Mākoņains
Rīga
-4°
Mākoņains
LV RU
Intervijas

Kārlis Streips: "Es vienkārši aicinu visai pasaulei attīstīt humora izjūtu" (51)

 
04.jūnijs 2016  08:12

Esmu cilvēks, kuram patīk gan ņirgāties, gan priecāties – saka žurnālists Kārlis Streips. Bieži izsaucis uguni uz sevi – gan ar kādu īpaši asu vārdu raidījumos, gan to, ka atklāti runā par homoseksuālismu, gan vadot dievkalpojumus, kaut arhibīskaps viņam liedzis dievgaldu.

Kārlis vienmēr sevi noslogo līdz pēdējam – tulko filmas, RīgaTV 24 vada radījumu "Vēlais ar Streipu", kā arī raidījumu radio, māca topošos žurnālistus Latvijas Universitātē.

Kārlis vienmēr sevi noslogo līdz pēdējam – tulko filmas, RīgaTV 24 vada radījumu "Vēlais ar Streipu", kā arī raidījumu radio, māca topošos žurnālistus Latvijas Universitātē.

Kārlim ir romantisks dzīvoklis čakiskajā Rīgas daļā, gandrīz mansardā. To bez viņa apdzīvo arī pelēki strīpains liela auguma kaķis Otto, jau padsmit gadu vecs. Kārlis vienmēr sevi noslogo līdz pēdējam – tulko filmas, RīgaTV 24 vada radījumu Vēlais ar Streipu, kā arī raidījumu radio, māca topošos žurnālistus Latvijas Universitātē.

Es jutos bagāts
– Kā domājat, vai cilvēks piedzimst ar žurnālista kaulu?
– Man šķiet, ka jā. Studentiem vienmēr saku – žurnālista talantu varam nospodrināt, bet iemācīt nevaram. Piemēram, to, kā būt gatavam uzdot jebkuru jautājumu jebkuram cilvēkam jebkurā brīdī.

– Atbraucāt uz Latviju jau kā televīzijas žurnālists?
– Nē, manai mammai piedāvāja Latvijas Universitātē mācīt angļu valodu, bet viņa to piedāvāja man. Pasniedzu arī VEF augstākajai vadībai, pirmo gadu nodzīvoju VEF profilaktorijā Georga Gailes ielā (smejas). Tur bija jauki – pašam sava istabiņa, kundzītes baroja, nelaida laukā bez brokastīm, ja pavēlāk vakarā nācu mājās, vienmēr bija smuki šķīvis nolikts. Ja kāds man zvanīja, tantuks skrēja uz trešo stāvu pasaukt.

– Jūs nebiedēja krasās dzīves līmeņa pārmaiņas?
– Vienmēr esmu juties labi, lai kur es būtu. Man Latvijā bija nodrošināta dzīvesvieta, jumts virs galvas un nenormāli daudz darba, jo angļu valodu mācīju arī Tautas frontes cilvēkiem, palīdzēju ar “Atmodas” rediģēšanu. Man nebija laika skatīties apkārt un domāt – kur es tagad esmu? Kas man būtu jādara? Padomju rubļi krājās atvilktnē, jo nebija, kur tos tērēt.

– Zināmā mērā pat jutāties bagāts?
– Es jutos bagāts. Piemēram, Tautas frontei mēģināju iestāstīt, ka man nevajag maksāt, viņi teica – tā nevar! Tā es reizi mēnesī gāju uz ceturto stāvu, saņēmu naudiņu, nogāju uz pirmo un noziedoju atpakaļ. Gada beigās naudu, kas man bija sakrājusies, izmantoju, lai sarīkotu vienu grandiozu prombraukšanas tusiņu “Kristapā”.
 
Pats sev patīku
– Esat teicis, ka esat vienpatis.
– Jā. Lielākoties.

– Varbūt par tādiem kļūst īpaši jūtīgi cilvēki, kuri baidās apdedzināties?
– Visiem ir nācies attiecībās apdedzināties. Manā gadījumā centrālā lieta ir tā, ka es pats sev patīku. Man patīk sava kompānija. Un es pavisam labi jūtos šajā krēslā ar grāmatu, žurnālu vai televizoru, un man nav par visu varu vajadzīgs kāds, kas ir blakus. Ja katram cilvēkam kaut kur pasaulē ir sava perfektā otrā pusīte, tad manējā dzīvo Austrālijā, un es nekad viņu neesmu saticis (smejas).

– Jūs droši vien esat piedzīvojis mīlestību?
– Ir bijušas attiecības, jā.

– Bet nevarat teikt, ka tā bija īstā?
– Nu, kā to ņem. Tajā brīdī, kad bija attiecības, tā bija. Kad izjuka, vairs ne.

– Jo mēs maināmies?
– Jā. Specifika ir tā, ka man vienmēr ir daudz vairāk naudas nekā otram cilvēkam, un tas uzliek kādu štampu attiecībām. Jo vai nu otrs līdz ar to kļūst ļoti gribīgs, vairāk un vairāk, vai vienkārši kaunas, ka kāds cits par viņu maksā.

– Un kā tikt ar tādu situāciju galā?
– Nu, es vienkārši maksāju (smejas). Ja man tā otra cilvēka kompānija patīk, mēs ejam kur paēst vai uz kultūras pasākumu, man nav žēl.

– Jūs joprojām rīkojat tusiņus?
– Man šeit ir ģimene. Pēc tam, kad mamma nomira, tēvs pārcēlās uz Latviju un apprecējās vēlreiz. Sieva nāca komplektā ar diviem bērniem, kuri tajā laikā vēl bija maziņi, bet tagad ir pieauguši, apprecējušies, pašiem ir bērni. Līdz ar to Lieldienās, Ziemassvētkos man ir sava ģimene. Tagad esmu onkulis sešiem bērniem – gan Amerikā, gan šeit.

– Nāk vasara. Jums, tāpat kā citiem latviešiem, neironi sāk vibrēt, ka gribas jūru, mežu, ezeru, pļavu?
– Vienīgais labais, ko par laukiem varu teikt, – ka no tiem ir iespējams atgriezties pilsētā. Esmu audzis Čikāgā, kurā ir vairāk iedzīvotāju nekā trīs Baltijas valstīs kopā, un esmu ļoti, ļoti izteikts pilsētas puika. Pie jūras aizbraukt šad tad ir jauki. Man ļoti patīk, ka Kurzemes jūrā jābrien kilometri, līdz tā ir pāri ceļiem, un tad pēkšņi – milzīgs kritiens. Nezinu, kas tas par plauktu tur uztaisīts.
 
Visi dzied, es raudu
– Dažus cilvēkus Dievs svētī ar darbu.
– Ļoti iespējams. Man, piemēram, patlaban datorā ir kādi seši septiņi teksti, kas gaida tulkošanu. Kad nācāt, rakstīju televīzijas raidījumu šim vakaram. Man vienmēr ir ko darīt, un es vienmēr par to priecājos. Protams, daļēji nelaime ir tā, ka darbs ir datorā, kurā ir arī internets, un tas var būt bezgala aizraujošs. Uzklikšķini vienu, tur ir links uz ko citu, pacel galvu, un četras stundas pagājušas. Bet esmu diezgan disciplinēts.

– Skatoties “Vēlais ar Streipu”, galvenā sajūta ir tā, ka jums patīk runāt uz cilvēkiem.
– Man patīk informēt, izklaidēt. Diezgan daudz esmu darbojies improvizācijas teātrī.

– Stāstos iepinat arī daudz personīgās pieredzes.
– Jā, tagad grasos stāstīt par 4. maiju. Tajā dienā biju Augstākajā padomē un sēdēju telpā, kur tulkoju lielam baram ārvalstu žurnālistu. Kad sākās balsojums, skaitīju līdzi, un, jo tuvāk nonāca pie vajadzīgā skaitļa, jo vairāk skatījos grīdsegā, jo zināju, ka, ja ar kādu saskatīšos, sākšu raudāt. Tas bija tik triumfāls mirklis. Pēc tam iegājām plenārsēžu zālē, visi dziedāja Dievs, svētī Latviju, izņemot mani. Jo es raudāju.

– Kā jums šķiet, vai Latvijai ir iespēja pārvērsties par policejisku valsti? Jaunumi ar banku atskaitēm, tiesa piespriež portālam TVnet 130 tūkstošus par viedokli, karikatūru…
– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Augstākā tiesa pateiks – neesiet smieklīgi. Kas attiecas uz banku papīriem, cik saprotu, vidējam Latvijas iedzīvotājam nav ko raizēties. Bet zinām par politiķiem, kuri glabā milzīgas summas zeķē, noraksta īpašumus uz sievas vārda. Kad man pienāks anketa, es uz to paskatīšos, pasmaidīšu un, protams, aizpildīšu. Jo, kā to ņem, Sandra Kalniete man ir sena draudzene no Tautas frontes laikiem, vai sanāk, ka esmu saistīta persona?

– Es gluži nedraudzējos ar politiķiem, bet intervēju viņus, vai tas skaitās...
– Man raidījumā bija Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājs, un es viņam uzdevu šo jautājumu – tagad esmu jūs intervējis, vai esmu politiski saistīta persona? Viņš teica – absolūti nekādā gadījumā nē.

– Tad jau zobārsts arī varētu būt...
– Tieši tā. Man šķiet, viņi neaizies līdz tādam absurdam.
 
Kā palaist muti
– Iespējams, mums nav īsti skaidrs, kā uztvert karikatūru. Kad nogalināja Charlie Hebdo žurnālistus, bija skaidrs, kurā pusē esam. Bet vienmēr būs kāds, kas apvainojas. Lai gan tiesāšanās, protams, ir demokrātiskāka par automātu.
– Nu, katram ir tiesības tiesāties, būt apvainotam... Es vienkārši aicinātu visai pasaulei drusku vairāk attīstīt humora izjūtu. Ja tev nepatīk, neskaties.

– Karaļiem bija āksti, kam ļāva palaist muti.
– Bet tie bija darbā pieņemti cilvēki. Ja vienkāršs zemnieks... tas būtu kas cits.

– Kā domājat – vispār ir tādas svētās govis, tabu, kam nedrīkstam ķerties klāt?
– Manuprāt, nē.

– Mēs drīkstam smieties par visu?
– Jā. Vienīgais, man šķiet, ka jebkurai sabiedrības grupai ir tiesības noteikt, kā to sauc. Mēs nelietojam vārdus nigers, žīds un pederasts attiecīgi par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem un gejiem. Jo tā nav jokošanās, bet rupjība.

– Bet gaumīga karikatūra par homoseksuālistiem būtu pieļaujama?
– Protams!

– Tāpat kā par nāvi?
– Jā. Es pats zinu daudzas rupjas anekdotes (smejas).

– Ir melnas anekdotes pat par bērniem un ķermeniskām nepilnībām.
– Arī. Es gribu cerēt, ka tās cilvēki stāsta diezgan izmeklētā lokā. Bet mūsdienās ir mežonīgie rietumi – internets, kur cilvēki jūtas tā, ka var teikt jebko. Lasot to trakumu, vienmēr pie sevis domāju – vai tu to rakstītu, ja blakus stāvētu mamma? Vai tu man to teiktu acīs? Cilvēki uzskata, ka viņi internetā ir anonīmi. Patiesībā tā nav. Portāls zina, kur ir piereģistrēta adrese, no kuras nācis attiecīgais teksts. Pētījums konstatēja, ka darbdienas laikā 60–70 procenti anonīmo komentāru nāca no valsts un pašvaldību iestādēm.
 
Vai mīlestība ir arguments?
– Vai ir pētījums, ko psiholoģiski tas nozīmē – kādu velnu vai žulti mēs sevī nesam?
– Katram var gadīties brīdis, kad nu dikti gribas kādam kraut pa purnu, bet esam audzināti, ka tā nevar. Tas, šķiet, ir galvenais jautājums. Jo es personīgi esmu cilvēks, kas ņirgājas par lietām. Es priecājos par lietām. Līdz ar to saprotu, ka citiem ir tiesības ņirgāties un priecāties par mani, tikai – kamēr tas notiek kādos puslīdz civilizētos rāmjos.

– Diskusijā starp lesbiešu un geju biedrību un sabiedrību mani mazliet pārsteidz tas, ka arguments nav mīlestība. Vai tā matērija ir par smalku, jūtīgu, netveramu?
– Mīlestība ir subjektīvs jēdziens. Tas nav kas tāds, ko varam definēt kā viens plus viens ir divi. Man šķiet, politikā lielākoties ir pārliecība, ka vidējais latvietis ir aizspriedumains, tāpēc vieglāk ir nedarīt neko, nevis atzīt, ka esam 21. gadsimtā, Eiropas Savienības un Eiropas Padomes dalībvalsts. Tā nonākam pie ļoti lielas liekulības. Pirms gadiem septiņiem Eiropas Padome pieņēma ļoti konkrētu rekomendāciju komplektu, kā izturēties pret Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) kopienas cilvēkiem. Un arī Latvija parakstīja šo dokumentu.

– Kas tur rakstīts – kā ir jāizturas?
– Tās bija pretdiskriminācijas rekomendācijas. To lasot, biju tik izbrīnīts, ka piezvanīju uz Eiropas Padomes vēstniecību un jautāju – vai Latvija tiešām to parakstīja? Viņi teica – jā, mums nav nekādu problēmu ar to dokumentu! Taču tās ir rekomendācijas, ne konkrēts likums, kas visiem būtu jāievēro. Bet Saeima pieņēma bēdīgi slaveno laulības pantu, lai Ainars Šlesers varētu demonstrēt, cik ļoti viņš ir mačo, lai gan Civillikumā jau bija teikts, ka laulība ir vīrietis un sieviete, un nebija vajadzības to darīt. RīgaTV 24 Preses klubā Hosams Abu Meri teica, ka Saeimā droši vien ir kādi seši cilvēki, kas noteikti balsotu par partnerattiecību likumu. Pat ne par viendzimuma laulībām. Un tas, piedodiet, ir vienkārši intelektuāls slinkums. Kūtrums, pārāk liela pakļaušanās kādai iedomātai sabiedrības pretestībai. Igaunija varēja pieņemt partnerattiecību likumu, nevienam gabals nenokrita. Čehijā geju laulības ir bijušas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Amerikā Augstākā tiesa pateica, ka vajag atļaut visā valstī.

– Kad pateica?
– Pagājušā gadā jūlijā. Un histērija ir milzīga – tagad, piemēram, ir jautājums par to, vai man kā beķerim ir tiesības necept kāzu kūku diviem vīriešiem vai divām sievietēm. Bet tas ir absurds, jo – ja es precētos ar vīrieti, es negribētu pirkt kāzu kūku no kāda, kas mani diskriminē.

– Jo ir taču vēl trīs citas beķerejas.
– Jā, nākamā beķereja uzliktu šilti: “Lūdzu, geji, nāciet šurp, mēs uztaisīsim perfektu kūku!”

"Specifika ir tā, ka man vienmēr ir daudz vairāk naudas nekā otram cilvēkam, un tas uzliek kādu štampu attiecībām," viņš saka.

"Specifika ir tā, ka man vienmēr ir daudz vairāk naudas nekā otram cilvēkam, un tas uzliek kādu štampu attiecībām," viņš saka.

 
Par dušām un tualetēm vai cilvēkiem
– Daudzi neaizdomājas, kas notiek, ja homoseksuāls cilvēks tiek spiests apprecēties ar pretējā dzimuma pārstāvi. Tā nav laimīga ģimene.
– Tas pirmām kārtām ir negodīgi pret to sievieti.

– Un arī pret bērniem, kas dzimst ķeksīša pēc. Zinām no slavenu cilvēku dzīvēm, kas tā ir par traģēdiju mūža garumā visiem tajā iesaistītajiem.
– Stambulas konvencija ir par vardarbības novēršanu pret sievietēm un ģimenēs, ko mūsu valstī nevar pieņemt tāpēc, ka tur ir runāts arī par dzimuma definīciju. It kā tam būtu kāds sakars ar to, ka džeks piekauj savu sievu. Nē, mēs negribam mācīt, ka dzimums mūsdienās nav gluži tas viens un viens, kas vienmēr bijis, vīrietis un sieviete. Ir vīrieši, kas kļūst par sievietēm, un otrādi. Gandrīz bez izņēmuma saka – es visu mūžu esmu juties nepareizajā ķermenī, un tagad man ir iespēja to mainīt. Amerikā tagad ir lielas diskusijas par to, kurā tualetē šie cilvēki ies. Atkal absurds.

– Vai kurās dušās ies akvaparkā.
– Tieši tā. Ja esi vīrietis, kas pilnīgi kļuvis par sievieti, tad tu esi sieviete. Varbūt citas padomās, ka baigi muskuļaina (smejas), bet tas arī viss. Krāniņa jau viņai nebūs.

– Arī baznīca zināmā mērā ir policejiska – jums aizliedz iet pie dievgalda.
– Jā. Tieši genderisma jautājumā baznīcas ir sākušas ņemties par to Stambulas konvenciju. Bet tajā Bībelē, kuru visi lieto, Jāņa Evaņģēlijā Jēzus ir teicis – Ikviens, kurš man tic, iemantos mūžīgo dzīvību. Viņš teica – mīliet viens otru, nevis – šķirojiet cilvēkus pēc kategorijām. Jēzus pats tikās ar prostitūtām, naudas iekasētājiem, spitālīgajiem... Pasaulē ir ļoti daudz baznīcu, kuras gājušas līdzi laikmetam, pat katoļu šā pāvesta izpildījumā ir atzinusi, ka nav iemesla šķirtam cilvēkam liegt dievgaldu. Francisks ir teicis par gejiem – ja tas ir dievticīgs cilvēks ar labu sirdi, kā gan es tur varu iebilst? No tā neizriet, ka Romas katoļu baznīcā ir mainījusies politika, bet vismaz ir šis atzinums.
 
Iedvesma no Dieva
– Vai soli pa solītim baznīca kļūst cilvēkmīlošāka?
– Tikai ne pie mums. Līdz Romas katoļu arhibīskapam tas, ko teica Francisks, nav nonācis, viņš intervijās turpina muldēt par to, kāpēc cilvēki ir geji, it kā viņš būtu kāds ģenētiķis. Luterāņiem savukārt ir uzsēdies Vanags, kura dēļ, cita starpā, Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur luterāņu baznīcai nav komūnijas līguma ar anglikāņu baznīcu. Un tas ir tāpēc, ka Jānis Vanags ir izdomājis, ka nevajag ordinēt sievietes. Tāpēc Latvija ir vienīgā valsts, kura nepiedalās šajā ļoti lielajā, pozitīvajā, svētītajā līgumā.

– Vai tā ir īpaša draudze, kurā jūs noturat dievkalpojumus?
– Anglikāņu draudze Rīgā. Es tur gāju, vēl pirms Jānis Vanags pasludināja, ka geji nedrīkst iet pie dievgalda viņa baznīcā. It kā kādam tas uz pieres būtu rakstīts. Amerikā mēs nebijām īpaši baznīcā ejoša ģimene, Lieldienās – varbūt. Es gāju svētdienas skolā, bet tas arī viss. Kad sāku šeit dzīvot, gāju uz dievkalpojumiem Doma baznīcā, tas bija sarežģīti, tur bija gados ļoti vecs mācītājs Liepiņš, kuram pielikts palīgmācītājs, kas Liepiņam acīmredzot nepatika. Palīgmācītājs teica sprediķi, un tad Liepiņš kāpa kancelē it kā teikt draudzes paziņojumus, bet patiesībā tas bija otrs sprediķis. Tad izlasīju, ka misionārs no Amerikas brauc atvērt draudzi angļu valodā, tūliņ pieteicos.

– Tad nav tā, ka Vanags jūs padzina no Doma?
– Nē. Un, kas vēl interesantāk, kad anglikāņu draudzē bija Kenterberijas arhibīskaps, arī Vanags tur bija. Viņš Dieva galdu man nedos, bet no manas rokas pats to ir saņēmis.

– Oho! Ar ko atšķiras jūsu runāšana Vēlais ar Streipu no dievkalpojuma?
– Nu, dievkalpojums, protams, ir mierīgs. Bet arī tur man ir ko teikt. Es neesmu mācītājs – ir svarīgi to uzsvērt. Esmu lajs, kas reizēm vada dievkalpojumus, kad mācītājs ir kur citur. Man šķiet, ka reliģija, pirmkārt, ir cilvēku atbrīvošana.

– No kā?
– Sirds atbrīvošana mīlestībai. Pret Dievu un citiem cilvēkiem. No tā izriet, ka reliģijā nedrīkst būt nekādas diskriminācijas. Bībele māca to pašu, ko mammiņa, kas ir sirdī, sirdsapziņā. Bet pilnīgi skaidrs, ka Bībeli rakstīja cilvēki. Runa ir par Dieva iedvesmu, taču to nevar kā īpaši piefiksēt. Otrkārt, ir vesela sērija tā dēvēto apokrifisko evaņģēliju, kuri palika ārpus Bībeles. Vienā, piemēram, teikts, ka sievietes vispār nav tiesīgas nonākt debesīs. Acīmredzot pat tad tika nolemts, ka tas ir drusku par daudz! (Smejas.) Tāpēc ņemt tūkstošiem gadu vecu tekstu, lai lemtu par sabiedrisko iekārtu un politiku mūsdienās manā uztverē ir absurdi, jo vairāk – konkrētus pantiņus no Mozus trešās grāmatas par to, ka vīriešiem nevajag pārgulēt ar vīriešiem, un ignorēt, ka tajā pašā nodaļā ir runa arī par garneļu neēšanu, bārdas neskūšanu, tetovējumu aizliegšanu un tamlīdzīgi.

– Jūs Bībeli uztverat kā daiļdarbu, metaforu?
– Jā. Kā metaforu. Vecā Derība bija lielākoties instrukcijas nomadiem par to, kā dzīvot tuksnesī. Un arī kā daiļliteratūru, jā. Nebija brīdis, kad visa pasaule bija apklāta ar ūdeni, jo kur tā dūja uzturējās 40 dienas? Mozus pirmajā grāmatā ir Ādams, Ieva, divi dēli, viens dēls nomušī otru, un tad stāsts pārlec tālāk, kur ir grupa cilvēku – no kurienes?! Ja pēc Bībeles – viss sākās vēlreiz pēc lielajiem plūdiem, jo tad bija tikai Noass un viņa sieva. Tas nu nekāds zelta pāris nebija – viņš bija alkoholiķis ar visu no tā izrietošo. Tad mūsu ģenētikas fonds ir diezgan smagi kompromitēts (smejas). Bet Bībele un ticība kā tāda ļauj drusku vairāk padomāt pašam par sevi. Kad esi lūgšanā, tā ir kā saruna starp tevi un Dievu, bet patiesībā – arī pašam ar sevi, padomāt par to, kas dzīvē ir labi patlaban un kas varētu būt labāk. Reliģija drusku uzliek tam rāmi.
 
Pieteica dzīvesstila maiņu
– Jūs atceraties to dienu, kad pateicāt vecākiem, ka esat gejs?
– Nosacīti. Vispirms pateicu māsai. Braucām mašīnā, es izslēdzu radio un teicu – man tagad tev ir kas sakāms. Pateicu, ka esmu gejs, bija tāda pauzīte, un māsa jautāja, vai tagad mēs atkal varam ieslēgt radio. Ar to arī viss bija pateikts. Mammai pateicu pirmajai, pēc tam palūrēju, ka viņa dienasgrāmatā ierakstīja: “Kārlis šodien pieteica dzīvesstila maiņu.”

– Ļoti normāls teikums, ne?
– Jā! Un tad pateicu arī tētim. Manā uztverē vienmēr bijis tā – jo labāk izglītoti vecāki, jo ticamāk, ka viņiem nebūs problēmu ar dēlu, kas ir gejs. Man tētim bija doktora grāds ķīmijā, mammai – maģistra grāds mākslā. Viņa bija gājusi Čikāgas Mākslas institūtā, un es pilnīgi noteikti nebiju pirmais gejs, ko viņa mūžā bija satikusi.

– Viņa redzēja, ka cilvēki dzīvo arī ar citādu orientāciju.
– Tieši tā. Atceros, kad man bija gadi astoņi, mamma paņēma mani līdzi uz Mākslas institūtu. Tur bija profesors Čemberss, un viņam bija šalles, rokas pa gaisu un viss pārējais. Stāvēju un domāju – es kaut ko te atpazīstu.

– Pat bez īpašas informācijas sajutāt?
– Droši vien. Jo to, ka man patīk puikas, zināju, kad biju vēl bērns. Un tajā ziņā esmu laimīgs cilvēks, jo nekad mūžā neesmu uzskatījis, ka esmu slims vai kaut kā nepareizs.

– Kā bija augt starp trim māsām?
– Es esmu vecākais. Mēs esam divās grupās: man ir divus gadus jaunāka māsa, un tad māsa, kura ir desmit gadu jaunāka par mani – man ir aizdomas, ka tas bija kas negaidīts ģimenē, jo ir arī par mani vienpadsmit gadu jaunāka māsa, kas tika radīta, lai jaunākajai būtu, ar ko spēlēties. Tā esmu izdomājis. Katrā gadījumā, kad mamma bija gaidībās, es teicu – gribu brālīti, gribu brālīti, un biju šausmīgi sašutis par pirmo māsu. Kad gaidīja otru, atkal domāju – brālīti, brālīti! Bet atkal māsiņa. Ar visām trim māsām esam labi draugi. Reizi gadā es vasarā divas nedēļas pavadu Čikāgā.

– Ieelpojat to gaisu? Ir sajūta, kā atgriežoties dzimtenē?
– Nezinu. Pirmos gados, kad te dzīvoju, teicu – nu, vēl viens gads Latvijā, tad obligāti braukšu mājās. 1995. gadā ievācos šajā dzīvoklī, un kopš tā laika manas mājas ir Latvijā. Man ir 55 gadi, ja es tagad pēkšņi izdomātu braukt uz Ameriku, nezinu, ko es tur darītu. Diez vai man būtu radioraidījums, ko klausās visā valstī, un televīzijas raidījums, ko skatās daudzi cilvēki.

Kārlis Streips: "Es vienkārši aicinu visai pasaulei attīstīt humora izjūtu"

 
Talantu ģenerāltīrīšana
– Reiz spiestā kārtā aizgājāt no radioraidījuma, arī no televīzijas – izsaucāt uguni uz sevi. Jūs ar saviem studentiem runājat par šo pieredzi?
– Nu, tā – smaidot, jā.

– Pelnus uz galvas neberat?
– Nē. Abos gadījumos tam patiesībā ar mani nebija nekāda sakara. Respektīvi, ar to, ko biju teicis. Tas, ko teicu par maukām LTV – zaļie zemnieki nejūtas apvainojušies. Bet tas bija laiks, kad LTV Edgara Kota izpildījumā notika talantu ģenerāltīrīšana, un es jau nebiju vienīgais, kas no turienes pazuda.

– Vienkārši devāt iemeslu no jums atbrīvoties oficiāli?
– Tieši tā. Iepriekšējā vasarā viņš bija sacēlis milzīgu skandālu, ka Vienotības reklāmā ar skatu no lietussargu revolūcijas biju redzams arī es.

– No jums varbūt baidās?
– Nu, esmu tas amerikānis, kurš te atbrauca un uzsēdās visiem uz kupra (smejas).

– Jūs augāt ar Selindžera un Keruaka idejām? Vai tas bija jau cits laiks?
– Cits gan. Lasīt pratu jau trīs gadu vecumā, zināju ciparus. Kad ierados bērnudārzā, nemācēju nevienu vārdu angļu valodā. Skolotāji bija šausmās, teica – bērns ir amerikānis. Vajag ar viņu angļu valodā runāt! Mamma pieklājīgi smaidīja, māja ar galvu, bet mājās turpinājām runāt tikai un vienīgi latviski. Kad apguvu angļu valodu, paskatījos apkārt un domāju – visi šie bērni ir baigie idioti! Es māku lasīt, viņi nemāk, zinu, ka viens plus viens ir divi, viņi nezina. Tas beidzās ar to, ka pēc sešām laimīgām nedēļām pirmajā klasē mani aiz čupra izrāva un ielika otrajā.

– Tas cēla pašapziņu?
– Kad tev ir septiņi gadi, tu esi pilnīgi citā vidē, par gadu jaunāks un sprīdi gudrāks, tas nav nekas pozitīvs bērnam. Amerikā tā vairs nedara.

– Jums ir vajadzējis daudz izturības...
– Varbūt. Esmu cilvēks ar diezgan biezu ādu. Mani īpaši netraucē tas, ka ir kāds, kas vēlas par mani pateikt ko nesmuku.

– Uzskatāt sevi par diezgan eksaktu cilvēku?
– Patiesībā par diezgan nekārtīgu, bet, kad vajag, protu sevi saglabāt rāmjos.

– Jums ir diezgan analītisks piegājiens – vai saprotat, ka kristietība iet mazliet mistiskajā virzienā?
– Reliģija ir viena mistiska būšana. Kristietība pieprasa ticēt, ka vienu vienīgu reizi visas cilvēces vēsturē kāds ir piedzimis no nevainīgas sievietes, nogalināts un atkal augšāmcēlies.

– Jūs tam neticat?
– Empīriski es tam nevaru ticēt. Vajag skaidri saprast, ka tas, ko viņš izveidoja, nekāda rožu dobe nebija. Romas katoļu baznīca nodarbojās ar indulgenču tirgošanu, krusta kariem un visādiem briesmīgiem nedarbiem. Luterāņi ir tikai tāpēc, ka Luteram tas viss apnika un viņš piesita papīru pie baznīcas durvīm. Anglikāņi ir tāpēc, ka karalis Henrijs VIII nevarēja krāniņu biksēs turēt.

– Bet kam jūs ticat – mūžīgai dzīvošanai, debesīm?
– Es drīzāk esmu tendēts domāt par mūžīgu mieru, man tas patīk labāk.

– Debesīs droši vien nebūs jāstrādā, beidzot varēs atpūsties.
– Nu, ja debesīs būs televīzija, tad es labprāt tur pieteikšos!

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS