Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Sabiedrībā

Nemirstošās jaunāko laiku Jāņu svētku tradīcijas: odekolons, Skroderdienas un šašliks. TOP 5 (15)

 
22.jūnijs 2016  06:45

Ir vairākas lietas, bez kurām nevaram iedomāties Līgo svinības. Ja to nebūtu, tad nebūtu arī īstu Jāņu! Tomēr pirms dažiem gadu desmitiem latvieši līgoja uz nebēdu, pat neiedomādamies, ka šodien „latvietis parastais” vasaras saulgriežus par svētkiem neuzskatītu, piemēram, bez šašlika vai „Limuzīna Jāņu nakts krāsā”.

Nemirstošās jaunāko laiku Jāņu svētku tradīcijas: odekolons, Skroderdienas un šašliks. TOP 5

Ir vairākas tradīcijas, kuras tā arī nav izdevies latviešiem padarīt par neatņemamu vasaras saulgriežu tradīciju, kaut arī vairākus gadu desmitus tās cītīgi kultivēja. Piemēram, nu no līgotāju pulka visdrīzāk aizdzītu cilvēku, kas Jāņu ugunskurā mēģinātu iemest vecu riepu vai galvā būtu uzmaucis kreppapīra sombrero ar košu uzrakstu „Līgo!”. Padomju laikā gan šādi jāņotāji tika uzskatīti par varenu „krutiem” džekiem.

Tomēr ir tradīcijas, ko esam bez ierunām pieņēmuši. Piemēram, daudziem līgošana nebūtu nekāda līgošana bez Latvijas Radio 2 un Raimonda Paula ziņģēm. Bet kādas vēl ir nu jau par klasiku kļuvušās Jāņu tradīcijas, ko mēs esam piesavinājušies pēdējā gadsimta laikā?

1. „Skroderdienas Silmačos”
Protams, tās ir Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”. Tās spēlē gan profesionālo akadēmisko teātru trupas, gan amatierteātru kolektīvi visattālākajos pagastos. Kopš 1956. gada Jāņu svinības nav iedomājas bez Nacionālā teātra „Skroderdienām”, kas tagad tiek spēlētas arī Druvienas pagasta „Silmačos”. Tagad „Skroderdienas” pa visu Latviju izrādīt brauc arī īpaša trupa, kurā apvienojušies Nacionālā, Dailes, Valmieras un Liepājas teātra aktieri, kā arī pazīstami mūziķi. Latvijas teātru trupas iestudēt „Skroderdienas” uzskata par savu goda lietu, tāpat kā pasaules mērogā tas būtu uzvest Šekspīra „Hamletu”. Blaumaņa lugu sev piemērojis pat Leļļu teātris.

Rūdolfs Blaumanis „Skroderdienas Silmačos” uzrakstīja 1902. gadā un to pirmo reizi iestudēja Rīgas Latviešu teātrī. Nu „Skroderdienas” kļuvušas par visvairāk spēlēto lugu latviešu teātra vēsturē.

Te jāteic, ka 20. gadsimta sākumā teātra kritika „Skroderdienas” noslaucīja teju līdz ar zemi. Piemēram, teātra apskatnieks Jānis Asaris presē lugai veltīja tik neglaimojošus apzīmējumus kā konglomerāts un „savārstījums no visraibākiem, nekādi kopā nesaderošiem skatiem”. Sašutušais recenzents arī norādījis, kā „tādi idioti kā Aleksis” var rasties tikai Blaumaņa fantāzijā – latviešiem tādi cilvēki būtu par milzīgu kaunu.

„Skroderdienas Silmačos” ir neatņemama Latvijas teātru repertuāra sastāvdaļa. Nu jau daudzus gadus tās nenoiet arī no Latvijas Leļļu teātra skatuves.

„Skroderdienas Silmačos” ir neatņemama Latvijas teātru repertuāra sastāvdaļa. Nu jau daudzus gadus tās nenoiet arī no Latvijas Leļļu teātra skatuves.

Dižirāde „Skroderdienas Silmačos”



2. Emila Melngaiļa „Jāņuvakars”
Savulaik neviens arī nebūtu iedomājies, ka par Jāņu repertuāra neatņemamu sastāvdaļu kļūs trakulīgā bohēmista Emila Melngaiļa komponētā dziesma jauktam korim ar tautas dziesmas vārdiem – „Jāņuvakars”. Nu šī Melngaiļa 1926. gadā veltītā dziesma jaunlatviešu laikraksta „Pēterburgas Avīzes” redaktoram Jānim Ansbergam kļuvusi par otru latviešu Dziesmu svētkos visbiežāk atskaņoto dziesmu uzreiz pēc Jāzepa Vītola „Gaismas pils”.

„Jāņuvakars” ir viens no augstākajiem sasniegumiem Melngaiļa daiļradē. Tajā etniskais slānis un oriģinālmūzika saplūduši vienotā veselumā tā, ka nav iespējams atšķirt šos elementus. kur Melngailis līdzās oriģināltaktīm iekļāvis divas Jurjānu Andreja pierakstītas līgotnes, kas izdotas krājumā „Latvju tautas mūzikas materiāli. Pirmā grāmata, Līgotnes, Jāņa jeb Līgo meldijas” (Rīga, 1894). Pateicoties etniski precīzi uztvertajam dziesmas raksturam, staltajam pašapzinīgumam un refrēna „līgo” varenajam izmantojumam, „Jāņuvakars” kļuvis par Dziesmu svētku un latviešu kordziedāšanas simbolu., raksta žurnāla „Mūzikas Saule” redaktors Orests Silabriedis.

Dziesma veltīta žurnālistam Jānim Ansbergam, kurš „Pēterburgas Avīzes” rediģēja 1903. un 1904. gadā. Un toreiz „Pēterburgas Avīžu” redakcijā aktīvi darbojās ne tikai Emils Melngailis, bet vēl viens nemirstīgās Līgo klasikas radītājs - Rūdolfs Blaumanis. Jāteic, ka vēlāk arī pats Melngailis pievērsās izdevējdarbībai un rediģēšanai un „Jāņuvakara” notis 1928. gadā publicēja paša vadītajā mēnešrakstā mākslai, dzīvei un senatnei „Austrums”.

„Jāņuvakars” 2013. gada Dziesmu svētkos



3. „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”
Jāņi nebūtu Jāņi, ja tajos vismaz kādi trīs (jeb visi lielākie) Latvijas televīzijas kanāli nerādītu režisora Jāņa Streiča 1981. gadā uzņemto tautas komēdiju pēc Māras Svīres stāsta „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” motīviem. Katrs īstens latvietis šo Latvijas kultūras kanonā ierakstīto filmu ir redzējis vismaz padsmit reizes un nav jēgas atstāstīt tās sižetu un nu atkal visi skatāmies klasisko stāstu par “Ērikonkul, uznes mani kalnā”, Mirtantes dokumentiem, ar kuriem viss kārtībā, stulbo lopu Gauju, sudrabkāzu kreklu, dillīšu ēšanu un kretīnu mūsu vecumā!

Savulaik skatītāju aptaujā par visu laiku labāko latviešu filmu atzītais „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir Jāņa Streiča veltījums unikālajai aktrisei, teātra prīmai, Mirtas tantes tēlotājai Lilitai Bērziņai.

Tomēr mūsdienu racionālajai jaunākajai paaudzei stāsts par limuzīnu Jāņu nakts krāsā var likties absurds – kā var izraisīties tik milzīga ažiotāža ap tādu grabažu kā žigulītis, kuru mūsdienās var nopirkt par pārsimts eiro? Un cīņā par šo auto filmas varoņi, iespējams, iegulda pat vairāk naudas, nekā šodien maksā pieticīgs spēkrats. Bet vajag atcerēties – tas bija padomju laiks, kad auto bija superekstra dzīves līmeņa apliecinājums!

Un, starp citu, ir daži latvieši, kuri nav spējuši „Limuzīnu Jāņu nakts” krāsā noskatīties un pieņemt. Tas nav joks, bet fakts! Viens otrs trimdas latvietis, kurš nav izdzīvojis padomju okupāciju, šo Streiča filmu nav noskatījies un to nespēj arī tagad izdarīt – pārāk daudz riebīgi atbaidoša padomisma tajā esot! Jā, šo filmu tā pa īstam var izbaudīt tikai cilvēki ar īpašu pieredzi!

Valna bobeņa - epizode no „Limuzīna Jāņu nakts krāsā”



Internetā var atrast sludinājumu, kurā pārdod žigulīti “jāņunakts krāsā”, bet bez dokumentiem par 400 eiro. Vēsturiska relikvija!

Internetā var atrast sludinājumu, kurā pārdod žigulīti “jāņunakts krāsā”, bet bez dokumentiem par 400 eiro. Vēsturiska relikvija!

4. Krimas tatāru šašliks
Vēl viens padomju okupācijas Līgo mantojums ir šašliks. Bet, tā kā latviešu saimnieces un saimnieki mīl visu konservēt, sālīt un marinēt, tad mūsu šašliks ir ar nacionālajām īpatnībām. Zemēs, kur radusies šašlika receptūra, gaļu gatavo stipri atšķirīgi – neko nemarinē, vienkārši cep pēc iespējas svaigu, aizdarītu ar sāli, pipariem un lielu zaļumu daudzumu. Bet pie mums marinādes ir cieņā.

Te nu jāteic, ka šašliks īsti nav „krievu laiku” mantojums, jo šašliku nav izgudrojuši vis krievi, bet gan Krimas tatāri. Un tieši Krievijas rīcības dēļ, šašliks tagad, iespējams, vairs tik gardi negaršo tā dzimtenē. Šašlika un tā paveidus par nacionālās virtuves lepnumu uzskata Aizkaukāzā, Irānā un Turcijā.

Šašlika nosaukums nācis no Krimas tatāru valodas, kurā vārds „šašliks” nozīmē „durklis, iesms”. Tie ir uz iesma uz atklātas uguns vai uz oglēm cepti gaļas gabaliņi. Izmanto cūkas, aitas, liellopa vai vistas gaļu, bieži vien to iepriekš sagatavojot marinējot etiķī, augļu sulās, vīnā, majonēzē ar sīpoliem, zaļumiem un garšvielām.

Tā nu ēdīsim šašliku, ko liktenis mums ir piespēlējis. Tāds nu liktenis, ka tas kļuvis par mūsu neatņemamu identitātes sastāvdaļu. Būtu mūs okupējuši amerikāni, varbūt tagad ēstu steiku. Būtu mūs okupējuši itāļi, varbūt Jāņos mielotos ar picām. Nebūtu no mūsu zemītes aizvākušies zviedri, varbūt tagad gardu muti tiesātu pūdētas siļķes…

Kas tie būtu par Jāņiem bez šašlika?! Šis no dienvidzemēm pie mums ienākušais gaļas ēdiens Latvijā piedzīvojis arī latviskus uzlabojumus. Šašlika dzimtenē uz iesmiem cepamo gaļu nemarinē.

Kas tie būtu par Jāņiem bez šašlika?! Šis no dienvidzemēm pie mums ienākušais gaļas ēdiens Latvijā piedzīvojis arī latviskus uzlabojumus. Šašlika dzimtenē uz iesmiem cepamo gaļu nemarinē.

5. Odekolons “Līgo”
Līgo naktī viena no jāņotāju problēmām ir atgaiņāšanās no odiem. Un viena no metodēm, ja pie rokas nav pretodu sveces vai cita līdzekļa pret sīkajiem asinssūcējiem, ir pamatīgi aplaistīties ar odekolonu. Un kāpēc lai tas nebūtu odekolons „Līgo”?

Okupācijas laikā latvieši sirdīgi, kā nu mācēja, sargāja savu pašlepnumu un nacionālo identitāti. Viens no veidiem, kā neaizmirst savu tautisko esību, bija dažādiem rūpniecības produktiem piešķirt nacionālus vārdus. Radio „Spīdola” un Latvijas vārdā nodēvētos mikroautobusus vai ziepes jau sen neražo, bet pāris klasisko vērtību ir palikušas. Un viens no tiem ir „Dzintara” ražotais odekolons vīriešiem „Līgo”.

Ir divi odekolona “Līgo” paveidi, vēstīts „Dzintara” mājaslapā: Svētku – „atsvaidzinošas apelsīna un lavandas notis uz ozola lapu un smaržīgo pļavas ziedu fona” un Klasiskais – „elegants odekolons uz izteikti balzamiska koksnes fona, apvieno smaržīgo pļavas zāļu aromātus ar piparmētru smaržas niansi un paparžu sūro svaigumu”.

Par šī odekolona brīnišķīgumu joprojām fano Krievzemē, kur neviens vien atminas rietumnieciskos „Dzintara” parfīmus. Lūk, pāris nostalģisku ierakstu Krievijas parfimērijas interneta izdevumā fragrantica.ru:

* „Oda Baltijas vasarai un Līgo svētkiem. Esmu priecīgs par tikšanos ar vecu draugu, kas nemaz nav mainījies”.

* „Nevarētu teikt, ka biju šausmīgi sajūsmināts, bet aromāts savam laikam bija ļoti neparasts, tāpat kā tagad”.

* „Uzskatu, ka „Dzintara” „Līgo” ir īsts odekolona šedervs, pie tam pārlaicīgs. Dāvina patiešām labu noskaņojumu,, ka „viss būs labi”! Savā pļavas zāļu burvības lakonismā „Līgo” ir paradoksāli dāsns. Parfīms nežņaudz savos apskāvienos, bet arī neatlaiž, pierunājot pēc vētras palikt lapu meža norā. Pirmām kārtām tās ir papardes un pļavas zāles... „Līgo” ir himna pagānismam, bez glamūra, bez pretenzijām. Šai ziņā tas ir „tautas” parfīms, zemnieciski švītīgs. Tas dienā. Bet vakarā tas pārvēršas par druīdu”.

„Vienīgais iemesls, kāpēc „Līgo” nevar izmanot cauru gadu, ir tā sezonalitāte. Vēlā pavasarī, vasarā un agrā rudenī tas lieliski iederas gan pilsētas, gan lauku vidē. Visi mēģinājumi „Līgo” izmantot aukstā laikā beidzās neveiksmīgi. Ziemā it kā atrodos tādā kā komfortablā šūniņā, skafandrā, kam ar apkārt notiekošo nav nekāda sakara. Tad var iedomāties uguns stabu okeāna vidū vai ziemeļblāzmu virs palmām - tā var raksturot „Līgo” lietošanu ziemā”.

Brežņeva stagnāciju, padomju impērijas sagrūšanu, valsts neatkarības atgūšanu, daudzās valūtu maiņas un finanšu krīzes ir pārdzīvojis vīriešu parfīms „Līgo”. Tas ir stiprs un spēcīgs kā ozols.

Brežņeva stagnāciju, padomju impērijas sagrūšanu, valsts neatkarības atgūšanu, daudzās valūtu maiņas un finanšu krīzes ir pārdzīvojis vīriešu parfīms „Līgo”. Tas ir stiprs un spēcīgs kā ozols.


Elmārs Barkāns/Foto: Agnese Gulbe/LETA, Evija Trifanova/LETA, publicitātes foto/Video: LTV „Panorāma”






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS