī atklāja savas domas par partijas pēdējā laika problēmām.

Andris Piebalgs uzskata, ka Latvijā ir nepieciešams atjaunot obligāto militāro dienestu, bet Eduards Smiltēns pauda pretēju viedokli, uzsverot, ka pilnībā mainīt ASV ārpolitiku ir ļoti sarežģīti un Latvijā nav jāatjauno obligātais militārais dienests.

Andris Piebalgs uzskata, ka Latvijā ir nepieciešams atjaunot obligāto militāro dienestu, bet Eduards Smiltēns pauda pretēju viedokli, uzsverot, ka pilnībā mainīt ASV ārpolitiku ir ļoti sarežģīti un Latvijā nav jāatjauno obligātais militārais dienests.

Ar ko politiskā partija “Vienotība” atšķiras no pārējām politiskajām partijām?
Andris Piebalgs: Pirmkārt, divus gadu pēc kārtas, “Vienotība” vadot valdību un Finanšu ministriju, ir vērojams ēnu ekonomikas apjoma samazinājums. Otrkārt, sarežģītā aviosabiedrības “airBaltic” situācija ir beigusies. Aviokompānija 2015. gadu ir noslēgusi ar augstiem peļņas rādītājiem, atjaunojusi lidmašīnu parku, tādējādi sekmējot savu konkurētspēju ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas tirgū. “AirBaltic” ir kompānija, kura darbojas sarežģītā tirgū, nodrošinot cilvēkiem darbavietas. Eiropa Komisija savā atzinumā norādīja, ka piešķirtais valsts atbalsts kompānijai tik tiešām ir bijis pamatots. Treškārt, Latvijas iestāšanās OECD organizācijā ir ļoti nozīmīga, kas dod atskaites punktu vairākām reformām – veselība un sociālie jautājumi, gūstot citu valstu pieredzi šo jautājumu risināšanā. Ceturtkārt, “Vienotība” ir atklāta politiskā partija, ļaujot biedriem sniegt savu viedokli, taču bieži vien atšķirīgie viedokļi bija pausti, aizvainojot citus biedrus.
Edvards Smiltēns: Latgale ir pierobežos novads, kas krīzes periodā ir ļoti cietis. Šobrīd Latgalē ir nodibināti 6350 uzņēmumu, kas ir par 300 uzņēmumiem vairāk, nekā pagājušo gadu. Šobrīd mēs strādājam Saeimā pie speciālās Latgales ekonomiskās zonas likuma izveides, tādēļ mums ir vajadzīga “Vienotība”, lai spētu uzcelt Latgali un nostiprināt to, kā stabilu punktu Latvijai un robežu zonu Latvijai, Eiropai. “Vienotība” lielākā atšķirība ir tā, ka mēs spējam pulcēt spēcīgus cilvēkus, mēs spējām veidot plašu atvērtu partiju, mēs spējam pieņemt nepopulārus lēmumus, piemēram, eiro ieviešana Latvijā. Kas jāmaina partijā? 1) Partijas Domes sēdes padarīt par vietu, kurs dzimst idejas. Es vēlos, lai partijas Dome kļūst par vietu, kur mēs formulējam viedokli un tiek veidota partijas politiskā pozīcija. Piemēram, frakcijā un valdē tika izdiskutēts jautājums par tautas vēlētu prezidentu, bet ne visi tika iepazīstināti ar argumentāciju, tāpēc fundamentāli jautājumi ir jāskata Domes sēdēs. Dome ir politiski stratēģisks centrs, bet valde ir taktikas centrs. 2) Visām “Vienotība” amatpersonām ir jādodas regulārās reģionālajās vizītēs. Amatpersonām ir jāzina, kādi ir aktuālie jautājumi reģionos. 3) Jānodala iekšējās lietas no ārējām. Iekšējās lietas ir jāizrunā atklāti iekšienē, bet publiskajā telpā jāsniedz jau formulēts partijas viedoklis un pozīcija.
             
Kāpēc cilvēki tomēr to neredz un balsot nevēlas, un šobrīd partijas reitingi ir zemi?
Edvards Smiltēns: Pirmkārt, tas ir saistīts ar skandāliem. Šie skandāli radās, jo netika pievērsta tūlītēja uzmanība un rasti risinājumi šī jautājuma normalizēšanā. Partijas reakcija uz risinājumu bija novēlota. Jūs, Dombura kungs, pieminējāt piemēru par Zaķa kungu. No mūsu puses bija nepieciešama ātrāka reakcija un rīcība. Šeit ir jāuzsver viena nianse – pret mūsu līderiem publiskajā telpā tika vērsts melnais PR, investējot līdzekļus avīzēs, reklāmas kampaņās. Līdz ar to, radās šaubas, vai šis gadījums ir reāls pārkāpums – it, kā likumi bija ievēroti, bet ētikas principi, tomēr nē. Mēs nedrīkstam turpmāk šādos līdzīgos gadījumos kavēties ar tūlītēju rīcību, partijai ir jāpieņem asi lēmumi. Par Zaķa kunga gadījumu, bija jāpieņem ātrāks lēmums – par viņa atstādīšanu vismaz no amata uz izmeklēšanas laiku, tas notika nedaudz vēlāk. Frakcija lēma par Zaķa kunga izslēgšanu no frakcijas, bet diemžēl nepietika balsu, jo statūti paredz 2/3 no balsu vairākuma. Šie ir gadījumi, kuri ļāvuši veidot sabiedrības neuzticību. Taču vēlos uzsvērt, ka partija ir novirzījusies no tiem mērķiem, kurus tā nospraudusi savos pirmsākumos, dibinot partiju – mēs iesaistām partijas darbā visu partijas biedrus, ieklausāmies reģionos un respektējam viņu viedokli, un, ka viņi veido politiskās partijas “Vienotība” politiku.
Andris Piebalgs: Pirmkārt, nevienai politiskai partijai ilgtermiņā nav viegli noturēt augstus reitingus, ir ļoti reti tādi gadījumi, it īpaši, ja tas ir saistīts ar varas partiju. Cilvēki kļūst skeptiskāki pret varas partiju, un cilvēkiem ir visas iespējas pāriet uz citu sev pievilcīgāku. Vēlētājiem radās zināms nogurums no “Vienotības”. Mums bija sarežģīts periods, sākot jau no vēlēšanām. Dombura kungs, Jūs uzdevāt jautājumu par Junkura mandātu. Junkurs nolika mandātu pēc paša gribas, un nākamais kandidāts ienāca Saeimā likumiskā ceļā. Ja partijas līderis netiktu ievēlēts Saeimā, manā skatījumā, tā ir problēma ar vēlēšanu likumu. Protams, šis stāsts tika izmantots un atspoguļots dažādi. Turklāt mums nebija pietiekami lielas saiknes ar mūsu cilvēkiem – ne tikai Rīgas organizācijā, bet arī citās, kur pārrunāt šos jautājumus.
Edvards Smiltēns: Nogurums, ko pieminēja Piebalga kungs, izveidojas tajā brīdī, kad nenotiek redzamāko politiķu maiņa. Tas ir jautājums par to, kā partijai nodrošināt pakāpenisku paaudžu maiņu, iesaistot visus partijas biedrus partijas darbā, dodot viņiem iespēju sniegt viedokli, izaugt un pilnveidoties, tādējādi veidojot jaunus līderus, kuri sniegtu jaunu pienesumu, ieguldījumu un atjaunotu sabiedrības uzticību.
Andris Piebalgs: Tas ir saistīts arī ar to, ka kopējais atbalsts pret partijām samazinās, partijas kļūst nepopulārākas. Tā ir konstitucionāla problēma. Daudz lielāka sabiedrības interese ir vērsta uz konkrētu personu. Iepriekš runājām, ka ir valstis, kur prezidents ir arī valdības vadītājs, kas palielina sabiedrības interesi sekot līdzi vēlēšanu procesam.
 Edvards Smiltēns: Kategoriski nepiekrītu, grozīt Latvijas Republikas Satversmi. Mēs esam parlamentāra demokrātija, jebkurš autoritārisma virziens, kas stiprina viena cilvēka pozīcijas, rada lielāku apdraudējumu un risku Latvijas drošībai un neatkarībai. Otrkārt, par vēlēšanu sistēmas maiņu – viena mandāta apgabaliem. Jo vairāk ir koalīcijas politisko partiju, jo sadrumstalotāka ir Saeima, jo grūtāk ir pieņemt lēmumus. Ja valstī būs viena mandāta apgabali, būs jāapmierina visu iesaistīto koalīcijas partiju intereses, tas apgrūtinātu lēmumu pieņemšanu, tas radītu valstī politisko nestabilitāti un apdraudējumu valsts drošībai. Uzskatu, ka šobrīd sistēma ir laba, Satversmē ir noteikts labs līdzsvars starp visiem varas atzariem, nedrīkst būvēt divus varas centrus. Mums ir jāsargā Satversme, mums ir jāpilnveido Satversmē minētais ar praktisku darbu.
Andris Piebalgs: Varu teikt, ka Latvijā ir izveidojošās daudzas reģionālās partijas. Ja mēs gribam teikt, ka politiskās partijas ir nozīmīgs elements esošajā valstī, tad mums ir jāatjauno uzticība, startējot vēlēšanās, iet pretī reģionālajām partijām. Tā ir nopietna konstitucionāla problēma, es nevaru pateikt, kāds ir šīs problēmas risinājums. Nevienu risinājumu nevar sasteigt. Valsts interešu labā, neviena doma (risinājums) nedrīkst tikt izslēgta apriori. Mēs dzīvojam dinamiskā pasaulē, viss mainās, nekas nav sastindzis, mēs nevaram atraut politisko sistēmu no tā, ko cilvēki grib.
Edvards Smiltēns: Šajā jomā “Vienotība” visu dara pareizi. Mēs esam diskutējuši, sēdušies pie viena galda ar reģionu partijām – Tukuma partija, Valmieras, Latgales, lai apvienotu kopējos spēkus. Reģionālās partijas strādā lokālā līmenī, risinot pašvaldību problēmas, bet valsts līmenī šie cilvēki ir “Vienotība” daļa, respektē koleģiāli pieņemtos “Vienotība” lēmumus, godprātīgi pilda savus pienākumus Saeimā. Šis ir pareizais problēmsituācijas risinājums, lai sasniegtu kopējos mērķus.
Kāds ir jūsu viedoklis, par to, cik partijā “Vienotība” ir pilnvērtīgu partijas biedru?
Edvards Smiltēns: Tie ir visi, ja nekļūdos, tie ir 2560 biedru un tie, kas regulāri maksā biedru naudu – 500 biedri. Par pilnvērtīgiem es uzskatu visus, jo ir tādi biedri, kuri aktīvi iesaistās partiju institūciju darbā, strādājot darba grupās, komisijās un ir tā daļa biedru, kuri maksā biedru naudu – tie ir atbalstītāji, kuri ir gatavi ziedot savu laiku vienreiz gadā, vienu reizi mēnesī, stundu nedēļā.  
Andris Piebalgs: Es arī teiktu, ka tie ir 2500. Jaunajai valdei ir neapšaubāmi jāstrādā pie šī jautājuma. Statūtos ir noteikts regulāri biedriem maksāt biedru naudu. Valde var izslēgt biedru no partijas, ja biedru nauda netiek maksāta 12 mēnešus. Biedru naudas maksāšana parāda, ka tu, kā biedrs esi piederīgs organizācijai.

Vai Jūs, kā potenciāls partijas vadītājs uzskatāt, ka ir jāizslēdz kāds no partijas biedriem? Ja jā, tad par ko?
Andris Piebalgs: Statūti dod tādu iespēju, bet šis instruments ir jāizmanto ļoti piesardzīgi. Es neesmu vēl partijas vadītājs un uzskatu, ka šobrīd nav neviens jāizslēdz. Sanākot jaunajai valdei, ir jāatgriežas pie šī jautājuma.
Edvards Smiltēns: Statūtos ir noteikti ļoti konkrēti gadījumi, par ko biedrus var izslēgt no partijas. Statūti paredz izslēgt, ja biedrs pārkāpj statūtos minētos punktus, vai citus normatīvos aktus. Nedrīkst pieļaut, ka biedri tiek dalīti divās daļās – parastie biedri, kurus izslēdz par ierakstu Twitter, un priviliģētie biedri, kuriem vienlaikus ir deputātu mandāts. Es gribētu panākt to, lai biedri izskaidro savus rīcības iemeslus, kādēļ tie ir rīkojušies tā un ne citādāk. Minimums ir publiskā atvainošanos. Valdei ir jālemj, par to, kā šī biedru rīcība atsaucas uz frakcijas darbu, partijas stabilitāti un tēlu sabiedrībā. Ja mēs neīstenosim principu – “viens likums, viena taisnība”, tas sagrauj cilvēku motivāciju darboties partijā. Ja mēs gribam panākt, lai partija “Vienotība” būtu vienota, rīcībspējīga, mums ir asi jāreaģē, un pieņemtie lēmumi jābalsta uz argumentāciju.

I Sadaļa – starptautiskās attiecības un drošība.
Kā partijai “Vienotība”, piedaloties šajā valdībā, skatoties uz drošības jautājumu ilgtermiņā, būtu jāveido Latvijas valsts politika?
Edvards Smiltēns: Uzskatu, ka apdraudējums valstij ir tas, ka 80% sabiedrības neuzticas varas institūcijām, puse iedzīvotāju neuzskata par vajadzīgu maksāt nodokļus. Jāstiprina ir cilvēku pārliecība, ka viņi grib aizstāvēt savu valsti. Drošība ir daudz plašāks jēdziens. Pirmkārt, tā ir robežu drošība un fiziskā drošība – Valsts policijas darbs un Latvijas bruņotie spēki. Uzskatu, ka nav nepieciešams obligātais militārais dienests. Otrkārt, sociālā drošība – cilvēki maksā nodokļus valsts sociālā budžetā, vecumdienās saņemot pensiju un veselības aprūpi, kas tiek finansēta arī no valsts pamatbudžeta. Treškārt, informatīvās telpas drošība – Latgales elektronisko mediju programma, sniedzot kvalitatīvu saturu par reģionos notiekošo. Ceturtkārt, ekonomiskā stabilitāte un drošība. Varšavas samita laikā tiks runāts par apdraudējumiem Eiropā un sabiedroto klātbūtnes nodrošināšanas palielinājumu Latvijā. Uzskatu, ka ir jānodrošina lielāka sabiedroto klātbūtnes nodrošināšana Latvijā. Aizsardzības politika tiek balstīta uz atturēšanās politiku – savas drošības un aizsardzības kapacitātes stiprināšanu, lai panāktu, ka pretinieku spēki izprastu situācijas nopietnību, un izprastu seku iespējamību iebrukšanas gadījumā (ļoti sāpīgi, neizdevīgi, un lieli zaudējumi).
            Problēma ir Zemessardzes ekipējuma nekvalitatīvais nodrošinājums, nepietiekamais ekipējums. Mums ir jāstiprina jaunsardze, kas iemāca jauniešiem sniegt pirmo palīdzību, savstarpējo sadarbošanos, ieaudzina jauniešos patriotismu, mīlestību pret valsti, domāšanu, izpratni par Latvijas valsti.
 
Andris Piebalgs: 1) Valsts drošība; 2) nelegāla robežu šķērsošana un 3) terorisms.
Situācija par valsts drošību, Krimas aneksijas rezultātā un turpmākajiem notikumiem Ukrainā, ir krasi mainījusies. Var skaidri redzēt, kā cilvēki dodas karot uz Austrumukrainu un brauc atpakaļ uz savu mītnes zemi. Pirmā atbilde – stiprināt NATO. Otrā atbilde – jauns risks par ASV prezidenta kandidāta Donalda Trampa izteikumiem par Amerikas militāro spēku klātbūtnes neesamību Baltijas valstīs. Ja Amerikāņi nav šeit, tad apšaubu, ka pārējie NATO spēki būs ieinteresēti nodrošināt savu klātbūtni Latvijā. Manā skatījumā tas maina aizsardzības politikas konceptu. Aizsardzības ministrs paredz, ka 2018. gadā būs 6500 karavīru, 8000 zemessargu, 3000 rezervistu, kopā veidojot 17 000 cilvēku, kas spēj nodrošināt valsts aizsardzību. Ņemot vērā šo risku (līdz šim esmu bijis skeptisks pret obligāto militāro dienestu), uzskatu, ka Latvijai ir nepieciešams obligātais militārais dienests, it īpaši tāpēc, ka vēlamies sasniegt 2% no IKP aizsardzības nodrošināšanai, līdz ar to katram būtu jāiesaistās savas valsts aizstāvībā.
Nelegālā robežu pārkāpšana. Pirmkārt, Latvijas Austrumu robežas pietiekama noslēgtība, cilvēku pietiekama skaita nodrošināšana, operatīva vadība. Latvijai ir jābūt proaktīvai, lai risinātu migrācijas jautājumu. Nelegāli nonākušie cilvēki Eiropā no Centrālās un Vidusjūras valstīm, ir jāsūta atpakaļ, savukārt tie cilvēki, kuri dzīvo bēgļu nometnēs, kuri devušies uz Eiropu no kara skartajām valstīm, mēs nacionālā līmenī varam lemt, cik daudz mēs spējam uzņemt šos bēgļus, lai sniegtu viņiem palīdzību. Latvijai ir iespēja stiprināt divpusējās attiecības ar Itāliju, nodrošinot Latvijas bruņoto spēku patrulēšanu Vidusjūrā, policistu nodrošinājumu tur uz vietas. Pārdalīšana nerisina problēmas būtību, bet gan savstarpējā sadarbība.
Terorisms – Eiropai ir jāveido valstu sadarbība, veicot analīzi draudu novērtēšanai, kā arī jāveido vienības, kas spēj darboties operatīvi un profesionāli.
 
Replikas, komentāri
 
Edvards Smiltēns: Bēgļi, kuri šķērsoja Latvijas robežu no Krievijas puses, 2015. gadā bija vairāk, kā 500, kas bija tikpat, cik bēgļu Latvijai bija paredzēts uzņemt no karstajām kara darbības zonām, par ko Saeimā izvērsās ļoti asas diskusijas. Kopā ar Iekšlietu ministriju mēs sagatavojām grozījumus Krimināllikumā, paredzot, ka personām, kuras organizē nelikumīgu cilvēku transportēšanu pāri robežai, ir piemērojams sods (naudas sods un līdzīgi), krimināllikums paredz arī 2 gadu cietumsodu par šāda veida pārkāpumiem.
 
Andris Piebalgs: Mēs varam skatīties uz Lietuvas pieredzi par obligāto militāro dienestu. Manuprāt, mums ir jāizmanto viss iespējamais potenciāls, lai parādītu, ka mēs nopietni vēršam uzmanību uz draudiem. Draudi ir reāli, ko pierādīja arī Krimas aneksija.
 
Edvards Smiltēns: Būtiski ir mainījies karošanas veids – hibrīdkarš. Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies, Ukrainā un Gruzijā – tie bija zibenskari, pēkšņi uzbrukumi. Tās ir izcili ekipētas, profesionālās vienības. Latvijai ir šādi profesionāli spēki, kā NBS, savukārt zemessardze un jaunsargi ir jāstiprina. Draudi nav tiešā veidā militāri, bet mums jānodrošina sociālā drošība, ekonomiskā stabilitāte, politiskā stabilitāte, ekonomiskā izaugsme, lai arī Latgalē dzīvojošie saprastu, ka Latvijā dzīvot ir labāk un drošāk, nekā pāri robežai. Tajā brīdī mēs ar gara spēku esam pret kara spēku.
 
Andris Piebalgs: Tā nav mana teorija, bet gan vispārējā teorija, kas norāda, ka, uzlabojoties militāro ieroču un pretraķešu sistēmai precizitātei, ir iespējama lielāka mēroga karadarbība. Pastāv trīs lieli draudi – 1) NATO – Krievija; 2) Saaudu Arābija un Irāna; 3) Turcija (Krievijas personā) – NATO. Mums ir jābūt gataviem draudu novēršanai.
 
Edvards Smiltēns: Mūsu drošība ir balstīta mūsos pašos, ātros ekipētos spēkos, un nākamais solis ir NATO 5. pants.
Iepirkumi
Runājot par neveiksmīgiem valsts iepirkumiem, Smiltēns norādīja, ka tiek strādāts pie tā, lai valsts iepirkumos tiktu dota iespēja izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, nevis lētāko cenu, jo lētākā cena ne vienmēr nozīmē kvalitāti.
 
Obligātais militārais dienests
Smiltēns uzsvēra, ka šobrīd esam aizsardzībai panākuši finansējumu 2% no IKP. Lai sagatavotu tos, kas būtu iesaucami obligātajā militārajā dienestā, mums šis finansējums būtu nepieciešams trīs, četri procenti vai vairāk, kas nozīmē, ka šī nauda izpaliktu veselības un izglītības nozarēm. Resursi jākoncentrē tur, kur tie visvairāk vajadzīgi. Viņš norādīja, Valsts aizsardzības spēju celšanai ir jāstiprina zemessardze, jaunsardze, sadarbība ar armiju, apmācot un apgādājot ar kvalitatīvu ekipējumu.
 

Sociālie jautāumi

Atbildot uz jautājumu, kāda būs “Vienotības” politika sociālo jautājumu risināšanai, ņemot vērā, ka Latvija ir viena no sociāli nevienlīdzīgākajām valstīm, Piebalgs uzsvēra, ka sociālajā politikā nav viegla ceļa, jāpārdala ļoti daudz līdzekļu, lai palīdzētu tiem, kam nav pietiekams ienākumu līmenis. Pareizais virziens ir Dānijas, Zviedrijas vai Somijas modelis. Tas nozīmētu lielāku nodokļu slogu, nodokļu pārdalu, progresīvo nodokļu sistēma. Viņš atzina, ka sociālajā sistēmā ir spraugas, taču kopumā sociālā sistēma Latvijā ir moderna, gudra un dzīvotspējīga, taču tajā nav pietiekami daudz naudas. Pēc OECD datiem 15% no IKP ir veselībai un sociālajai jomai, pensijām - 8%. Citās valstīs šis skaitlis ir 2 reizes lielāks. Ir divas milzīgas problēmas - viena trešdaļa cilvēku dzīvo uz nabadzības sliekšņa, jo īpaši cilvēki vecumā virs 60 vai ģimenes ar bērniem un vientuļie vecāki ar bērniem. Tādēļ uzreiz veicamie pasākumi ir pensiju indeksācija un sociālo pabalstu palielināšana. Bērni ir absolūti nepieciešami šajā valstī. Jāvirzās uz otro pensiju līmeni.
 
Smiltēns norādīja, ka demogrāfija ir problēma numur viens valstī. Ir jādomā ne tikai par to, kā pielāgot infrastruktūru jaunajai situācijai, bet bija jāpieņem smagi lēmumi, pakāpeniski palielinot pensionēšanās vecumu. Latvijā ir ilgtspējīga un droša sociālā sistēma, taču jautājums ir par to, cik tajā ir naudas. Ir 2,2 miljardi eiro sociālajā budžetā,  taču vidējais pensijas apmērs ir 277 eiro, bet 54% pensionāru saņem 350-350 eiro. Jaunajiem cilvēkiem jāsaprot, ka ir jāizrāda paaudžu solidaritāte un vispirms jāpalīdz tiem, kuru pensijas ir vismazākās, lai arī šie cilvēki izjustu pozitīvas pārmaiņas valstī. Pensiju indeksācijas modelī, kurā šobrīd ir divi kritēriji, jāievieš arī piemaksa par darba stāžu.

Attiecībā uz atbalstu ģimenēm, viņš norādīja, ka pabalstu jomā vērojami uzlabojumi, taču nepieciešama trešā bērna politika. Līdzekļi rodami ēnu ekonomikā, augstas pievienotās vērtības darbavietu radīšanā reģionos. Straujas un nepārdomātas izmaiņas nodokļu sistēmā nav vēlamas.
 
Pēc Piebalga domam, sociāli taisnīgi ir iet progresivitātes ceļu, ir jāizvēlas, vai gribam sociālu sistēmu vai zemu nodokļu slogu. Piebalga modelis ir sociāla sistēma.
 
Smiltēns - jāievieš diferencētais neapliekamais minimums. Minimālās sociālās iemaksas ieviešana ir pareizs solis, jo tas dos papildus naudu sistēmā, taču nav pareizi domāt, ka, paceļot minimālo algu, automātiski palielināsies pensijas un pabalsti.
 
Piebalgs: publiski pieejamai jābūt informācijai par to, cik katrs iedzīvotājs maksā nodokļos.
Runājot par sociālo jomu, Smiltēns norādīja, ka pensionārus, pirmkārt, uztrauc veselības aprūpes pieejamība, tādēļ jautājums numur viens ir - kur ņemt naudu veselībai? Konstruktīvs pieeja ir atcelt kvotu sistēmu. Nav pieļaujama situācija, ka slimot decembrī ir bīstami, jo ir izbeigušās kvotas.
 
Atbildot uz jautājumu, kā sociālo izdevumu palielināšana saskan ar “Vienotības” simtgades plānā pausto apņemšanos novirzīt veselības aprūpei papildus 3% no sociālās apdrošināšanas iemaksām, tātad, sociālo izdevumu samazināšanu, Piebalgs norādīja, ka tas bija saprātīgs priekšlikums esošajā budžeta ietvarā. Pacienta iemaksas nozīmē to, ka nav brīva pieeja veselības aizsardzībai un vislabāk var palīdzēt cilvēkiem virs 65 gadiem vai ģimenēm ar bērniem tad, ja viņiem būtu pieejami veselības aprūpes pakalpojumi. Priekšlikums bija labs, izvirzīts apstākļos, kad bija krīze, un žēl, ka valdība nesekoja šim priekšlikumam. Šobrīd nauda vajadzīga arī citiem mērķiem, tā vairs negaida. Šobrīd tie vairs nevarētu būt 3%, bet 1%. Katram eiro, kas ienāk veselībā, jāstumj ārā pacienta nodevas maksa, tādā veidā mēs palīdzētu cilvēkiem cīnīties ar nabadzību.
 
Smiltēns: reakcija būtu ļoti asa, ja mēs pateiktu, ka gribam paņemt 3% no sociālā budžeta tāda, kāds tas ir. Izrunājot ar ministrijām un uzņēmēju organizācijām, esmu mēģinājis atrast vidusceļu, jo galvenais mērķis ir dabūt naudu veselībai, nevis atņemt no sociālā budžeta. Tādā gadījumā būtu nepieciešams noteikt, ka šis ir konkrēti veselības nodoklis vai pielikt to plusā tiem 33,09%. Cilvēki un uzņēmēji Latvijā tam nav gatavi. Pareizā izeja ir pārskatīt iespēju šo finansēt no pamatbudžeta. Sociālajā budžetā esam pieņēmuši minimālo sociālo iemaksu, kas stāsies spēkā, kas ir labs starta kapitāls, tie būs 50 vai 100 miljoni, ko redzēsim tikai nākamajā gadā.
Pārējās jomās risinājumi nav tik ātri un zibenīgi, virziens, kurā jāstrādā, ir investoru un uzņēmēju piesaistīšana, lai panāktu to, ka ēnu ekonomika samazinās. Jo tas ir apburtais loks. Cilvēkam - uzņēmējam, kas redz, ka viņam ir jāsamaksā par savu mammu, lai viņa laicīgi nonāktu pie ārsta, rodas jautājums - kāpēc es maksāju nodokļus, ja tas tāpat ir uz mana rēķina? Ir jāpanāk sajūta sabiedrībā, ka nodokļi ir samaksāti pamatoti. Tas nozīmē veselības pakalpojumu groza pārskatīšanu, e-veselības ieviešanu - varbūt tur mēs varam ieekonomēt un kopumā meklēt līdzekļus pamatbudžetā.
 
Cilvēki ar nepārtrauktu darba stāžu 45 gadu garumā saņem 250 eiro lielu pensiju. Vai jūs pieļaujat, ka tā ir normāla pensija un kādai būtu jābūt normālai pensijai? 
 
Piebalgs: Tā, protams, nav normāla pensija, un tas būtu jāmaina. Mūsu ministrs Jānis Reirs strādā pie jautājuma, lai cilvēkiem ar lielu darba stāžu būtu lielākas pensijas.
 
Smiltēns: Kā jau teicu, pie pensiju indeksācijā jāievieš trešā kategorija, kas ir darba stāžs. Normāla pensija būtu tāda, kas būtu pielīdzināma vidējai algai valstī - tas būtu izcili. Bet minimālās algas apmērs ir tas, uz ko ir jātiecas. Problēma ir tā, ka budžetā ir par maz naudas, liela ēnu ekonomika. Viss pirmais pensiju līmenis aiziet pensiju finansēšanai.
 
Smiltēns: Ja gribam saņemt labas algas, jābūt uzņēmumiem, kas ražo produktus ar augstāku pievienoto vērtību, jo tad arī darbiniekiem būs lielākas algas, un tas nozīmē, ka jāinvestē izglītības sistēmā, jauniešos, kas palikuši Latvijā, lai viņi būtu spēcīgs un kvalificēts darbaspēks, kas arī nesīs naudu sociālajā budžetā.
 

Ko Jūs domājat par Autoceļu fonda atjaunošanu?

Smiltēns: No tā, ka izveidojam kādu speciālu fondu, budžetā kopumā naudas nekļūst vairāk. Pēdējos gados daudz izdarīts, Latgalē ceļu stāvoklis ir daudz labāks nekā iepriekšējos gados. Reālā problēma ir ar reģionu ceļiem, tādēļ nākamajā plānošanas periodā tiks investēts 1 miljards eiro ceļu infrastruktūrā, no kā daļa aizies arī reģionālajiem ceļiem. Ja izveidojam šādus speciālos fondus katrai jomai, tad mūsu elastība budžetā, piemēram, palielināt pensijas vai nodrošināt naudu veselībai vai izglītības reformai, tiek ierobežota.
 
Ceļiem neapšaubāmi ir jābūt prioritāte Latvijā, un caurskatāmību šajā jomā varētu uzlabot un saprotamāk par to komunicēt ar cilvēkiem, kuri maksā nodokļus, taču speciālais budžets ir nepareizs un nepalielina kopējo naudu, bet gan palielina birokrātiju un rada problēmas.
 
Kāda ir Jūsu attieksme par finansējumu reģionālajām slimnīcām un lokālajām slimnīcām? Vai finansējums katru gadu jāsamazina vai tomēr šīs slimnīcas jāattīsta un reālā pieejamība jāsaglabā?
 
Pēc Piebalga domām, jākoncentrējas uz slimnīcām, finansējuma samazinājums nav pareiza pieeja, jādod vairāk darba reģionālajām slimnīcām, jo tām ir pietiekami zināšanu un iekārtu, lai tiktu ar to galā. Vienīgais attaisnojums, kad izdala šādus pakalpojumus, ir tādēļ, lai samazinātos rindas. Bet tādā gadījumā ir nepieciešama, ka tiek nozīmēts, kur es varu veikt izmeklējumus, taču šobrīd informācija tiek apkopota vienreiz mēnesī un nav precīza laikā. Tās ir elementāras lietas, ko var izdarīt, bet ir jāskatās stratēģiski, jo katra manipulācija, ko veicam ārpusē, atņem naudu universitātes slimnīcām vai reģionālajām slimnīcām. Latvijas interesēs nav sadrumstalot šo procesu.
 
Smiltēns: Manuprāt, pati svarīgākā lieta ir darba dalīšana. Jānodefinē, kas ir šīs slimnīcas specializācija. Diemžēl demogrāfija mūs piespiež sakārtot sistēmu kopumā. Vieglākie gadījumi - tuvāk mājām. Smagākie gadījumi, smagas operācijas - tam jābūt centralizēti. Attiecībā uz reģionālajām slimnīcām “Vienotības” frakcija jau ir formulējusi savu viedokli - ir skaidrs, ka tas, kā tas izdarīts šobrīd, atņemot reģionālajām slimnīcām naudu un, nesakārtojot sistēmu, nav pieļaujams, jo veselības pakalpojumam ir jābūt pieejamam uz vietas. Ļoti svarīgi ir ieviest e-veselību, tas dod būtisku ieguldījumu sistēmas sakārtošanā. Otrs - precīzi noteikt pakalpojumu grozu, kas ļautu skaidrāk palūkoties uz situācijā kopumā.
 
Atbildot uz jautājumu par gatavību kļūt par valdības vadītāju, Piebalgs norādīja, ka kļūstot par partijas līderi, jākļūst arī par Ministru prezidenta amata kandidātu un kā konkrētu darbu, ko gribētu paveikt, Piebalgs minēja pacientu nodevas likvidēšanu.
 
Smiltēns kā galveno “Vienotības” darbu izvirzīja spēku apkopošanu un pretrunu likvidēšanu “Vienotībā”. “Mums ir 5 ministri un katrā ministrijā ir svarīgi izdarīt tās fundamentālās lietas, ko esam solījuši vēlētājiem. Bet tur, kur mums nav ministru, mums jāpiedāvā alternatīvas." Viņš atzina, ka partijas priekšsēdētājs ir vienlaikus Ministru prezidenta amata kandidāts un būtu gatavs to uzņemties, ja justu, ka aiz muguras ir reāls atbalsts, kā Valdim Dombrovskim 10. Saeimas laikā, jo tikai tad, kad katrs ir gatavs atbalstīt premjeru, ir iespējams paveikt lielus darbus.”

Kasjauns.lv / Foto: Evija Trifanova/LETA, EPA/LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS