Apmācies, sasalstošs lietus
Rīga
Apmācies, sasalstošs lietus
LV RU
Esi vesels

Iedvesmojoši senioru stāsti. 81 gadu vecā Irēnas kundze: "Kā es malā sēdēšu un vaidēšu?" (21)

 
11.jūnijs 2016  08:02

To, cik dzīve ir skaista un pilnvērtīga, nosaka nevis gadu skaits, bet gan skatījums uz dzīvi, – teic senioru festivāla “Zelta ritmi” dalībnieki, kas nu jau pārkāpuši 70 un pat 80 gadu slieksni. Senioru festivāls “Zelta ritmi” notiks 16. jūnijā Rīgā, Esplanādes parkā, no plkst. 11.00.

"Kad satiekos ar kursabiedrenēm vai draudzenēm, skatos – daudzas jau staigā ar “štoku” un visu laiku sūdzas par dzīvi. Ja sēž mājās un nekur neiziet, tad jau tā ir – slikti!" teic Irēna.

"Kad satiekos ar kursabiedrenēm vai draudzenēm, skatos – daudzas jau staigā ar “štoku” un visu laiku sūdzas par dzīvi. Ja sēž mājās un nekur neiziet, tad jau tā ir – slikti!" teic Irēna.

Lai iedvesmotu seniorus un ikvienu sabiedrības locekli dzīvot skaisti un aktīvi neatkarīgi no vecuma, ceturtdien, 16. jūnijā, Esplanādes parkā Rīgā no plkst. 11.00 līdz 15.00 pirmo reizi notiks īpaši vecākajai paaudzei veltīts izglītojošs un izklaidējošs festivāls “Zelta ritmi”, kur notiks koncerts, iedvesmas lekcijas un meistarklases, radošo senioru darinājumu tirdziņš, mākslas plenērs un citas aktivitātes. Festivāls apmeklējams bez maksas, tā oficiālā mājaslapa ir “www.zeltaritmi.lv”.
 
Iedvesmojošo senioru stāsti
Jānis Zīra (78 gadi): “Katru nedēļu nodejojos tā, ka sviedri tek.”

Iedvesmojoši senioru stāsti. 81 gadu vecā Irēnas kundze: "Kā es malā sēdēšu un vaidēšu?"

“Dejoju visu mūžu: agrāk tās bija sarīkojuma dejas, vēlāk un tagad – tautas dejas, ar kurām “saslimu”. Dejošana man dod kustības – fiziskā slodze ir nepieciešama ikvienam. Zemi rakt nevaru, to neļauj asinsspiediens, bet tautas deju mēģinājumos nodejojos tā, ka sviedri tek. Uzstājoties ir vajadzīgais labais stresiņš, pēc tam gandarījums par izdarīto. Deju kolektīvā veidojas arī attiecības, un tā dzīve kļūst interesanta. Šobrīd, šķiet, modē ir vaimanāt, bet Latvijā nav sliktāk kā ārzemēs – viss atkarīgs no tevis paša. Vajag aizmirst šo lūgšanu: “Dieviņ, man jau daudz nevajag, tikai – lai kaimiņam ir mazāk!””
 
Irēna Rauda (81 gads): “Daudzas draudzenes staigā jau ar “štoku” un sūdzas, bet nevajag sēdēt mājās!”
 
Iedvesmojoši senioru stāsti. 81 gadu vecā Irēnas kundze: "Kā es malā sēdēšu un vaidēšu?"

“Kad satiekos ar kursabiedrenēm vai draudzenēm, skatos – daudzas jau staigā ar “štoku” un visu laiku sūdzas par dzīvi. Ja sēž mājās un nekur neiziet, tad jau tā ir – slikti! Arī man dažu brīdi ir tā, ka negribas nekur iet – te spiediens zems, te slinkums, bet saņemos. Jāteic, no tiem cilvēkiem, kas regulāri gaužas, ka ir slikti, es pat sāku izvairīties. Ko tur gausties, ir tik daudz interesanta, ko pārrunāt! Piemēram, katra draudzene lasa citu preses izdevumu, tad cita citai pie tases kafijas pastāstām, kas uzzināts. Man ir arī 13 gadu vecs mazdēls, kurš reizi nedēļā nāk pie manis pusdienās, un tad mēs runājam par dzīvi.
 
Ja nav draudzeņu, var iet uz kādiem pensionāru klubiem, uz lekcijām. Šodien pat biju uz Latvijas Universitātes senioru klubu, kur mums ir diskusiju vakari. Ir arī ekskursijas, reizi gadā braucam uz ārzemēm, reizi kvartālā sveicam jubilārus. Un vēl taču ir arī “veco alpīnistu klubs”, kur satiekamies reizi mēnesī, – biju alpīniste, tagad kalnos gan vairs nekāpjam. Taču pazīstu alpīnistu, kurš ir manos gados un joprojām strādā kā instruktors.

Iedvesmojoši senioru stāsti. 81 gadu vecā Irēnas kundze: "Kā es malā sēdēšu un vaidēšu?"

Rakstura man nav, lai vingrotu mājās vienatnē, tāpēc eju dejot. Kad atnāku uz deju mēģinājumu, tad jādejo vien ir – nu kā tad es te, kur uz mani skatās, sēdēšu malā un vaidēšu? Turklāt lieliski, ka mēģinājumos satieku vecos draugus.
 
Esmu nostrādājusi 57 gadus, tomēr pensija nav nekāda lielā, taču, ja ir draudzenes un kustība, dzīve turpinās!”
 
Malda Menika (80 gadi): “Pētu tērpu etnogrāfiju, nodarbinu prātu. Ir ļoti svarīgi justies vajadzīgai.”

Iedvesmojoši senioru stāsti. 81 gadu vecā Irēnas kundze: "Kā es malā sēdēšu un vaidēšu?"

“Man ir ļoti grūti nosēdēt mājās. Sešdesmit gadu vecumā nolēmu sākt dejot deju kolektīvā “Sendancis”, pieredze dejās bija gūta tikai skolas laikā. Nodejoju gandrīz 15 gadu, veselības problēmu dēļ nu vairs dejot nevaru. Taču turpinu būt kopā ar mīļo kolektīvu, nāku uz katru otro mēģinājumu, braucam kopā uz koncertiem, piedalos kolektīva dzīvē – pēc profesijas esmu tērpu modelētāja, visu mūžu biju atbildīga par tērpiem koru kolektīvos, tagad strādāju ar tērpiem mūsu deju kolektīvā. Pētu literatūru par tērpu etnogrāfiju, palīdzu izvēlēties pareizos elementus, nodarbinu prātu. Ir ļoti svarīgi justies vajadzīgai!”
 
Karlīna Timofejeva / Foto: Artūrs Martinovs, “www.zeltaritmi.lv”
 






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS