Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

75 gados – Jadvigas kundzei dzīve uz pilnu klapi. Ar brūtgānu un jauniem mērķiem (69)

 
05.jūnijs 2016  07:46

Dzīvē ir ļoti daudz saules un brīva vēja – tikai jāmāk to noķert. Jadviga Reneslāce ir piemērs tam, kā vēl sirmā vecumā var aktīvi sportot, aizraut cilvēkus, kopt savu biznesu un... piedzīvot arī romantiskas attiecības.

75 gados – Jadvigas kundzei dzīve uz pilnu klapi. Ar brūtgānu un jauniem mērķiem

Jadviga apgalvo, ka viņu pazīstot vai puse Rīgas. Tik daudziem viņa mācījusi sērfot, braukt ar ūdensslēpēm, nesēdēt mājās, bet ķert vēja asti un sauli kā zelta bizi apsiet ap galvu – lai domas gaišākas. Jau daudzus gadus Ķīšezera krastā ir viņas sporta klubs Ziemeļvējš – bagāts ne ar ārēju glanci, bet profesionalitāti, možu garu un pateicību par to, ko daba dāvā par velti, – ūdeni, saules un vēja saspēlēm. Tām pa vidu ir cilvēks, kurš, rūpju nomākts, nostājas uz dēļa un ļauj sevi ienest ezerā. Pēc stundas viņš atgriežas ar izpūstu galvu, labas enerģijas pilnu ķermeni, skaidrām domām un gaišu sirdi.

Pērn Jadviga ar skaļu blīkšķi nosvinēja 75. dzimšanas dienu – no jauneklīgi skaļās mūzikas mākoņi tajā dienā virs Ķīšezera skrēja palēkdamies, un Jadviga dejoja tā, ka Parīzes slavenajās sarkanajās dzirnavās viņu bez konkursa pieņemtu karstasinīgākajam kankāna numuram. Viena istaba viņas Raunas ielas dzīvoklī bija jāatvēl sadāvinātajām puķēm...
 
Vēja sapūstie
VEF automehāniskā ceha priekšnieks Vilnis Reneslācis par Jadvigu bija desmit gadu vecāks. Ļoti mierīgs pēc dabas, taču mīlestība nāk ar saviem vējiem un liek cilvēkam darīt ko pārgalvīgu. Vilnis piedāvāja izbraukt ar ūdensslēpēm. Jadviga piekrita, un ar viņu bija cauri – iemīlējās gan Reneslācī, gan vējā, saulē un ātrumā. Galu galā ar ūdenssportu viņa aizrāvās daudz kaismīgāk par Vilni – sāka nopietni trenēties, piedalījās sacensībās, pelnīja medaļas un šajā vaļaspriekā ievilka arī kolēģus, kā arī pārliecināja arodbiedrību, ka ir vajadzīga sava sporta bāze Carnikavā pie Gaujas. Tika iepirktas laivas, slēpes, kuteri, ūdensvelosipēdi. Pēc padomju varas sabrukšanas daudz kas no tā bija par pamatu Jadvigas biznesam, kad viņa pie Ķīšezera nodibināja savu ūdenssporta klubu Ziemeļvējš.

Ar Vilni Jadviga nodzīvoja 35 gadus. Zaudēt dzīvesdraugu bija ļoti smagi. Lai gan tas notika pirms piecpadsmit gadiem, viņa joprojām ar siltumu balsī runā par savu Vilni. Viņš bija Jadvigas Dzīves Vīrietis. Ne pats muskuļotākais un izskatīgākais, bet – labākais noteikti. Ar savu toleranci rāmais vīrs bieži vien līdzsvaroja viņas karstasinību. Jadviga iecerēja, un Vilnis realizēja. Kad vietā pie Misas, kur atradās viņu koka namiņš, nolēma ierīkot pionieru nometni, Jadviga izdomāja, ka tas jāpārved uz zemes gabalu Saulkrastos. Šķita nereāli, bet viņi to paveica.

Prieks!  Saule un vējš ir laba atkarība – labākais antidepresants.

Prieks! Saule un vējš ir laba atkarība – labākais antidepresants.


Sapratusi, ka pārbūvēt vasarnīcu, nodarboties ar elitāru sportu, audzināt un skolot dēlu ar godīgu, padomju rūpnīcā pelnītu aldziņu neizdosies, Jadviga paralēli darbam fabrikā sāka strādāt apdrošināšanas kompānijā un vēl pieteicās pa vakariem tīrīt poliklīniku. Varbūt Vilnim šādas iniciatīvas nekad nebūtu bijis, bet viņš uzticīgi sekoja Jadvigai. Abu puika Eduards vēl bija mazs un kūņojās vecākiem aiz muguras. Jadviga smej, ka, nepārtraukti atrodoties ceļā starp sacensību vietām, dēls esot uzaudzis mašīnā. Nu Eduards Reneslācis ir liela uzņēmuma vadītājs un tikpat kaismīgi kā viņa nemierīgā mamma brauc ar slēpēm no kalna un sērfo.
Jadviga mājās nosēdēt nespēj. Vasarā, sērfa sezonā, kas Latvijā ilgst mēnešus piecus, viņa no agra rīta līdz vēlam vakaram ir pie Ķīšezera – apmāca cilvēkus, izīrē ekipējumu, kurina pirti un arī pati pie reizes bauda sauli un vēju. Bet rudenī jau gadiem ilgi Jadviga brauc uz Ēģipti, lai tūristu iecienītajā Hurgadā mācītu sērfot vāciešus, krievus un citus gribētājus. Pēdējos gadus jau tā klientu bija kļuvis arvien mazāk, bet pēc pērnā rudens lidmašīnas katastrofas reisā no Ēģiptes uz Sanktpēterburgu tūrisma biznesam iestājās nāvējoša krīze. Arī Jadvigai bijis bail lidot, kādu laiku sevī izsvērusi visus par un pret, bet nolēmusi, ka divreiz taču vienā vietā nekritīs. Turklāt mēdz teikt – tas nenoslīks, kas jānošauj, tāpēc pirkusi biļeti un uz saulaino Ēģipti prom. Bet tālāk gan stāstīs Jadviga pati.
 
Satikāmies pie brokastu galda
No lidmašīnas izkāpu laimīga – laiks brīnišķīgs, mani sagaida ar autobusu un kā karalieni aizvizina uz viesnīcu. Dabūju savu iecienīto numuriņu – tuvu jūrai. Taču, nonākot pludmalē, apmulsu nepajokam – tā bija tukša, kā izslaucīta. Vietā, kur agrāk ņudzēja no ļaudīm, nebija ne dvēseles, jūrā kustējās vienīgi divas vientulīgas sērfa buras. Pludmales vecākais menedžeris pastāstīja, ka vācu klubs, kurā parasti piestrādāju par instruktori, bankrotējis. Pirmā doma bijusi apcirsties uz papēža un lidot atpakaļ, ja reiz nav nekādas peļņas iespējas. Es taču neesmu atbraukusi gulšņāt tukšā pludmalē! Taču gadiem koptais izdzīvošanas instinkts lika uzmanīgāk palūkoties apkārt – vai tiešām nekas man neatradīsies? Atklāju, ka attālākajā viesnīcā arābi atvēruši savu sērfa klubu. Vārds pa vārdam, un sarunāju sev vietiņu.

Kādu rītu devos brokastīs, un redzu – sēž solīds kungs, pēc skata – skaidrs, ka vācietis. Apjautājos, vai vieta pie galdiņa brīva, drīkstu apsēsties? Viņš bija ļoti laipns, pat iepriecināts un piedāvājās atnest kafiju un omleti. Kā jau ļaudis, kas sākuši novērtēt laiku, mēs ātri sapratām, ka abiem nav otro pusīšu un labprāt laiku pavadītu kopā. Bet es viņam jau uzreiz teicu – vispār esmu tāda diezgan enerģiska dāma, vai jums nav bail? Jūs esat tik mierīgs... Viņš nosmēja, ka nav no kā baidīties, jo arī viņš agrāk bijis ļoti enerģisks, jaunībā spēlējis futbolu. Nodomāju – tas labi, ka ar sportu saistīts, tātad viņu kaut kas interesē.

Tad Horsts mani uzaicinājis uz romantisku tikšanos vakarā, lai ieturētu kādu vēlāku maltīti. Kopš tā brīža mūsu brokastis un vakariņas vairs nebija vientuļas. Un arī dienas vidus ne – Horsts pavadījis mani sērfošanas gaitās, bet pats devās iedzert alu – kā jau kārtīgam vācietim pieklājas. Kādu dienu viltīgi ieminējos, ka ir vēl kāda lieta, ko mēs varētu darīt kopā. Ierosināju no rīta septiņos kopā peldēt. Pēc peldes es vēl devos uz rīta vingrošanu un tikai tad – brokastīs. Tikpat piepildītas bija arī vakara stundas – atgriezušies no pludmales, nomazgājāmies, sapucējāmies un gājām uz dejām. Katru vakaru āra terasē bija diskotēka. Un kā mans Horsts savos 70 gados dejoja – jums to vajadzētu redzēt, vienkārši super! Tur ir tik daudz neprecētu vīriešu, domāju – visas mūsu vientuļās dāmas vajadzētu ar viņiem iepazīstināt.

Ar mīļoto. Jadviga un Horsts kopā māk baudīt ne tikai slēpošanu un dzīvi kūrortā, bet arī mākslu.

Ar mīļoto. Jadviga un Horsts kopā māk baudīt ne tikai slēpošanu un dzīvi kūrortā, bet arī mākslu.

 
Izlūkošana Rīgā un Berlīnē
Kad lidoju prom, Horsts mani pavadīja – viņš Ēģiptē palika nedēļu ilgāk. Nolēmu aizbraukt paslēpot uz Livinjo kūrortu Itālijā. Nebija tādas dienas, kad Horsts nezvanītu vai nesūtītu vēstules, es viņam savukārt aizsūtīju daudzas fotogrāfijas, kurās esam kopā Hurgadā. Kad atgriezos Rīgā, teicu – ja reiz tu tā skumsti, vari atbraukt pie manis. Un, ko jūs domājat, viņš tik tiešām nopirka lidmašīnas biļeti un bija klāt. Veselas divas nedēļas te nodzīvoja. Mēs tā sadraudzējāmies, vedu viņu rādīt Jūrmalu un savu vasarnīcu, iepazīstināju ar dēlu un māsām. Mana dvīņumāsa Beatrise teica – tev, Jadviga, ir bijuši visādi vīrieši, bet šis, redzams, ir kārtīgs cilvēks... Horsts ieminējās, ka nākamajā nedēļā viņi ar draugiem plānojuši slēpot Austrijā, un es varētu pievienoties. Es neatteicu un paviesojos arī viņa mājā 30 kilometru no Berlīnes, skaistā privāto ēku rajonā. Horsts pats to māju ir cēlis.

Kad Horsts viesojās pie manis Rīgā, man ne reizi vien prātā ienāca doma, ka viņš ir atbraucis tā kā mazliet izlūkot, kas esmu par sievieti, vai tik neesmu afēriste un drīkst mani laist savā mājā. Nedomāju, ka viņš brauca tāpat vien, jo vācieši ir ļoti uzmanīgi. Bet pareizi ir – tikai, nokļūstot cilvēka mājās, tu pa īstam saproti, kas viņš ir. Pie Horsta pirmo ievēroju kāda jauna, izskatīga cilvēka fotogrāfiju. Kad jautāju, vai tas ir kāds aktieris, Horsts teica – tas esot viņa dēls, un redzēju, ka mans draugs nespēj valdīt asaras. Tad uzzināju, ka dēls 40 gadu vecumā traģiski gājis bojā būvlaukumā. Tas, pirms pieciem gadiem, Horstam bijis ļoti smags gads – vispirms dēla zaudējums, tad pēc trim mēnešiem no smagas slimības, kuru saasināja bērna bojāeja, mirusi viņa sieva, un pēc tam 101 gada vecumā aizgājusi arī Horsta mamma. Var teikt, ka gada laikā viņš zaudēja pusi savas ģimenes. Palika trīs meitas.
Mani izbrīnīja – vīrietis viens dzīvo jau piecus gadus, bet cik kārtīga un tīra ir viņa māja! Horsts to apkopj pats, pat aizkarus mazgā. Viņš ir kaislīgs makšķernieks, un pagrabā viņam ir milzu ledusskapji ar jau iztīrītām zivīm – tikai paņem sasaldētu fileju, atlaidini un liec uz pannas – pusdienas gatavas! Pagrabs ir kā dzīvojamā telpa – viss skaisti izflīzēts, tur glabājas viņa slēpošanas un sērfošanas inventārs, ir arī vīna pagrabs. Kādu rītu viņš mani modina – celies, princese, nāc brokastīs, šodien darīsim ko interesantu! Iesēdināja savā mersedesā un aizveda uz ezeru, kurā viņam pieder sava daļa – ar pontonu, jahtu un laivām. Man likās, tas ir parks – viss tik skaisti sakopts.

Piesaulē. “Es viņu gaidīju 16 gadus,” par savu Horstu saka Jadviga.

Piesaulē. “Es viņu gaidīju 16 gadus,” par savu Horstu saka Jadviga.

 
Cīņa par iespēju dzīvot
Jau viesošanās noslēgumā sapratu, ka esmu sastapusi tikpat stipru cilvēku kā pati. Horsta mājā ir kāda liela, izolēta istaba, mēs tajā bijām iegājuši, piesēdām, un viņš teica, ka tajā esot pavadījis desmit gadu – tik ilgi viņš cīnījās ar leikēmiju. Citās istabās dzīvoja viņa sieva un māte, bet pašam bijis tik smagi, ka neviens neesot bijis vajadzīgs. Horsts atzina, ka varējis nomirt no pārdzīvojumiem vien, un tā arī dzīvojis – ar domu, ka rītdiena vai parītdiena varētu būt pēdējā. Viņš varēja padoties, tomēr atrada sevī spēkus izķepuroties, turpināja strādāt, dzīvot, cīnīties, un viņš tika uz kājām. Ar laiku analīzes uzlabojās, un tagad var teikt, ka viņš šo slimību ir uzveicis. Redzu, ka reizēm viņam nav tik daudz spēka un enerģijas kā man, kaut arī viņš ir piecus gadus jaunāks par mani, reizēm pie galda sēž, galvu nodūris, bet tas nekas – pārsvarā ir smaidīgs, pozitīvs un darbīgs. Kad uzsvilpo – zinu, ka garastāvoklis viņam ļoti labs. Es smejoties apsaucu – nesvilpo, naudas nebūs! Un tad jau atkal mans vecītis lien bučoties. Tik laimīgs. Visu laiku teic, ka mani ļoti mīlot – ich dich liebe, ich dich liebe...

Kādu rītu piecēlos agrāk, uzrāvu mugurā Horsta sievas jaku un izlavījos ārā – biju ievērojusi, ka skaistā marmora terase pēc sniega kušanas ir ar zaļu sūbējumu. Atradu spaini, tīrīšanas līdzekli un ķēros mazgāt. Pēc brīža no mājas izlēca Horsts – tas neesot sieviešu darbs! Labi, paņēmu lielu nazi un no pakšiem kasīju nost sūnas. Pirms tam to droši vien bija darījusi viņa sieva, vīrieši jau tādas lietas nepamana. Arī skapjaugšas ar mitru lupatu palīdzēju notīrīt. Vienu dienu nopirkām puķes, svecītes un aizbraucām uz kapiem – pie sievas un dēla. Tas bija smagi.

Drīz atkal braukšu uz Vāciju – Horsts ielūdzis uz savu dzimšanas dienu. Mums būs jāklāj galds, jāuzņem viesi. Es Horstam prasīju, vai viņa bērniem nebūs iebildumu, ka viņš te tādu Latvijas krievu sievu atvedis, viņš atbildēja, ka pie viņiem jaukties citu dzīvē neesot pieņemts. Arī viņš savu bērnu darīšanās nelienot. Piemēram, bojā gājušā dēla sieva tagad dzīvo ar citu vīrieti – mājā, kuru dēla ģimenei cēlis Horsts, to pa viņa logiem var redzēt. Protams, sirds sāpot, tur aug viņa mazmeitiņa, dēla meita Žozefīne, bet neko darīt – tāda ir dzīve.

Ar jaunajiem. Puiši spēlē, un Jadviga dejo. Aizvadītajā ziemā kādā Itālijas kūrortā.

Ar jaunajiem. Puiši spēlē, un Jadviga dejo. Aizvadītajā ziemā kādā Itālijas kūrortā.

 
Ar atkritumu maisiem bruņojusies
Vācijā viss bija tik ļoti tīrs un sakopts, visi kociņi skaisti apcirpti – jutos kā karaļvalstī. Atgriezusies Rīgā, trīs dienas nevarēju uz mūsu pilsētu paskatīties. Vāciešiem pat malka ir sakārtota tā, ka izskatās nevis pēc krāvuma, bet grezna paklāja. Es arī par kārtību cīnos visu mūžu. Esmu veselām dienām tīrījusi laukumu pie mūsu daudzdzīvokļu mājas – lasot šļirces, ko mazgadīgie narkomāni izmētājuši, un izsmēķus zem balkonu logiem, četrus lielus atkritumu maisus salasīju. Pēc laika skatos – atkal viss piemēslots. Man saka – cilvēkiem ir slinkums iznest atkritumus, viņi tos met ārā pa logu. Tas zemes gabals pieder kādam biezajam, bet viņš par to neliekas ne zinis, kaut pats turpat vien dzīvo – aiz sētas privātmājā. Kaimiņiene, jauna meitene, smēķē smalkās cigaretes, reiz lasot saskaitīju 500 izsmēķu un pie katra es noliecos! Savācu pilnu maisu un noliku viņai pie durvīm.

Durstīties gāja arī puisis no blakus kāpņutelpas – tik žēl bija noskatīties, gāju pie viņa vecāsmātes runāt, viņa teica, ka šis neklausot, bet mammai pofig – šķīrusies un dzīvoja ar kādu veci citur. Runāju ar puisi, viņš teica – jā, viņu pie narkotikām pieradinājuši, nu vairs neko nevarot darīt, esot slims. Un viņš nomira. Tik jauks bija. Es tiem jauniešiem teicu – nāciet pie manis uz klubu, vējdēļus par velti iedošu, braukājiet pa ezeru, tikai nelietojiet vairs tos draņķus! Dažs labs ir izkārpījies, nāk pretī un klanās līdz zemei – paldies, tante Jadviga, ka mūs bārāt un dzenājāt...

Mūsu jaunatne ir slima – to vien zina, kā pie datoriem sēdēt. Ne viņi ko prot ar rokām pagatavot, ne gūt prieku no sporta. Vācijā ievēroju, ka tur bērni vecākiem naudu neprasa. Cik Latvijā skatos apkārt – mammu, dod, dod, dod! Bet tas nav pareizi. Kāpēc jaunie nemēģina paši visu sasniegt? Arī man bija grūti naudu nopelnīt, strādāju trīs darbos, lai kādu lieku kapeiku dabūtu. Ļoti daudzas ģimenes tagad no tā cieš – bērni izlaisti, neesam iemācījuši viņiem strādāt.

Bērnišķīga sajūsma. Par to, ka vēl gribas un vari tik daudz.

Bērnišķīga sajūsma. Par to, ka vēl gribas un vari tik daudz.

 
Sapnis par ezeru
Nezinu, vai pēc diviem gadiem vairs varēšu īrēt savu kluba vietu Ķīšezerā. Bet man plāni ir lieli – sapņoju, ka varētu te ierīkot veikborda trasi, sakopt ezermalu, nolīdzināt, iesēt zaļu zālīti, lai ir laba pludmale, varbūt ierīkot āra baseinu bērniem – ar instruktoru, tenisa kortus, jahtu piestātni un pat jaunu, sportisku viesnīcu. Taču, ja jaunie īpašnieki tur izdomās atkal celt daudzdzīvokļu namus, tā būs kārtējā izgāšanās. Turpat blakus trīs nepabeigtas jaunceltnes jau brūk – bez logiem, durvīm, krājas ūdens. Cilvēki samaksājuši naudu, cerot uz dzīvokli pie ezera, bet nu nekā. Nezinu, cik ilgi es te ņemšos, bet man gribētos, lai pēc manis kāds to turpina. Un vispār – lai tas mainās valstiskā līmenī un cilvēki sāktu dzīvot labāk. Lai viņiem būtu iespējas sportot, lai tas nebūtu tik dārgi. Jo no tā taču ir atkarīga mūsu īstā labklājība un laimes sajūta asinīs.

Man ir draudzene Anna, pie kuras Maskavā sagaidīju šo Jaungadu. Agrāk viņa bija balerīna, desmit gadu Amerikā nodzīvoja. Viņai Maskavā ir vairāki nekustamie īpašumi, un tie dod diezgan labu peļņu, viņa savos sešdesmit gados varētu arī nestrādāt, bet vienalga rosās – bagāto maskaviešu bērniem pasniedz angļu valodu. Jaunie varētu no viņas pamācīties! Viņi abi ar vīru ir tik pozitīvi – pēc ciemošanās pie viņiem jutos par miljonu bagātāka. Man nauda nav vajadzīga, bet cilvēku atvērtība. Maskavā es katru dienu staigāju pa muzejiem, pilnīgi neticamā veidā dabūju biļetes uz divām Lielā teātra izrādēm – Riekstkodi un Gulbju ezeru, apmeklēju jaunatklāto baznīcu – tik pasakaini krāšņa, kā gleznu galerija!

Protams, gan slēpošana, gan ceļošana maksā naudu. Latvijā cilvēki nav sevišķi pārtikuši. Bet es vienmēr, kad redzu, ka man ezermalā kāds sportists stāv un smēķē saku – nu, kāpēc tu tā dari! Cik mašīnu jau esi nosmēķējis? Droši vien vairākas. Katru dienu atliec tos piecus eiro, kurus tērē par cigaretēm, un pēc laika varēsi pat uz Ameriku aizbraukt. Mana māsa atmeta smēķēšanu un ir jau 600 eiro sakrājusi – sanāk labs brauciens. Pēc lidmašīnas katastrofas Ēģipti varēja izbraukāt pat par diviem simtiem – viņi ņem pretī atplestām rokām. Preces var nopirkt neparasti lēti – tik jāmāk pakaulēties.

75 gados – Jadvigas kundzei dzīve uz pilnu klapi. Ar brūtgānu un jauniem mērķiem

 
Vai iemīlējusies?
Pirms dažām dienām man bija gadījums – ezermalā vajadzēja uzstādīt lielo lietussargu. Lūdzu palīgā Kostju, kurš mani jau ilgāku laiku mēģina aplidot. Piecdesmit astoņi gadi, celtnieks. Pirmām kārtām viņš nekādus instrumentus nebija līdzi paņēmis. Labi, kaut ko sadabūju. It kā sāk strādāt, bet, skatos, velk no somas šņabja pudeli, no kuras pusi jau izdzēris. Brīnos – pa kuru laiku?! Vakar esot svinējis brāļa dzimšanas dienu, un nu vajagot salāpīties. Biju nikna – tu taču esi visīstākais alkoholiķis! Pa visu dienu viņš izgrieza trīs loksnes un teica – pietiks, rīt turpināšu. Teicu – vācies, lai tavas kājas te nebūtu! Uz manu pusi vairs neskaties! Viņš tukšo pudeli iemeta miskastē un aizmuka. Nu, vai tas ir vecis?

Reizēm uznāk raudiens – es plēšos un daru, un mani par to nolamā. Tad domāju – nē, dieviņš redz visus labos darbus. Kad tīrīju piemēsloto un aizaugušo pagalmu, mani pa logu uzrunāja kāda sieviete – viņai ir slimas kājas, no mājām tikpat kā neiziet, viss viņas prieks ir raudzīties ārā pa logu. Viņa man teica – es par jums Dievu palūgšu. Un tā ir – tie mīļie, aizgājušie, kam esmu bijusi dārga, varbūt mani sargā no debesīm. Un kāds sargeņģelis man atsūtīja arī tik labu, simpātisku cilvēku kā Horsts, tik ļoti līdzīgu manam vīram... Dārzā no baltiem bērzu bluķīšiem viņš ir uzbūvējis mazu mājiņu, tur vienmēr atlido zīlīte koši ziliem spārniņiem, tik skaista. Viņš noliek barību, domāju – labi, tātad viņš nav pavisam viens.

Gribat zināt, vai esmu iemīlējusies? Nu, tā gluži nevarētu teikt. Bet man šis cilvēks šķiet ļoti interesants. Esmu atradusi to, kas man patīk, – viņš nodarbojas ar sportu, ir pozitīvs, prot cīnīties ar dzīvi, ļoti tīrīgs, un rokas viņam no zelta – pats prot visu izdarīt. Protams, viņam bija jātiek pāri depresijai – visu mūžu viņš bija mīlējis tikai savu sievu, bet, viņu zaudējot, Horsts nepalaidās, nenodzērās, nav sliktā noskaņojumā. Manuprāt, viņā ir viss, kam jābūt labā cilvēkā. Vīrietim sieviete jāciena. Teikšu tā – nevajag mūs uz rokām nēsāt, bet jāmīl, jānovērtē. Latvijas vīrieši to neprot.

Man nav svarīgi, ka Horsts ir ārzemnieks. Ne viņš man piedāvā precēties, ne es viņam, esam runājuši, ka viņš labprāt pie manis kādu laiku padzīvos un es – pie viņa. Kopā darīsim to, kas mums patīk. Ziniet, viņš pat intīmajās attiecībās ir inteliģents, bez rupjības, un es vīriešos to ļoti augstu vērtēju. Ja tā, tad arī es viņa dēļ visu ko darīšu, pacentīšos. Mani var aplidot, cik grib, kaut desmitreiz jaunāks par mani, bet dzērājs un sliņķis man pat par pameslu neder. To uzraksti – lai vīrieši nedomā, ka mēs no kādiem mēsliem taisītas, sievietes tagad ir ļoti stipras.

75 gados – Jadvigas kundzei dzīve uz pilnu klapi. Ar brūtgānu un jauniem mērķiem

 
Kā no dzīves neatslābt
Daudzi mani vienaudži dzīvo pa māju, viņiem svarīgākais ir veikals un televizors, neko citu neredz. Noskumuši, noguruši no nekā nedarīšanas, depresīvi, domā visādas domas. Man jau arī vecums tāds... nopietns. Bet es par to pat domāt negribu. Ja sākšu, ar mani notiks tāpat kā ar viņiem.

Es no sevis sliktās domas atgaiņāju, ceļos ar apziņu, ka jāpriecājas par katru dienu, ko esi piedzīvojis. Un domām visu laiku jābūt labām.

Arī man bieži vien ir smagi – staipīt sērfa dēļus, ūdensmotociklu, bet, tiklīdz beidz trenēties, muskuļi atslābst, kilogrami nāk klāt, un cauri ir. Bet, kad uzturi sportisku dzīves ritmu, tu dzīvo tonusā.

Es katru dienu sāku ar rīta rosmi, pēc tam aplaistos ar aukstu un karstu ūdeni – bez tā nevar, tad cilvēks kļūst jēls, viss organisms iemieg. Arī darbs mani ļoti uzmundrina.

Sēžot četrās sienās, nāk prātā dumjas domas. Kad man tā ir, es paņemu somu un eju uz sporta zāli – izkustos, izsvīstu, un viss atkal kārtībā. Es jau zinu, ka mūžīgi nedzīvošu, bet pagaidām negribas apstāties. Man saka, lai liekos mierā, bet es atbildu – vai man tāpat kā jums dienām sēdēt pie televizora un slīgt depresijā?

Aktīvi dzīvojot, cilvēks arī jaunību ilgāk saglabā. Protams, nav noslēpjams, ka esmu gados, bet man dvēsele ir jauna. Un to arī var redzēt.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS