Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Bērni

"Uzzināju, ka man ir pusbrālis..." Atklāti par Latvijā sāpīgo tēmu – šķirtajām ģimenēm (141)

 
18.jūnijs 2016  06:43

Par pusmāsu un pusbrāļu tēmu daudziem ir kas sakāms – ja ne no savas, tad paziņu pieredzes. Šķirtu ģimeņu Latvijā ir daudz, bijušie dzīvesbiedri veido jaunas un atkal jaunas attiecības, kurās, protams, rodas arī bērni, un visu iesaistīto ceļi reizēm krustojas un šķērsojas tā, ka grūti saprast, kāda rada kurš kuram ir.

Pusbrāļi un pusmāsas ir kauls no mūsu kaula un miesa no mūsu miesas, ko ģenētiskā saite satur kopā pat tad, ja nevēlamies to zināt vai atzīt.

Pusbrāļi un pusmāsas ir kauls no mūsu kaula un miesa no mūsu miesas, ko ģenētiskā saite satur kopā pat tad, ja nevēlamies to zināt vai atzīt.

Biroja mieru pēkšņi saārda emocionāla zemestrīce: “Šorīt uzzināju, ka man ir pusbrālis! Jau divdesmit gadu vecs! Kā tas iespējams – visu laiku tāds bijis, bet iepazīsimies tikai šovakar! Ko tas īsti nozīmē? No kā puse? No manis? No identitātes? No asinsbalss, ja tāda pastāv?” Satriektajai darbiniecei sarodas mierinātāji. “Atradusi, par ko uztraukties! Man ir divi pusbrāļi, bet vecāmāte par savu pusmāsu uzzināja tikai nedēļu pirms aiziešanas!” Cita neslēpj, ka viņas tēvam no divām iepriekšējām sievām ir trīs bērni.

Kāds pusbrālis? Brālis!
Amandas stāsts ir vienkāršs un parasts – tāds ir simtiem sieviešu. Viņa atceras, ka vecāki izšķīrušies tad, kad viņa bijusi vēl pavisam maziņa, jo tētis bijis alkoholiķis. “Kad man bija trīs gadi, mamma sāka draudzēties ar Gundaru,” viņa stāsta. “Es neiebildu, bet raksturiņu rādīju. Neņēmu vērā viņa vēlēšanos izdabāt, iedraudzēties. Saukt tevi par tēti? Man jau ir tētis – pašai savs, īstais! Kad sāku iet skolā, nomainījām dzīvokli un sagājām visi kopā. Iespējams, ka es tad biju gatava citādām attiecībām, diemžēl lomas jau bija sadalītas: patēvs Gundars, audžumeita, mamma.”

Amandas brālis Dāvis piedzima, kad meitenei bija astoņi gadi. “Dāvis pēc horoskopa ir Auns, nevienu nerespektē, arī mani ne, vienmēr dara pa savam, taču jau kopš pirmās dienas viņš man ļoti patika. Nekad neesmu viņu uztvērusi kā pusbrāli – tikai brālis, īstais un ļoti mīļais. Spēlēties, visur staipīt līdzi – tas nekad nebija apgrūtinājums. Vienmēr esmu jutusi vajadzību viņu lolot, saudzēt, ņemt savā aprūpē,” Amanda skaidro savas jūtas. “Neslēpšu – jutu, ka brālis tiek mīlēts vairāk. Toreiz šī nevienlīdzība sāpēja: kur mana daļa? Taču attieksmi pret Dāvi tas nemainīja. Man vienmēr bija svarīgi, lai brālim labi, allaž gribējies viņu iepriecināt. Tā mums ir joprojām.”

Amanda Grase ir jauna, emocionāla, izdarīga. Labdarības darba entuziaste, titula Latvijas lepnums 2014 ieguvēja nominācijā No sirds uz sirdi. Divu bērnu māte. Astoņus gadus jaunākā pusbrāļa Dāvja māsa.

Amanda Grase ir jauna, emocionāla, izdarīga. Labdarības darba entuziaste, titula Latvijas lepnums 2014 ieguvēja nominācijā No sirds uz sirdi. Divu bērnu māte. Astoņus gadus jaunākā pusbrāļa Dāvja māsa.


Kad Amanda precējās, viņa domāja, ka tas notiks tikai vienreiz un uz mūžu. Nu, pēc piecpadsmit kopā pavadītiem gadiem, viņa ar vīru ir šķīrušies, taču bērniem ar tēvu ir ļoti labas attiecības. Amanda ir pārliecināta, ka tādas noteikti būs arī ar viņa bērniem. Dzīve sagādājusi arī kādu pārsteigumu: “Attiecības ar patēvu un viņa jauno sievu – viņš no mammas izšķīrās – man ir vienkārši fantastiskas. Mūsu vidū ielijis agrāk nepazīts ģimenisks siltums. Gundars ar savu tagadējo sievu ir visbrīnišķīgākie vecvecāki maniem bērniem. Krājoties pieredzei, esmu nonākusi pie atziņas, ka dzīvē darbojas ļoti spēcīgs izlīdzināšanas mehānisms. Ja kaut kas svarīgs nav iedots vai tiek atņemts, agrāk vai vēlāk izveidojas situācija, kurā viss izlīdzinās. Ja neatrodi savā ģimenē nepieciešamās emocijas no sev svarīgajiem cilvēkiem, atnāk kāds no malas un visu sakārto.”
 
Katra ienākšana ir atšķirīga
Diemžēl ne visi dzīves piespēlētie attiecību varianti starp cilvēkiem, kuriem viens no vecākiem ir kopīgs, turas uz tās izlīdzinājuma ass, ko sava likteņa centrā iestiprinājusi Amanda. Ko darīt, ja ir citādi? Psiholoģijas maģistre un neirolingvistiskās programmēšanas kursu pasniedzēja Dace Rolava atzīst, ka emociju spektrs, kas saistāms ar jēdzienu pusbrālis, pusmāsa, var būt ļoti plašs – no šokējoša pārsteiguma līdz sadzīvošanai ar ikdienišķu faktu. No neslēpta naida līdz balstošai mīlestībai. No vēsas vienaldzības līdz gruzdošas ogles klātbūtnei liktenī. Un to nosaka visdažādākie apstākļi.

Dace Rolava.

Dace Rolava.

Svarīgi, vai tie, uz kuriem šis jēdziens attiecināms, auguši kopā vai atsevišķi. Vai vecāki stāstījuši par pusbrāļa, pusmāsas esamību, vai to slēpuši. Kā pret situāciju izturējušies – pieņemoši vai ar nicinošu ignoranci? Vai pēc kopdzīves iziršanas kontakti ar to no vecākiem, kurš izveidojis jaunu ģimeni, tiek noliegti vai veicināti. Vai jaunajā ģimenē bērns no tēva vai mātes iepriekšējām attiecībām tiek akceptēts un pieņemts ar tādu pašu mīlestību kā viņu tikko piedzimušais mazulis. Jo, ja viņam emocionālā siltuma trūkst, var rasties vecākā bērna sindroms (tas gan svarīgs ne tikai šķirtās ģimenēs): mazākajam mīlestības tiek vairāk, vecākais jūtas apdalīts, sevišķi vēl apzinoties, ka viņš ir tikai pus-.

Šajos un citos gadījumos attiecības var kļūt bīstami saspringtas. Piemēram, ja tēva jaunā sieva nepieņem vīra bērnu no iepriekšējām attiecībām – kavē vai liedz viņa tuvināšanos ģimenei. Ja mammas jaunais vīrs ir rezervēts vai pat noraidošs pret sievas bērniem. Ja bērna ego nespēj samierināties ar svešinieka ienākšanu, tāpēc viņš ar savu negatīvo attieksmi neļauj iespējamajam patēvam (pamātei) paust mīlestību un pieņemšanu, lielākajās sprukās iedzenot mammu. Mātes instinkts liek nostāties bērna pusē arī tad, ja patēvs tikai cenšas godprātīgi ieņemt un pildīt tēva lomu – aizrāda, pamāca, atgādina par robežām. Vīrietim tas apnīk: tu bērna klātbūtnē mani pazemo, tāpēc audzini viņu pati! Ja tādās attiecībās pārim piedzimst kopīgais bērns, kuram tēvs steidzas sniegt iekrājušos mīlestību, spriedze ir neizbēgama. Vēl trakāk, ja satikušies cilvēki, kam abiem ir bērni no iepriekšējām attiecībām. Kopīgais mazulis, kurš parasti drīz piedzimst, tad bieži cieš visvairāk.

“Pat teorētiski izdalīt kādu vidēji aritmētisko risinājumu nav iespējams. Katra situācija ir citāda un dziļi subjektīva,” par to praksē pārliecinājusies Dace Rolava. “Vienīgais, kas var palīdzēt, – skaidra izpratne, ka pusbrāļu un pusmāsu problēma ir cieši kopā ar vecāku atbildības, ar audžutēva un audžumātes, patēva un pamātes misijas izpratni. Pieaugušo pienākums ir būt gudrākiem, pa reizei piekāpjoties apstākļu, bērna vecuma un psiholoģisko īpašību priekšā. Saprotot, ka piekāpties nenozīmē būt zaudētājam. Diemžēl tieši pieaugušie pārāk bieži ar saviem iesīkstējušiem principiem un tādiem uzvedības modeļiem, kurus paši sev izveidojuši vai apguvuši savā ģimenē, situāciju tikai saasina. Es tik gudrs un cienījams, bet tagad kāds borēs, ka man vajag šim smurgulim izdabāt? Tādas attieksmes sekas var redzēt bāriņtiesās, kad šķirtie vecāki karo par monopolu uz bērnu tiesvedības ceļā.”
Psiholoģe Dace Rolava uzskata, ka pieaugušo sarežģītajās attiecībās visvairāk cieš bērns, jo tiek traumēts un ārdīts no visām pusēm. Atrodoties starp vecāku strīdu asumiem, viņš ir pastāvīgā trauksmē, kas savukārt izraisa somatiskas slimības. Ja pēc garu gadu tiesāšanās tēvs beidzot ir ticis pie iespējas ievest bērnu savā jaunajā ģimenē, jau pēc pirmās ciemošanās reizes mazais gandrīz vienmēr sāk čurāt gultā, niķoties, negulēt. Mātei pamats mest sejā: tas tāpēc, ka tu biji pie sliktā tēva. Tad vecāki stiepj bērnus pie mediķiem, tikai reti kad ieklausās ārstu sacītajā, ka te vairāk par tableti vajadzīga psiholoģiskā palīdzība, bet tai vairs nepietiek ne naudas, ne spēka.
 
Ieskatīties cits citam acīs
Dziedniece Elejas Veronika ir pārliecināta: “Savi senči un asinsradinieki jāzina, šo informāciju nedrīkst slēpt pat ar aizbildinājumu, ka tā bērns tiek pasargāts. Pusmāsas un pusbrāļi vienmēr ir savējie – vienas asinis. Cilvēka dabā ielikts, ka savējos dvēsele sajūt, tiecas pretī, cenšas aizstāvēt, palīdzēt, būt kontaktā. Pusbrāļi un pusmāsas tādi ir, viņi cits citu bieži atrod pat tad, ja šī radniecība tikusi slēpta. Tādi atrodami vai katrā bērnunamā. Taču, ielaižot sirdī skaudību, dusmas, naidu, kūdot vai ļaujoties kūdīšanai, simpātijas var pāraugt tikpat spēcīgās pretējās emocijās. Pēc slēptas asinsradniecības uzzināšanas tas notiek bieži.”
To, ka vissmagāk bērnus – pusmāsas un pusbrāļus – skar tie sāpinājumi, ko rada dzimtas noslēpumi, novērojis arī Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkam ir tiesības zināt savas saknes. Ja māte uzskata, ka drīkst neteikt, kas ir bērna tēvs, viņai jārēķinās, ka tas tomēr atklāsies. Bet aplinkus uzzinātais parasti rada grūti aizberamas plaisas starp vistuvākajiem cilvēkiem.

Dziedniece Elejas Veronika.

Dziedniece Elejas Veronika.

Mācītājs stāsta, ka viņam bieži nākas ieskatīties ģimenes sarežģījumu aizkulisēs. Ierasta situācija, ka, runājot par tuviniekiem, tiek pieminēti arī brāļi un māsas. “Visbiežāk tikai šādas sarunas beigās nāk precizējums – pusbrālis, pusmāsa. Vairākumā ģimeņu arī pēc attiecību samezglojumiem šķirt šos jēdzienus nav vajadzīgs. Taču ir arī pretēja attieksme: zinu, ka man ir pusbrālis, pusmāsa, bet nesatiekamies. Tādos gadījumos vai nu runa ir par tēti taureni, ar kura bērniem neviens nav iepazīstinājis, vai par cilvēku pašā ģimenē, kura dēļ ticis mazāk mīlestības, drošības un brīvības. Vai arī žēlojas, ka tagad jātiesājas par mantojumu, uz kuru nevienam citam nav nekādu tiesību.”

Mācītājs uzskata, ka ir lietas, ko vairs nevar izlabot, bet daudz vairāk ir tādu, ko, veidojot attiecības jaunā līmenī, var sakārtot. Dvēselei nobriestot, parasti vairs neesam tik kritiski pret pagātnes sāpinājumiem. Tikai tad jāsaņemas drosme visu, kas uz sirds, izrunāt – līdz pat vissāpīgākajām niansēm. Rēķinoties, ka par vienu un to pašu notikumu katram var būt savs stāsts. Taču, lai kā šie stāsti atšķirtos, gandrīz vienmēr iespējams situāciju vērst uz labu, jo piedodot mēs atbrīvojam to cietumnieku, kas mīt pašā.
Edgars Mažis neslēpj savu viedokli, ka tradicionāli labākais modelis ģimeniskajām attiecībām ir oficiāli noformēta laulība, jo tā izveido disciplinējošu rāmi gan bērniem, gan vecākiem. Taču viņš arī atzīst: “Bībeliskā skatījumā var dzīvot arī nereģistrētās attiecībās. Ja vīrietis ar sievieti ir kopā un viņiem dzimst bērni, tā ir laulība pat tad, ja nav reģistrēta ne pie Dieva, ne cilvēkiem. Tāpēc – maza ģimene vai neplānoti sazarota – vinnētājas ir tās dzimtas, kuru piederīgie tomēr var reizi pa reizei sasēsties pie viena galda un ieskatīties cits citam acīs. Māsas un brāļi, pusbrāļi un pusmāsas, vīramātes ar esošajām un bijušajām vedeklām, vectēvi ar visiem mazbērniem. Pat tad, ja tas visos neraisa siltākās jūtas, kaut kas liels un nozīmīgs tomēr tiek sakārtots.” Un vēl viņš piebilst: “Vecās Derības modelis, kad tautas izdzīvošanai svarīgākais ir iespējami kuplāks bērnu skaits dzimtā, mūsdienu cilvēkiem nav īsti pieņemams. Taču tas gan no Bībeles pasaules būtu jāmācās: ja vīrietim ir bērni no vairākām sievietēm, viņš uzņemas par tiem pilnu atbildību.”
 
Mēs tomēr esam rietumnieki
Ir pēdējais brīdis saprast, ka konfliktsituācijas, kas saistāmas ar pusbrāļiem un pusmāsām, tātad ar šķirtajām ģimenēm, vientuļajiem vecākiem, patēviem un pamātēm, audžutēviem un audžumātēm, patiesībā ir samilzusi un valsts līmenī risināma problēma. Kad situācija jau notikusi, kaut ko darīt bieži ir par vēlu. Par to nepieciešams jau laikus runāt, rakstīt un diskutēt, meklējot iespējas, kā motivēt sabiedrību vismaz domāt par savas uzvedības modeļiem.

Aizvien vairāk jauniešu jau 15–16 gadu vecumā sāk dzīvot kopā. Daudziem tā ir mukšana no nesaskaņām, kas valda mājās, vēlme veidot labākas attiecības un pareizāku ģimenes modeli. Bet viņi šajā ceļā dodas nesagatavoti – gan kopējot savas ģimenes un ierastās vides pieredzi un priekšstatus, gan pievienojot tiem tikai iztēlē izveidotus, bet neīstenojamus ideālu fantomus. Zemapziņa arī iztēloto un modelēto pieņem par jau notikušu. Ja tā ir vīzija par reklāmās noskatītām ideālām attiecībām nebeidzamā mīlestībā, bet dzīvē satiktais tam neatbilst, zemapziņa šo ziepju burbuli prom nemet. Tā taču jābūt: skaisti, visskaistāk, kvēli, viskvēlāk. Kā gan tas cilvēks līdzās var to nesaprast? Seko vilšanās. Bet pa to laiku pieteikusies dzīvībiņa. Nākamais pusbrālis vai pusmāsa nākamajai pamātei vai patēvam.

Dace Rolava uzskata, ka jāsāk ar cēloņu apzināšanos, bet tie meklējami robos jauniešu izglītībā. Veselības mācības apguvei jāpieiet tikpat nopietni kā valodām, matemātikai, ķīmijai vai fizikai. Jāskaidro viss, ar ko dzīvē būs jāsaskaras. Kas ir ģimene visos daudzveidīgo iespēju variantos un attiecību līkločos. Kā saprast un pieņemt tos kopdzīves modeļus, ar kuriem visbiežāk jāsastopas. Kā veikt ģimenes plānošanu. Kas ar bērniem notiek gada, divu vai piecpadsmit gadu vecumā, kas ar vecākiem. Kāda atšķirība starp brāli un pusbrāli, māsu un pusmāsu, tēvu un patēvu, māti un pamāti.

“Protams, bērnam vislabāk piedzimt un augt pilnā ģimenē, kur tēvs un māte, brāļi un māsas,” atzīst psiholoģe. “Taču visos laikos cilvēki gan mīlēs un būs kopā, gan attiecību kvēles atsalumā šķirsies, tāpēc būs gan pusmāsas, gan pusbrāļi, gan pamātes un patēvi. Tomēr tikai izglītots un sirdī gudrs cilvēks to spēj tvert nevis kā skapī ieslēpjamu skeletu, bet apzināties arī kā resursu. Ar to, ar kuru vieno radniecīgi gēni un kopīga asinsbalss, saprasties un darīt kopīgas lietas varbūt ir vieglāk nekā ar svešo. Austrumos saka: sāciet ar praksi, teoriju varēs pielikt klāt. Rietumi mudina uz pretējo: apgūstiet teoriju, tad zināsiet, kā rīkoties. Mēs tomēr vairāk piederam pie rietumniekiem.”
 
Pusbrāļu un pusmāsu šūnām vienāds DNS? Tā tomēr ir loterija!
Juris Šteinbergs, laboratorijas GenEra valdes priekšsēdētājs
 
Juris Šteinbergs.

Juris Šteinbergs.

Mūsu laboratorijā tiek veikti dažādi DNS testi. Vai ar to palīdzību iespējams vairāk izgaismot arī uz pusbrāļiem un pusmāsām attiecināmo vienas asinis noslēpumu?

Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu diemžēl nav. Cilvēkam ir 23 pāri hromosomu, šūnas ģenētiskās informācijas nesēju. Katrā šūnā ir 46 DNS (dezoksiribonukleīnskābes) molekulas, no kurām puse tiek mantota no tēva un puse – no mātes. Šķietami tas būtu gana vienkārši: pieņemot, ka diviem bērniem viens no vecākiem ir kopīgs, konstatēt tādu pašu (tēva vai mātes) DNS arī abu bērnu šūnās. Šāda varbūtība pastāv, taču tā ir tikai viena no iespējamībām. Jo arī vecākiem katra DNS molekula ir divos eksemplāros, un tas, kuru no tiem bērns mantos, ir visīstākā loterija. Pat vienu vecāku bērniem matemātiski iespējams, ka šīs molekulas ir dažādas – viens mantojis no mammas vienu kopiju, otrs – otru; citā molekulu pārī situācija var būt atšķirīga.

Tas nozīmē – ja uz laboratoriju atnāktu divi cilvēki ar aizdomām, ka viens no vecākiem abiem ir kopīgs, un gribētu tikt pie dzelžainas pārliecības, ka viņi ir (vai nav) pusbrāļi vai pusmāsas, šos ļaudis nāktos apbēdināt. Noteikt šo radniecību tikai pēc divu ieinteresēto bioloģiskā materiāla ir gandrīz neiespējami, ja netiek atvests arī par kopīgo senci uzskatītais (vai atgādāts kāds paraugs testēšanai). Tad sekotu divi paternitātes (vai maternitātes) noteikšanas testi, atsevišķi pārbaudot radniecību starp katru no bērniem un šo māti vai tēvu. Ja abos gadījumos tiktu iegūts pozitīvs rezultāts, vairs nebūtu šaubu, ka kopīgais tēvs vai māte atrasts. Taču, testējot tikai šķietamo pusmāsu un pusbrāli, ar mūsu laboratorijas līdzekļiem simtprocentīgi drošu atbildi pagaidām sniegt nav iespējams. Ir laboratorijas, kuras piedāvā palīdzību, taču brīdina: rezultāts var būt tikai, piemēram, ar 65 procentu ticamību. Ja paveicas, ticamība ir augstāka, taču ko dod informācija, ja tu esi mana māsa tikai ar 65 procentiem!?

Ir gan vairākas papildanalīzes, kas dažos gadījumos tomēr var palīdzēt tikt pie skaidrības arī bez trešās personas (tēva vai mātes) klātbūtnes. Piemēram, ja divi puikas uzskata, ka cēlušies no viena tēva, viņiem var salīdzināt Y hromosomas, jo tās tiek pārmantotas tikai pa vīriešu līniju – tēvi nodod tālāk dēliem. Ja abiem hromosomas ir identiskas, ko, pārbaudot daudzus marķierus, iespējams pierādīt, vairs nav pamata šaubām, ka viņi ir viena tēva bērni – pusbrāļi. Ar meitenēm situācija ir sarežģītāka, jo viņām ir divas X hromosomas, taču viena no māsām var būt matojusi no mammas vienu X hromosomas eksemplāru, otra – otru. Izdarīt secinājumu, ka abām ir kopīga māte, tādā gadījumā nebūtu korekti.

Laboratorijā ar vēlmi veikt testus, lai apstiprinātu pusbrāļu un pusmāsu asinsradniecību, vēršas diezgan bieži. Visvairāk gan emocionāli saspringtās situācijās, kas saistītas ar cenšanos pierādīt laulātā neuzticību, tiesvedību vai materiāla rakstura sarežģījumiem, piemēram, mantojuma lietu kārtošanu. Atkalapvienošanās ar pusbrāļiem un pusmāsām kā prieka pilna jauna resursa atrašana notiek daudz biežāk, taču parasti bez testiem un ārpus laboratoriju sienām.
 

Savu ciltskoku mainīt nevar
Edgars Mažis, Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs
 
Edgars Mažis.

Edgars Mažis.

Svarīgs nav jautājums par pus vai īsts, bet par to, kādas attiecības veidojušās pēc tam, kad nav spēkā ierastais modelis – katram bērnam savs tēvs un māte, savs brālis vai māsa. Variantu, kā tas var izpausties ļoti sāpinoši, ir bezgala daudz. Ne tikai mūsdienās, bet jau Vecās Derības pasaulē. Spilgts piemērs tam ir stāsts par Jāzepu un viņa brāļiem.

Jāzeps bija viens no Jēkaba divpadsmit dēliem, kuri dzimuši no četriem sievietēm – divām sievām un divām kalponēm. Jāzepa māte Rāhele bija Jēkaba mīļā sieva, bet viņa mira, laižot pasaulē jaunāko dēlu Benjāmiņu. Tā kā pastarītis vēl bija mazs, sērās pēc viņas Jēkabs ar īpašu mīlestību pieķērās Jāzepam. Pārējo brāļu vidū šis dēls tika izcelts pat ar apģērbu. Vecākajiem šādu attieksmi bija grūti izturēt. Domāja: ja novāksim Jāzepu, mums tēva uzmanības un mīlestības tiks vairāk. Bet mērķis sasniegts netika – visu mīļotais tēvs bez Jāzepa nīkuļoja un dzisa. Tikai ziņa, ka apraudātais dēls tomēr nav miris, atdeva viņam dzīves jēgu un ļāva mierīgi nomirt. Savukārt brāļos pēc tēva nāves pamodās bailes no Jāzepa atriebības. Un arī sirdsapziņa. Viņi nožēloja izdarīto, zemojās brāļa priekšā, pieteicās viņam kalpot. Turpretī atstumtais un noniecinātais nevis atriebās, bet cēla brāļus godā un visu piedeva. Šī izlīgšana nostiprināja Jēkaba cilti, pierādīja, ka nekad nav par vēlu ļaunos darbus vērst par labu un ir iespējams sākt veidot attiecības uz jauniem pamatiem, jo Dievs darbojas arī caur grūtākajiem laikiem.

Sarunās ar jauniešiem, īpaši, gatavojot pārus laulībām, uzsveru šā stāsta mācību: pagātni mainīt nav iespējams. Arī pārveidot savu ciltskoku nevienam nav pa spēkam, lai kā mēs savā prātā gribētu tam kādu zaru nocirst. Pusbrāļi un pusmāsas ir kauls no mūsu kaula un miesa no mūsu miesas, ko ģenētiskā saite satur kopā pat tad, ja nevēlamies to zināt vai atzīt.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Shutterstock, Evija Trifanova/LETA






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS