Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
VESELĪBA

Dzīve pilsētā patiešām var padarīt traku, brīdina zinātnieki (56)

 
11.jūnijs 2016  06:27

Mūsu gadsimtā pirmoreiz cilvēce ir pārkāpusi svarīgu robežu – lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētās, nevis laukos. Kā pilsētas dzīve ietekmē cilvēku psihi, zinātnieki sākuši pētīt tikai nesen, un viņu atklājumi diemžēl nav iepriecinoši.

Jau labu laiku speciālistus satrauc jauna sociāla tendence – pilsētas dzīve, ļoti iespējams, izraisa psihiskas slimības. Salīdzinot ar lauku iedzīvotājiem, pilsētniekiem augstākā pakāpē novēro trauksmes, garastāvokļa maiņas un pašsajūtas traucējumus, bet šizofrēnijas risks cilvēkiem, kas auguši pilsētā, ir gandrīz divreiz lielāks nekā lauciniekiem.

Jau labu laiku speciālistus satrauc jauna sociāla tendence – pilsētas dzīve, ļoti iespējams, izraisa psihiskas slimības. Salīdzinot ar lauku iedzīvotājiem, pilsētniekiem augstākā pakāpē novēro trauksmes, garastāvokļa maiņas un pašsajūtas traucējumus, bet šizofrēnijas risks cilvēkiem, kas auguši pilsētā, ir gandrīz divreiz lielāks nekā lauciniekiem.

1950. gadā apmēram trešā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvoja pilsētās, mūsdienās – jau vairāk nekā puse cilvēku, bet ap 2050. gadu, kā lēš zinātnieki, pilsētu iemītnieku skaits varētu sasniegt gandrīz 70 procentus. Tādējādi pirmoreiz vēsturē vairākums cilvēku kļuvuši par pilsētniekiem.

Pilsēta vienmēr bijusi intelektuālās dzīves dzinējs – no pirmajiem kafijas namiem Londonā 18. gadsimtā, kur pilsētnieki pulcējās apspriest ķīmiju un radikālo politiku, līdz pat mūslaiku Parīzes Kreisā krasta bāriem, kur Pablo Pikaso spriedelēja par moderno mākslu. Bez metropolēm mums varētu arī nebūt Šekspīra lugu, un pat ģeniālo Einšteinu iedvesmoja piepilsētas vilcieni.
Tajā pašā laikā cilvēki jau sen atzinuši, ka pilsētas dzīve ir ļoti nogurdinoša. Tā tas bijis vienmēr. Tieši tāpēc tas pats Pikaso pārcēlās dzīvot no pilsētas uz muižu klusajos Provansas laukos, un ne viņš vienīgais.

Vēsturnieki pauž, ka cilvēki kā suga attīstījusies no mazām ciltīm Āfrikas plašajās savannās, tāpēc šāda migrācija uz pilsētas betona džungļiem – dzīvas satiksmes un miljoniem svešinieku ielenkumā – ir ļoti dramatiska dzīvesveida pārmaiņa, kaut arī tā notikusi tūkstošiem gadu laikā.

Te nu rodas jautājums, kā cilvēka smadzenes sadzīvo ar pilsētas vidi, kas tomēr nav dabiska. Pirmie pētījumi liecina – urbānā vide atstāj smagu iespaidu uz smadzenēm, lai neteiktu tieši: tā var padarīt mūs pat trakus.
 
Pilsēta ekspluatē smadzenes
Vairāki eksperimenti un pētījumi liecina, ka tikai atrašanās pilsētas vidē kaitē mūsu prāta pamatprocesiem. Piemēram, pietiek dažas minūtes atrasties uz pārpildītas pilsētas ielas, un smadzenēm jau vājinās atmiņas spējas un samazinās paškontrole, bet ar laiku pilsētā mūsu domāšana notrulinās – reizēm pat bīstamā veidā.

Iedomājieties, kāda informācija smadzenēm ir jāapstrādā, kad cilvēks iet pa ielu ar dzīvu satiksmi. Tur ir trotuāri, pilni ar steidzīgiem vai haotiskiem gājējiem, starp kuriem jāizlavierē, ir gājēju pārejas, kur smadzenēm jākontrolē satiksmes plūsma (smadzenes ir piesardzīga parikte – vienmēr meklē iespējamās briesmas). Šie un citi šķietami nenozīmīgie prāta uzdevumi mūs iztukšo, un pirmām kārtām tāpēc, ka izmanto vienu no smadzeņu kritiski vājajām vietām.

Pilsēta ir tik pārbāzta ar kairinātājiem, ka mums visu laiku nepieciešams teju ar varu atraut no tiem savu uzmanību, lai nenovirzītos uz nenozīmīgām lietām, piemēram, neona gaismas mirgošanu vai garāmgājēja sarunu pa mobilo telefonu. Šāda veida uztveres kontrole prasa lielu enerģiju un piepūli. Prāts ir kā superdators, bet uzmanības pievēršanas darbība prasa no tā lielu apstrādes jaudu. “Prāts ir mašīna ar ierobežotām iespējām,” uzskata Mičiganas universitātes psihologs Marks Bērmans. “Bet mēs sākam apgūt dažādus veidus, kā pilsēta var pārkāpt šos ierobežojumus.”

Bērmana vadībā 2008. gadā tika veikts interesants pētījums, kurā noteica, cik lielu kognitīvo (izziņas) deficītu izraisa īsa pastaiga pa pilsētu. Pētījumā viena dalībnieku grupa devās pastaigāties pa dendrāriju, otra – pa Enārboras pilsētas centru. Pēc tam dalībnieki tika pakļauti psiholoģiskiem testiem. Piemēram, viņiem vajadzēja ačgārnā secībā nosaukt skaitļu rindu, ko viņiem bija noskaitījuši zinātnieki. Šis tests mēra atmiņas kapacitāti. Tie, kas bija staigājuši pa dendrāriju, uzrādīja par 20% labākus rezultātus nekā tie, kas klīda pa centra ielām. Turklāt pēc pastaigas pa ielām dalībniekiem bija arī sliktāks garastāvoklis un daudz zemāks rezultāts uzmanības testā.

Izrādās – pat tikai uzlūkojot pilsētas fotogrāfijas, var konstatēt smadzeņu darbības pasliktināšanos – vismaz salīdzinājumā ar dabas skatu bildēm. “Mēs redzam pārblīvētas ielas skatu un automātiski iedomājamies, ka tur atrodamies. Un uzreiz mūsu uzmanības spējas samazinās,” skaidro Bērmans.
 
Zem kārdinājumu sloga
Cilvēka smadzenēm piemīt neticamas skaitļošanas, datu apstrādes spējas, tomēr reizē pārsteidzoši viegli tajās var rasties īssavienojums – pietiek ar drudžainu pilsētas ielu. Pilsētas atklāj, cik trauslas patiesībā ir dažas augstākās mūsu smadzeņu intelektuālās funkcijas. Un, lai gan mēs pieņemam šīs dabas dāvanas kā garantētas, īstenībā tās vajag aizsargāt.

Pilsētas dzīve ne tikai apgrūtina spēju koncentrēt uzmanību, tā vājina arī paškontroli. Pilsēta ir saistīta ar dažādiem kārdinājumiem – vai tas būtu karameļu saldējums, jaunākais mobilā telefona modelis vai augstpapēžu kurpes skatlogā. Nemitīgais aicinājums, uzbrūkošais piedāvājums ir jāiztur, un, lai tas izdotos, tiek aktivizēta pieres daivas garoza – smadzeņu daļa, kas atrodas tieši aiz acīm. Diemžēl šis pats smadzeņu rajons atbild arī par tīšo uzmanību, kas nozīmē – tā tiek pārslogota, jo uz pilnu klapi darbojas pastaigas laikā pa pilsētu. Līdz ar to mēs vieglāk zaudējām kontroli un varam vieglāk padoties tam pašam karameļu saldējumam vai augstpapēžu kurpēm, kuras patiesībā nemaz nav vajadzīgas.

Kārtējais pētījums ir apliecinājis, ka pastiprināta kognitīvā slodze liek cilvēkiem izvēlēties šokolādes kūku augļu salātu vietā vai ļauties neveselīgām uzkodām. Proti, izvēle ir par labu kaut kam tādam, kas dod atslodzi, mirklīgu prieku. It kā – kas tur slikts, bet ne – notiek dubults sitiens. Pirmais – pilsētas dzīves turbulencē ierauti, mēs zaudējam paškontroli – vai tas būtu neveselīgs našķis vai modernu apģērbu veikals, mēs patērējam to, ko negribam. Otrais – uzreiz seko bilance – liekās kalorijas un iztukšota kredītkarte. Un, tā kā pilsēta diktē noteikumus, kā jāizskatās sevi cienošam pilsētniekam, stress garantēts dubultā. Gan apzinātais, gan neapzinātais.

Viens no galvenajiem faktoriem, kas pilsētās traumē prāta funkciju, ir dabas trūkums. Izrādās, dabas skatiem ir pārsteidzoši labvēlīga ietekme uz smadzenēm.

Viens no galvenajiem faktoriem, kas pilsētās traumē prāta funkciju, ir dabas trūkums. Izrādās, dabas skatiem ir pārsteidzoši labvēlīga ietekme uz smadzenēm.


Pilsēta padara traku?
Pilsētas troksnis, cilvēku pūļi un stress bieži vien cilvēkus noved līdz kritiskai robežai, un saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem tā nav tēlaina metafora.

Jau labu laiku speciālistus satrauc jauna sociāla tendence – pilsētas dzīve, ļoti iespējams, izraisa psihiskas slimības. Salīdzinot ar lauku iedzīvotājiem, pilsētniekiem augstākā pakāpē novēro trauksmes, garastāvokļa maiņas un pašsajūtas traucējumus, bet šizofrēnijas risks cilvēkiem, kas uzauguši pilsētā, ir gandrīz divreiz lielāks salīdzinājumā ar lauciniekiem. Par šo pilsētas efektu ir pieejama tik pamatīga pētnieciskā literatūra, ka zinātnieki uzskata: tā nav vienkārša sakritība, nevar pieņemt, ka tieši nemiera pilni cilvēki izvēlētos dzīvot pilsētā, tas nav arī iedzimtības rezultāts. Tās ir cēloņu un seku attiecības starp vidi un prātu. Un, lai gan šie cēloņi vēl tikai tiek pētīti, daudzi zinātnieki ir pārliecināti: vainojama pilsētas kā hipersociālas vietas vide, no kuras tās iedzīvotāji spiesti pastāvīgi aizsargāties un ar kuru viņiem ir daudz lielāka iespējamība izjust stresa pilnu mijiedarbību. Pārāk liels stress rada izmaiņas smadzeņu darbībā, padarot tās slikti piemērotas cīņai ar stresu, kā arī radīt noslieci uz psihiskām slimībām.

2011. gadā Vācijas Psihiskās veselības centrālā institūta psihiatra Andreasa Meijera-Lindenberga vadībā tika veikts neiroloģisks pētījums, lai noskaidrotu, vai pastāv korelācija starp pilsētniekiem un pastiprinātu stresu un psihiskām slimībām. Pētījumā tika novēroti un salīdzināti 16 puiši un 16 meitenes koledžas studentu vecumā, no pilsētas un laukiem. Pirms pārbaudes tika izmērīta visu studentu sirdsdarbība, asinsspiediens un stresa hormona līmenis – nebija nekādu nozīmīgu atšķirību, tas pats attiecās arī uz viņu garastāvokli un personības raksturiezīmēm.

Pārbaudes laikā studentiem lūdza izpildīt datorizētu matemātikas testu, kas bija speciāli programmēts, lai izraisītu sociālu stresu. Pēc katras pareizās atbildei sekoja aizvien grūtāks uzdevums, taču rezultāti tika nepatiesi pazemināti, lai punktu skaits izskatītos ārkārtīgi mazs. Turklāt instruktori provocējoši komentēja, ka tik sliktus studentus nav redzējuši u. tml.

Eksperimenta laikā studentiem tika veikta funkcionālā magnētiskā rezonanse (fMRI), kas atklāja, kā stress izmainījis viņu smadzeņu darbību. Meijera-Lindenberga komanda atkārtoja šo eksperimentu vēl divas reizes, veicot šādu testu ar vairāk nekā 70 studentiem. Un? Neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem, ģimenes statusa, garastāvokļa un personības iezīmējās viens un tas pats modelis – pilsētniekiem izteikti aktivizējās tās smadzeņu daļas, kas saistītas ar psihiskām slimībām.

Atšķirībā no lauku bērniem pilsētniekiem daudz stiprāk aktivizējās divi smadzeņu rajoni – mandeļveida kodols jeb amigdala, kas smadzenēs ir briesmu, emociju un stresa centrs un cieši saistīts ar nemieru un depresiju, un priekšējā cingulārā garoza, kuras uzdevums ir negatīvo dzīves notikumu pārvarēšana, tā ir ļoti vārīga pret stresu bērnībā (arī agrā šizofrēnijas stadijā cingulārajā garozā novērojamas izmaiņas.)

Tātad – jo lielāka bija pilsēta, kurā students dzīvoja, jo aktīvāka bija viņa amigdala. Jo ilgāk students bija dzīvojis pilsētā kā bērns (īpaši nozīmīgi pirmie 15 dzīves gadi), jo lielāka aktivitāte bija vērojama cingulārajā garozā. Zinātnieki uzskata: pilsētā uzaugušajiem smadzeņu darbības izmaiņas varētu būt izteiktākas un paliekošākas nekā tiem, kas pārcēlušies uz pilsētu vēlāk. Tāpēc tos, kas dzimuši un auguši pilsētā, tā sauktos īstenos pilsētniekus, stress visu mūžu ietekmēs daudz ātrāk un vieglāk. Jo – pilsētnieku smadzenēm ir neproporcionāli pastiprināta reaģēšana uz sociālo stresu. Un, lai gan varētu šķist – tādā vidē dzīvojot, cilvēks pierod, pat kļūst imūns pret stresu, pētījumi liecina par pretējo. Cilvēkiem pilsētā ir izteikts nemiers un stress, tas var būt pastāvīgs, pat pierasts, tas ir dažādu veidu, tomēr ķermenim tā ir milzīga slodze, un tam nav viegli adaptēties.
 
Dabas skati atpūtina un atjauno
Viens no galvenajiem faktoriem, kas pilsētās traumē prāta funkciju, ir dabas trūkums. Izrādās, dabas skatiem ir pārsteidzoši labvēlīga ietekme uz smadzenēm. Jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados amerikāņu psiholoģijas profesori Reičela un Stīvens Kaplani izvirzīja uzmanības atjaunošanas teoriju, kas balstās uz ideju, ka cilvēki spēj labāk koncentrēties, ja pavadījuši krietnu laiku dabā vai vismaz ir skatījušies skaistus dabas attēlus. No tā laika ir milzums pētījumu, kas apstiprinājuši: patiesi, atrašanās dabā atjauno ne vien smadzeņu darbību, bet vispār veselību. Pat slimnīcas pacienti atlabst ātrāk, ja redz pa palātas logu kokus.

Labā ziņa ir tā, ka pat mazs dabas pleķītis pilsētā var radīt labumu. Deviņdesmito gadu beigās Frensisa Kuo, Ilinoisas universitātes Ainavu un cilvēku veselības laboratorijas vadītāja, sāka intervēt sievietes, kas mita milzīgu daudzdzīvokļu māju rajonā Čikāgā. Daļai sieviešu no dzīvokļa bija redzamas tikai betona sienas, autostāvvietas un basketbola laukumi, citām – zaļi pagalmi ar kokiem un puķu dobēm. Abu grupu rādījumi pēc dažādu pārbaužu veikšanas tika salīdzināti – sākot no uzmanības testiem un beidzot ar aptaujām – kā, piemēram, viņas risina sadzīves sarežģījumus.

Kuo atklāja, ka dzīvošanai dzīvoklī ar skatu uz zaļo zonu ir daudz labāki rezultāti ikvienā kategorijā, tostarp emocionālās kontroles jomā, piemēram, šajos dzīvokļos bija mazāk vardarbības. “Mēs esam konstruējuši pasauli, kas nemitīgi iztukšo mūsu garīgo kontu,” saka Kuo. “Un vēl brīnāmies, ka pēc tam (pēc pilsētā pavadītā laika) mājās nevaram savākties.”

Dzīve pilsētā patiešām var padarīt traku, brīdina zinātnieki

 
Vairāk botānikas smadzenēm!
Jau sen, pirms vēl zinātnieki sāka celt trauksmi par pilsētas dzīves iztukšoto pieres daivas garozu, filozofi un ainavu arhitekti brīdināja par kaitīgām sekām, ko var izraisīt ar dabu neatšķaidīta pilsētas apbūve. Tā parki kļuva par katras sevi cienošas pilsētas rotu un lepnumu.

Mūsdienās ir izstrādāti ieteikumi un normas, cik zaļām jābūt pilsētām, kā arī attīstījies pilsētas parku dizains, kas ainavu arhitektiem ļauj izpausties visradošākajos veidos. Pēc pēdējiem atklājumiem šķiet, ka modernie dizaineri ir pārcentušies – neko labāku par dabai tuvu ainavu cilvēkam nemaz nevajag.

Pirmie pilsētu parki tika izstrādāti iespējami dabiski – lai radītu pilsētniekiem ilūziju, ka viņi ir kaut kur laukos, kaut gan patiesībā atrodas pilsētas centrā. Tāds, piemēram, ir slavenais Ņujorkas Centrālparks – viens no lielākajiem (315 hektāri) un pazīstamākajiem parkiem pasaulē. Kad 19. gadsimta vidū par Amerikas ainavas arhitektūras tēvu dēvētais Frederiks Lou Olmsteds projektēja Centrālparku, viņš centās to radīt līdzīgu dabas ainavai, ar lielu augu un dzīvnieku sugu dažādību.

Jauno laiku pilsētu zaļās zonas parasti gan ir daudz vienkāršākas. Lielā mērā tam par iemeslu kalpo modernā savannas hipotēze, kas balstās uz ideju, ka cilvēkiem vislabāk patīk plašas, atklātas ainavas – jo tās atgādina viņiem Āfrikas ainavu, tas ir, cilvēku sugas šūpuli. Šīs teorijas popularitāte noveda līdz tam, ka lielā daudzumā savairojušies plaši pilsētu zālieni, ko akcentē vienīgi reti koki un spēļu laukumi.

Taču ne velti Centrālparku apmeklē vairāk nekā 40 miljoni cilvēku gadā, kamēr savannas tipa teritorijās klīst pa kādam retam pilsētniekam. Izrādās, šāds savannas parks ir dabas ainava, kas sniedz cilvēka smadzenēm vismazāko labumu. Kvīnslendas universitātes ekologs Ričards Fullers ar kolēģiem 2007. gadā veica pētījumu, kas apliecināja: psiholoģiskie ieguvumi no zaļās zonas ir cieši saistīti ar tās augu sugu dažādību. Ja pilsētas parkā ir vairākas koku sugas, krūmi, puķes, jo vairāk tie cilvēkiem patīk. Šāda parka apmeklētāji uzrādīja augstāku punktu skaitu dažādos psiholoģiskās labsajūtas mērījumos – salīdzinājumā ar parkiem, kuros ir mazāka botāniskā dažādība. Tādējādi var diezgan droši secināt: ja pilsētas parks ir pareizi veidots, tas var uzlabot smadzeņu funkcijas, turklāt dažu minūšu laikā.
 
Pilsētnieki un parki
Kādā šveiciešu pētījumā konstatēts, ka fiziskās aktivitātes parkos samazina stresa radītas galvassāpes. Turklāt šis efekts ir konsekvents gan parkā, gan meža vidē, neraugoties uz ļoti atšķirīgo botānisko raksturojumu abās šajās vidēs.

Sakarā ar šiem jaunajiem atklājumiem iezīmējas samērā skaidra aina – pilsētnieki savas nogurušās smadzenes varētu uzmundrināt nevis ar enerģijas dzērieniem vai pēc jaunākām tendencēm iekārtotos birojos, kas (it kā) palīdz strādāt, bet gan izmantot daudz vienkāršāku paņēmienu. Proti, doties īsā pastaigā pa tuvāko parku, lai efektīvi restartētu prātu.

Diemžēl pilsētniekiem ar viņu domāšanu un paradumiem tas nav tik vienkārši. To apstiprina viens no jaunākajiem Ričarda Fullera eksperimentālajiem novērojumiem – par pilsētas parku apmeklējumiem. Austrāliešu ekologs centās noskaidrot, vai parki ar biezāk sastādītiem kokiem un bagātīgu veģetāciju – tas ir, veselīgākais zaļās zonas paraugs – pilsētniekus vairāk piesaista vai atbaida? Fullera komanda aptaujāja 670 parku apmeklētājus, kas kopumā sniedza ziņas par vairāk nekā 1000 individuāliem apmeklējumiem uz 324 pilsētas parkiem.

Pētījuma rezultāti uzrādīja diezgan negaidītu ainu. Izrādās, pilsētnieki izvēlas parku pastaigai pēc savas patikas vai kaut kādiem sev vien zināmiem kritērijiem, un tas noteikti nav dzīvesvietai tuvākais parks; 79% aptaujāto parku apmeklēja tālāk no mājas. Otrs – parki ar lielu koku un citu augu dažādību pilsētniekus lielākoties nesajūsmina, viņi dod priekšroku parkiem ar mērenu daudzumu koku. Iespējams, izšķirošais ir tas, ka biezokņu parkos biežāk notiek aplaupīšanas un citi noziegumi. Vērā ņemams ir arī tas, kas pilsētnieki bieži vien neatšķir un neievēro augu dažādību.

Tomēr ir arī daļa pilsētas iedzīvotāju – zaļie, kas ir tuvāki dabai, un viņiem ir tendence apmeklēt parkus ar biezāk sastādītiem kokiem un bagātīgāku veģetāciju, viņiem vispār ir izteiktāka vajadzība iegriezties parkos. Tas vedina domāt, ka tikai šī īpašā pilsētnieku apakškopa spēj novērtēt ieguvumus, ko sniedz atrašanās dabiskā vidē.

Šķiet neticami, bet šeit valda lielais baltais pleķis. Proti, joprojām nav zināmi mehānismi, nav izprasts, kā ieskaidrot cilvēkiem, cik nozīmīgi, īpaši pilsētās, konkrētu laiku atrasties vidē, kas maksimāli pietuvināta dabas videi. No šāda skatu punkta zaļā zona nav arī pētīta – kas jādara, lai cilvēki dotos uz parkiem. Šis jautājums ir zinātnieku, sevišķi tā dēvēto ekopsihologu, tuvākās nākotnes plānā, lai varētu attīstīt ainavu arhitektūru, kas veicinātu mijiedarbību starp cilvēku un dabu mūsu strauji augošajā urbanizētajā pasaulē.

Dzīve pilsētā patiešām var padarīt traku, brīdina zinātnieki

 
Svarīga informācija rīdziniekiem
Jaunākie pētījumi par Rīgas vides kaitīgākajiem faktoriem atklājuši mūsu galvaspilsētas vājās vietas. Putekļu un trokšņu līmenis, zemes virsmas temperatūra – tie ir aspekti, ko gada garumā Rīgā analizēja vairāk nekā 10 pētnieku, kopumā apsekojot 130 daudzdzīvokļu mājas un aptaujājot 3000 iedzīvotāju.

Ir tapusi karte, kurā atzīmētas vasaras laikā karstākās un arī iedzīvotāju veselībai draudīgākās vietas pilsētā. Noskaidrotas siltumsalas – vietas, kur siltajos mēnešos ēkas, ielas segums un jumti īpaši sakarst. Karstākais punkts uz galvaspilsētas kartes ir Avotu un Matīsa ielas stūris – pērnā augusta sākumā pētnieku izmērītā gaisa temperatūra šeit sasniedza +36 grādus pēc Celsija. Vietās, kur veidojas siltumsalas, pastiprinās arī, piemēram, putekļu ietekme, palielinot risku saslimt ar sirds un asinsvadu, kā arī plaušu slimībām.

Pirms pusgada Stradiņa universitātes pētnieki mērīja gaisa temperatūru, trokšņa līmeni un putekļu daudzumu Rīgas mikrorajonos. Izrādās, ka šo rādītāju starpība visā Rīgā ir ļoti liela. Putekļiem bagātīgākais rajons ir Jugla, sevišķi no rītiem un vakaros, kad tur brauc cauri ļoti daudz mašīnu. Arī trokšņu ziņā Jugla ir visskaļākais Rīgas mikrorajons, ar to var konkurēt arī Imanta. Visi gala rezultāti gan vēl nav publiskoti.

Inguna Mukāne, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, LETA






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS