Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Cita pasaule

Māra pārsteidzošais dzīvesstāsts: no biroja ierēdņa par šamani, kurš masē (33)

 
18.jūnijs 2016  07:22

Kad tu ej savu sirds ceļu, pasaule paveras plaša un daudzkrāsaina, saka aktieris un pasākumu vadītājs Māris Pīlācis – cilvēks, kura dzīve vairākas reizes apmetusi kūleni un arī šobrīd mīņājas krustcelēs. Priekšā ir noslēpumains garīgas izaugsmes, šamaņa ceļš.

Māris pārsteidz ar savu atvērtību, gaišumu un daudzveidību. Viņš spēlē arī kokli un stabuli. Turklāt sanāk burvīgi. Uz jautājumu, kur viņš to ir mācījies, Māris atbild – nekur! “Ja dvēsele aicina, vajag darīt,” viņš nosaka.

Māris pārsteidz ar savu atvērtību, gaišumu un daudzveidību. Viņš spēlē arī kokli un stabuli. Turklāt sanāk burvīgi. Uz jautājumu, kur viņš to ir mācījies, Māris atbild – nekur! “Ja dvēsele aicina, vajag darīt,” viņš nosaka.

Berģu privātmājas pagalmā kuplos zarus pretim saulei izstiepusi dižena priede. Pavasara prieku pārēdies, ar bumbu spēlējas labradors Rondo. Laimīgs suns. Miedzot acis spožajā gaismā, uz lieveņa mani sagaida Māra sieva Santa. Viņa ir astroloģe un aura soma speciāliste. Kamēr Māris gatavo kafiju, kā drīz uzzināšu, izcili gardu, Santa rāda divkrāsu eļļas pudelītes “burvju durvis, kas ved pie patiesā Es”. Ar Santu un Māri ir viegli sarunāties, viņi daudz smejas un joko – varbūt tāpēc, ka nav sevi iekaluši n-tajās materiālo vajadzību važās. Māris sevi dēvē par frīlanceru. Nē, viņš nav brīvdomātājs, bet brīvs cilvēks, jo dara to, kas tuvs sirdij un dvēselei. Viņam nav stabila darba astoņas stundas dienā, toties pieder laiks – pašattīstībai, ģimenei, bērniem un nodarbēm, kas ļauj dvēselei gavilēt. Viņam piemīt mūsdienās reti sastopams talants – spēja uzklausīt cilvēkus – tā pa īstam, sadzirdēt dvēseli, sajust dziļi nobēdzinātas sāpes, uztaustīt sirds ritmu, iekšējo pulsāciju. Citiem vārdiem, Māris mīl cilvēkus. Tā, pavisam vienkārši.
 
Izkāpt no rāmjiem
“Kā jau emocionāls cilvēks, es mēdzu būt dažāds – mani pārņem izteikta laimes sajūta un visaptveroša mīlestība, tad ir kritiens un dusmas,” sāk stāstīt Māris. Pirms gadiem viņš bijis kā daudzi – nopietns, saspringts, baltā kreklā, klasiskā uzvalkā. Sēdējis birojā, pieplacis pie datora, ar mobilo telefonu rokā. Tomēr jau toreiz, pirms gadiem divdesmit, runājot ar klientiem, Māris pamanījis, ka cilvēki viņam kaut kā īpaši uzticas – apspriežot darījumus, pēkšņi atveras, ļaujoties emocijām. Tas bija savādi, bet silti. “Mans pirmais nopietnais darbs bija bankā klientu apkalpošanas jomā. Tad pirmo reizi sajutu, ka ar naudu esmu uz jūs. Strādājot ar finansēm, ir vajadzīga precizitāte, bet man šāda īpašība nepiemita. Savukārt Latvijas mobilajā telefonā sapratu, ka man ir svarīga nevis sociālā spozme, bet gan preces kvalitāte, ko piedāvāju. Gāja laiks, un arī šajā darbā sevi izsmēlu. Lielā, uz naudu, biznesu un karjeru orientētā kolektīvā jutos slikti.” Sevis meklējumos Māris gadu mācījās Oskara Peipiņa dziedniecības akadēmijā Akvilona. “Tas gan nebija īsti mans, bet daudz ko deva ceļā uz dzīvi, kādu veidoju to tagad.” Tieši Akvilonā Māris saprata, cik tuva viņam ezoterika. Tomēr jaunais vīrietis centās dzīvot pareizi – sāka nodarboties ar Šveices kafijas automātu tirdzniecību. “Biju cilvēks orķestris – uzņēmuma un servisa vadītājs, pārdevējs, apkalpotājs – viss vienlaikus,” atceras Māris. 2008. gadā pienāca ekonomiskā krīze. Bosi mainīja atalgojuma sistēmu – alga maza, toties lieli bonusi no pārdotā. Veikls tirgonis varēja nopelnīt vairāk par Ministru prezidentu. “Klasisku tirgotāju tas motivētu, bet mani šī sistēma noraka, jo nauda nemotivēja. Man vienmēr ir tā, ka darbs vienlaikus ir mans hobijs, es nespēju sevi nodalīt no tā, ko daru.” Pēc tam Māris strādāja par servisa vadītāju lielā sadzīves tehnikas veikalā. “Tas bija labs darbs, bet...” Atskaites, skaitļi, birokrātija. Tas arī bija Māra pēdējais mēģinājums ielikt sevi sociāli atzītos rāmjos.

 
Māra pārsteidzošais dzīvesstāsts: no biroja ierēdņa par šamani, kurš masē


Tiešām, tiešām!
Tomēr pasaule ir tāda jocīga vieta. Līdzko Māris sāka piņķerēties vaļā no stereotipu cilpām, notika interesantas lietas – dzīve pati piespēlēja iespējas. Tā bija. “Tiešām, tiešām,” kā izteiksmīgi saka viens no Māra tēlotajiem reklāmas varoņiem. Iespējams, Māri ir pamanījuši gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji, vismaz tie, kas reizēm mēdz ieslēgt televizoru, jo viņš redzams daudzās reklāmās – Rimi, Dominas, Superneto, SEB bankas. Vēl, piemēram, viņš ir filmējies seriālā Dzīves krustcelēs, nesen rādītajā BBC daudzsēriju drāmā Karš un miers, vienā no UgunsGrēka sērijām. “Septiņas minūtes filmējos kopā ar Uldi Dumpi. Tā bija skaista spēka un enerģijas pieredze.” Māris neslēpj, ka vēl gribētu nofilmēties kādā seriālā – tā, lai var izspēlēties no sirds, un vēl, eh, tādu, riktīgu teātri gribētos, Blaumani, piemēram, lai visas šūnas izvibrē.

“Māri, kā tu kļuvi par aktieri?” jautāju. “Es uz visu reaģēju emocionāli, pat uz to, kas nav mans. Pārdzīvoju svešas neveiksmes un priecājos par citu veiksmēm – mētājos kā pa viļņiem – te uz augšu, te uz leju. Emocijas dedzināja,” pasmaida Māris. Reiz Dramaturgu teātrī viņš noskatījās Hermaņa Paukša iestudēto Baloža skeletu. Groteskā izrāde Māri aizkustināja – juta, jā, ir, iedarbojas! Tā nebija ne komēdija, ne drāma, bet gan farss – aktīvs, sulīgs, dzīvs teātris. “Manā horoskopā Saule ir Svaru zīmē, bet Mēness Skorpionā. Tāpēc manī ir viss, kas Skorpionam piemīt, – sekss, nāve, pazeme, debesis. Skorpions dzeļ pats sevi, ēd savu asti. Tikai tā viņš sevi izprot, atdzimst un pilnveidojas. Arī es citādi nevaru – augu tikai caur sevis šaustīšanu un sadzelšanu.” Sieva Santa piebilst: kā fēnikss atdzimst no pelniem. Izrāde kā džinu no pudeles izlaida pirms piecpadsmit gadiem notikušu traģēdiju. “Mūsu pirmais bērns – puika –nomira piektajā dienā pēc dzimšanas. Tikai tagad, šamaņu darbnīcās, sajutu, ka esmu izstrādājis un atlaidis šo tēmu. Daudzus gadus tā bija dziļi manī un grauza no iekšpuses.”

Kā Māris kļuva par aktieri? Vienkārši aizgāja un iestājās Dramaturgu teātra aktiermeistarības 5. studijā. Teātris pavēra slūžas emocijām, kas nu varēja šķīst un šļakstīties uz visām pusēm, atrodot ražīgu gultni uz skatuves. Pēc pusotra gada mācībām Mārim piedāvāja galveno lomu pamatsastāva izrādē Pirmā sniega sindroms. No virspuses tas bija stāsts par vīrieti un viņa mīļākajām, bet, ielūkojoties dziļāk, par to, ka mēs dzīvojam līdzās kā svešinieki, neizprotot un nesadzirdot otru. Starp citu, Dramaturgu teātrī var pieteikties ikviens, neatkarīgi no vecuma, smukuma un aktieriskajām dotībām. Ja jūti aicinājumu – ej un dari!

 
Skaņas masāža ļauj sazināties ar katru organisma šūnu, tāpēc to var nosaukt arī par dziļo masāžu.

Skaņas masāža ļauj sazināties ar katru organisma šūnu, tāpēc to var nosaukt arī par dziļo masāžu.


Cik labi, ka mums nav kredītu
Ir sinhronitāte – zīmes un liktenīgas nejaušības, turpina Māris. “Kad esi uz pozitīva viļņa, dzīvo ar sirdi un klausies caur dvēseli, viss sakārtojas bez stresa un saspringuma. Pirms sešiem gadiem braucām uz Berģiem pie draugiem uz sālsmaizi. Skatāmies – blakus tukša māja. Piezvanījām īpašniekiem, un viņi piekrita mums māju izīrēt par summu, ko varējām maksāt. Tā mēs te palikām. Taču tagad – pēc trim nedēļām – mums māja jāatstāj, bet, kur dosimies, vēl nezinām,” Santa un Māris to stāsta tik mierīgi, it kā zinātu, ka īstajā brīdī viņus augstāks spēks paņems aiz rokas un aizvedīs pareizajā virzienā. “Ar to ļaušanos ir tā, ka pilnīgi neko nedarīt gluži nevar. Jābūt iekšējam nodomam. Bet līdztekus jāpieņem, ka ir lietas, ko mainīt nav manos spēkos. Tad nu es ļaujos Kosmosam, lai tas rāda ceļu, kamēr es strādāju pie sava nodoma un dzīvoju uz pozitīva viļņa,” stāsta Māris, atklājot, ka kādreiz gribētu vadīt viesu namu. Saimnieciskās lietas nav viņa stihija, toties rūpes par cilvēkiem, apkalpošana – o, tas gan. “Mums visu laiku ir tā, ka ik pēc sešiem gadiem kaut kas mainās. Neesam no tiem, kas gribētu sevi piesaistīt pie kādas vietas,” rezumē Santa, un abi saskatoties piebilst: “Cik labi, ka mums nav kredītu.”

Kad Māris tirgoja ekskluzīvos kafijas automātus, nauda nāca griezdamies. Pīlāči gandrīz ļāvās hipotekārā kredīta vilinājumam, gribēja kā visi – savu zemes pleķīti, māju, stabilitāti. “Tad sākām rēķināt, cik naudas aizies kredīta maksāšanai, rēķiniem un ikdienas izdevumiem. Sanāca, ka tēriņiem pāri paliks simts lati. Nobijos: “Ja nu vējš mājai jumtu noraus – ko tad?” Teicu Santai: “Zini, man gribas savu naudu tērēt pašam.” Vienojāmies, ka īrēsim māju. Tad uznāca krīze. Labi, ka paklausīju savai sirdij. Un atļāvos to naudu patērēt. Ikdienā jau tā nesanāk...” Māris klusi iesāk, tad apklust un enerģiski turpina: “Muļķības! Ļaujos gan! Par pēdējo naudu bērnus aizvedu uz picēriju un vēl saldējumu visiem nopērku.” Naudas enerģiju vajag aktivizēt – nav jēgas skaitīt sīknaudu un žēloties – ir jātērē, māca ekstrasensi.

Māra pārsteidzošais dzīvesstāsts: no biroja ierēdņa par šamani, kurš masē

 
Vienā virzienā
“Mums ir gājis – tā un šitā,” skatoties uz sievu, Māra rokas pavada viņa izteiksmīgo runu. “Ikdienišķais mums iet smagi, bet garīgā attīstība vienā virzienā.” Māris un Santa ir precējušies astoņpadsmit gadus, viņiem ir trīs bērni – četrpadsmit gadus vecā Elizabete, divpadsmit gadus vecais Arturs un četrus gadus vecā Gabriela. “Diviem vecākajiem ir karaļu vārdi, jaunākajai – erceņģeļa, kas saistīts ar kādu notikumu mūsu dzīvē. Steidzoties, gribot visu pagūt, mēs palaižam garām mirkli, kad Kosmoss saka: stop. Naktī braucām no dziesminieku saieta Jaunpiebalgā, jo no rīta gribējām piedalīties seminārā. Skrējiens liels, bijām pārguruši. Sākumā pie stūres sēdēja Santa, bet Bērzkrogā stafeti pārņēmu es. Tumsa, ceļa seguma maiņa, un mēs piezemējāmies uz jumta, bet visi sveiki un veseli.”

Pirms vairākiem gadiem, kad Santa studēja astroloģiju, Māris sievai devās līdzi uz astroloģijas vasaras nometnēm. Meitenes skaudīgi sačukstētājās: “Viņai gan superīgs vīrs.” “Viņas nezināja, cik nesaimniecisks esmu. Tādu vīru viņas diez vai gribētu,” Māris ir atklāts. Tomēr, nokļuvis starp garīgi aktīviem, atvērtiem, meklējošiem un sirsnīgiem cilvēkiem, Māris beidzot jutās labi. “Jutu, ka mana dvēsele lido. Andris Račs parasti izvēlējās kādu radošu uzvedumu, bet man padevās pasākumu vadīšana. Tad arī atvērās kāds kanāls – paspruka vaļā, un viss.” Māris kļuva par pieprasītu pasākumu vadītāju. “Bet šito man Kosmoss pamazām ņem nost,” Māris atkal pieklusina balsi. “Lai atbrīvotu vietu kaut kam citam,” viņš skaidro, kad es izbrīnā savelku uzacis. Kādreiz lomas un lomiņas bira kā no pārpilnības raga, Māri aicināja vadīt gan prominenču balles, gan lauku kāzas, tagad piedāvājumu straume sāk izsīkt. Toties aizvien plašāk atveras citas durvis.

Māra pārsteidzošais dzīvesstāsts: no biroja ierēdņa par šamani, kurš masē

 
Masāža ar skaņu
Vai var sacīt, ka esi sācis šamaņa ceļu, prasu. Māris atbild, ka pagaidām ir tikai ceļa sākumā. “Kad mēs kā dvēseles nākam šajā pasaulē, mēs daudz ko gribam pieredzēt, bet visu uzreiz nevaram. Tāpēc mums katram ir sava loma un uzdevumi, negatīvas un pozitīvas programmas. Piemēram, es esmu nesaimniecisks, man nav daudz naudas, bet labi saprotos ar bērniem. Esmu ieradies, lai no materiālās un prāta diktētās domāšanas pārietu holistiskajā, sajustu, kā Visumā viss mijiedarbojas, un pats būtu tajā.” Māra šamaniskais spēks izpaužas sirds sarunās. “Šī varēšana – sadzirdēt līdz sirds dziļumiem – pie manis ir nākusi pamazām, esmu to sajutis un pieredzējis, nevis tehniski mācījies. Varu sacīt, jā, iekšējā dziedināšana ir mans uzdevums.” Cilvēki paši atrod Māri – uzrodas netipiskās vietās un sāk sarunu, atverot dzīves smagākās lappuses, ko nav rādījuši pat pašiem tuvākajiem. “Ja ir lemts, mēs satiekamies vēlreiz,” nosaka Māris, viens no retajiem, kas nodarbojas ar skaņas masāžu. Patiesi, mūsu ķermeni un dvēseli var iekustināt, ievibrēt ar skaņu. Ir zinātnieki, kas apgalvo, ka ķermeņa šūnas skan. Ņemot vērā, ka šūnas sastāv no šķidruma, uz to var iedarboties ar skaņas vibrācijām. Rezonējot slimā šūna sāk vibrēt frekvencē, kas nepieciešama normālai dzīvotspējai.
Seno tautu dziednieciskajās praksēs un rituālos skaņai vienmēr atvēlēta centrālā loma. Lai gan mūsdienās dzīvojam juceklīgā skaņu kakofonijā, par to, kā skaņa spēj harmonizēt un atveseļot cilvēku, nevienam nav šaubu. Mūsu prāts nezina, bet ķermenis zina. Skaņas terapijā tiek izmantots instruments ar nedaudz komisku nosaukumu – čakrafons. “Kad es Druvienas ciltij pastāstīju par savu instrumentu, atskanēja smiekli: “Fonu čakarē, jā?” Manī kā prāta cilvēkā parādījās aizvainojums. Tomēr ir pašattīstības pieredze, tāpēc spēju saprast, no kurienes aizvainojums, un tiku ar to galā,” smejas Māris. “Bet tā jau arī iznāk, ka “čakarē fonu”. Prāta cilvēkam pēc kārtīga seansa var visas konstrukcijas nojukt, viņš sāk dzirdēt savu dvēseli un Visumu,” pasmaida Santa. “Dažreiz seansa laikā cilvēkā sākas pašattīrīšanās process – ir sajūta, ka zūd stabilitāte un sākas haoss. Fizikā līmenī pārmaiņas var izpausties kā galvassāpes. Turpretī citi jūtas pacilāti,” stāsta Māris.

Interesējos, kā Māris sastapās ar maģisko instrumentu. Savas zināšanas viņam nodeva instrumenta radītājs, garīgais skolotājs no Vācijas, vārdā Joga Dass. “Pēc profesijas viņš ir skaņu inženieris un instrumentu izveidoja nesen – pirms gadiem septiņpadsmit. Tātad tas ir jauns instruments, “tīrs”, bez senām tradīcijām. Viņš man parādīja, kā ar to jādarbojas, un iedrošināja ķerties klāt.
Skaņas cilvēku spēj ietekmēt gan pozitīvi, gan destruktīvi. Tu klausies Haidnu, Mocartu, Hendeli, un dvēsele atdzīvojas. Cannibal Corpse, Metallica, Megadeth rada destruktīvu mūziku, bet ir brīži, kad tā vajadzīga, lai norautu melnumus, kas sakrājušies, iedotu enerģijas draivu. Mūzika spēj mainīt cilvēku. Parasti mūzika dzirdama 440 hercu frekvencē. Tā ir spoža, sulīga, plaša. Tev gribas uzlikt galvā platmali, apmest lakatu un aizbraukt ar kabrioletu. Mūzika spīd kā zelts, dzirkstī kā šampanietis, tā ir materiāli aktīva. Tomēr tā aktivizē arī alkatību, naudaskāri, vēlmi tērēt. Tā signalizē “pērc, gribu, dod, vairāk”. Turpretī mūzika, kas uzskaņota 432 hercu frekvencē, veidojas introverta, samtaina, dziļa, harmoniska. Astoņu hercu atšķirība ir ļoti būtiska. Čakrafons ir radīts, ņemot vērā šīs zināšanas.”

 
Māra pārsteidzošais dzīvesstāsts: no biroja ierēdņa par šamani, kurš masē


Tā skan Visums
Māris uz galda izkārto čakrafona stienīšus un viegli uzsit pa tiem ar speciālām nūjiņām. Dažas skaņas atgādina vēja zvanus un tīkami ieaijā, dažas burtiski ielaužas galvā, es ar plaukstām aizsedzu ausis. “Jo izteiktāks prāta cilvēks, jo grūtāk pieņem šos toņus. Tā skan Visums,” paskaidro skaņas terapeits. Visumā valda klusums, iebilstu. “To, kā Kosmoss vibrē, mēs nespējam sadzirdēt, tomēr skan viss – arī mēs, katra mūsu šūna,” nepadodas Māris. “Kad tu ar roku uzsit pa ūdens virsmu, veidojas vilnis. Viļņiem satiekoties, rodas mijiedarbība. Līdzīgi čakrafons iedarbojas uz mūsu iekšējo vibrāciju.”

“Čakrafons patiesi spēj mainīt cilvēku?” neticu. “Mēs esam tik dziļi iekšā materiālajā pasaulē, mūsu dvēseles ir tik ļoti apaugušas, nopakotas ar ārējām, sociālām izpausmēm, ka pilnībā izmainīt cilvēku skaņas masāža diez vai spēj. Tomēr tās spēkos ir pavērt mazu spraudziņu lielajā dambī, lai sāktos neatgriezenisks process. Ar čakrafona palīdzību var panākt, ka enerģija sāk plūst, bet, kā tieši attīrošais process ietekmēs cilvēku, mēs nevaram zināt. Pasaule ir pārāk interesanta un daudzveidīga, un viennozīmīgas atbildes nav. Ja cilvēks harmonizējas, rodas mīlestība. Ja cilvēks strādā ar sevi, čakrafons, izspēlējot sajūtas, kas ir cilvēkā, dod papildu stimulu. Tas ir intuitīvs instruments.”

Manu uzmanību piesaista liela stabule, ko dēvē par vavapaipu. “Vau, vau,” tas paklausīgi atsaucas, kad uzsitu ar nūjiņu. “Tas ir sens afrikāņu instruments. Ciltīs to gatavoja no bambusa vai koka, šis ir no īpaša alumīnija,” paskaidro meistars. “Reizēm, satiekot kādu cilvēku, tev ar viņu izveidojas mistiska saikne. Tā man ir ar šo instrumentu – it kā senas dvēseles būtu satikušās. Tas ir mistisks piedzīvojums,” neslēpj Māris.

Māra pārsteidzošais dzīvesstāsts: no biroja ierēdņa par šamani, kurš masē


Un nu es apguļos koši zaļajā pavasara zālē un ļauju sev skanēt. Māris uz manām locītavām saliek trīspadsmit čakrafona toņus, un es aizveru acis. Atslābums, tirpas, lidojums. Mijas maigas un intensīvas skaņas, kas sīkās, iestāvējušās domas izgaiņā kā melnus mākoņus. Pilnībā iegremdēties skaņu un vibrāciju okeānā traucē pilsētas trokšņi. Tomēr stienīšu dzirksteļojošās skaņas pamazām piepilda ķermeni un prātu, ietin no ārpuses un kā dzidrs avota ūdens ielīst iekšpusē. Kad lēnām pieceļos, mēģinu saprast, kā jūtos. Varbūt līdzīgi kā pēc attīrošas, atsvaidzinošas pirts procedūras. Nemiers un haoss ir pazudis.
 
Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Rojs Maizītis






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS