Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-4°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Bērni

"Mani aizsūtīja uz izdzīvošanas nometni" - 16 gadu vecā Sibilla atklāti stāsta par piedzīvoto (12)

 
19.jūnijs 2016  08:55

Kas gan ir vasara bez nometnes? Pāris nedēļu tikai vienaudžu vidū var nodarboties ar to, kas sirdij vistuvākais, – ar rokdarbiem, sportu, dejām vai teātri. Galvenais – jauki cilvēki, jaunas iepazīšanās un pat iemīlēšanās! Savu dullo stāstu par piedzīvoto nometnē žurnālam "Sīrups" uztic 16 gadus vecā Sibilla.

"Es nemūžam nebūtu iedomājusies, ka man patīk doties garos pārgājienos, kāpt kokos un skriet. Atklāju, ka esmu spēcīgs cilvēks," stāsta skolniece Sibilla. Tiesa, šie nav vienīgie viņas ieguvumi pēc nometes apmeklējuma.

"Es nemūžam nebūtu iedomājusies, ka man patīk doties garos pārgājienos, kāpt kokos un skriet. Atklāju, ka esmu spēcīgs cilvēks," stāsta skolniece Sibilla. Tiesa, šie nav vienīgie viņas ieguvumi pēc nometes apmeklējuma.

“Aizvadīto vasaru es pavadīju kopā ar puisi, ar kuru iepazinos vasaras nometnē. Mūs abus vecāki bija aizsūtījuši uz imitētu izdzīvošanas nometni. Vecāki uzskatīja, ka šī pieredze man, pārlieku izlutinātai un nepateicīgai skuķei, būs laba mācība izprast to, kā ir tad, kad nekā nav, kad jāguļ zem klajas debess, un ko nozīmē noiet vairākus kilometrus dienā. Nav tā, ka mani vecāki man novēlētu tādu nākotni, bet viņi uzskatīja, ka esmu izgājusi no jebkādas viņu kontroles un man nekas vairs nav svarīgāks par tikšanu uz ballīti. Tur nu gan bija jāpiekrīt, 8. klasi es beidzu ar ļoti vājām atzīmēm, un tas viss tikai Jāņa dēļ, kas man bija tā sagrozījis galvu 1. septembra ballītē, ka es visu turpmāko mācību gadu skrēju viņam pakaļ kā izslāpusi. Es biju visās ballītēs, kurās bija viņš. Ja viņš lietoja alkoholu, es arī pamēģināju. Ja viņš paskatījās uz mani, es mirkšķināju acis un, kā man pašai likās, flirtēju kā augstas klases profesionāle. Protams, tāda sīkā meitenīte viņam neinteresēja, jo viņš pats bija vidusskolnieks. Rozā brilles man nokrita, kad ar viņu sāka satikties mana vecākā māsa.

"Nē, tu brauksi padzīvot pie dabas!"
Tas bija miskastē izmests gads, kas iespaidoja ne vien liecību, bet arī attiecības ar vecākiem. Sapņi par vasaras brīvlaiku omītes dārzā vai pie krustmātes Anglijā izčākstēja, līdzko tēva rokās nonāca rūpīgi slēptā liecība. Sekoja ilgs, dramatisks strīds, durvju ciršana, asaras un puņķi, protams, vairāk mammai nekā man, un tad vienā dienā tēvs atnāca mājās ar nometnes skrejlapu, ko viņam uz galda bija uzmetis kāds kolēģis. Sekoja manas asaras un zvēresti, ka es labošos un visu vasaru kalšu galvā nokavēto vielu (protams, pludmalē un draudzeņu bariņā), bet vienmēr uz manām lūgsnām tik atsaucīgais tēvs šoreiz cirta dūri galdā un cieti noteica: nē, tu brauksi padzīvot pie dabas!

Protams, dabai nav nekādas vainas. Jau biju samierinājusies ar divām nedēļām margrietiņu pļavā kopā ar bariņu tādu pašu bērnu kā es, ar kuriem varēšu dalīties savu piedzīvojumu stāstos. Bet ne jau mežā! MEŽĀ! Ja vien būtu pietiekami daudz vietas, turpmāko lapu aizpildītu manās domās neskaitāmas reizes izkliegtais vārds – mežs! Jā, nometnes norises vieta – mežs! Nometnes dalībnieki – bariņš nūģu. Noskaņojums – panika!

Vēl vienu tādu nakti es neizturētu...
Pēc pirmās nakts, kas tika aizvadīta, klusējot un ignorējot jautro bariņu pie ugunskura, paniku pamazām nomainīja bailes. Pirmkārt, man bija atņemts telefons. Tas bija mans glābiņš garajās ziemas naktīs, kad nenāca miegs un vienīgais, par ko spēju domāt, bija Jānis, tad es ķēros klāt pie aplikāciju piedāvātājām izklaidēm un dažreiz līdz pat rītam spēlēju spēlītes. Tēvs vēlējās, lai es kārtīgi “izklaidējos”, tāpēc, pirms uzspieda man buču uz pieres un lepni aizbrauca, palūdza bez scēnām viņam atdot telefonu. Tā nu es pirmajā savā meža naktī sēdēju teltī un drebinājos. Kad visi bija aizgājuši gulēt, iestājās mēms klusums. Lai tikai man nebūtu jādzird savas baisās domas, kas tieši tonakt izvēlējās man rādīt visšaušalīgākos attēlus, man ausīs sāka džinkstēt. Bija tik kluss! Pēc vientuļās nakts es ar pirmo rīta gaismu nolēmu doties pie nometnes vadītājas un lūgt, lai ļauj man piezvanīt tēvam. Vēlējos pēc iespējas ātrāk doties prom, vēl vienu tādu nakti es neizturētu. Nezinu, kur pirmajā dienā bija manas acis, bet, kad no blakus telts izlīda puisis, kurš izskatījās kā tikko izkāpis no sērferu kluba, es uzreiz aizmirsu, kāpēc vispār lienu ārā no telts ar pinkainiem matiem un notecējušu skropstu tušu. Izberzēju acis, lai saprastu, vai man patiešām nerēgojas.

"Jā, viņš ir foršs!" turpat blakus noteica meitene
Viņš patiešām bija iespaidīgs – blondi mati, gaiši zilas acis (varbūt zaļas, katrā ziņā gaišas) un garš, nedaudz lempīgs augums. Ja atmiņa mani nevīla, tad šis garais skaistulis bija mūsu skolas volejbola zvaigzne Aksels! Kāda satikšanās! Protams, nosacīti satikšanās, jo viņš mani nepazina un es viņu biju manījusi tikai pāris reižu, kad ar savu klātbūtni biju pagodinājusi skolu. “Jā, viņš ir foršs!” turpat blakus noteica meitene, kas skatījās uz Akselu ar tikpat siekalainu skatienu kā es. Man uzreiz iepatikās mana domubiedrene Agnese. Iespējams, tāpēc, ka gandrīz 12 stundu nebiju sarunājusies ne ar vienu pašu dzīvu dvēseli un klausīšanās tikai sevī kļuva pārāk nomācoša.    

Pirmās divas dienas mēs orientējāmies mežā, pildījām dažādus uzdevumus un kājām nogājām garus, patiešām garus gabalus līdz nākamajai nometnes vietai. Ja nebūtu Agneses, es šajās dienās būtu nobeigusies pie kādas egles, kas izdvesa vairāk dzīvības nekā es. Šai meitenei patiešām patika būt nometnē, un par to nebija jābrīnās – viņa no matu galiņiem līdz pat papēžiem bija sportiste. Pēc otrā pārgājiena mēs nolēmām, ka gulēsim vienā teltī. Mums abām kopā gāja ļoti jautri. Lai gan biju neveikla un lēna kā gliemezis, Agnese mani sapurināja, un mēs abas devāmies tālāk, lai ātrāk izpildītu uzdevumu un kontrolpunktā tiktu pie pusdienām.

Dažās dienās es viņus iepazinu tuvāk nekā dažas savas tā sauktās draudzenes
30 nometnes dalībnieki bija sadalījušies bariņos, bet vakaros pie ugunskura mēs bijām kā vienota grupa un visi draudzīgi un jautri čalojām. Es vēl nekad nebiju jutusi tik lielu optimisma lādiņu un enerģijas pieplūdumu! Skolā vienmēr biju drūma, nogurusi no visiem, bet šajā nometnē iepazinos ar tik dažādiem cilvēkiem, un katrs no viņiem man bija kļuvis mīļš. Par Akselu nemaz nerunāšu! Viņš man bija kļuvis vairāk nekā mīļš. Viņam vienmēr izdevās sarunāt ar instruktoriem un nometnes vadītāju, lai ļauj mums vēl nedaudz pasēdēt un padziedāt pie ugunskura. Pats gan dziedāja tik slikti, ka mēs visi smējāmies kā traki.”

“Ik pa laikam mēs ar Akselu kopā pasmējāmies, bet man sāka likties, ka viņam vairāk patīk Agnese. Tāpēc es pret viņu izturējos vairāk čomiski. Par flirtu vispār nevarēja būt ne runas, jo, pēc manām domām, es bez kosmētikas izskatos pēc mežones. Mēs visi trīs ļoti daudz runājām par savām ģimenēm un dzīvi vispār, par to, kas mūs gaida, kad nometne beigsies. Man bija milzīgs kauns, kad uzzināju, ka gan Aksela, gan Agneses ģimenei ir sarežģījumi ar naudu vai savstarpējās attiecībās, jo manā ģimenē viss bija kārtībā. Es biju tā, kas lika vecākiem ciest, neejot uz skolu, kliedzot uz viņiem vai nenākot mājās vispār. Es lamāju un lādēju savu māsu, kas īstenībā bija diezgan forša. Uzskatīju, ka man pienākas kabatas nauda tikai tāpēc vien, ka es dzīvoju šajā pasaulē, bet Aksels to pelnīja pats, palīdzot tēvam ikdienas darbos, mazgājot mašīnas vai mammas vietā ejot uz veikalu. Es nekad neaizdomājos par to, kas notiktu, ja vecāki pēkšņi izšķirtos, bet Agneses tēvs vienā dienā vienkārši pārstāja nākt mājās. Dažu dienu laikā es viņus biju iepazinusi daudz tuvāk nekā dažas savas tā sauktās draudzenes. Un tas mani satrieca! Man bija daudz ko pārdomāt.

Agnese pieliecās un iečukstēja man ausī: ja uzgriež tevi, saki, ka riskēsi
Pirmās nedēļas beigās nometnes skolotāji rīkoja mums nelielas svinības. Bija atvests kliņģeris, limonādes, dažādas spēles un radio, lai varam dejot ap ugunskuru. Iespējams, tas bija cukurs mūsu asinīs, bet mēs visi dejojām ap ugunskuru kā indiāņi, kliedzot tā, lai iekustinātu visu mežu! Ballīte bija izdevusies! Mūsu trijotne pamanīja, ka starp citiem nometnes biedriem uzplaiksnījušas simpātijas, tāpēc metām izaicinājumu spēlēt Patiesība vai risks! Vairums izvēlējās riskēt, izpildot dullus uzdevumus, bet daži drosminieki, to skaitā Agnese un Aksels, izlēma teikt patiesību. Akselam tika uzdots jautājums: ja tev būtu jāpavada visa atlikušā vasara šajā nometnē, ar kuru no dalībniekiem tu šeit vēlētos palikt? Viņš nedomājot atbildēja: Sibilla! Paldies Dievam, ugunskura gaismā nevarēja redzēt, cik sarkana es kļuvu! Bet smaids gan man bija līdz ausīm, to es nespēju apturēt. Agnese pieliecās un iečukstēja man ausī: ja uzgriež tevi, saki, ka riskēsi. Biju tā apdullusi no prieka, ka pakratīju galvu. Nezinu, kā tas Agnesei izdevās, bet pudele norādīja uz mani. Agnese ar smaidu uz lūpām mani izaicināja riskēt. Es piekritu. Viņa nočukstēja: es izaicinu tevi noskūpstīt Akselu! Lieki teikt, ka man acis gandrīz izsprāga, kad to izdzirdēju, bet Akselam, kas sēdēja man blakus, mute nokārās līdz pat zemei, bet pēc tam savilkās smaidā. Es iespiedzos, ka to nedarīšu visu klātbūtnē un kā viņai vispār nav kauna! Varbūt Aksels nemaz negrib ar mani skūpstīties! Mans jauniegūtais čoms mani piecēla kājās, ieskatījās man acīs un uzspieda siltu, mīkstu buču kā zīmogu man uz lūpām. Tur nebija mēles vai siekalu šļaksti, tā bija mīļa bučiņa, kuru es jutu vēl tad, kad biju atkal apsēdusies pie ugunskura jeb nolaidusies uz zemes. Viņš saspieda manu roku un pasmaidīja. Es izkusu.

"Sibilla! Tava roka!" Un tad es izslēdzos
Nākamais rīts ausa ar putnu treļļiem un dziesmu manā sirsniņā! Ak, es jutos tik laimīga! Pati pirmā uzrausos kājās, kā mācēdama iekurināju ugunskuru, uzvārīju ūdeni, izpucēju zobus un saģērbos uz došanos pretī nākamajiem piedzīvojumiem. Pagāja kāda pusstunda, līdz pārējie, to skaitā vienmēr žiperīgās skolotājas, man pievienojās uz brokastīm. Pats pēdējais no telts izlīda Aksels. Smaidīgs un apbrīnojami mierīgs. Viņš mani pasauca maliņā, lai iedotu tieši tādu pašu buču kā naktī un samīļotu. Manā galvā gavilēja tikai viena doma: es viņam patīku! Patīku! Patīku! Bet viņš turpmākās divas dienas pret mani izturējās ļoti vēsi. Mēs ar Agnesi visur gājām divatā un ar viņa atbalstu vispār varējām nerēķināties. Laikam es viņam nepatiku vispār – domāju katru vakaru pirms iemigšanas. Solis pretī finišam kļuva smagāks un lēnāks. Kā viena maza bučiņa var mainīt manu dzīvi? Akselam es pilnībā neinteresēju!

Pēdējā diena bija vissmagākā. Iepriekšējā vakarā plosījās pērkona negaiss, man teltī, kaut arī Agnese atradās blakus, bija bail līdz nāvei! Pēc tik mokošas nakts pildīt komandā stafeti dubļu jūrā zem tiešiem saules stariem bija neiespējami. Es slīdēju, kritu un dusmojos uz sevi. Čīkstēju, līdz skolotāja par mani apžēlojās un atļāva apsēsties. Vēroju, kā Aksels ar slaidiem lēcieniem izvairās no šķēršļiem. Sasodīts, pat notašķījies no galvas līdz kājām ar dubļiem, viņš bija tik pievilcīgs! Kamēr manas acis kavējās pie Aksela, prāts spēja vien domāt par mammas un tēta siltajiem apskāvieniem, karstu vannu un telefonu. Pēkšņi es sajutos tik laimīga, ka man sāka reibt galva. Agnese, kas uz brīdi man piesēdās blakus, palūkojās uz mani ar šausmām – Sibilla! Tava roka! Un tad es izslēdzos.

Nometnē atradu pati sevi
Nākamais mirklis, kad atvēru acis, bija jau slimnīcā. Pie manas gultas sēdēja mani mīļie vecāki, un es sāku raudāt. Es biju patiesi priecīga beidzot ieraudzīt mammu un tēti, pēc kuriem, jāatzīst, biju ļoti, ļoti sailgojusies!

Vecāki man stāstīja, ka esmu sagādājusi pamatīgu nometnes noslēguma šoku. Man pirmo reizi mūžā iedzēla bite, un izrādījās, ka esmu alerģiska. Negulētā nakts, piedalīšanās stafetē un saule bija darījusi savu – es zaudēju samaņu. Līdz skolotājas mašīnai mani bija nesis, pēc vecāku vārdiem, kāds jauks un izskatīgs puisis. Un tieši viņš tajā brīdī ievēlās pa manas palātas durvīm, joprojām dubļains, bet smaidīgs. Kad bijām palikuši divatā, Aksels man atzinās, ka iepriekš savās jūtās viņam bija atzinusies Agnese, bet viņš viņai atzinās, ka viņam patīku es, un, lai mūsu draudzība tā vienkārši nebeigtos, Aksels bija nolēmis turēties pa gabalu, kamēr nometne beigtos un mēs varētu satikties pēc tam. Mans noskaņojums pret Agnesi nemainījās. Arī ar viņu pēc tam runājot, sapratām, ka varējām to visu izrunāt jau tajā pašā dienā. Mēs smējāmies un sarunājām, ka sazvanīsimies un brauksim viena pie otras ciemos.

Jau tajā pašā dienā mani izlaida no slimnīcas. Pie durvīm sagaidīja visi nometnes dalībnieki, skolotāji un Aksels ar puķēm rokās. Turpat netālu, parkā, nosvinējām nometnes beigas. Šoreiz no Aksela dabūju ne vien bučiņu, bet arī ilgu un garu skūpstu, par kuru dabūju klausīties tēva moralizējošās vārsmas visu ceļu līdz pat mājām.

Laikam jāsaka, ka stāsts nav par manu nometnē atrasto puisi, kurā neglābjami esmu iemīlējusies, bet gan vairāk par to, kā es nometnē atradu pati sevi. Es nemūžam nebūtu iedomājusies, ka man patīk doties garos pārgājienos, kāpt kokos un skriet. Atklāju, ka esmu spēcīgs cilvēks, kam patīk apgūt daudz jauna. Šogad beigšu 9. klasi. Neteikšu, ka man gāja viegli, bet salīdzinājumā ar nometni skolas dzīve šogad bija nieks, un, kad man gribas izvēdināt galvu. es dodos skriet vai pastaigāties pie dabas. Protams, kopā ar Akselu!”

Žurnāls "Sīrups" / Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS